8 svētības Jēzus kalna sprediķī un 7 atslēgas padziļinātai izpratnei

Lai Jēzus Kristus mācību saprastu padziļināti un aktualizētu mūsdienās, varam izmantot septiņas atslēgas.

Pirmkārt, varam iepazīties ar Jēzus autobiogrāfiju jeb lietot kristoloģisko atslēgu.

Otrkārt, varam analizēt Jēzus teiktā Kalna sprediķa tekstu, kurā norādīts, kas ir Dievs Tēvs un kas ir Dieva Dēls, un ka abi ir līdzvērtīgi jeb teoloģiskā atslēga.

Treškārt, varam lietot antropoloģisko atslēgu, uzlūkojot Dieva Dēlu kā veidotu pēc Tēva parauga.

Ceturtkārt, mācība par glābšanu mūs atbrīvo no nepatiesības un meliem, kad pielietojam soterioloģisko atslēgu [ soterioloģija , no grieķu valodas ”glābiņš”, ir mācība par cilvēka dvēseles pestīšanu no ļaunuma un nāves].

Piektkārt, mācība, kas risina visus ar baznīcu saistītus jautājumus, jeb eklezioloģiskā atslēga ļauj piedzīvot kopienu, kurā visi ir brāļi un māsas.

Sestā atslēga ir mācība par cilvēces galu, kā arī pasaules galu un laika beigām, par Pēdējo Tiesu, šīs zemes beigām jeb eshatoloģiskā atslēga. Vārds ”eshatoloģija” radies no grieķu valodas un nozīmē pēdējais.

Visbeidzot ir septītā atslēga – morālā – , kas aicina rīkoties saskaņā ar savu identitāti; ar to, kas mēs esam.

Kalna sprediķis

Kā jau minēju, viena no iespējamām atslēgām padziļinātai kristietības izpratnei ir Kalna sprediķa analīze.

IESAKĀM

Jēzus Kristus kalna runa jeb sprediķis

[jaunajā tulkojumā ar piezīmēm par veco tulkojumu]

Kalna sprediķis ir kristīgās dzīves kopsavilkums: tie nav jauni baušļi, bet jauna sirds. Baznīcu jeb ticīgo kopienu veido tie, kas ieklausās Kalna svētībās un paklausa. Jēzus vārdi ir terapeitiski.

“Svētīgi garā nabagie”

Neviens nevar ieiet Dieva Valstībā, neatzīstot savu garīgo nabadzību, jo ,,viņi atver savas sirdis žēlastībai”( Psalms 86); ,,viņi apzinās, ka visu ir saņēmuši no Dieva”( 1 Korintiešiem 4, 7), tātad nepaļaujas uz saviem spēkiem. Nabagie ir tie, kuriem ir vajadzības (viņi nav pašpietiekami): viņi palīdz izsalkušajiem, bezpajumtniekiem, slimniekiem (Mateja 25, 40). Viņi strādā un saņem atalgojumu, bet dalās ar to un vairāk domā par Dieva Valstību.

,,Svētīgi lēnprātīgie”

Lēnprātīgie ir tie, kuri nepielieto pārspēku pret vājāko. Jesajas 11, 6-87 ,,Vilks mājos kopā ar jēru”, ,,es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”( Mateja 11, 29), ,,ķēniņš nāk lēnprātīgs, jādams uz nastu nesēja ēzeļa”( Mateja 21, 5).

Lēnprātība nav slinkums, gļēvums, vienaldzība. Lēnprātīgie negrib valdīt pār citiem.

,,Svētīgi izsalkušie pēc taisnības”

Vārdi ,,slāpes un izsalkums” simbolizē cilvēka eksistencei nepieciešamāko. Izsalkums un slāpes pēc taisnības nav nekas cits kā ilgas būt svētam, kļūt līdzīgam Jēzum. ( Atklāsmes 7, 6), (Jesajas 55, 1-2). Jāņa 7, 37-38: ,, Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer”. Nav jāmeklē laime īpašos piedzīvojumos. Laime rodas no mūsu ilgām pēc taisnības, taču, tiklīdz laime kļūst svarīgāka par taisnību, mūsu dzīve pārvēršas par nožēlojamu eksistenci.

