Vēzis, ratiņkrēsls, klīniskā depresija… Kā palīdzēt sev un citiem ciešanās?


505
Viens no grūtākajiem jautājumiem, ar ko nākas saskarties kristiešiem, ir: kāpēc pasaulē ir ciešanas. Dažādās konfesijās un teoloģiskajos virzienos ciešanu jēgu skaidro atšķirīgi. Lai mēs par to nesāktu strīdēties, jāpiekrīt Aļesjai Lavrinovičai – nav vērts meklēt atbildi uz jautājumu par ciešanu jēgu. Drīzāk- ko darīt tad, kad piedzīvojam ciešanas, un par to – aicinām piedalīties domapmaiņā, ko aizsākam ar Elīnas Tomasas un Aivara Zariņa atziņām. Pirms tam- personīgs Aļesjas Lavrinovičas stāsts. “Neviens, izņemot Dievu, nevar atbildēt un jautājumu, kādēļ Dievs pasaulē pieļauj ciešanas, un kāpēc nereti ar labiem cilvēkiem notiek sliktas lietas. Diez vai atbilde kādreiz būs šeit, virs zemes. Mūsu ciešanu iemesls ir noslēpums. Arī Kristus ciešanas savā būtībā ir noslēpums. Vislabākais, ko varam darīt brīdi, ja piedzīvojam ciešanas, ir vienkārši būt līdzās cits citam un būt pazemīgiem. Veltīgi ir meklēt vainu sevī vai līdzcilvēkos,” secina Aļesja, kurai viens no dzīvē smagākajiem notikumiem bija mammas zaudēšana.

“TUVUMĀ” galvenā redaktore Aija Volka

Ījaba grāmata un manas mammas diagnoze

2008.gadā pēc dažādām smagām saslimšanām vairāku gadu garumā Aļesjas mammai Svetlanai tika konstatēts krūts vēzis pēdējā stadijā. Ārsti teica, ka viņai atlicis vien gads.

Aļesjas mamma Svetlana

“Tajā laikā mums draudzē darbojās lūgšanu sardze 24 stundu garumā par cilvēkiem, kam ir smagas diagnozes. Es iekļāvu mammu lūgšanu sarakstā. Pirms tam vairāku gadu garumā es biju rakstījusi uz starptautiskajām dziedināšanas kalpošanām, kas aizlūdz par slimajiem, lai tie izveseļotos. Katrreiz, kad Latvijā viesojās kāds pasaulslavens sludinātājs, kurš aizlūdza par slimajiem, es ņēmu līdzi mammu vai gāju uz aizlūgšanām par mammas veselību. 2008.gada vasarā, kad brālis pārņēma rūpes par mammu, es devos uz Bībeles skolu “Dzīvības Vārds” Upsalā. Tāds bija mans sapnis kopš bērnības. Es iekārtojos mājā pie “Dzīvības Vārds” draudzes locekles. Viņai bija vēzis un viņa atradās ratiņkrēslā, jo viena puse viņai bija paralizēta. Viņa cītīgi lasīja Bībeli, zvanīja uz starptautisko kalpošanu aizlūgšanas centriem, apliecināja ticību un teica man, ka viņa tiks dziedināta, piecelsies un brauks ar divriteni.

Sākoties Bībeles skolai, viens no priekšmetiem bija “Ciešanas”. To pasniedza viens no mācītājiem, kas bija iesaistīts arī kalpošanā skolās. Priekšmeta prasības bija apmeklēt lekcijas un izlasīt Ījaba grāmatu.

Lekcijās mums bija jāsaprot tas, ka pie visām mūsu ciešanām vainīgs maita velns. Kad šī doma bija skaidri artikulēta, pārējais vairs nebija svarīgs – ne ciešanu pārdzīvojumi, ne depresija, ne slimības, ne bezpalīdzības apzināšanās, ne stress, ne traumas.

