IzpēteSavienots

Vai pasaules gals ir tuvu? Diskutē I. Paičs, J. Priede, A. Zumbergs [+AUDIO]

Kamēr pasaule vēl atgūstas no satricinājuma, ko izraisījusi pandēmija un tās dēļ ieviestie ikdienas dzīves ierobežojumi, tikmēr Eiropā sācies karš. Demokrātiskās valstis cenšas palīdzēt Ukrainai, taču viss nav tik vienkārši. Valsts prezidenta nacionālās drošības padomnieks Jānis Kažociņš ir teicis, ka NATO spēku tieša iesaistīšanās var beigties tikai ar atomieroču pielietošanu, 7. martā rakstīja Latvijas Sabiedriskie Mediji. Savukārt Amerikas Savienoto Valstu Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors Viljams Bērnss (William J. Burns) nesen sacīja, ka Amerika ir ļoti norūpējusies par iespējamību, ka Krievija varētu izmantot atomieroci, tā 14. aprīlī rakstīja The New York Times. Bet pavisam nesen kāds Krievijas politiķis kodoluzbrukuma draudus izteica Amerikas Savienotajām Valstīm, 1. jūnijā ziņoja The Daily Wire.
Citiem vārdiem sakot, viss var kļūt vēl krietni sliktāk. Par to, vai tas, ko redzam pasaulē, mums kaut ko atklāj par pēdējiem laikiem un iespējamu pasaules galu, raidījumā “Savienots” diskutēja Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, teoloģijas doktors, priesteris Jānis Priede, luterāņu mācītājs Indulis Paičs un trīs bērnu tēvs, uzņēmējs, kustības “Iesaukums” dibinātājs Andrejs Zumbergs, kurš pabeidzis Baltijas Pastorālo institūtu.

Kungi — vai mēs dzīvojam pēdējos laikos?

Andrejs Zumbergs: Manuprāt, ja [apustulis] Pēteris jau teica, ka viņš dzīvo pēdējos laikos, un Jēzus nāca pēdējos laikos, tad mēs esam pēdējo laiku pēdējās dienās, pēdējās stundās, ja tā var mērīt. Mēs esam daudz, daudz tuvāk pašiem pēdējiem laikiem nekā Jēzus un Pēteris.

Jānis Priede: Jāsaka tā, neatkarīgi no tā, kad būs pēdējie laiki visai cilvēcei tādā grandiozā kopumā, mēs, protams, dzīvojam pēdējos laikos, jo, sākot no Pētera laikiem, mēs dzīvojam pēdējos laikos, jo Kristus ir tuvu. Mēs ar Viņu satiksimies — nu, kurš pēc pāris gadiem, kurš pēc desmit, kādam varbūt piecdesmit gadi dzīvojami, bet īstenībā pēdējie laiki ir pilnīgi noteikti ļoti paredzamā nākotnē.

Indulis Paičs: Man atliek tikai pievienoties. Ļoti svarīgi saprast, ko mēs mēģinām izteikt ar šo jēdzienu. Divās iepriekšējās atbildēs arī parādās tās atšķirības. Es domāju, ja mēs runājam par pasaules galu globālajā nozīmē, tad ceru, ka tas nav tuvu, un neviena pazīme īsti neliecina, ka tas būtu tuvu. Ja mēs runājam par to personisko līmeni, absolūti piekrītu tam, ka mēs arī tīri teoloģiski dzīvojam Mesijas laikmetā, kas sākās līdz ar Kristus nākšanu. Tas nozīmē: jā, šīs ir tās dienas, kurās mums ir iespēja izdarīt savas izvēles, un tādā ziņā laiks ir īss.

Mēs nupat pieredzējām globālu sērgu, kas pārņēma visu pasauli. Tagad sācies karš Eiropā, kāds nav redzēts kopš Otrā pasaules kara, un vienīgais, kas attur demokrātisko valstu tiešu iejaukšanos, ir šī sajūta, ka, lūk, Krievijai ir atomieroči, un atomkarš, protams, nozīmētu pasaules galu ja ne eshatoloģiskā, tad tīri sadzīviskā izpratnē, vai vismaz mums zināmās pasaules galu. Ko kristietim domāt, redzot to, kas notiek tepat, tik tuvu mūsu robežām?

AZ: Domāt uz to Kungu! Tikai un vienīgi. Jo šis laiks — [to] var salīdzināt ar tādu lielu, lielu miskasti Dieva priekšā. Dievam ļoti, ļoti nepatīk daudzas lietas, kas notiek pasaulē — visādas izvirtības, perversijas, vardarbības — un tāpēc arī tiesa un sods nekavēsies un nāks no Kunga. Kristietim domāt uz to Kungu un sekot Viņam visos savos ceļos, gremdēties Viņa mierā, tā Kunga mierā.

Jo šīs zemes dzīve nav viss, kas mums ir.

Pasaules cilvēkiem šīs zemes dzīve ir viss, kas viņiem ir, bet mums tas ir tikai sākums, tikai tāda kā ieskriešanās, tikai sēkliņa, ja tā var teikt.

JP: Domāju, ka tur ir vairākas dimensijas. Pirmkārt, droši vien ir katram jāsāk, pašam palūkojoties uz sevi: cik taisnīgi vai netaisnīgi mēs esam attiecībā pret tiem, kas ir vistuvāk mums, vai mēs rīkojamies pareizi attiecībā pret Dievu un tamlīdzīgi. Ar to būtu jāsāk. Otrais, es teiktu, vajadzētu padomāt, vai mēs nevaram kaut ko izdarīt labu, jo

kāda jēga būtu no cilvēka dzīves, ja viņš tajā dzīvē neko labu neizdara?

Šajā gadījumā — ko mēs labu varam izdarīt tajā plašākajā kontekstā, palīdzēt atjaunot — vai vismaz kaut kādā veidā tuvināt atjaunošanai — taisnīgumu, jo nevar būt mīlestības, nav taisnīguma. Tātad Ukrainas jautājums ir, pirmkārt, taisnīguma jautājums, un ko mēs varam darīt, lai palīdzētu atjaunot taisnīgumu? Protams, taisnīgums ir ārkārtīgi cieši saistīts ar mīlestību. Jā, varbūt ar to vajadzētu sākt: ko mēs varam darīt?

Tad es ieraudzīju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmās debesis un pirmā zeme bija zudušas un jūras vairs nebija. Es ieraudzīju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm, no Dieva, kā līgavu, sapostu un izrotātu savam vīram.

