Vai cilvēks kā balons pārplīsīs pie pirmā asuma? Jura Zariņa sprediķis (+ AUDIO)

Viena no garīgās pasaules likumsakarībām, kas pēc tam atkārtojas aizvien dažādos veidos – nodevībā, neuzticībā–, sākas ar kārdinājumu. 

Pēc tam, kad Gars kā balodis uz Jēzu nolaidās, un balss sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko man labs prāts”, Gars aizveda, [citā tulkojumā: aizdzina], Jēzu tuksnesī.

Ko tas nozīmē? Tas bija visaugstākais ceļš. Viņam tika dotas visaugstākās pilnvaras zemes virsū. Tas, ka Viņš spēj piepildīt Dieva prātu, tajā pat brīdī Jēzus cilvēciskajai dabai uzliek neaptverami lielus pārbaudījumus. 

Raksti mums māca cilvēku attiecību pašus pamatus. Jēzus pats šo ir izstāstījis saviem mācekļiem, neviens taču neredzēja Viņa un sātana sarunu… Tomēr tā ir ļoti reāla un atver mums ārkārtīgi svarīgas garīgās pasaules lietas.

Lutera rakstītajā Baznīcas himnā skan vārdi: lai būtu velnu diez kāds bars, kas mūs grib aprīt kāri – un katru reizi kāds nodomā, ka mēs kā latviešu pasakā dziedam par mazajiem velniņiem, kas skrien pa pasauli…

Velnu mēs ne laukā un ne tuksnesī neieraudzīsim, bet viņa darbībai ir pat veselas divas funkcijas – viņš cilvēku kārdina un tad apsūdz Dieva Radītāja priekšā.

To, ka velns nav nekas labs, mēs saprotam. Viņš ir ļaunā iemiesojums jau no pirmā brīža Ēdenē, bet kā īsti tas notiek? Ja mēs godīgi dzīvojam, vai mums velns var ko nodarīt?

Maldīgs ir priekšstats, ka pasaules labajam pretstatā stāv ļaunais. Ka velns ir pret Dievu un, ja šajā shēmā ieliekam sevi, tad mēs esam tas medījums, kas ir jāiegūst. Veids, kādā tiek iegūta vara pār cilvēku, patiesi ļauj to saukt par medījumu – jo tas, kas brīvi apkārt ganās, tiek vaktēts, un kādā brīdī noķerts!

Bet mūs aizsargā saistība ar Dievu, jo velns nav vis pretstatā Dieva spēkam, bet viņš ir no Dieva atteikusies radība, kas pati joprojām atrodas zem Dieva spēka, un pret Dievu nav iespējams nekas! Bet vēl svarīgāk ir zināt to, ka

velna liktens izlemšana katrā konkrētajā gadījumā ir nodota Dieva bērna rokās!

Mēs varam izšķirties, kā attiekties pret viņa kārdinājumiem – pieņemt un tad viņš mitinās pie mums un mēs viņam kalpojam, vai noraidīt un tad viņš tajā pat brīdī pazūd…, lai atgrieztos – aizvien jaunā veidā.

Kārdinājumi, kurus stāsta Jēzus, rāda tos galvenos virzienus, kam ir pakļauta mūsu dzīve. Vispirms, mēs redzam, ka velns ir klāt tad, kad cilvēks ir novājināts, tas būtu jāatceras, ka – velns uzbrūk tad, kad mums ir grūti, kad ir beigušies fiziskie spēki, kad gars, kas ņem spēku Dieva klātbūtnē, ir kaut kādu iemeslu dēļ aizgriezies (aizņemtība, skriešana, plēšanās un tad nāk kārdinājuma domas: kāda tam visam vispār ir jēga?).

Jēzus pirmā kārdinājuma būtība ir vēlēšanās, lai Viņš pierāda, ka ir Dieva Dēls – liekas, nekā slikta. Bet šis izteiktais aicinājums- tad, kad tev gribas ēst, pārvērt akmeņus par maizi, ir dziļāks nekā liekas.

[Jēzus]: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.” Mateja evaņģēlijs 4.nodaļa , 1.-11.pants.

Ar maizi var tik apzīmēta cilvēka kā miesas pastāvēšana, kas nav pašpietiekama un kam visu laiku no kaut kā ir jāpārtiek. Jēzus zina, kas viņam kā cilvēkam ir vajadzīgs – un, ja Viņa miesa atgriežas pie miesas vajadzībām, tad ar to pašu ir pateikts, es neesmu Dieva dēls, man svarīgāka ir miesa nekā gars..

