Kas svarīgāks- mērķis vai process? Līdzības Aglonā, Valgundē un Igatē


409
Ar pāris dienu starpību augustā ik gadu Latvijā notiek divi kristiešu kopienās nozīmīgi pasākumi: katoļu rīkots svētceļojums uz Aglonu un pareizticīgo krusta gājiens uz Valgundes klosteri.  Aglonā līdzīgi kā citus gadus ieradās arī pareizticīgo metropolīts Aleksandrs, citu konfesiju pārstāvji, kā arī valsts augstākās amatpersonas.  Uz Valgundes klosteri ceļu mēroja, šķiet,  tikai pareizticīgie bez citu konfesiju vai ”laicīgiem” viesiem. Kāpēc tā? Latvijas situāciju- ceļā uz kristiešu vienotību- nedaudz palīdz izskaidrot aizkulises, kā noritēja vēl kāds pasākums mēnesi iepriekš: ekumēniskais svētceļojums ”Limbaži- Igate 2017″, par ko esam rakstījuši jau iepriekš. Telefonsarunā uzklausīju tēva Pāvela skaidrojumu, kāpēc viņa draudze atteica dalību sadraudzībā, un nonācu līdz jautājumam: kas mums ir svarīgāks- mērķis vai process? Atbildēt nemaz nav vienkārši…

Populārā Aglona

Pat katrs neticīgais Latvijā būs dzirdējis Aglonas vārdu. Katru gadu 15. augustā Aglonā ierodas svētceļnieki, lai atzīmētu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus. Šogad ieradās vairāk nekā 20 svētceļnieku grupas. Tautas Krusta ceļš un Svētā Mise tiešraidē tika atspoguļota Latvijas televīzijā.

Šogad pasākumā kā goda viesis piedalījās gan Valsts prezidents Raimonds Vējonis ar kundzi, gan premjerministrs Māris Kučinskis ar kundzi, gan arī Saeimas spīkere Ināra Mūrniece, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, finanšu ministre Dana Reizniece- Ozola.

Savā uzrunā Valsts prezidents pieminēja neseno vizīti pie Romas katoļu pāvesta Franciska Vatikānā:

“Pāvests ar lielu interesi taujāja par mūsu zemi, par dažādu tautību un par dažādu konfesiju ļaužu sirsnīgo draudzību un sadarbību. Mēs arī pārrunājām šodienas izaicinājumus un to, cik ļoti mums nepieciešama gudrība, drosme pārvarēt grūtības, ticība saviem spēkiem, tālredzība un cerība.”

Pēc Tieslietu ministrijas rīcībā esošās informācijas Latvijā ir pārstāvētas ap 16 kristiešu konfesijas. Aglonā kā goda viesi no citām konfesijām šogad piedalījās pareizticīgo jeb visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Daugavpils diecēzes bīskaps Einārs Alpe.

Foto: Ainars Jānis Jerumanis

To, ka Aglonā piedaloties arī pareizticīgie un luterāņi, pirms gada savā uzrunā kā priecīgu faktu atzīmējis arī Pāvesta sūtnis.

Bet vai svētceļojuma un svētku mērķis ir kristiešu vienotība? Iespējams, vieniem jā, bet citiem- nē. Kādi atbildēs, ka kristiešu draudzība ir piedzīvojama procesā. Taču mērķis ir cits. Kāds? Pirmie svētceļojumi uz Aglonu esot sākušies pirms daudziem gadiem, kad dominikāņu mūki bijuši liecinieki izdziedināšanās gadījumiem. Kādi no kristiešiem, kas ikdienā neapgrozās katoļu vidē, varētu nezināt faktu, ka Aglonas bazilika ir īpaša ar to, ka tajā atrodas svētbilde ”Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte”. Katoļu vidū pastāv uzskats, ka gleznai piemīt dziedināšanas spējas. Brīnumainas īpašības tiek piedēvētas arī Aglonas klostera dārza avotam, kura ūdeni parasti paņemt svētceļnieki. Vai tie ir galamērķi arī šodien? Jā un nē.

