Vita Pētersone: “Laime, ka viss, ko es daru, ir mans sirdsdarbs”

Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Bērnu teātra studijas vadītājai un režisorei Vitai Pētersonei nākamgad šajā darbā apritēs 50 gadi. Mūsu saruna risinās pēc Tiņģeres pilī notikušās viesizrādes ”Pulksten astoņos pie Noas šķirsta”. Šo izrādi viņa veidojusi, izmantojot vācu rakstnieka Ulriha Hūba grāmatas motīvus. Tā atgādina mums Bībeles patieso vēstījumu – Dievs ir! Izrāde stāsta par trim draugiem Pingvīniem tālā ziemeļu zemē. Viņiem patīk diskutēt un reizēm arī neganti ķildoties. Pēc kāda strīda mazais Pingvīns paziņo, ka dodas prom, lai dzīvotu viens pats. Kad divus vecākos Pingvīnus balodis uzaicina uz Noas šķirstu, lai glābtu viņu dzīvības, jo Dievs pasaulei par nesaticību nolēmis uzsūtīt grēku plūdus, viņi saprot, ka arī draugs jāglābj… Iestudējums ir par kļūdīšanos, par piedošanu, par Dieva noliegšanu un atzīšanu. Izrādē ir daudz komisku mirkļu, kas mijas ar nopietniem secinājumiem un dzīves atziņām. Ar šo izrādi V. Pētersones vadītā Bērnu teātra studija pērn viesojās Vācijā, parādot to  latviešiem Hamburgā un Berlīnē Paula Gerdharta baznīcā un izsaucot daudzu skatītāju aizkustinājuma asaras. Uzvedums rādīts gandrīz visās Liepājas draudzēs un skolās Liepājā, kā arī Kuldīgā, Tiņģerē, Priekulē.

Jāatzīst, tā nav parasta bērnu ludziņa, kurā darbojas zvēriņi vai mazi nebēdņi. Kas jūs pamudināja pievērsties kristīga rakstura iestudējumiem?

Pirms daudziem gadiem to ieteica Liepājas Lutera draudzes mācītājs Raitis Šēners, kurš mani jau pazina gan kā draudzes locekli, gan kā režisori. Reiz pēc kāda Dievkalpojuma pajautāja, kāpēc neesmu režisējusi nevienu uzvedumu ar kristīgu ievirzi. Pārnācu mājās, sameklēju Linnas Fišeres grāmatu “Mīlestība un gaismas eņģeļi” un sāku veidot scenāriju. Tas notika 2004. gadā.

Šī dramatizējuma pamatā ir septiņi gaismas stari, septiņas varavīksnes krāsas, katra ar savu uzdevumu. Baltais stars ir augšāmcelšanās, Zilais – Dieva vārda spēks un varenība, Zaļais sev līdzi nes dziedniecisko spēku, Sārtais iemieso Dieva mīlestību uz cilvēkiem, Dzeltenais ir izglītojošs un audzinošs, bet Purpursārtais rada vēlmi pielūgt Jēzu. Violetā  ir Adventes laika krāsa un tā simbolizē gaidīšanu – mēs gaidām Kristus piedzimšanu. Pirmajā iestudējumā darbojās trīs stari, trīs gaismas eņģeļi – Baltais, Zaļais un Sārtais. Šogad atjaunojām izrādi, savijot to kopā ar fragmentiem no senas amerikāņu leģendas un nu mums ir uzvedums ar nosaukumu “Koki sapņo mīlestības eņģeļu gaismā”. Pirmizrāde paredzēta Pļaujas svētkos. Arī šis iestudējums, tāpat kā iepriekšējās izrādes, saistīts ar Dieva Vārdu.

Redzu, ka spēku, ko dod Dieva Vārds, sajūt gan mazie aktieri, gan skatītāji.

Šo spēju ar Vārdu nest cilvēkiem gaišumu es saucu par brīnumu.

Kas ir jūsu aktieri?