Ījaba stāstam izskrējām cauri kā tādam niekam. Pasniedzējs teica, ka Ījabam bija daudz jautājumu, bet viņam nepaveicās, jo viņš dzīvoja pirms Kristus; tagad, ja mums ir jautājumi par ciešanām, tad atbilde uz visiem jautājumiem ir viena – Jēzus.

Katrā lekcijā pasniedzējs stāstīja par saviem piedzīvojumiem skolās, dzina jokus, uzjautrināja klasi.

Viena no smagākajām depresijas diagnozēm ir klīniskā depresija – tā ir nopietna slimība ar ilgstošu nomāktības sajūtu, kas padara neiespējamu normālu ikdienas dzīvi.[..]Turklāt depresija tās smagākajā izpausmē var apdraudēt Jūsu dzīvību, jo slimības dēļ var zust apetīte un slāpju sajūta, kā arī būtiski pasliktināsies ķermeņa fiziskā funkcionēšana.

Avots: depresija.lv

Bet mana mamma atradās tuvu miršanai. Jociņi stundā par ciešanām nespēja man izraisīt smieklus. Bībeles skolā mana kursabiedrene, kura dzīvoja blakus istabā tajā pašā mājā pie sievietes, kas bija piekalta ratiņkrēslam, sirga ar klīnisko depresiju aptuveni 20 gadu garumā. Uz Bībeles skolu viņu gandrīz ar varu nogādāja draugi, cerībā, ka Bībeles lasīšana un sprediķu klausīšanās viņai palīdzēs (viņa nepalika līdz izlaidumam, aizbrauca mājās).

Depresija viņu mocīja, bet laimīgo seju kompānija viņu iedzina pašapsūdzībā par to, ka viņa nav laba kristiete.

Mājas īpašniece, pie kuras īrējām istabas, diemžēl tika aizsaukta uz Debesīm…

Kurss par ciešanām bija pusē, kad mana mamma nomira.

Depresija

Manā dzīvē bija ne vairs izmisums, bet melnais pārdzīvojumu caurums. Zaudējumu es pārdzīvoju ļoti smagi, kaut arī par emocionāli vāju sevi nekad neuzskatīju. Tagad es gāju uz aizlūgšanām – par sevi.

Man bija depresija, kas ilga aptuveni divarpus gadus. Būdama Zviedrijā, es daudz strādāju un daudz studēju. Es negribēju palikt ar savām domām vienatnē, iedziļināties pārdzīvotajā un meklēt atbalstu. Brīvā laika man nebija un man to nevajadzēja. Es negribēju dzirdēt sāpju balsi. Vadzis lūza, kad atgriezos mājās. Es iestājos universitātē un pat dabūju stipendiju, kas nodrošināja to, ka man nevajadzēja strādāt. Es vairs nebiju ļoti aizņemta. Tagad depresijai bija pilna vaļa izpausties: es cēlos ne ātrāk par plkst. 12:00 vai 13:00, es nebiju spējīga pamosties agrāk, man nebija fiziska spēka, nebija motivācijas. Es gāju uz aizlūgšanām, lai Dievs mani atbrīvotu no šīs nomāktības. Likās, ka nekas nelīdz.

Kādā brīdī man bija jābrauc uz Angliju sakarā ar nometņu kalpošanu, kā rezultātā es dažas dienas paliku pie nepazīstamas viesģimenes. Es izstāstīju vecāka gada gājuma pārim, ka nesaprotamā veidā es nekādi nevaru tikt galā ar sāpēm par mammas aiziešanu. Viņi teica: “Bet tev tās sāpes nekad pavisam nepāries. Ar laiku tās mazināsies.” Mani izbrīnīja viņu teiktais. Tas skanēja pārāk bezcerīgi.

Aļesja ar mammu

Ne Bībeles skola, ne draudze mani nebija izglītojusi par to, ka reālajā dzīvē tuva cilvēka zaudēšana ir neatgriezenisks notikums, kas rada neatgriezeniskas ciešanas.

