Kristietes iespaidi Turcijā. Vai un kāpēc apturēt šahādam atsaucīgo gājienu?

Elīna Tomasa nesen apmeklēja Turciju. Pirms tam viņa ar turku jauniešiem tuvāk iepazinusies apmaiņas studiju laikā. Novērotais Elīnai kā kristietei radījis pārdomas par islāma ticības nozīmi turku dzīvēs. Ar dažām no iegūtajām atziņām Elīna padalījusies šī raksta ietvaros. Elīnas stāsts rosina aizdomāties par jautājumu, vai, kā un kāpēc mūsdienās vispār ir nepieciešams Kristus vēsti izplatīt citām reliģiskajām tradīcijām piederīgo cilvēku vidū. Kā zināms, mūsdienās kristiešiem mēdz pārmest vēlmi dominēt un neiecietību pret citu tautu kultūru (piemēram, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans izteicies, ka Eiropas Savienība īsteno ”krusta karu” pret islāmu, angliski lasi vairāk šeit). Aicināju aizsākt domapmaiņu par kristietības vietu un uzdevumiem mūsdienu pasaulē Turcijas iedzīvotājai Skaidrītei, Lielbritānijā dzīvojošajai Marinai, misionārei Ingūnai, kā arī žurnālistiem — Aidim Tomsonam un Viktorijai Slavinskai-Kostigovai.

“TUVUMĀ” galvenā redaktore Aija Volka 

Islāms kā nacionālās identitātes daļa

“Turku sabiedrība ir daudzveidīga un viņu uzskati, reliģijas nozīme ir atkarīga no audzināšanas ģimenē. Jauniešu vidū ir tādi, kuriem islāms nozīmē ļoti daudz un viņi ir tradicionāli musulmaņi, kuri patiešām lūdzas mošejā piecreiz dienā un pievērš uzmanību tam, lai pildītu visus likumus, ko reliģija pieprasa. Tad ir nominālie musulmaņi, kuri savu identitāti ļoti saista ar islāmu, un pievērš uzmanību dažiem būtiskākajiem noteikumiem – piemēram, neēd cūkgaļu. Tomēr tā īsti ar sirdi un dvēseli viņi neiesaistās islāmā, Korānu nepārzina un lūgšanas regulāri neapmeklē. Es teiktu, ka tādi bija lielākā daļa turku jauniešu, ar ko man nācās saskarties. Un bija arī daži tādi, kuri sevi vispār neuzskata par musulmaņiem, pretojas sabiedrībā pieņemtajām normām, piemēram, ēdot cūkgaļu. Tādu gan ir ļoti maz, taču man radās priekšstats, ka jauniešu vidū parādās arvien lielāka skepse pret islāma tradīcijām. Taču, kā jau minēju, lielākā daļa turku vismaz dēvē sevi par musulmaņiem, jo reliģija un nacionālā identitāte ir cieši saistīti.

Ja tu esi turks, tu esi arī musulmanis, un punkts. Mainīt savu reliģiju ir liela nodevība pret ģimeni un savu nacionalitāti.

Man ir draudzene, turku izcelsmes sieviete, kura darbojas kristīgā studentu kalpošanā Stambulā. Viņa minēja, ka esot ļoti grūti sludināt evaņģēliju turku studentiem, tieši šī iemesla dēļ – ja tu esi ārzemnieks vai dzimis kristiešu ģimenē, tu droši vari ticēt, kam vēlies. Taču, ja tu esi turks no musulmaņu ģimenes un “konvertējies” kristietībā, būs jāsastopas ar lielu neizpratni un pat nosodījumu no sabiedrības.

Tāpat, lai gan teorētiski Turcijā valsts un reliģija ir šķirtas un atšķirībā no citām Tuvo Austrumu valstīm, piemēram, Irānas, Turcijā ir atļauts būt kristietim, apmeklēt draudzi, pat sludināt evaņģēliju ielās, tik un tā ir sociāli bīstami apmeklēt draudzi vai nēsāt līdzi Bībeli.”

Kristietes acīm raugoties

“Turcijā piedzīvoju lielu kultūršoku, dzirdot skaļos saucienus no mošeju minaretiem, kas aicina musulmaņus uz lūgšanu, un redzot ka tik daudzi cilvēki dodas uz lūgšanām.

Lai gan, protams, apzinos, ka arī Latvijā liela daļa iedzīvotāju diemžēl personīgi nepazīst Jēzu Kristu, tomēr, esot tur, īpaši skaidri apzinājos, ka ir milzīgs skaits cilvēku, kuri nezina par Viņu, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība.

Taču, neskatoties uz šīm grūtībām, vismaz Stambulā ir vairākas evaņģēlisko kristiešu draudzes (kurās, starp citu, lielākā daļa draudžu locekļu ir nevis no kristiešu ģimenēm, bet “konvertējušies” musulmaņi) un lai gan evaņģēlija sludināšana notiek lēnām, tomēr turku cilvēki piedzīvo Dievu.