Bērni. Deviņdesmito gadu vidū mani aktieri bija Liepājas Centra sākumskolas  audzēkņi. Skolā nostrādāju 18 gadus, biju direktores vietniece audzināšanas darbā un vienlaikus kristīgās mācības skolotāja. Ar bērniem, kuri bija mācījušies kristīgo mācību, bija vieglāk strādāt, jo viņi zināja Dieva Vārdus. Starp citu, viņi iesāka tajā laikā, kad kristīgā mācība vēl nebija obligāto priekšmetu sarakstā. Tā bija vecāku brīvā griba, dot saviem bērniem iespēju caur šo mācību garīgi augt. Taču bērni paliek bērni, katram ir savs raksturs, savs redzējums par to, ko prasa lugas gaita. Man, kā režisorei, ir jāprot atrast katram mazajam aktierim piemērotāko tēlu. Jāzina, kuram var uzticēt dziļdomīgu tekstu, kurš varbūt spēj labāk norunāt to vietu, kur nepieciešams darbības skaidrojums. Kad mēs ar bērniem runājam par Dieva Vārdu, par iestudējuma teksta saturu un jēgu, darām to klusināti, jo man ir svarīgi, lai bērni saprot. Taču, kad ķeros pie režijas, emocijas novaldīt ir grūti.

Jūsu vadītajai Bērnu teātra studijai nākamgad svinēsiet 50 gadu jubileju. Vai to var saskaitīt, cik skolēnu paaudzes esat tuvinājusi teātra mākslai!

Pirmajiem studijas dalībniekiem pašiem jau pāri 50. Sandra Okuņeva, Uldis Novickis, Dainis Krasts – liepājnieki, Jānis Ozoliņš, ja nemaldos, Spānijā, Ingrīda Pļaviņa kādu laiku Maskavā, bet tagad Izraēlā. Jānis Božis, diemžēl jau mūžībā… Šie un vēl daudzi citi izauguši par īstiem kultūras cilvēkiem, kuri ciena teātra mākslu. Arī mana meita Solveiga Pētersone, tagad bērnu un jauniešu centra “Ķocis” un Otaņķu folkloras ansambļa vadītāja. Viņa teātri spēlē kopš divu gadu vecuma, kad mammai režisorei bērnu ludziņā ievajadzējās zaķēna lomas tēlotāja…  Ar bijušajiem studijas dalībniekiem tiekamies ik pa pieciem gadiem studijas dzimšanas dienās. Tuvojas lielā jubileja, un studijas pirmie bērni izteica vēlēšanos iestudēt kādu pieaugušo izrādi. Konkrētu nosaukumu vēl nevaru nosaukt, bet tā noteikti būs kāda no latviešu rakstnieku lugām.

Kādi ir jūsu pašreizējie audzēkņi? Vai viegli viņus atraut no mobilajiem tālruņiem?

Telefonus mēģinājumu laikā manējie neizmanto, to esmu panākusi – ne ar bardzību, bet mīlestību. Sākoties mēģinājuma stundai, bērni, tie galvenokārt ir 3. un 4. klašu skolēni, ir jāsagatavo. Pajokojam, pasmejamies un noskaņojamies nopietnam darbam. Jāatzīst, piedzīvoti arī sāpinoši mirkļi – kāds no dalībniekiem īsi pirms atbildīgas uzstāšanās paziņo: es uz teātri vairs nenākšu! Ko nu? Tāda vienaldzība, bezatbildība agrāk nebija. Bet ar Dieva palīgu vienmēr atrodas citi bērni, kas glābj situāciju. Tas pierāda, ka mana metode lomu apguvē ir pareiza. Neļauju bērniem tekstus iekalt no galvas, viņiem uzmanīgi jāklausās savu partneru runa, lai zinātu savu atbildi. Kādā skatē žūrija pat uzteica – jūsu bērni runā labāk nekā lielo teātru aktieri.

Profesore Vera Baļuna, pie kuras mācījos, vienmēr atgādināja – galvenais teātrī ir vārds.

Mūsu studijas aktieriem vienmēr bijusi liela piekrišana. Savulaik ar uzvedumiem izbraukājām Latviju krustu šķērsu. Toreiz transports nebija problēma. Tagad tik intensīvi izbraukumi nav iespējami. Tomēr labprāt braucam uzstāties, ja vien mūs aicina.