/Jāņa Atklāsmes grāmata 21:1–2/

IP: Es no savas puses sacīšu, ka tas ir, vēlreiz, ļoti, ļoti atkarīgs no tā, ko mēs saprotam ar šo terminu. Τέλος του κόσμου, tātad pasaules gals, Jaunās Derības izpratnē ir ārkārtīgi pozitīvs jēdziens, proti, tas ir pasaules piepildījums. Stāsts ir par to, ka Dievs rada šo pasauli, tad tā krīt grēkā. Tā faktiski ir daļa no visa procesa. Dievs turpina darboties, arī sūtīdams šai pasaulē Kristu, kas ir tā atslēgas persona, caur ko viss mainās. Bet tas mērķis, uz ko pasaule virzās, patiesībā ir Dieva valstība. Mērķis ir tas brīdis, kad Dievs ir viss iekš visa un mēs piederam Viņam, un Viņš ir mūsos — visi šie skaistie vārdi, arī Jāņa Atklāsmes grāmatas noslēgumā, kuri runā par to, kā jaunā Jeruzaleme nolaižas no debesīm — pie tam, ļoti svarīgi: tā nolaižas no debesīm šeit, uz zemes, nevis mēs kaut kā iekāpjam kosmosa kuģī un aizbraucam kaut kur citur. Līdz ar to tas ir absolūti pozitīvs jēdziens, un jūsu pieminētās pandēmijas Eiropā ir bijušas daudzas. Mums ir gājušas pāri tādas mēra epidēmijas, kuras mums pat sapņos nerādās. Tieši tāpat arī kari Eiropas vidienē ir bijusi absolūta konstanta lieta.

Es teiktu, ka tas, ka tas karš ir tik reti, ir drīzāk zīme, ka pasaule, iespējams, tuvojas savam piepildījumam, bet tas, ka pasaulē ir kari, tas grēcīgajā pasaulē absolūti piederas. Protams, katrs šāds mirklis, kad mēs tiekam nolikti eksistenciālo jautājumu priekšā, kad mēs saprotam, ka mūsu personiskā dzīve ir apdraudēta caur pandēmiju, vai ka mūsu brīvība un valstu pastāvēšana apdraudēta caur karu — tas, protams, liek mums domāt. Es ļoti pievienojos gan aicinājumam turēties un sakņoties tajā atklāsmē, kas mums ir dota, tajā ticībā, kas mums ir dota, gan arī ārkārtīgi pievienojos vārdiem par nepieciešamību rūpēties par šo taisnīgumu, par to, lai mēs savās savstarpējās attiecībās realizētu to, ko Dievs mums ir mācījis un sacīs.

Katrā ziņā, par to atomkaru runājot, kristietim vajadzētu lietot veselo saprātu. Vajadzētu ļoti labi saprast, ka tā ir lieta, kas savā laikā tika izveidota kā tāds ideoloģisks bubulis. Protams, mēs visi atceramies Hirosimas un Nagasaki notikumus otrā pasaules kara beigās. Bet es tikai atgādināšu, ka Hirosima jau divus gadus pēc šīs atombumbas sprādziena atkal bija apdzīvojama pilsēta, un tur tagad ir laukums, kur tiek pieminēts šis notikums, un cilvēki tur ir dzīvojuši visu šo laiku.

Piemiņas vieta Hirosimas Miera piemiņas parkā (広島平和記念公園). Foto: Wikimedia Commons (CC0)

Tāds kārtīgs atomierocis patiesībā ir vienkārši ļoti spēcīga bumba. Tanī brīdī, kad atomierocis sprāgst, vienā acumirklī visa kodoldegviela izreaģē. Tas ir vienkārši ārkārtīgi milzīgs sprādziens, ar ko var iznīcināt veselas pilsētas, bet mūsu apziņā tas pārklājas, piemēram, ar to nelaimi, kas notika Černobiļā, kas faktiski bija tā saucamā netīrā bumba. Vienubrīd militāristiem bija tāda ideja, ka vajadzētu vienkārši piesārņot to pretinieka teritoriju ar kaitīgiem radioaktīviem materiāliem, bet tad viņi paši saprata, ka vējš to visu atnesīs pie viņiem. Līdz ar to atomkarš, kā jūs atceraties, padomju laikā bija bubulis numur viens, jo padomju ideoloģijai bija ļoti svarīgi pateikt divas pretējas lietas. No vienas puses, mūsu armija ir pati spēcīgākā pasaulē, bet, no otras puses, mums ir jābaidās, mums ir jādzīvo nepārtrauktās bailēs, kā rezultātā mums ir nepieciešams turpināt bruņoties, nepieciešams izskaust tautas ienaidniekus un tamlīdzīgi, jo, lūk, ir atomieroči, kas mūs var iznīcināt.

Černobiļa. Foto: Ilya Nedilko, Unsplash

Šobrīd situācija pasaulē ir tāda, ka, protams, jebkuriem kodoldraudiem arī NATO iekšienē ir absolūti skaidrs atbildes scenārijs. Problēma, protams, ir tāda, ka pat, ja kaut vai viena no šādām bumbām uzsprāgst, tas nozīmē ārkārtīgi daudz cilvēku upuru.

Es domāju, ka visas raķetes ir stingri uzskaitītas, visām pretī ir nomērķētas atbildes raķetes, kas tās mēģinās notriekt. Bet tai pašā laikā, protams, kaut kas var noiet greizi. Pat tad, ja trīs un četrreiz tu esi visu pārbaudījis, var būt kaut kāds posts, un no tā tad visi baidās un sargājas. Tas ir kļuvis par, lūk, šo galveno un teju nu jau vienīgo biedējuma instrumentu arī tai pašai Krievijai vēl tagad. Jo atkal ir tieši tas pats: mēs netiekam galā ar Ukrainas armiju, kas salīdzinoši nebūt nav pasaulē tā pati spēcīgākā. Vienīgais, ar ko mēs varam draudēt, ir, ka mums ir šis te superierocis, ar kuru mēs varam visus apdraudēt. Tāpēc es vēlreiz teiktu: ņemsim vērā, ka tas viss ir nopietni, uzticēsimies militārajiem profesionāļiem, kas par to domā dienu un nakti — kā jau teicu, visam tam ir pievērsta uzmanība un viss tas ir labi zināms —, uzticēsimies tam un vienlaikus arī uzticēsimies Dievam, kura rokās mēs beigu beigās esam.

Arī, ja mēs tā paskatāmies uz to, kas pirms mirkļa tika teikts, tad jautājums, kā noslēgsies mūsu dzīve — tā iespēja, ka mēs aiziesim bojā atomkarā vai atomsprādzienā, ir nesalīdzināmi mazāka, nekā [iespēja, ka] mēs varētu vienkārši aiziet bojā autokatastrofā vai tamlīdzīgi.

Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti?

/Mateja evaņģēlijs 6:27/

Līdz ar to mūsu dzīves gals tiešām ir tuvu tādā ziņā, ka mūsu dzīvība visu laiku ir Dieva rokās, un mēs nevaram garantēt nevienu mirkli un pielikt nevienu olekti savai dzīvei.

Bet es aicinātu nedzīvot bailēs, jo ar bailēm mēs nevarēsim īstenot ne to ticību, ne arī to taisnīgumu un to mīlestību.

Mums jābūt pietiekami drosmīgiem un vienkārši jāsaka: ja kāds darīs absolūtas muļķības, mēs darīsim to, kas savukārt jādara pretī. Ar to arī jautājums ir izsmelts, un mēs ejam tālāk, un mēs risinām īstos jautājumus, un tie ir tie, kas notiek šobrīd turpat Ukrainā, karalaukā. Tā kā kristietim vajadzētu ne tikai paļauties un ticēt, bet arī būt ļoti zinošam un saprātīgam, nest gaismu pasaulē.

AZ: Mateja evaņģēlija 10. nodaļas 28. pants: “Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut, bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.” Tam būtu jācaurstrāvo kristieša dzīve un domāšana, ka viņa dzīvība tiešām ir Dieva rokās, un viss. Un cits cilvēks tur neko nevar padarīt. Viņiem būs bīties to Kungu, kura rokās ir mūsu mūžība, ne tikai mūžs.