Pirms kādiem septiņiem gadiem es biju Aglonā un redzēju, kā rindām cilvēki stāvēja pēc ūdens. Toreiz tam pagāju garām, tāpat arī nepievērsu uzmanību tam, kurā vietā bazilikā atrodas svētbilde. Neko nezināju par tādas eksistenci. Mūsu ģimenei šis izbraukums bija ar mērķi- ekskursija pa dzimtas vietām Latgalē. Bet mums bija arī kāda ļoti īpaša lūgšanu vajadzība. Ieejot bazilikā, no sirds, ar miklām acīm, toreiz lūdzāmies, un Dievs visai drīz lūgšanu uzklausīja. Nevaru apgalvot, ka brīnumi notiek tikai Aglonā, bet katrā ziņā Dievs ir klātesošs arī tur.

Agrākā “svētceļojumu fane” Marika Zelča- Čerāne nesen savā blogā dveseles-draugs.blogspot.com rakstīja, ka senāk viņas mērķis bijis ”uzpildīties līdz nākamajam svētceļojumam”, taču pēdējā svētceļojuma laikā lūgšanā viņa piedzīvojusi tik spēcīgu Dieva klātbūtnes apziņu, ka sapratusi: “esmu piepildīta pāri malām, ka man turpmāk nekur vairs nebūs jādodas ceļā, lai satiktu, lai meklētu Dievu. Dievs IR. Dievs ir ar mani vissīkākajos ikdienas notikumos.” Kad fiziskie spēki ir izsmelti, Dievs ikdienā ir avots, no kura nāk veldze. “Avots kaut kur dvēseles dziļumos, kaut kur manī, nevis ārpus manis,” raksta Marika.

Pēc brīnumiem Valgundē

Foto: V.Surics

Ik gadu 17.augustā, divas dienas pēc Aglonas svētkiem, pareizticīgie dodas krusta gājienā no Rīgas uz Valgundes klosteri Jelgavas novadā. No malas šis svētceļojums daudz neatšķiras no katoļu tradīcijas. Svētceļnieki dodas pa šosejas malu līdz klosterim, kas ir Rīgas Svētās Trīsvienības- Sergija sieviešu pareizticīgo klostera filiāle, saukta arī par “Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi”.

“Daudzi ticīgie ceļā dodas, lai saņemtu garīgu dziedināšanu no miesas un gara kaitēm, pieskartos svētumiem, lūgtos par sevi un tuviniekiem, pārvarētu šķēršļus – desmitiem kilometru, laika apstākļus – un, pats galvenais, paši sevi,” teikts publikācijā “zz.lv”.

 

Foto: Ņina Margēviča, pareizticiba.lv

Kā vēsta mājaslapa pareizticiba.lv, ikgadējā Krusta gājiena laikā uz klosteri tiek nesta Dievmātes ikona ”Patiesi Pienākas”.

Pēc tam klostera pagalmā pie Kunga Apskaidrošanās baznīcas notika dievkalpojums, “jo nelielā klostera baznīca nespēj uzņemt visus dievlūdzējus”. Pareizticīgie šeit svin vienus no 12 lielākajiem pareizticīgo svētkiem- Kristus Apskaidrošanās svētkus-, kā arī tikusi atzīmēta Daugavpils un Rēzeknes bīskapa Aleksandra vienpadsmitā gadadiena bīskapa kārtā. Svētceļnieki īpaši aizlūguši par bīskapa veselību, lai viņš varētu kalpot vēl daudzus gadus, kā arī tika iesvētīti jaunās ražas augļi.

Foto: V.Surics. Pareizticība.lv
Foto: Māris Kaldavs, facebook.com

Arī šo dievkalpojumu filmēja Latvijas televīzija, ieraksts būs redzams 2017.gada 27.augustā plkst. 12:00.

“Klostera māsu vārdā Valdnieku Bīskapu apsveica igumene Magdalēna. Pēc tam klostera pārzine pateicās Visaugstisvētītajam Metropolītam Aleksandram par veikto dievkalpojumu un pasniedza viņam svētīto prosforu,” vēsta pareizticīgo baznīcas preses dienests lapā pareizticiba.lv. [Par prosforu pareizticīgie sauc maizi, kas tiek izmantota Sv. Vakarēdienā.]

Priekšstatu par procesu var gūt, noskatoties raidījuma ”Vertikāle” sižetu.

Gan šis krusta gājiens uz klosteri, gan katoļu svētceļojums uz Aglonu padomju laikos tika pārtrauks, taču līdz ar neatkarības atjaunošanu tika atjaunotas arī šīs tradīcijas.