Jūs paļaujaties uz Dievu, ne reizi vien mūsu sarunā teicāt – ja ir stipra vēlme kaut ko jaunu uzsākt, izdarīt, Dievs atbalstīs, pavērs iespējas, atsūtīs palīgus.

Igaunijā

Par to savā 78 gadu mūžā esmu pārliecinājusies. Pērn, kad kopā ar bērnu grupu biju ieplānojusi braucienu uz Vāciju, daudzi centās mani atrunāt, ka manos gados tas būs neiespējami, ka Vācijā tagad ir nemieri, terorisms utt. Bet mēs aizbraucām, nospēlējām “Pulksten astoņos pie Noas šķirsta”, gūstot tik daudz pozitīvu emociju. Es teikšu – tas bija viegli. Pat sazinājāmies ar šī darba autoru Ulrihu Hūbu. Diemžēl nesatikāmies, jo viņš, būdams aktieris, režisors, dramaturgs, tobrīd iestudēja kādu izrādi Austrijā. Pateicos Liepājas Kultūras pārvaldei, kas sniedza atbalstu šim braucienam.

Kad un kā jūs pati iepazināties ar Bībeli?

Bērnībā, 10 – 12 gadu vecumā kopā ar piecus gadus jaunāko brāli Pauli veidoju nelielas ludziņas. Nedēļas laikā sagatavojāmies, bet sestdienas vakarā parādījām Aizupes meža tehnikuma darbiniekiem un viņu bērniem. Kādu dienu, mammas skapī meklējot teātrim piemērotus tērpus, uzgāju vairākos lakatos ievīstītu pamatīgu grāmatu melnos vākos. Kad par atradumu izstāstīju mammai, viņa stingri noteica, lai nevienam par to nestāstu. Tā bija mūsu dzimtas Bībele.

Padomju laikos Bībeli mājās nedrīkstēja turēt, tāpēc vecāki to slēpa. Taču man tā nedeva mieru. Bībele bija nodrukāta vecajā drukā. Kā to iemācīties? Tolaik jaunieši slepus lasīja grāmatiņas par laupītāja Tuliana dzīvi, tās bija vecajā drukā. Tātad, lasot šo – pat ja ne citādi vērtīgu literatūru, iemācīšos veco druku. Tā arī notika. Izlasīju kādas desmit grāmatiņas un vecā druka vairs nebija šķērslis. Tad paņēmu Bībeli, sāku lasīt, un šoreiz māte mani atbalstīja, ieteica sākt ar Jauno Derību.

Foto: Dāvids Birulis

Vai Dievkalpojumus apmeklējāt jau bērnībā?

Mans tēvs, pēc profesijas medicīnas feldšeris, kopā ar Zentas Mauriņas tēvu strādājis Grobiņas apriņķa ambulancē, baidījās sarežģīt manu padomju laika dzīvi. Viņa atbildes uz maniem jautājumiem bija ļoti izvairīgas. Ne māte, ne krustmāte uz baznīcu negāja. Toties es atklāju, ka mana auklīte Anna Ozoliņa svētdienu rītos dodas pāri Imulas upei uz Vānes baznīcu. Tas mani ieintriģēja. Vidusskolas laikā, dzīvojot Liepājā pie krustmātes, gāju uz Dievkalpojumiem Svētās Trīsvienības baznīcā. Tur reizi mēnesī kalpoja mācītājs Sigurds Sproģis. Viņa sprediķi mani ļoti uzrunāja, sevišķi patika, ka mācītājs bieži izmantoja Imanta Ziedoņa dzeju un epifānijas.

Īstas pārmaiņas manī raisīja tieši ērģeļmūzika, kas skanēja baznīcā. Svētajās skaņās saklausīju Dieva tuvumu.

Visi ir aicināti, bet ne visi ir izredzēti… Aicināta es noteikti esmu, bet vai izredzēta? Tas ir vienīgi Dieva ziņā.

Kopš kura laika esat Liepājas Lutera draudzes locekle?