Britu pāris turpināja: “Zaudēt tuvu cilvēku ir tāpat kā iegūt dziļu iecirstu brūci savā ķermenī. Ar laiku brūce sadzīst, bet tā atstāj rētu. Rēta vienmēr atgādina par to, ka ir bijis savainojums.”

Atklāti sakot, šī man bija jauna atklāsme. Esmu arī bijusi viena no tiem, kas, esot kādā kalpošanā draudzē vai ārpus, fokusējās uz garīgo cilvēka stāvokli – evaņģelizāciju, glābšanu, pamācīšanu. Nereti mums ir visai ierobežots priekšstats par cilvēku vajadzībām, kas ir arī emocionālas un dvēseliskas, pat sociālas – vajadzība socializēties. Bieži nopietnākas situācijas prasa padomdevēja sagatavotību, kādu draudzes cilvēki nespēj sniegt; dažreiz ir jāatzīst, ka tikai sertificēts padomdevējs, psihologs vai cits ārstniecības speciālists, un ne mācītājs, vadītājs vai mazās grupas līderis, spēs cilvēkam palīdzēt…,” pēc pieredzētā secina Aļesja.

Cita cilvēka klātbūtne atvieglo ciešanas

Aļesja atgādina, ka ciešanu veidi atšķiras. Ciešanas var būt fiziskas – ar sāpēm, kad ķermenis signalizē, ka kaut kas nav labi –, vai arī tās var būt psiholoģiskas, garīgas.

“Psiholoģisko un garīgo ciešanu pamatā var būt vai nu pārdzīvojumi, vai arī kāda slimība. Pārdzīvojumus vai ciešanas par kaut ko palīdz atvieglināt sociāls jeb līdzcilvēku atbalsts.

Ir bijis tāds eksperiments, kura laikā tā dalībniekiem vajadzēja turēt roku aukstā ūdenī līdz brīdim, kamēr viņš vai viņa sāka just diskomfortu un sāpes. Viena dalībnieku grupa eksperimentā piedalījās kopā ar kādu draugu vai svešinieku, kas sēdēja blakus un aktīvi vai pasīvi atbalstīja. Otra dalībnieku grupa eksperimentu veica, cilvēkam izciešot rokas turēšanu aukstā ūdenī vienatnē. Sāpes spēja ilgāk paciest tie, kuriem atradās blakus cits cilvēks. Eksperiments pierādīja, cik milzīgs spēks ir līdzcilvēku atbalstam. Pat, ja tas ir viens cilvēks. Pat, ja šis cilvēks nerunā, bet vienkārši atrodas blakus. Cita cilvēka klātesamība ciešanās palīdz izturēt ciešanas. Nav nepieciešamas gudras frāzes vai pozitīvi iedrošinājumi. Klātbūtne ir pietiekama.”

Vai visi padomdevēji tiešām palīdz?

Domājot par ciešanu tēmu, Aļesja vēl aizdomājusies par to, vai patiesi visas lasītās grāmatas spēj kristietim palīdzēt grūtā brīdī…

“Atgriežoties pie manis jau pieminētās Ījaba grāmatas, manā atmiņā ar skumjām ataust lasītā grāmata “Ījabs, pārbaudījumu stunda” (autors Mikijs Bonners, izd. Viņa Vārds Manī). 

Šī grāmata bija manā īpašumā vairākus gadus atpakaļ, kad meklēju atbildes uz dzīves grūtākajiem jautājumiem par sāpēm un ciešanām. Grāmatas galvenā doma bija tā, ka Ījabs pats vien vainīgs pie visām savām nelaimēm, jo Dievs noņēma savu aizsardzību un ļāva sātanam izpostīt Ījaba veselību un ģimeni, tādēļ ka Ījabs bija paštaisns un augstprātīgs. Citiem vārdiem, Dievs, izlaužot rokas un izsitot zobus, lika Ījabam saprast, ka labāk būt pazemīgam.