[Jēzus saka:] “Pielūkojiet, ka jūs kāds nepieviļ, jo daudzi nāks manā vārdā un sacīs: es esmu Kristus, — un tie pievils daudzus. Jūs dzirdēsiet karu troksni un vēstis par kariem, bet pielūkojiet, ka jūs neuztrauktos: jo tam tā jānotiek, bet tas vēl nav gals. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs bads un dažviet zemestrīces; bet tas viss būs tikai dzemdību sāpju sākums. [..] Bet tūlīt pēc šīm bēdu dienām saule aptumšosies un mēness nedos sava spožuma, zvaigznes kritīs no debesīm, un debesu spēki tiks satricināti. [..] Mācieties līdzību no vīģes koka: kad tā zars pilns sulas un raisa lapas, jūs zināt, ka vasara ir tuvu. Tā arī jūs, kad jūs visu šo [pēdējo laiku zīmes] redzēsiet, ziniet: viņš ir tuvu pie durvīm.”

/Mateja evaņģēlijs 4:8b,29,32–33/

Mateja evaņģēlijā Jēzus saka arī šādus vārdus: “Mācieties līdzību no vīģes koka: kad tā zars pilns sulas un raisa lapas, jūs zināt, ka vasara ir tuvu. Tā arī jūs, kad jūs visu šo [t. i., pēdējo laiku zīmes] redzēsiet, ziniet: viņš ir tuvu pie durvīm.” Vai šajās dienās mums ir kādas zīmes, uz ko mēs varam skatīties un teikt, ka tas ir gluži tāpat kā lapas uz vīģes koka, kas rāda, ka tūlīt būs vasara, vai šajā gadījumā, ka tūlīt nāks šīs pasaules piepildījums?

JP: Domāju, ka šo jautājumu var atbildēt ilgi un no dažādiem aspektiem. No savas puses pieminēšu tikai vienu šādu aspektu. Skaidrs, ka kristietim ir jāskatās uz laika zīmēm, bet tādas zīmes nez vai būs zemestrīces vai tādi vietējie kari. Tās visas, protams, ir zīmes, bet tās ir zīmes, kas norāda uz to, kā ļaunums vairojas pasaulē. Un līdzīgi kā tajā skaistajā stāstām par Noas laikiem, ka varmācība vairojās, līdz sasniedza kaut kādu kritisko līmeni, tā, protams, tās laika zīmes mūsdienās arī var ļoti labi norādīt, kā ļaunums vairojas. Proti, tas ļaunums, kas ir katra cilvēka tuvumā; tas, kā katrs rīkojas: vai taisnīgi, vai netaisnīgi; teiksim, vai palīdz citiem veikt slepkavības — tas jau, protams, tādā augstā līmenī runājot.

Bet katrā ziņā tā pasaules piesārņotība, man šķiet, ir viena no tādām diezgan skaidrām zīmēm, kura rezultējas, kā apustulis Jēkabs saka: no kurienes tad kari? Vai tad ne no tām iekārēm, no tām visām jūsu tieksmēm, kas ir jūsos? Tās zīmes jau ļoti labi parāda, kas tad mūsos, kas cilvēcē vai lielā cilvēces daļā valda. Un tas, ka lielā mērā kristietības mentalitāte, kristīgais pasaules skatījums Eiropā — un ne tikai Eiropā — ir ievērojami samazinājies gan likumdošanas līmenī, gan mediju līmenī, gan sabiedrības līmenī, par ģimenes līmeni nerunāsim — pats par sevi.

No kurienes kari un no kurienes cīņas jūsos? Vai ne no tieksmes pēc baudām, kas karo jūsu locekļos?

/Jēkaba vēstule 4:1/

Proti, tas, es domāju, ir ļoti skaidra zīme, ka mēs pamazām varbūt pat tuvojamies — kas to lai zina — tādiem imperatoru laikiem, kur kristietība bija zināmā mērā garīga elite, kura tika ļoti arī vajāta. Tie ir tādi pieņēmumi, minējumi, kas to lai zina. Dievam viss ir labāk redzams, taču domāju, ka uz laika zīmēm, protams, ir jāskatās, un katrs kristietis tās redz, un tās īpaši pozitīvas, šķiet, nav.

AZ: Es domāju, ka tās zīmes pamazām piepildās, un piepildīsies pilnīgi visas no tām, tikai katrai zīmei savs laiks, sava stunda, sava vide, kā tam visam notikt. Kas šobrīd būtu tā globāli redzams? Pēdējos 70 gadus Israēls plaukst. Israēlam ir pašam sava valsts, pašam sava armija. Viņiem ir tā saucamās iron sky, dzelzs debesis, kas spēj pārtvert, iznīcināt jebkādu raķešu uzbrukumu un tā tālāk. Un izraēlieši atgriežas savā zemē. Soli pa solim, pa ģimenītei. Ir kristieši, kas ziedo naudu fondam, kas palīdz ebrejiem atgriezties Izraēlā. Un mēs redzam, Israēlam paliek arvien labāk, un Jēzus jau teica, ka tā būs zīme, ka pārējās lietas jau ir tuvumā.

Jeruzāleme. Foto: Taylor Brandon, Unsplash

Es pats neesmu, diemžēl, pārbaudījis, bet es dzirdēju no pietiekami uzticama kristietības mācītāja, ka Izraēlā ir bijuši vairāk nekā 40 viltus Kristi. Mums šeit, Latvijā, tādi viltus Kristi — tas īsti neattiecas uz mūsu situāciju, jo mēs neesam Izraēls, un tāpēc tas nav aktuāli, bet Izraēlā tas ir aktuāli, un, ja ir bijuši vairāk nekā 40, tas arī savā veidā liecina par zīmes piepildīšanos, ko Jēzus teica: daudzi nāks manā vārdā, bet neticiet viņiem. Jo Jēzus šo frāzi teica ne jau latviešiem, bet ebrejiem. Protams, mēs varam no tā mācīties, bet tas, manuprāt, ir ekskluzīvi ebrejiem domāts.

Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini. Piecas no tām bija nesaprātīgas un piecas saprātīgas. Nesaprātīgās, ņemdamas savus lukturus, nepaņēma līdzi eļļu. Bet saprātīgās saviem lukturiem paņēma līdzi arī eļļu traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū atskanēja skaļi saucieni: redzi, līgavainis nāk! Izejiet viņu sagaidīt! Tad visas desmit jaunavas uzcēlās un sagatavoja savus lukturus. Nu nesaprātīgās lūdza saprātīgajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet saprātīgās atbildēja: nē! Tā nepietiks ne mums, ne jums. Labāk ejiet pie tirgotājiem un nopērciet sev. Kamēr viņas gāja pirkt, atnāca līgavainis, un tās, kuras bija gatavas, iegāja līdz ar viņu kāzu namā, un durvis tika aizslēgtas. Vēlāk atnāca arī pārējās jaunavas un sauca: kungs, kungs, atver mums! Bet viņš tām atbildēja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu! – Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu.