Draudzē iestājos 2004. gadā. Centra sākumskolā kopš 1995. gada mācīju kristīgo mācību kā izvēles priekšmetu. Vēlāk tas kļuva par obligātu un skolotājiem bija jābūt draudzes locekļiem, turklāt jāsaņem mācītāja rekomendācija. Ik pa trim gadiem devāmies uz nedēļas kursiem Rīgā, galvenokārt Rīgas Katoļu reliģiskajā institūtā ar Latvijā pazīstamiem teologiem kā lektoriem un arī Kristīgās Misijas divu dienu kursiem. Šie kursi deva dziļāku teoloģisku izpratni par Bībeles notikumiem un tēmām un stiprināja mani ticībā Kristum un viņa Tēvam.

Iesaistoties draudzē, mācītājs piedāvāja vadīt draudzes grāmatu galdu, un tā kā bija vajadzīga arī bibliotekāre, šim kalpošanas darbam pieteicos pati. Kādreiz Mazirbes tautas namā strādāju bibliotēkā un šo darbu zināju. Grāmatu galdu cenšos veidot tematisku ar attiecīgu noformējumu – svecēm, fotogrāfijām, piemēram, Ziemassvētkos, Reformācijas svētkos. Tad nopērkamas arī atbilstošas grāmatas un piemiņas lietas.

Bibliotēka šo gadu laikā papildinājusies ar visiem Luterisma fonda izdevumiem, arī citu izdevniecību grāmatām, kas atklāj ievērojamu teologu atzinumus un pētījumus.

Jūs vadāt arī Mārtiņa Lutera muzeju. Kā  radās doma izveidot baznīcā muzeju?

Kārtojot bibliotēku, atklāju daudz vērtīgu materiālu – izdevumus un dokumentus. Tur bija liecības par mūsu draudzes dzīvi, par baznīcas celtniecību un, kas vērtīgākais, arī daudzas Mārtiņa Lutera grāmatas un ievērojamo vācu rakstnieku Gētes un Šillera darbi oriģinālvalodā, arī citas grāmatas, kas izdotas slavenās Vācijas izdevniecībās pat 19. gadsimtā. Savukārt doma par draudzes muzeju radās, ceļojot uz Štutgarti, uz pasaules luterāņu dienām. Apstājāmies kādā poļu pilsētiņā un tur baznīcā ieraudzīju stikla vitrīnās izkārtotos materiālus, kas stāstīja par šīs draudzes vēsturi un darbību. Tas, kas mūsu baznīcā glabājās plauktos, tur zem stikla. Tas bija tik ērti un pārskatāmi, ka dzima doma – arī mums to vajag.

2014. gada 3. jūlijā baznīcas atklāšanas 80 gadu jubilejā mans sapnis īstenojās. Muzejs veltīts Mārtiņam Luteram un Reformācijas 500. gadskārtai. Mums kā Lutera vārdā nosauktajai draudzei tas ir ļoti būtiski. Mācītājs man uzticēja eksponātu izvēli un izvietošanu četrās vitrīnās, ko mums uzdāvāja Liepājas pilsētas muzejs. Materiālu ir daudz, visam nepietika vietas. Būtu vajadzīgas vēl dažas tādas vitrīnas.

Pētot draudzes vēsturi, ievēroju cilvēkus, kuriem varam būt pateicīgi par mūsu baznīcu un piepildīto draudzes dzīvi.

Viens no tiem ir Andrejs Bergmanis, kurš, aizejot mūžībā, savus īpašumus novēlēja draudzei. Par viņa novēlētajiem 60 tūkstošiem rubļu 1914. gadā tika ielikti pamati mūsu baznīcai. Otrs ievērojamākais ir prāvests Arnolds Zviņģis, kas kalpoja draudzē. Tagad rūpējos par viņu kapavietām.

Kopš 2015. gada katra mēneša trešajā svētdienā mūsu baznīcā notiek jautājumu un atbilžu pēcpusdiena. Arī šī ideja ir manis izlolota. Pēcpusdienu vada mācītājs, manā ziņā ir tās organizatoriskā puse.