Jūlijā pareizticīgie dodas svētceļojumā uz Jēkabpils Svētā Gara klosteri, kur atrodas brīnumdarošā Jakobštates ikona. Tā no Maskavas atgriezta Latvijā 2008.gadā.

Saskaņā ar vēstījumu ikona tika atrasta Daugavas ūdeņos 17. gadsimtā, Krievu – poļu – zviedru kara laikā. Zviedru pusē karojošais kareivis Jēkabs Gudinskis, pārceļoties pār upi, ieraudzījis upes ūdeņos peldošu dēlīti. Uzdūris uz šķēpa, viņš to iznesis krastā un tur ievērojis, ka no tā pa šķēpu rit asinis. Baiļu pārņemts, viņš sācis pētīt savu atradumu. Ieraugot pareizticīgo Dievmātes attēlu ar Bērnu rokās, kareivis, kurš bija katolis, ar nožēlas asarām acīs aiznesis to uz Holmhofas ciematu, kurā dzīvojuši krievu ļaudis un bijis neliels klosteris ar pareizticīgo baznīcu. Šeit Gudinskis atdevis ikonu, bet pats pieņēmis pareizticību un kļuvis par klostera iemītnieku Holmhofas ciematā.

Avots: VDTV

Kā ir iespējama katoļu un pareizticīgo vienotība, ja pareizticīgo svētceļojuma galamērķis  ir ikona, par kuru vēstījums saistīts ar katoļu puisi, kurš pārgāja pareizticībā?…Nav ne jausmas. Bet Dievam viss ir iespējams.

Uz Igati- lai mācītos pieņemt citādo

Pētīt dažādās svētceļojumu tradīcijas un meklēt līdzības iedvesmoja ekumēniskais svētceļojums ”Limbaži-Igate”, kas noticis pēdējos trīs gadus. Pati piedalījos gan pirmajā, gan otrajā pērn 9.jūlijā, kas iekrita dienā, kad atklājām mediju ”TUVUMĀ”. Mani uzrunāja svētceļojuma organizētāju nospraustais mērķis: kopīgi dažādu konfesiju kristiešiem lūgt Dievu par mieru pasaulē un kristiešu vienotību.

Centrā Inese Šteina

Svētceļojuma laikā tika pārrunāta arī piedošanas tēma. Tai pievērsta uzmanība arī šogad. Kāpēc izvēlēts šāds tematiskais ietvars, skaidro organizatore māsa Inese Šteina:

“Visās baznīcās ir sastopami cilvēki, kuri ir aizgājuši no kādas draudzes, jo tā radījusi viņiem ciešanas, vai tiem šķiet, ka tā ir maldīga. Taču no dialoga baidīties nevajadzētu, jo rētas jādziedina. Varbūt kāds būs vienaldzīgs vai naidīgs, taču dodamies pie citiem entuziasma pilni. Kāds mums var iecirst pliķi, bet vienība ir cīņa. Tā ir cīņa pret aizspriedumiem, nicinājumu, jo mīlestība ne vienmēr saņem to pašu atpakaļ.

Sašķeltība ievaino Dieva sirdi, bet vienotība nāk no gaismas un mīlestības dzīves. Šī vienotība tika piedāvāta visiem, kas grib respektēt un mīlēt citādos un meklē, kā dzīvot pēc patiesības, kas atklājas viņu sirdsapziņā. Tā tiek dāvāta visiem, kas iet mīlestības, nevis vardarbības ceļu. Mēs izjūtam vienas un tās pašas slāpes pēc miera, patiesības, tās pašas ilgas būt Dieva rokās.”

No uzrunātajiem vietējo Limbažu draudžu ganiem atsaucās piedalīties vienīgi katoļu un luterāņu draudžu gani, un lielākoties gājēji bija viņu draudžu locekļi, kā arī vēl pievienojās draugi no Alūksnes. Atsaucība nav bijusi ne no vietējiem pareizticīgajiem, ne baptistiem, ne adventistiem.