Un Viņš būs noķerts! Viņš pat vārdos varēs teikt, ka ir Dieva Dēls, bet darbi būs redzami – tā ir kalpošana savai miesai!

Jēzus atbilde – cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes, norāda uz katra cilvēka patieso saistību ar Dievu, uz to, kas ir tik svarīgs mums – ka

mēs esam garīgas būtnes, kam svarīgāk par ēšanu un dzeršanu ir rūpēties par sava gara uzturēšanu.

Jēzus uz visiem kārdinājumiem atbild ar Dieva vārdiem, sakot “stāv rakstīts”.

Bet, ja jau tā, tad arī sātans ir gatavs uz to pašu, – viņš zina visus Dieva vārdus un bieži vien izmanto tos pret mums, sevišķi spilgti to piedzīvojam šodien, kad katrs Bībeles vārds ir pieejams visiem – telefonā, datorā, lielā, mazā grāmatiņā, komentāri, apspriedumi un idejas – viss Rakstos teiktais tiek apšaubīts visdažādākajos veidos – un kur ir galamērķis? Kas medījums?

Mēs paši jūtam tādu kā personības dalīšanos, jo dzirdam vienu it kā patiesu lietu, tad atkal ko citu, arī liekas pieņemami… Bet ievērojiet, ko mēs dzirdam – tie ir cilvēku vārdi– cilvēku izdomājumus – nevis Dieva likumus! Katrs tos ir grozījis un sagrozījis, cik ir bijis vajadzības – piepildījis pirmo kārdinājumu – radījis sev tādu maizi, kāda šobrīd ir vajadzīga: svētī ar svēto ūdeni tankus, ieročus un karavīrus, kas iet nogalināt cilvēkus!

Citas tautas slepkavas, nosaucot par tēvzemes aizstāvjiem. Tas, ko redzam šajās dienās Maskavas TV, es nedomāju, ka daudzi to spēj skatīties, bet jau no reportāžām vien ir saprotams, ka tur ļaunais ir ieguvis uzvaru pār masām, tas ir jauns veidojums, kāds jau ir bijis pirms 80 gadiem, cilvēki ar izmainītu ticību un vērtību sistēmu. Pilnīgi visi atbild, ka viņu ienaidnieks ir Amerika, kurā nav bijuši un nekā par to nezin,

viņu ienaidnieks sēž viņu galvā!

Tas ir dzīvs un aktīvs [..]. Tā ir realitāte.

Par Bībeles mācību runājot, arī jauniešiem šodien gribas ieraudzīt ko nebijušu, to vislabāk ir piedzīvot atkal lasot vai klausoties sen zināmu evaņģēlija tekstu, pēkšņi sadzirdēt gara atklāsmes balsi savā vakara lūgšanā, ja tajā ir klāt sirds un Kristus. Viņš pats atklāj to, kas nekur nav rakstīts, bet ko mēs varam piedzīvot tikai esot kopā ar Viņu.

Šis Kristus kārdināšanas notikums ir ļoti nopietns apliecinājums, ka sātana darbība nav pļāpāšana. Arī Jēzu viņš uzrunā ar Bībeles vārdiem: jo stāv rakstīts, ka Dievs tevi sargās, tu vari mesties lejā no jumta, jo Dievs taču ir solījis, ka eņģeļi nesīs tevi uz rokām.! – 

[..]

– Kur ir tavs Dievs, kāpēc Viņš tevi nesargā! – esam dzirdējuši dusmīgi teiktus šos vārdus…

Ievērosim kādu unikālu lietu – Jēzus nevienā gadījumā netaisās velnu pārliecināt! Mums ir vesela apoloģijas nozare, kur mēs cenšamies ar vārdiem pārliecināt par vienas vai citas Dieva doktrīnas pamatotību – ja cilvēks ir spējīgs klausīties, tad viņš pats sadzirdēs atbildes, ja ne, tad nekādi vārdi nelīdzēs, tik sadusmos.

Un Jēzus saka: Tev nebūs savu Kungu kārdināt. Viņš netaisās atbildēt uz tādu sevis pārbaudīšanu – kad kāds viņam teiks: lec zemē, redzēs, kas notiks. Tā var darīt tikai garīgi slims, velna apsēsts cilvēks, kurš nesaprot Dieva ierakstīto aizsardzību cilvēka dvēselē, kas nāk tieši caur saistību ar Dievu Tēvu.

Tīšā prātā neviens nedrīkst sev darīt pāri.