”Svētīgi miera nesēji”

Jēzus saka ,,svētīgi miera nesēji, jo tie tiks nosaukti par Dieva bērniem” par tiem, kas cenšas uzturēt mieru, kas meklē dialogu kā miera veidotāju starp tautām, rasēm, konfesijām; dialogu, kurā otrs tiek pieņemts ar izpratni, cieņu, pretimnākšanu un kalpošanu. Tomēr ir atšķirība starp Kristus miera nesējiem un pacifistiem, kas arī vēlas dzīvot saskaņā ar visu pasauli un nosargāt harmoniju ar cilvēciskiem spēkiem. Tie, kas ir sastapuši Kristu, ir pieredzējuši arī to, ka VIŅŠ IR MIERS. Viņš ir vienīgais, kura atnākšana nes mieru zemei, jo noārda sienas un mūrus, kas mūs šķir vienu no otra, tas ir, ienaidu starp mums un Dievu, starp mums un tuvākajiem. Tie, kas saņēmuši Kristus mieru, spēj drosmīgi nostāties vaigu vaigā ar ļaunumu, uzvarot agresivitāti ar uzticēšanos un lojalitāti, tie spēj būt draugi saviem ienaidniekiem, tie atbruņo atriebību ar piedošanu un uzvar ļauno ar labo. ,,Mieru es jums atstāju…”( Jāņa 14, 27),,Gods Dievam augstībā un miers virs zemes , un cilvēkiem labs prāts”( Lūkas 2, 14). ,,Uzvari ļaunu ar labu”( Romiešiem 12, 18-21). Jo vairāk mīl, jo vairāk piedzīvo Debesu Valstību. Visi mīlestībā darītie darbi ir miera darbi.

,,Svētīgi ir tie, kam bēdas”

126.psalmā teikts:,, Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus”. Reizēm ciešam, jo ir kari, pandēmijas. Pasaulē ir tik daudz ciešanu, ka daudzi šī iemesla dēļ nespēj noticēt Dievam. Viņi apšauba, ka Dievs mūs mīl. Jēzus arī ir bijis noskumis, piemēram, Marka 19, 5:,, Un Viņš, noskumis par viņu sirds aklumu, visapkārt tos dusmīgi uzlūkoja un sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa; un viņa roka kļuva vesela”. Bet cita vietā teikts, ka ,,Viņš, pienācis tuvāk un uzlūkodams pilsētu, raudāja par to”( Lūkas 19, 41), ,,un Jēzus raudāja”( Jāņa 11, 35), ,,un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un divus Zebedeja dēlus un iesāka skumt un baiļoties”( Mateja 26, 37). Ir atšķirība starp pasaules ciešanām un Jēzus skumjām. Dievs ir mums tuvāk katrā mūsu izmisuma brīdī, Viņš ir tuvāk par nāvi, par elli, tāpēc ka pats ir cietis un spēj mūs nomierināt.

,,Svētīgi taisnības dēļ vajātie”

,,Svētīgi taisnības dēļ vajātie”, teicis Jēzus, zinādams, ka pasaule, būdama netaisnīga, vajā taisnīgos, būdama neticīga, iznīcina ticīgos. Neprazdama mīlēt, cīnās pret patieso Mīlestību. Tas viss tāpēc, lai mēs būtu līdzdalīgi Kristus dzīvē, lai mēs kļūtu par gaismu, kas atsedz tumsu, tāpēc tumsa vienmēr ienīst gaismu. Mums nav jābūt mazohistiem, jo vajāšanas pašas par sevi ir ļaunums, tomēr, tieši panesot vajāšanas, Baznīca ir augusi un aug. Dieva bērnam (ticīgajam) vienmēr jābūt priecīgam, bet viņš to spēj vienīgi, lūdzot, lai Svētais Gars izmaina mūsu attieksmi pret ciešanām, saprotot, ka alga debesīs ir liela. Mateja 5, 44-45:,, Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem , kas jūs vajā, ka jūs topat sava debesu Tēva bērni” vai Romiešiem 8, 17: ,,ja līdz ar Viņu[ Kristu] ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim apskaidroti”. Ķempenes Toms grāmatā ,,Sekošana Kristum” atzinis, ka ,,daudz ir to, kas vēlas ar Jēzu valdīt Debesu Valstībā, bet maz ir to, kas vēlas nest Viņa krustu. Miera cena nekad nav miers, tā cena ir krusts, cīņa par mieru. Vajātie ir zemes sāls”. Tas ir grūts pārbaudījums, bet tas ir gods būt cietējam, jo tā esam līdzīgi Jēzum. Sāls dod garšu un pasargā no bojāšanās, tā ir gudrības un draudzības simbols, gatavības upurēt savu dzīvību izteicējs. Kopiena, draudze Baznīcā ir sāls. Mūsu identitāte ir būt par sāli.