Pagājušā gada rudenī Lutera baznīcā pēc jūsu veidotā scenārija notika koncertuzvedums “Luters dzīvē, mūzikā un ticībā”, kas bija veltīts Reformācijas 500. gadadienai.

Lasot par Mārtiņa Lutera dzīvi un darbu, mani pārsteidza ziņa, ka sabiedrība nepazīst Luteru kā komponistu un mūziķi, lai gan viņš devis lielu ieguldījumu klasiskās mūzikas attīstībā. Tas man bija kā pamudinājums kaut ko darīt, lai ļaudis iepazītu Lutera dziesmas. Sadarbojoties ar diriģenti Lienu Breču un draudžu koriem no Liepājas un apkārtējiem novadiem un to diriģentiem, tapa jubilejai veltīts koncertuzvedums, kurā draudžu kopkoris ar 60 dalībniekiem izdziedāja trīs viņa radītos dziesmu blokus. Starp dziesmu cikliem mācītāji skatītājus iepazīstināja ar Lutera dzīvi un darbību. Koncertuzveduma tapšanā ļoti palīdzēja mācītājs Raitis Šēners un bīskaps Hanss Martins Jensons.

Mūsu sadarbība ar diriģenti Lienu Breču neapstājās. Dziesmu un deju svētku laikā televīzijā skatoties garīgās mūzikas koncertu “Es esmu…”, , kā pa pieri iesita doma – mūsu nākamais koncertuzvedums būs “Es esmu … dzimis Ziemassvētkos”. Un jāteic, šis uzvedums par Kristus dzimšanas gaitu jau top.

Ekskursijas laikā kopā ar draudzes mācītāju Raiti Šēneru.

Jūs kā vācu valodas pratēja lasāt Luteru oriģinālvalodā, apceļojat ar viņa vārdu saistītās piemiņas vietas Vācijā. 

Trīs reizes tūristu grupu sastāvā esmu apmeklējusi Virtembergu un citas vietas Vācijā, kas saistītas ar Lutera vārdu un Reformācijas procesu. Ļoti iespaidīgi. Tik daudz seno ēku, autentisku lietu, kas saglabājušās cauri laikiem. Bija tāds pārdzīvojums pieskarties grīdas dēļiem, pa kuriem Luters staigāja un pret kuriem viņš trieca savu tintes pudeli, kad bija pabeidzis Bībeles tulkošanu vācu valodā. Tas tintes traips joprojām saskatāms, lai gan pagājuši pieci gadsimti…

Ir arī iecere kopā ar Bērnu teātra studijas aktieriem vēlreiz doties uz Vāciju, iespējams, mērojot tālāku ceļu uz latviešu centru Bērzaini Vācijas dienvidos, kur, protams, parādīsim kādu no mūsu iestudējumiem.

Luteram pieder vārdi – zinot, ka rīt ir pasaules gals, es šodien iestādīšu ābeli.  Mana laime, ka viss, ko es daru, ir mans sirdsdarbs. Tas dara ikdienu svētīgu un gaišu.

Raitis Šēners, Liepājas Lutera draudzes mācītājs:

– Ja visi draudzes locekļi tāpat kā Vita ļautos Svētā Gara vadībai, nebūtu problēmu ne draudzē, ne Baznīcā, ne sabiedrībā kopumā. Vērojot Vitas darbošanos, ir jūtama un redzama paklausība lielajam Aicinātājam. To es arī uzskatu par kristīgu dzīvesveidu – būt uzticīgiem Kristus sekotājiem un lietot visus savus talantus, radošo enerģiju un laiku Dieva valstības celšanai. Viņas piemērs ar Bībeles lasīšanu un baznīcas apmeklējumiem var noderēt katram, kas meklē pareizo virzienu, lai tuvotos Trīsvienīgajam Dievam.
Vitai tas ir izdevies! Viņa ir labs piemērs jauniešiem un mums katram. Vitas lielākā autoritāte cilvēku vidū ir Luters. Tādēļ arī tapis muzejs. Lutera talanti, viņa vienkāršība un pazemība Dieva priekšā, viņa dzīve ir milzu liecība tam, ka Dievs ir klātesošs.