Vairākas kristiešu draudzes ir pilnas ar ”garīgiem ekspertiem”, kas arī domā, ka zina īsto ciešanu iemeslu katra ticīgā dzīvē. Viņi gluži kā Ījaba pašpasludinātie draugi steidz ”palīdzēt” ar saviem padomiem: Par maz lasi Bībeli! Par maz lūdz! Par maz klauvē pie Debesīm! Par maz iesaisties kalpošanā! Par maz.. par maz.. par maz.. Ak jā, Tev ticības par maz! Šis pēdējais, manuprāt, ir visizplatītākais sauklis. Mana kursabiedrene no Upsalas šī iemesla dēļ arī aizbrauca prom no Bībeles skolas. Diemžēl, vai par laimi, šie ekspertu pārmetumi ir pretrunā Kristus evaņģēlijam.

Kristus ir cēlis, nevis gremdējis cilvēkus, kuriem bija smagi. Priesteris Fabio de Melo ir teicis: “Es nevaru uzcelt mirušos, bet mēģinu vismaz piecelt dzīvos”. Gan piecelt, gan nogremdēt var ar vārdiem. Labāk ir celt.

Ciešanas kristiešu grupās tiek apcerētas saistībā ar Kristus ciešanām pie krusta. Vislabāk būtu palikt pie fakta, ka Kristus cieta. Bet arī Kristus ciešanām atrod visdažādākos iemeslus: Dieva dusmas un sods pār grēku, Dieva taisnības jūtu remdēšana, mūžīgais upuris, kas ieplānots pirms vai pēc pasaules radīšanas; socioloģijā – grēkāzis jeb neērtā sabiedriskas kārtības traucētāja novākšana, lai sabiedrība turpinātu mierīgi dzīvot u. tml. Atzīsim, viena vienkārša skaidrojuma nav.

Aļesjas Lavrinovičas ieteikta dziesma, kas iedrošina grūtos brīžos:

”Kas es raudu” ((oriģinālvalodā – Quando eu Chorar), izpilda brazīliešu dziedātāja Bruna Karla, ziesmas autors Emerson Pinheiro.

Dievs, mans Dievs, man viss ir tik smagi
Dievs, mans Dievs, daudzi man jautā, kur tad esi Tu?
Manī iekšā mana dvēsele ir pakritusi
Bet Tava roka tomēr man atbildēja
Tavā klātbūtnē, ak Dievs
Kad raudu es, atcerēšos,
Ka līdz šim Tava roka ir mani uzturējusi
Es saku savai dvēselei: Ceri uz Dievu!
Jo es Viņu vēl slavēšu, es slavēšu
Jo es Viņu vēl slavēšu, es slavēšu
Jo es Viņu vēl slavēšu, es slavēšu
Es slavēšu Tavu Vārdu, Kungs.

Ciešanu stāsti kristietībā iedvesmo tad, ja tiem ir labas beigas, vēlams īstermiņā, gluži kā Ījaba grāmata, kas ir ātri izlasāma, un paturam prātā slikto sākumu un labās beigas.

Kristiešu vidū nav pieņemts daudz runāt par ciešanām. Kad nevari pastāstīt par sevi daudz pozitīvu lietu, tad, iespējams, sāksi lieki smaidīt, izteikt formālas, banālas pieklājības frāzes vai kristīgu slengu, jo nevēlēsies atklāt savas sāpes. Sociālajos tīklos, tādos kā ”Facebook.com” un ”Instagram”, reklamēsi sevi un izcelsi savus panākumus, kaut niecīgākos, lai arī patiesībā… jūties nomākts, salīdzinot sevi ar pārējiem – tiem veiksmīgajiem.  Kur lai tie, kas starp mums cieš, rod atbalstu?

Ciešanas ir tēma, par ko mums nepieciešams runāt, lai kļūstam par atklātiem, iejūtīgiem, atraisītiem cilvēkiem, kas spēj gan citiem palīdzēt, gan paši būt cilvēciskāki, saprotošāki un, pats galvenais, brīvi no pašapmāna par to, ka ticīgo dzīvē nevar būt ciešanas, noteikti ne ilglaicīgās.