/Mateja evaņģēlijs 21:13/

Zīmes pamazām piepildās, un piepildīsies visas. Mums kā kristiešiem pašiem, ja mēs esam modri savā ticībā, ja mēs neguļam, ja mūsu teoloģija mūs neaizmidzina — tad mēs arvien vairāk un vairāk varam ieraudzīt tās zīmes, kas norāda uz Kristus tuvošanos. Ļoti svarīgs ir teoloģijas uzskatu kopums, kam mēs ticam. Modrība ir atkarīga no tā, kam mēs ticam. Ir tādi, kas saka: Jēzus — vai, tālu vēl, tālu. Citi saka: nē, tuvu, tuvu! Būsim modri, būsim dedzīgi, steigsim Dievu lūgt. Tie, kas saka: tālu, tālu Jēzus — viņi dzīvo savā komfortā, viņi dzīvo tādā iedomātā, drošā burbulītī, manuprāt. Tā ir tāda bīstama spēle, ģeķīgās jaunavas variants.

Mums, kristiešiem, ir jābūt modriem un vienmēr jāuzskata, ka Kristus ir pavisam tuvu, gandrīz durvju priekšā.

JP: Jā, bet tad man būtu jautājums mācītājam, ko tāds teoloģiski labi fondēts mācītājs teiks par šo mazliet, manuprāt, fundamentālistisko skatījumu, ka migrācijas procesi, kas vērsti uz Izraēlu, ir tādā būtiska laiku zīme.

Man personīgi šķiet drīzāk, ka Izraēla atgriešanās ir domāta atgriešanās Tēva mājās. Tā ir pazudušā dēla atgriešanās. Tā ir tā laika zīme, par ko arī Jēzus runā un apustulis Pāvils runā, ka tad, kad visu tautu kopums būs dzirdējis par Kristu un atgriezies, tad atgriezīsies — varētu teikt, arī ebreju tauta saskatīs savas tautas Mesiju, proti, Jēzu, kas ir bijis, un kā pēdējā pievienosies, un tā būs tāda ļoti skaidra zīme.

Bet tas, ka notiek migrācijas procesi, un notiek geju parādes un transvestītu parādes Telavivā un Jeruzalemē, tas tā īpaši neiezīmē, ka tas nu būtu tas, uz ko Dievs aicināja Izraēla tautu. Un arī haredim un pārējie, teiksim, tādi ebreju dievbijīgie Izraēla tautas atgriešanos nesaista ar šiem politiskajiem migrācijas procesiem. Protams, ka ļoti daudzi tādi, teiksim, fundamentālistiski migrācijas procesu finansētāji Amerikā ļoti atbalsta šo gājienu, un tas tā varētu būt, un kādēļ ne? Katrai tautai ir vajadzīga dzimtene, un ebreju tautai vēl jo vairāk Bet vai tas norāda taisni uz laiku beigām? Nu grūti pateikt. Tā kā tas ir jautājums mācītājam Indulim.

IP: Es gribu vēlreiz pasvītrot, ka tas mērķis, uz ko mēs virzāmies, ir ļoti pozitīvs, bet Jēzus mūs ir brīdinājis, ka, pirms šis mērķis tiks sasniegts, vecā pasaule, vecā lietu kārtība, grēcīgā pasaule piedzīvos dzemdību sāpes, respektīvi, tā būs tāda izšķiroša, ļoti smaga cīņa, un līdz ar to būs ļoti lieli pretstati.

Man likās ļoti interesanti, ka tajās jūsu abu divu kolēģu pieminētajās zīmēs iezīmējās abi divi šie aspekti. No vienas puses, mēs varam skatīties uz šīm zīmēm no negatīvās puses un teikt: re, kur pasaule virzās pretī aizvien lielākām problēmām, problēmas ir aizvien smagākas, aizvien visaptverošākas, globālākas, kas varētu tiešām liecināt, ka mēs kaut kā tuvojamies tam mirklim, kad mēs spēsim kā cilvēce funkcionēt daudzmaz kā viens vesels. Tas ir vēl arī diezgan tāls mērķis, bet ir pazīmes, kas to liecina, un dažas no tām jau tika pieminētas.

No otras puses, mēs varam skatīties uz tām pozitīvajām zīmēm. Arī tas tika šeit pieminēts, arī pašos Jēzus vārdos — Viņš saka: tad, kad jau plaukst lapas, tad jūs zināt, ka ražas laiks ir klāt. Tātad, respektīvi, mēs redzam kaut kādus pirmos auglīšus, pirmos aizmetņus, ka tiešām kaut kas pozitīvs notiek.

Tā saka Pulku Kungs:
redzi, es izglābšu savu tautu
no austrumu zemes
un no zemes, kur riet saule!
Es pārvedīšu tos atpakaļ,
pašā Jeruzālemē ļaušu tiem mājot –
viņi būs mana tauta,
un es būšu viņu Dievs
patiesībā un taisnībā!

/Zaharijas grāmata 8:7–8/

Es absolūti pievienojos priestera sacītajam, ka es arī viennozīmīgi skatītos uz Jēzus vārdiem par Izraēlu un par visu to, kas tur notiks, tieši kristietības kontekstā, tieši Viņa atnestās atklāsmes kontekstā. Pievienojos domai, ka ne ar kādiem ārējiem pasākumiem, proti, kaut kā veicinot šo migrāciju, reimigrāciju atpakaļ Izraēlā vai vienkārši saplūšanu tur, ko daži mēģina darīt, lai it kā tuvinātu to pasaules piepildījumu — ar to mēs neko nebūsim panākuši. Tas tiešām ir šis garīgais process. Es absolūti viennozīmīgi pievienojos tam vērtējumam, ka tā ir atgriešanās Tēva namā.

Tieši tāpat kā ir cilvēki, kas ir dzirdējuši, ka Dieva Vārds ir jāsludina visām tautām, pirms nāks pasaules gals, investē lielus naudas līdzekļus, lai tulkotu Bībeli visās iespējamās valodās ar šo cerību, ka tas atkal tuvinās [Kristus atnākšanu]. Iztulkot Bībeli —  tā ir viena lieta, bet tiešām aizvest šo vēsti, kristīgo Baznīcu, līdz visām tautām — tas ir pavisam cita līmeņa jautājums un uzdevums.

Es teiktu tā: ir cerīgas zīmes, ka Dieva apsolījumi tuvojas piepildījumam. Es domāju, ka kopumā mēs kā cilvēce lēnā garā šo to mācāmies. Tas iet daudz lēnāk, nekā mēs gribētu, un ir, vēlreiz, tas individuālais līmenis. Mums katram personiski ir šī ticības dāvana vispirms jāsaņem, jāiemanto, jāiesakņojas tajā, un tur katrai paaudzei tas izaicinājums ir pilnīgi no jauna.

Un ir, protams, kā jau teicu, arī šīs biedējošās zīmes, kas liecina par to, ka priekšā ir ne mazums izaicinājumu. Jo tā ideja ir tāda, jo vairāk cilvēks spēj, jo vairāk viņam tiek dots, jo vairāk no viņa ir arī atbildība. Ja mums ir atomieroči, tad mēs pēkšņi saprotam, ka mēs varam iznīcināt veselas pilsētas un veselas valstis, un varbūt vēl vairāk.