Pat dzīvnieks, ja sajutis briesmas, bēgs vai mēģinās sevi aizstāvēt, reizēm delfīni vai vaļi metas krastā un sausumā iet bojā tā kā pašnāvnieki. Zinātnieki domā, ka kāda viņu navigācijas sistēma ir sabojājusies vai, kas mums ir sevišķi zīmīgi, kāds vadonis ir ievedis nāvē visu baru, jo tas vienmēr notiek baros – un tur var būt liela taisnība, jo tas tiešā veidā notiek cilvēku sabiedrībā, kad kāds vadonis ved bojā visu tautu. To mēs tagad arī redzam: viena cilvēka dēļ, kas ir nonācis barveža vietā, visa tauta, sekodama Dieva ieliktajam paklausības likumam, nonāk problēmās līdz pat kariem un iznīcībai.

Un tad – Jēzum piedāvā kļūt par šīs zemes valdnieku, tātad, tā varētu būt iespēja būt šim vadonim! Zemes, ne debesu valstības ķēniņam. Bet – lai to sasniegtu, ir jākalpo, jāpielūdz, tātad, jāklausa ļaunajam spēkam.

Filmās rāda, ka diktatori pārdod dvēseli velnam un tas dod spēku visus ienaidniekus uzvarēt. Bet mūsu laikā mainās arī kārdinājums – “tu vari atnest mieru šajā pasaulē”, tik sāc man kalpot!

Evaņģēlijs skaidri atklāj, ka tā lielā laicīgā vara un godība nāks, ja tu pielūgsi sātanu, un paļausies, ka viņš tevi izglābs. [..] Kad tu esi ceļos un ar vaigu pie zemes, tas ir klusais, nevienam nezināmais Jā, ar kuru tu esi pieņēmis kādas velna dotās lietas.

Vispilnīgākā kārdināšanas aina mums ir zināma no cilvēces pirmsākumiem, no čūskas, Ievas un Ādama darbiem, un tieši tur arī ieraugām, ka Dieva klātbūtnē čūskai nav nekāda spēka, tas nav pretspēks, bet tikai viltus.[..] Viņš ātri saprot, ar tā paša ļauna gara doto māku, ko cilvēks grib un visu apsola! [..]

[..]

Lai mēs varētu pateikt savu nē,

mums vienmēr jābūt ir Dieva tuvumā,

tās ir regulāras lūgšanās, savas vietas zināšana ticības ceļā, mēs nevaram kā niedres locīties pie katra vēja pūtiena.

Arī ne pie traģēdijām, kas bieži mūs pārsteidz nesagatavotus, Kristus it sevišķi tad ir pie mums.

To satraukumu, kas mums katram ir sakrājies un aug dvēselē par globālām pasaules izmaiņām, gan Krievijā, gan Eiropā, gan Tuvajos Austrumos, un arī mūsu Tēvzemītē, kur demokrātiju māk izmantot kā slaucamu govi, ievēlot un ieliekot amatos ar mūsu pašu balsīm, tikai aprēķinot, kur, kam būs piekrišana un atbalsts! Visi velna principi darbojas. Vadoņiem liekas, ka viņi vada šo procesu, ka viņi ir gudri, kāds apmāns, ja velns ir izlaists no sava sprosta, tad pats viņš atpakaļ tur neies! Iemitinājies un pārņēmis cilvēku prātus un dvēseles, viņš paraus tos sev līdzi. Atmetīs pasauli atpakaļ tumsības varā, ja vien mēs laikus neapjēgsim, ka darbojas arī Kristus – kas ir nesalīdzināmi spēcīgāks! Par savu dzīvi vispirms, bet lūgšanās arī par pasauli!

Un tā šodien paņemsim līdz pārdomām šīs Kristus atbildes formulas:

• cilvēkam ir nepieciešams Dieva vārds,
• cilvēks nedrīkst kārdināt Dievu, uzliekot Viņam tās rūpes, kas ir jārisina pašam,
• un tajos brīžos, kad mēs jūtam, ka spēki ir galā un nevaram ļaunajam pretoties, tad mēs sakām izmisīgi, bet īsi: Kristus vārdā, atkāpies! – piesaistot paša Kristus spēku, tā ir tā mūsu nešana, ko Viņš ir apsolījis!

Jo Kristus tuksnesī un pie krusta uzvar visus kārdinājumus, atsakās no iespējas kļūt par zemes valdnieku, un izpilda to kalpošanu, kurai debesu Tēvs viņu ir sūtījis zemes virsū – atklāt cilvēkiem saprotamā valodā, tēlos un līdzībās–, Dieva spēku un mīlestību, kas ir aizsniedzama katram cilvēkam, Viņš nāk palīdzēt mums stāvēt pret velnu, kā Glābējs. Āmen.

*Ar autora atļauju īsināti pārpublicēts no bloga https://zarins.wordpress.com/