Cilvēkiem arvien ir aktuāli satikt gan labsirdīgos samariešus, gan labos ganus, kas atbalsta grūtajā brīdī un ir līdzās ciešanās. Ciešanu nedēļā kristīgā pasaule, saskaņā ar baznīcas liturģisko gadu, pievēršas Kristus ciešanām. Dažiem cilvēkiem starp mums ciešanas ilgst visu gadu, bez pauzēm un atpūtas dienām. Ievērosim tos! Ne vienmēr visi stāsti beidzas labi. Bet mēs varam pacelt tos, kam nav spēka un kas cieš fiziskas, garīgas vai psiholoģiskas sāpes, esot vismaz blakus,” aicina Aļesja.


Domapmaiņa: ko darīt, kad sastopamies ar ciešanām?

 

Elīna Tomasa, ”TUVUMĀ” rakstu autore:

Elīna Tomasa

“Pasaulē ik dienas iet bojā neskaitāmi cilvēki, daudzi sastopas ar ciešanām, traģēdijām, dabas katastrofām, nabadzību, slimībām, terorismu… Izlasot ziņu portālos par šiem notikumiem, es nereti uztveru tos ļoti sāpīgi, personīgi.  Ir svarīgi pazīt Dievu, lai spētu pareizi skatīties uz pasaules ciešanām, nesarūgtinoties pret Viņu un nesākot apšaubīt savu ticību. Dievam sāp par netaisni zaudētām dzīvībām un postu, kas grēka dēļ ir pasaulē. Iesaku izlasīt Gregorija Boida grāmatu “Vēstules no skeptiķa” par šo tēmu.  Un visbeidzot jāsaprot, ka Kristus ir cerība cilvēkiem jebkurā situācijā. Tieši visdziļākajās sāpēs cilvēki bieži vēršas pie Dieva. Pat, ja šīs ciešanas ir briesmīgas un netaisnība ir liela, Dievs var to visu vērst par labu un izmantot šīs situācijas, lai cilvēkus vestu pie sevis.

Izlasot medijos ziņas par kādiem traģiskiem notikumiem, es lūdzu. Gan par cietušajiem, viņu tuviniekiem, gan par sevi un citiem kristiešiem visā pasaulē, lai esam jūtīgi pret traģiskajiem notikumiem, taču tai pat laikā, lai neieslīgstam bezcerībā. Lai mūsu fokuss vienmēr ir uz Dievu un spējam to cerību, kas Viņā, sniegt tālāk arī pasaulei!”


Aivars Zariņš, blogeris (lasi vairāk šeit):

“Pirmais, kas mums ar savu dzīves liecību sniedz paraugu un piešķir jēgu ciešanām, ir Jēzus Kristus. Ejot krusta ceļu un labi zinot, ka ciešanas, to ejot, nebeigsies, Jēzus uzņēmās nest savu krustu līdz galam. Viņš pieņēma nepelnītas ciešanas, no kurām būtu varējis izvairīties. [..] Dievs svētdara ciešanas, ja tās veltījam Viņam. Šādu veltīšanos, upurēšanos [..] varam redzēt svēto mocekļu dzīvē. Viņi, esot dziļi vienoti ar Kristu, ar prieku pieņēma ciešanas, lai varētu piedalīties Viņa moceklībā, kas izpērk visas cilvēces grēku. Tas nozīmē ciest, lai izpirktu ne tikai mūsu pašu izdarītās netaisnības, bet arī par mūsu radiem, draugiem un pat nepazīstamiem cilvēkiem. Šādu ciešanu augļi ir apliecināti daudzu svēto dzīvesstāstos. Nav nepieciešams īpaši meklēt ciešanas, bet var vienkārši pieņemt tās, no kurām mēs nevaram izvairīties. Neatkarīgi no tā, vai jūtamies tās pelnījuši vai nejūtamies.
Šāds upuris, ko mēs katrs savā dzīvē varam nest, ir veltīšanās visas cilvēces labā, un tas dod jēgu to nest līdz galam, tik ilgi, cik Dievs to pieļauj.”