Foto: Cottonbro, Pexels; TUVUMĀ.lv

Līdz ar to tas, kā mēs spēsim savaldīt iepriekš pieminētās kaislības tad, kad man roka stāv uz sarkanās podziņas, ir vēl daudz nopietnāks jautājums nekā tad, ja man rokā ir koka nūja, un tad ir jautājums, vai es savaldīšu savas emocijas un savas kaislības.

“Un zīmes būs uz saules un mēness, un zvaigznēm, un tautas uz zemes būs izmisumā un izbijušās, kālab jūra krāc un bango. Cilvēki pamirs no bailēm, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu spēki tiks satricināti. Un tad viņi redzēs Cilvēka Dēlu padebesīs nākam varenībā un lielā godībā. Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.”

/Lūkas evaņģēlijs 21:25–28/

Es domāju, ka jā, tā ir taisnība, ka, skatoties uz notikumiem pasaulē, ir pamats baidīties, ka šīs cīņas un problēmas un izaicinājumi būs aizvien lielāki. Bet tas, ko Kristus mums saka: tad, kad jūs redzat viss tās biedējošas zīmes, tad celiet uz augšu savas galvas, jo jūs zināt, ka jūsu pestīšanas diena tuvojas. Respektīvi, tā vienlaikus ir arī zīme, ka šis Dieva darbs pie cilvēka turpinās.

Gara atbilde, bet es vienkārši ļoti piekrītu Jūsu interpretācijai, ka tas nav stāsts vienkārši par cilvēku pārvietošanos pa karti. Tas ir stāsts par mūsu pārvietošanos no tumsas valstības gaismā, no Dieva nepazīšanas Kristus valstībā.

JP: Jā, un man ir tāds jautājums par tām biedējošajām zīmēm. Vai arī tā nav viena ļoti laba lieta, ka tādas biedējošas zīmes vispār ir? Jo tās reizēm liek cilvēkam padomāt. Ir jau, protams, mīlestība, kas liek cilvēkam domāt, un tas ir optimālais variants, kad cilvēks dara labu un domā par sevi un citiem aiz mīlestības. Bet sliktākajā gadījumā, ja viņam ir bail, ka neieliks cietumā, tas arī nemaz nav tik slikti. Un šajā gadījumā, domājot par to, ka, nu, ja tādu nelielu atombumbu uzmetīs uz Rīgas, tad pirmajā piegājienā ies bojā 80% rīdzinieku. No tiem divdesmit kādi pieci izdzīvos ilgi, daļa nomirs pēc pāris gadiem. Bet principā tāda domā, ka mūsu dzīve tādā diedziņā karājas, un ka pat tad, ja mēs tagad fiksi aizmuksim uz Austrāliju, nu vienalga tas diedziņš viendien pārtrūks. Tā doma, gandrīz vai tādas pastarās dienas gaidas, dažiem vienkāršiem cilvēkiem var, manuprāt, palīdzēt apjēgt, kādā purvā viens otrs sēž šajā brīdī un ka varbūt no tā purva derētu fiksi izlīst ārā un kaut ko darīt lietas labā. Nu, ja pēkšņi atombumba arī uzkrīt, tad lai būtu perspektīva.

Jo, kā bija teikts: baidieties no tiem, kas spēj ne tikai miesu pazudināt, ne tikai no tās atombumbas vien, bet baidies no tiem, kas var arī dvēseli pazudināt, un tas nav Dievs. Dievs nevienu nepazudina. Tās ir cilvēka paša ļaunās tieksmes, viņa ļaušanās visādām ļaunām ietekmēm un tamlīdzīgi, kas cilvēkus spēj pazudināt, un tad, kad cilvēks sēž purvā, nu viņš ir pazudis.

Tā kā tai ziņā mēs esam ļoti traģiskā situācijā šobrīd, un es domāju, ka nevaram zināt, kā tas viss beigsies, bet man ir cerība, ka vismaz es sākšu domāt, vai tad par manu dvēseli man pašam personīgi nebūtu kaut kas lietas labā jādara.

AZ: Es atļaušos nonākt muļķa lomā. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tuvāko gadu laikā būs ļoti spēcīgas zīmes, ko Jēzus arī teica un arī Joēls pravietoja, un uz kurām atsaucas apustulis Pēteris. Es ticu, ka tuvāko gadu laikā būs šī saules aptumšošanās un mēness sarkanā nokrāsā.

Foto: Son Tung Tran, Pexels

Kādēļ es tam ticu? Tas gan vairāk saistīts ar manu personisko atklāsmi. Redziet, ir tā saucamie laikmeta pravietojumi, un ir tā saucamie dvēseļu kopšanas pravietojumi. Un pirms kāda laika Kungs runāja uz mani ļoti skaidri tieši šajā laikmetā pravietojumu formātā, ka šīs lietas ir ļoti tuvu, tuvāko gadu laikā, un Viņš pat man arī lika sākt gatavot konkrētas lietas savā saimniecībā, lai būtu vieglāk pārciest gan pašam, gan arī, teiksim, lai es varētu uzņemt savā saimniecībā cilvēkus, kas bēgs no pilsētām, jo, saskaņā ar to pašu pravietojumu, ko Kungs man atklāja, tuvāko gadu laikā dzīve pilsētā būs ārkārtīgi sarežģīta vai neiespējama.

Šobrīd mēs varbūt neko no tā neredzam. Kas ļoti pēta zvēra zīmes jautājumu un tēmu — negribu iebraukt milzīgi garā monologā, bet tas jau top lieliem soļiem, cik es to redzu, pasaules digitālajā industrijā, un mēs to visu piedzīvosim. Tas notiks mūsu laikā. Mēs piedzīvosim, ka mēs netiekam veikalos iekšā, mēs piedzīvosim, ka mēs nevaram norēķināties, ja mums nav šī kriptovalūta vai čips uz rokas vai pieres.

“Kad jūs vedīs sinagogās un valdnieku un vareno priekšā, neesiet norūpējušies par to, kā jūs aizstāvēsieties vai ko sacīsiet. Svētais Gars pamācīs jūs tajā stundā, kas ir sakāms.”

/Lūkas evaņģēlijs 12:11–12/

Es ticu, ka tas ir pavisam tepat, pavisam reāli, pavisam tuvu, un mums pavisam nopietni ir jāiet kambarī un jālūdz Dievs par to: “Dievs, lūdzu, vadi manu dzīvi tā, lai es nebūtu kā iemests ūdenī, nemācēdams peldēt.” Jo būs situācijas, kad vienkārši pilnībā jāpaļaujas uz Dievu, uz Svētā Gara vadību, Svētā Gara balsi. Konkrētā situācijā savādāk nebūs iespējams izbēgt.

Pasaule vajās visus tos, kas nepakļaujas tās sistēmai. Tāpēc Dievs rādīs šīs zīmes pie debesīm. Tas ir tas, kam es ticu. Redzēsim pēc pāris gadiem — tas piepildās, nepiepildās. Ja tas piepildās, tas visiem ir par zīmi, ka Dievs ir tiešām norādījis, ka ir paši, paši pēdējie laiki. Ja tas piepildās, tad piepildīsies arī tas, ko es esmu saņēmis.