Svētceļnieki pie Baumaņu Kārļa pieminekļa

Piemēram, Limbažu Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca atrodas pašā pilsētas centrā tieši blakus luterāņu baznīcai un Blaumaņu Kārļa piemineklim. Draudzes priesteris, tēvs Pāvels Kušnarjovs telefonsarunā skaidroja, ka pareizticīgajiem neesot pieņemt kalpot Dievam vietā, kur nav iespējams ievērot pareizticīgo tradīcijas, tāpēc arī tiek uzmanīgi izvērtēts, uz kādiem aicinājumiem atsaukties.  Augstākajā līmenī esot vieglāk nolemt, vai piedalīties. Tā, piemēram, metropolīts Aleksandrs pats piedalās ekumēniskajos dievkalpojumos, kā arī katoļu svētkos Aglonā, tomēr to neaicina darīt draudžu locekļus, lai nebūtu tā, ka tā vietā, lai vienotību veicinātu, tradīciju atšķirību dēļ sanāktu kristiešus sašķelt. “Priesterim ir jāievēro draudzes locekļu nostādne- lai nav tā, ka mudina uz to, kas nav draudzei pie sirds. Sadzīvē mums nav nesaskaņu. To gaisotni vajag saglabāt. Tas ir galvenais!” komentēja tēvs Pāvels.

Svētceļojumiem parasti esot konfesionāla pieskaņa, tāpēc viņaprāt šādos pasākumos neizbēgami sadursies dažādās tradīcijas. Piemēram, Igates baznīcā neesot neviena brīnumdaroša ikona, kas pareizticīgo tradīcijā ir svarīgs svētceļojuma galamērķis. “Dažkārt krusta gājieni notiek uz svētavotiem. Arī visu svēto relikvijām ir brīnumdarošas spējas. Mērķim jābūt uz svētumu,” skaidro tēvs Pāvels.

Luterāņu mācītājs Romans Kurpnieks-Logins vaicāts, kāpēc jau trešo gadu piedalījies, atzina: “Galvenais bija parādīt cilvēkiem gan draudzēs, gan ārpus, ka Baznīca ir viena, tāpat kā viens Kungs un pestītājs Jēzus Kristus un ka īsti kristieši meklē to, kas vieno, nevis šķir.

Ja mēs nevaram kopā sanākt pie viena altāra, tad dodamies svētceļojumā. Man personīgi šis ceļojums ļāva pamainīt ikdienas ritmu un būt kopā ar brāļiem un māsām, ar kuriem ikdienā reti vai nemaz nesanāk satikties.”

Svētceļojums aizsākās katram pie sava altāra- katoļiem ar misi Limbažu katoļu baznīcā, bet luterāņiem savā luterāņu baznīcā. Taču pie Baumaņu Kārļa pieminekļa svētceļnieku grupas satikās un tālāk iets kopīgs ceļš līdz Igates baznīcas altārim.

Ekumēniskajā Igates baznīcā

Galamērķī svētceļnieki piedzīvojuši pārsteigumu. Liepājas Metalurga Tautas teātris altāra priekšā uzvedis Aspazijas lugu “Boass un Rute”. Dažus tas samulsinājis. Svētceļojuma organizatore Inese Šteina atzina: “Būtu labāk sānos vai kādā citā telpā, lai saglabātu svētuma sajūtu. Bet tas nebija atkarīgs no mums. Mācījāmies visu pieņemt.” Izrāde vēstījusi par divu kultūru saskarsmi- ebreju un moābiešu, Boāsa un Rutes mīlestību. Tas ir sižets no Vecās derības.

Tikpat simboliski arī ekumēniskais svētceļojums izvērtās kā divu kultūru saskarsme, mācoties mīlēt citam citu.

Katoļu priesteris Tomašs Dudzjuks, komentēdams savu dalību svētceļojumā, atzina, ka viņa mērķis bijis:

“kopīgi godināt Dievu, stiprināt savas attiecības ar Dievu, kā arī ar draudzi un luterāņiem. Mīlestība uz Dievu vairo mīlestību uz cilvēkiem un vienotību starp kristiešiem.”

Svētceļojums esot arī iespēja, kā draudzes locekļiem tuvāk iepazīt un sarunāties ar mācītāju, piebilda T.Dudzjuks. Bet R.Kurpnieks-Logins secinājis, ka aizspriedumi kristiešu vidū lielākoties pastāv nezināšanas dēļ, jo “mēs nepazīstam viens otru ikdienā un starp konfesijām ir izveidojusies nevis paaudzes, bet gadsimtu plaisa.”