,,Svētīgi žēlsirdīgie”

,,Svētīgi žēlsirdīgie”- šī svētība, kas māca, kādām jābūt attiecībām ar tuvākajiem, jo tas, kurš atdevis sevi Dievam garīgajā nabadzībā, pieņēmis skumjas, dzīvo lēnprātībā un ilgojas pildīt Dieva gribu, jūt sevī pamudinājumu mainīt savu attieksmi pret līdzcilvēkiem tā, lai viņa izturēšanās veids kļūtu par Debesu Valstības atspīdumu. Žēlsirdība (caritas) ir mīlestība darbībā, līdzīgi labajam samarietim, kurš nepamet nelaimē nonākušo, bet palīdz tam (Lūkas 10, 33), iežēlojas par viņu, jo ,,Jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs”( Lūkas 6, 37), piedodošs ( Mateja 6, 12; Lūkas 23, 34), pabaro izsalkušos, apmeklē slimniekus( Mateja 25, 35-36). Mēs visi esam saņēmuši žēlsirdību. Kā gan mēs varam nedot to tālāk, ko paši esam par velti saņēmuši?

“Svētīgi sirdsšķīstie”

,,Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs”- šī ir sestā svētība, kas ir it kā pretrunā ar to, kas teikts Vecajā Derībā, ka cilvēks nevar Dievu redzēt, būdams dzīvs. Kā to panākt? Jāatzīst, ka vienīgi Dievs var radīt mūsos šķīstu sirdi, tāpēc mūsu uzdevums ir atvērties Viņam, atkārtojot 51. psalma vārdus (12 pants):,, Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!” Savukārt Marka evaņģēlijā 7.nodaļā 21.pantā teikts, ka no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstības” tāpēc jālūdzas, lai Dievs izņemtu no mūsu krūtīm akmens sirdi”, kas palīdzēs mums būt sirsnīgiem, laipniem, pazemīgiem, lēnīgiem, pacietīgiem, panesot viens otra nepilnības un piedodot, tāpat kā Dievs mums ir piedevis. To izpildot, mums ir cerība redzēt Dievu.

Debesu Valstība

Debesu Valstība –ar šiem vārdiem beidzas pirmā un pēdējā no astoņām svētībām. Debesu Valstība ir Kristus apsolījums tiem, kas dzīvos saskaņā ar Kalna svētībām. Kas tad ir šī Valstība, kuras atnākšanu mēs lūdzam ikreiz ,, Tēvs mūsu” lūgšanā? Parasti tā mums asociējas ar kādu vietu, konkrētu teritoriju debesīs, kurā valda Dievs.  Jūdu izpratnē Dieva Valstība bija ārējā politiskā vara. Viņi cerēja, ka Mesija atbrīvos Izraēlu no ienīstā Romas verdzības jūga. Bet Evaņģēlijā minētais vārds Valstība grieķu valodā apzīmēts ar vārdu ,,basileia”, kas izsaka valdīšanu kā funkciju. No tā izriet, ka Valstība nozīmē Dieva valdīšanu, spēcīgu Dieva darbību pasaulē, katra cilvēka dzīvē. Tātad Dieva Valstība – tā ir Kristus dzīve mūsos. Jāņa 18, 36 teikts: ,,Mana Valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana Valstība būtu no šīs pasaules, tad mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās”. Savukārt Mateja evaņģēlijā 30, 31 :,, Debesu Valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā”. Vēl dziļāka doma pausta Atklāsmes grāmatā 1, 5-8:,, Viņam, kas mūs mīlēja un ar savām asinīm mūs atbrīvoja no mūsu grēkiem, un padarīja mūs par ķēniņiem, par priesteriem Dievam savam Tēvam”.

Debesu Valstība ir zem krusta, kur satiekas Dieva taisnība ar cilvēka netaisnību ( Apustuļa darbi 14: 22). Vajātie ir ,,zemes sāls”. Jebkura veida karš ( attiecību, nāciju u.c. ) rodas, kad nomelno otru cilvēku, tāpēc nepieciešama piedošana. Kalna sprediķī ir aicinājums uzvarēt ļauno ar labo. Dieva Valstība ir tad, kad Kristus dzīvo mūsos. Jo vairāk mīl, jo vairāk var piedzīvot Debesu Valstību! Lai mums tas izdodas!