JP: Nu jā, tādas privāta tipa atklāsmes cilvēkiem ir ik pa brīdim, ļoti bieži, katrā paaudzē. Iedomāsimies tos, kas bija simtprocentīgi pārliecināti, ka pasaules gals būs tūkstošajā gadā pēc Kristus dzimšanas. Nu, divtūkstošajā visi gaidīja, ka datori saies grīstē. Bet principā tāda veida personīgas atklāsmes, absolūti privātas, manuprāt, ir noderīgas katram individuāli, lai labāk saprastu, ka ir kaut kas jādara, lai varbūt palīdzētu citiem, un jādara sev. Jo neatkarīgi no tā, vai tas pasaules gals pienāks saskaņā ar tādu privātu atklāsmi, vai tas pienāks vienkārši tāpēc, ka kāda mašīna nejauši brauks — nu, ne jau nejauši, bet tā tam būs jābūt — garām nepareizi, mums jābūt gataviem. Mums ir jābūt gataviem nomirt.

Foto: Mahdi Bafande, Unsplash

Un tas nav atkarīgs no tā, vai kāds ir saņēmis atklāsmi vai nav. Cilvēks var nesaņemt nekādu atklāsmi, bet viņam ir jābūt gatavam. Kristiešiem uz to ir jāorientējas, lai viņi būtu skaidri un tīri savā sirdī. Jo, ja cilvēks brien apkārt ar netīrām kājām, viņam ir grūti iet tālāk, neaptašķoties ar dubļiem vēl vairāk. Ir grūti pa šo pasauli brist — vienalga, vai tie ir pilsētas ceļi vai tie ir lauku ceļi. Tātad skaidrs, ka jābūt gatavam. Skaidrs, ka ir vērts, protams, domāt arī par kaut kādu proaktīvu darbību, lai izdzīvotu tādās traģiskās situācijās un lai palīdzētu citiem. Tādēļ jau arī katram ir jārīkojas — ne tikai valstij vien, un ne tikai municipalitātei, bet ikvienam.

Taču domāju, ka kristīgajai baznīcai būtu tagad īstais laiks tik tiešām uzrunāt tos, kas ir apmulsuši, kas nezina, kas gaida — nu, ko? Antikristu? Kas gaida čipošanu pasaulē? Nē, nu es jau nesaku — var jau aiziet vecticībnieku gaumē un dzīvot bez dokumentiem kā cara laikā vai tamlīdzīgi. Var jau. Un nemaz nemēģinu bīdīt kaut kādas pasaules kontrolētāju ieceres šeit, bet domāju, ka kristiešiem jebkuros laikos — vai tie ir imperatora Hadriana un citu kristiešu vajātāju laiki, vai tie ir, teiksim, ļauni laiki Rietumu pasaulē mūsdienās — ir jābūt gataviem dzīvot jebkurā situācijā. Un, lai būtu gatavi dzīvot jebkurā situācijā, ir vispirms jāiztīra sava sirds. Vienkārši jāiztīra no visa, kas tur iekšā ir slikts, un tad var mēģināt pasauli atgriezt.

Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku! Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, ir tev sirdī! [..] Piesien tos par zīmi uz savas rokas, un lai tie ir piesprādzēti tev uz pieres.

5. Mozus grāmata 6:5–6,8

Un viņš liek visiem [..] pieņemt neizdzēšamu zīmi uz viņu labās rokas vai uz pieres, tā ka neviens nevarētu nedz pirkt, nedz pārdot — kā vien tad, ja tam ir neizdzēšamā zīme: zvēra vārds vai viņa vārda skaitlis.

Jāņa atklāsmes grāmata 13:16–17

IP: Es absolūti pievienojos šim vērojumam un šai domai, jo arī, protams, zvēra skaitli — ja tas būtu stāsts par čipiem, tad čipi droši vien mums netiktu likti pierē. Tas būs droši vien pēdējais, ko mēs gribēsim. Tā būtu mazākā problēma — neļaut sevi sačipot. Jo tad, kad Bībele runā, ka kaut kas ir jāliek pie pieres un pie savas rokas, tad runa ir par mūsu domām un mūsu darbiem.

Runa ir par to, ka zvērs mēdz atstāt iespaidu gan uz mūsu domāšanu, gan uz mūsu rīcību.

Tādā ziņā es absolūti piekrītu šai domai, proti, kā kristietim ir visu laiku jābūt uzmanīgam — ne tik daudz no tiem čipiem, kas būtu mazākā problēma, bet tieši no tās domāšanas un no tās rīcības, kura mūs savieno nevis ar Dievu, viņa taisnīgumu un mīlestību, kā tika pieminēts, bet ar pavisam pretēju pusi, proti, zvēru. Zvēru, kurš vienmēr ir bijis melu tēvs un slepkava kopš iesākuma.

Foto: Master Wen, Unsplash

Tur jau ir tā problēma, ka man var tie čipi nebūt un es varu sevi saukt par kristieti, bet vienlaikus nepamanīt, ka es vienkārši iznīcinu veselu valsti vai citus cilvēkus ar kaut kādiem saviem ideoloģiskiem uzstādījumiem vai ar savu absolūti vardarbīgo rīcību.

Tāpēc man liekas, ka šīs lielās laikmeta zīmes ir tiešām ļoti svarīgas. Kāpēc? Tāpēc, ka vidusmēra eiropietis dzīvo salīdzinoši mierīgi un salīdzinoši ērti, un mums var rasties tāda sajūta, ka mēs esam baigi nodrošinājušies. Mums ir drošības siksnas mašīnā, mums ir, lūk, bunkurā sakrāts ēdiens, mums ir visāda veselības aizsardzība, mēs labi ēdam un vēl visu kaut ko citu darām — mēs dzīvosim ilgi un nekas mums nekaitēs, un tā tālāk.

Tad kāds mums saka: jā, bet var lietot taktisko kodolieroci, un var gadīties, ka tas atlido līdz šejienei, pirms tas tiek notriekts. Tanī brīdī tu saproti, ka visas tavas cilvēcīgi būvētās drošības īstenībā neatrisina lielo eksistenciālo jautājumu:

ko tu dari ar faktu, ka tu esi mirstīgs?

Ko tu dari ar faktu, ka tava dzīve var aprauties jebkurā brīdī, un tu nevari to nokontrolēt?

No šāda viedokļa, jā, es nevienu speciāli nebiedēju. Es domāju, ka cilvēki jau tāpat ir nobijušies. Bet tai pašā laikā es piekritīšu arī tai domai, ka tas kādreiz var mūs pamodināt. Cilvēki jautā: paga, ko tad tagad mēs darīt varam? Mēs varam uz daudz ko paļauties, bet pēkšņi mēs esam pamanījuši tādas briesmas, ko mēs nevaram kontrolēt. Jā, tas var būt labs iegansts sākt pa īstam risināt savus jautājumus un pie savas pieres un labās rokas vai kreisās rokas nevis tu čipus nelikt, nevis tās kastītes, ko ebreji tur lika — atcerieties, tas jau viņiem bija tas bauslis uzrakstīt tos vārdus, ka tas Kungs ir vienīgais Dievs, un likt to pie savas pieres un pie savas rokas, un jūs zināt to viņu tradīciju, ka viņi lūdzas šādā ļoti uzskatāmā veidā, liekot tajā kastītē tos vārdus — bet ka tu nevis par to tik daudz uztraucies, bet par to savu domāšanu. Cik daudz tu savos darbos un savā domāšanā tu nes Kristus zīmi, tu nes Svētā Gara zīmi, Svētā Gara klātbūtni. Tas ir mūžam aktuāls jautājums absolūti visās paaudzēs un absolūti jebkuram indivīdam.

Bet Pāvils, nostājies areopaga vidū, sacīja: “Atēnieši, es redzu, ka, pēc visa spriežot, jūs esat visnotaļ dievbijīgi. Apstaigādams un aplūkodams jūsu svētvietas, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamajam Dievam. Tad, redzi, – ko jūs nepazīdami pielūdzat, to es jums sludinu.

/Apustuļu darbi 17:22–23/

AZ: Jā un āmen! Es pilnīgi varu piekrist par to, ka kristietim ir jābūt gatavam nomirt un ir tiešām jāstaigā ar Dievu un jānes tā Kristus zīme. Es ticu, ka mēs esam arī milzīgas atmodas priekšā. Atklāsmes grāmata arī par to runā gan 6., gan 7. nodaļā, un tas viss ir ļoti tuvu. Tad, kad cilvēki ir izmisuši, viņi ir arī visgatavākie Kristus evaņģēlijam, jo tad, kad dzīve ir laba, tad Dievu nevienam nevajag. Vidējam nominālam eiropietim Dievu nevajag, tāpēc ka viņam dzīve ir laba.

Bet tad, kad nāve būs pie svārkiem, visi sauks: Dievs, palīdzi!

Tad mums, kristiešiem, ir jābūt gataviem nosaukt Dievu vārdā, mums ir jābūt gataviem teikt: hei, tam Dievam, ko tu piesauc nepazīdams, Viņam ir vārds. Viņa vārds ir Jēzus, un Viņš par tevi nomira. Mums būs jābūt gataviem runāt laikā un nelaikā, un tiešām darīt mīlestības darbus.

JP: Te ir, jā, jautājums par to labo dzīvi. Bet, no otras puses, ja paskatāmies, kā pēdējos gados, piemēram, ir pieaudzis eitanāziju skaits, kaut vai Beļģijā un tā tālāk. No pāris eitanāzijām gadā līdz 24 vai cik tūkstošiem, kur cilvēki labprātīgi — nu, kas tad tur, tad iesim nomirt, izbeigsim to savu dzīvīti —, respektīvi, nedomā par to, kas notiek tālāk, bet tas ir tikai viens aspekts. Šo morāli ētisko, ārkārtīgi esenciāli būtisko jautājumu ir aizvien vairāk, un domāju, ka viens no tādiem jautājumiem pašreiz ir par ģimeni. Pašreiz vēl ir pēdējais brīdis mēģināt katram parakstīties mājaslapā “Par ģimeni“, lai tauta Latvijā varētu izlemt, kas Latvijā skaitās ģimene. Nevis pāris politiķi, kuriem tas vienkārši ir finansiāla vai cita iemesla dēļ izdevīgi vai, teiksim, politiski izdevīgi partijas reitingam, varētu nobalsot mūsu vietā. Tā kā, es domāju, būtu svarīgi visiem tiem, kam vispār rūp kaut kas vairāk par kodolsprādzienu, izvairīties no šī kodolsprādziena, kas būs, tiklīdz Latvijā tiks pieņemts ģimeni sagraujošs likums. Tas būs tieši tāds pats kodolsprādziens pa visu pilsētu. Tikai mēs to pamanīsim jau pēc tam.

Noslēgumā: nākamreiz, kad mēs savās mājās atšķiram savu Bībeli un lasām tur kādu pravietojumu par to, kas nāks, tad ar kādām acīm uz to skatīties, kāda ir šo pravietojumu vieta mūsu šodienas dievbijībā?

AZ: Es domāju, ka visi šie pravietiskie vārdi, teiksim, Lūkas [evaņģēlija] 21. nodaļa, Mateja [evaņģēlija] 24. nodaļa — tas ir intensīvi, ekskluzīvi par šo laiku. Mums kā kristiešiem ir pat jācenšas saskatīt: hei, tas atbilst, un tas atbilst, un tas… bet kā šis atbilst? Bet labi, ejam tālāk — un šis atbilst…

Tad nu esiet nomodā: jūs taču nezināt, kad nama kungs nāks, vai vakarā, vai pusnaktī, vai gaiļiem dziedot, vai rīta agrumā – ka, pēkšņi nākdams, tas neatrod jūs guļam. Bet, ko es jums saku, to es saku visiem: esiet nomodā!”

/Marka evaņģēlijs 13:35–37/

Tā kā kurbulēt savu nomodu. Es ticu: ir labāk pārspīlēt ar pēdējo laiku lietām, nekā nogulēt tās. Jo Jēzus daudz vairāk ir brīdinājis par nogulēšanu nekā par pārspīlēšanu. Tas, kas pārspīlē, vismaz ir pareizā virzienā. Varbūt viņam ir nepilnīga izpratne, bet tas, kurš guļ — tam Kungs neko nemaz nevar pateikt. Tas ir jāmodina, un tā gulēšana, manuprāt, būtu vislielākā problēma, ka šos pravietojumus tā kā nonivelē: ā, tas viss notiks divtūkstoš, trīstūkstoš, četrtūkstoš gadu laikā, ik pa laiciņam kaut kas tur notiks, jā, bet nu nekas traks, neuztraucieties, dzīvojiet savu mierīgo dzīvi, un gan jau nomirsiet un būsiet debesīs.

Cik es lasu šos pravietojums, es redzu: tās lietas paliek arvien intensīvākas. Arī lasot Atklāsmes grāmatu — kad sākumā tie pirmie pieci zīmogi tiek atvērti, tie tiek aprakstīti ārkārtīgi virspusēji, tikai nosaucot vārdā, kas tad tur notiek, bet, jo tālāk zīmogos, jo intensīvāk tās lietas notiek un jo specifiskāka informācija tiek pasniegta. Sestais zīmogs tiek iztirzāts vairāk, septītais vispār tiek sadalīts septiņās bazūnēs, septītā bazūne tiek sadalīta septiņos dusmu kausos. Angliski ir tāds termins zoom in — kad skatāmies kartē, mēs gribam pietuvināt, lai redzētu smalkāk un skaidrāk. Tieši tas pats notiek Atklāsmes grāmatā, un mēs tās lietas redzēsim.

Es domāju, ka labāk ir būt muļķa lomā un teikt: hei, mēs esam ļoti tuvu pēdējiem laikiem, Jēzus ir ļoti tuvu. Labāk ir teikt, ka Jēzus nāks mūsu laikā, nekā garīgi gulēt un teikt: nē, nē, nu mēs satiksim Jēzu tikai tad, kad nomirsim, un viss kārtībā, dzīvo mierīgi, dzīvo savu dzīvi. Labāk celt brēku un trauksmi, manuprāt, jo tas var pamodināt arī kādu blakus, kurš guļ varbūt vēl vairāk nekā mēs.

JP: Man ir jautājums, vai ir jāceļ trauksme par to, ka maranatha, ka Kungs nāks (מרנאתא — aramiešu val.‎), vai ir jāceļ trauksme par to, ka pasaule, kādu dienu varbūt visā kopumā pārveidosies pilnīgi savādāka eshatoloģiski. Nez vai, man tā šķiet, jo tad jau tā būtu liela netaisnība pret visiem tiem, kas nomira pirms desmit gadiem vai pirms piecdesmit, vai pirms simt gadiem. Varētu teikt tā: Dievs tagad mums dod šausmīgi intensīvu, uzskatāmu pravietojumu laiku, nu tad mums ir perfekta iespēja atgriezties, bet tie nabadziņi — viņi jau nomira, un Dievs gan jau būs viņiem žēlsirdīgs, jo viņiem nebija tas intensīvais laiks un tā briesmu izjūta. Domāju, kā tā briesmu izjūta bija arī tajā laikā — gan tādā lielākā mērogā, gan arī tīri privāti, apzinoties savas dzīves beigas, savas veselības beigas — vai arī neapzinoties to un dzīvojot, nedomājot absolūti ne par ko. Nez vai tur ir liela starpība tādā plašākā sociālā sabiedrības līmeņa kontekstā.

Domāju, ka gan tagad, gan toreiz pirms desmit, divdesmit gadiem, ir cilvēki, kas tikpat intensīvi gaida savu personīgo tikšanos ar Jēzu, un visos laikos cilvēki ir lūgušies tādu lūgšanu par labu nāvi. Mūsdienās izklausās šausmīgi anahroniski. Lūgt, lai Dievs dāvina labu nāvi. Ko tas nozīmē? Nevis tādu, ka nekas nesāp un aiziet tā, ka nepamanām — iemiga un gatavs. Nu, tā būtu laba nāve, vienam otram šķistu mūsdienās, bet nu laba nāve no baznīcas pirmsākumiem ir tāda, ka cilvēkam ir dots laiks pirms tam to savu dzīvi pārskatīt pašam, nožēlot, un, teiksim, katoļu, pareizticīgajā baznīcā, vai senajās baznīcās arī pie grēksūdzes aiziet, proti, tiešām sagatavoties tam brīdim, kas sagaida ikvienu. Neatkarīgi no tā, vai tā būs atombumba, vai tas būs vienkārši kaimiņš, kas mazliet izdomājis uzdzīvot uz mūsu rēķina, nejauši mūs nogalinājis, vai arī slimība, kas mūs paņems ļoti ātri. Nu, cik tad mums katram vēl gadu, varbūt divdesmit? Tā kā principā, ja mēs gatavotos uz labu nāvi, proti, nomirt, esot labiem kristiešiem, nomirt labiem cilvēkiem, tad tas, man liekas, būtu optimālais, ko ikviens varētu izdarīt, nemaz nedomājot par intensīviem pravietojumiem.

Pravietojumi noder, jā, tie varbūt cilvēku mazlietiņ sagatavo. Visos laikos tās pasaules gala gaidas ir citus veduši pie labām lietām un citus veduši pie uzdzīvošanas. Nu, tā kā viss iet bojā tik un tā, nu tad es jau varu uzdzīvot, nospiest sarkano podziņu, jo tik un tā jau viss ies bojā.

Tā kā tas ir mans skatījums, ka vajadzētu gatavoties, pirmkārt, individuāli, un, otrkārt, domāt, ko mēs varam palīdzēt — reāli palīdzēt — tiem, kam šobrīd nav labi, tiem, kuri cieš netaisnības dēļ, tā kā, piemēram, kaut vai tie ukraiņu bēgļi, kam mēs reāli varam palīdzēt.

Jo Kristus neskatīsies uz to, cik intensīvi mēs esam gaidījuši pasaules galu un kā mēs esam sapratuši Viņa zīmes, bet Viņš skatīsies, vai mēs reāli esam kādam palīdzējuši.

IP: Atbildot uz jautājumu — pravietojums ir jātver nopietni, bet tie nav jātver burtiski. Lielākoties tās ir vīzijas, tie ir tēli, tās ir metaforas, un tieši tad, kad mēs paņemam metaforu burtiski, mēs paliekam par nelgām. Tas tā kā, piemēram, mēs varētu sacīt: šobrīd lielais brūnais lācis no austrumiem ir izpletis savu rīkli un uzbrūk saviem kaimiņiem. Ja mēs šādu formulējumu pasakām, tad mēs taču saprotam, par ko mēs runājam: mēs runājam par konkrētu valsti, par konkrētu režīmu, par konkrētiem politiskiem notikumiem. Pēdējā lieta, ko mums vajadzētu, ir tagad uzcelt kaut kādu vietu, kur mēs lāčus pētām un mēģinām tās lietas atpazīt burtiski.

Foto: mana5280, Unsplash

Līdz ar to visi šie pravietojumi ir jāsaprot jau pieminētajās eksistenciālajās ticības kategorijās. Tas tiešām ir stāsts par mūsu principiālo piederību Kristum un Dievam. Un tieši tad, kad to tu redzi, ka jautājums nav par čipiem, jautājums nav par vakcinācijām, jautājums nav par kaut kādām ārējām lietām, kas nāk un iet — un vienmēr cilvēki ir redzējuši, kā šie pravietojumi piepildās pēc pieciem mirkļiem —, bet jautājums ir par tavu domāšanu, par šīm pieminētajām kaislībām, par šo praktisko palīdzību. Tad pēkšņi šie pravietojumi kļūst nopietni, jo tie reāli runā par mums, par tagadni, par mūsu dzīvi, par mūsu atbildībām.

Tāpēc es vēlreiz aicinu pret šiem pravietojuma vārdiem attiekties nopietni tieši tāpēc, ka tie ir garīgi un tie ir klātesoši. Tieši tāpēc, ka tie garīgi, [tie ir] mums daudz tuvāk nekā tas pārējais. Piemēram, es, varētu teikt: vēl Kristus nav atnācis, viņš atnāks pēc pieciem gadiem; vēl čipošana nenotiek, tātad pravietojums par to, ka zvēra zīme varētu būt uz manas pieres vai rokas, šobrīd uz mani neattiecas, jo vēl tā čipa nav. Lūk, tas ir smalkākais veids, kā izvairīties no tā, ka īstenībā tas ir jautājums par tagadni. Tāpēc es aicinu būt nopietniem, bet vienlaikus zinošiem. Un šeit, protams, Baznīcas vēsture ar jau pieminētajiem piemēriem un Baznīcas mācība mums ļoti palīdzēt neiekrist tādās pašizgudrotās lamatās.

Raksts adaptēts no raidījuma “Savienots” 27.04.2022. epizodē dzirdamās diskusijas. Diskusijas dalībnieku sacītais atsevišķās vietās ir rediģēts, lai nodrošinātu īsumu un lasāmību.

Augusts Kolms
Augusts ir kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors. Viņa balsi var dzirdēt TUVUMĀ.lv producētajā radio raidījumā “Savienots” reizi divās nedēļās trešdienās Radio Marija Latvija. Augusts iesaistās dažādos kristīgos projektos jau no agras bērnības. Viņš labprāt lasa un klausās, raksta un runā par garīgām un filozofiskām tēmām. Augustam patīk domu dažādība, izaicinoši viedokļi un veselīga diskusija. Augusts ir jurists un savā maģistra darbā pētīja Mozus grāmatu tiesiskos aspektus. Iesvētīts Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā 2010. gadā.