Biju arī vienā no Stambulas lielākajām mošejām – zilajā mošejā, un tur mani pārsteidza, cik “evaņģelizējoša”  tā bija. Tādā ziņā, ka, ienākot milzīgajā mošejas pagalmā, jebkurš var uz plakātiem izlasīt izsmeļošu informāciju par Islāmu, Korānu, Muhamedu un citiem svarīgiem reliģijas elementiem. Mošejā bez maksas var saņemt arī korāna eksemplārus, kā arī informatīvus bukletiņus par Islāmu, un visbeidzot, pie izejas ir uzraksts: “Ja vēlies saņemt atbildes uz saviem jautājumiem par Islāmu, ienāc pie mums Islāma kultūras centrā, mēs labprāt tev pastāstītu par savu ticību.” Tā ka tiek ļoti padomāts arī par to, kā ārzemju tūristiem prezentēt Islāmu, un kā aizsniegt viņus.

Man šķita, ka te nu mums kā kristiešiem ir kur ņemt piemēru – parūpēties par to, lai tūrists, ienākot skaistā baznīcā, tur sastop ne tikai apbrīnojamu arhitektūru, bet aicinājumu iepazīt kristietību, saņemt atbildes uz jautājumiem, iegūt savā īpašumā Bībeli, ja viņam tās vēl nav.

Evaņģēlisko kristiešu baznīcas siena Stambulā

Varētu vēl daudz stāstīt par to, cik viesmīlīgi un sirsnīgi ir turku cilvēki, cik skaista ir daba, cik pārsteidzoša arhitektūra, cik fantastiski ēdieni! Bet par to citreiz. Šoreiz mans secinājums no pieredzes Turcijā bija, galvenokārt, šāds – ir vēl daudz, daudz darba tur kristiešu draudzei ko darīt. Un es lūdzu, lai Dievs uzrunā kādus no saviem bērniem, tai skaitā mani un citus latviešu kristiešus, lai mēs atcerētos par šo Dievam dārgo zemi un cilvēkiem, lai mēs lūgtu par viņiem un, iespējams, kādudien dotos palīdzēt vietējai turku draudzei šajā misijas laukā.”

Domapmaiņa: vai, kāpēc un kā ir nepieciešams kristietību izplatīt citām reliģiskajām tradīcijām piederīgo cilvēku vidū?

Aidis Tomsons, žurnālists:

Aidis Tomsons

“Musulmaņu zemēs šis ir ļoti sāpīgs jautājums. Dažās, kā Turcija, tas ir iekšējās pretestības jautājums. Man ir pazīstama viena latviešu meitene, kas savulaik pārcēlās uz dzīvi Bahreinā. Tur ir tikai musulmaņi. Viņa stāstīja daudz par to, kā tas ir, kad gribas stāstīt par Jēzu tur. Tad beigās viņas draugs sāka interesēties par Dievu. Viņš bija gatavs sākumā pieņemt ļoti daudz ko, taču ne ideju par to, ka Dievi varētu būt vairāki. Tā viņš to uztvēra par Jēzu. Tā viņiem ir Dieva zaimošana — ka bez Dieva Tēva kristiešiem ir vēl divi Dievi.

Trīsvienības doktrīna ir galvenais šķērslis un izaicinājums musulmaņiem.

Bet tajā pašā laikā arī Turcijā, cik zinu, ir cilvēki, kas ar īpašu pieeju ir atraduši veidu, kā uzrunāt musulmaņus tā, lai uzreiz neizveidotos pretestība.”

Skaidrīte

Skaidrīte, uzaugusi Latvijā, šobrīd dzīvo Turcijā:

“Es neesmu sludinātāja un nesludinātu. Mani satrauc reliģijas manipulējošā funkcija, ko redzu Turcijā. Valdošajai partijai ir tik labi rezultāti tieši tāpēc, ka viņi operē ar Dieva vārdu – cilvēki tic, baidās un ir lojāli. 

Negribētu redzēt kristietību uzspiestu, iespiestu un agresīvu. Ja tā ir īstā vēsts, tā nekur nepazudīs.

Un mums svarīgi sanākt baznīcā, jo tā ir ne tikai mūsu ticība, bet kultūra, bērnība, saknes…”

Marina, sociālo zinātņu pētniece, uzaugusi Latvijā, šobrīd dzīvo Lielbritānijā, bet pirms tam dzīvojusi vēl pāris citās Eiropas un Āzijas valstīs:

“Es domāju, ka ticība ir ļoti individuāla lieta un tā nav jāizplata, bet drīzāk jārīkojas attiecīgi Kristus mācībām. Ir jāmīl otrais un jāredz Dievs katrā, un jātic, ka Dievam ir savs plāns un Dievs var izpausties katrā reliģijā vai mācībā.

Es vienmēr apbrīnoju māti Terēzi, viņai bija vienalga, kāda ir citu cilvēku ticība,viņai bija svarīgi ticēt pašai, rīkoties caur Kristu un palīdzēt citiem. Ar savu piemēru daudzi pieņēma un saprata kristietību labāk nekā caur pierunāšanas mākslu.

Visam ir savs laiks un sava nobriešana. Uzspiežot savas domas tad, kad cilvēks vēl tam nav gatavs, var šo procesu pārtraukt un viest lielu nepatiku pret kristietību, kas var palikt uz ilgāku laiku. Ir jāstāsta tikai dzirdīgām ausīm.”

Ingūna, misionāre:

“Pavadot pāris mēnešus Jordānijā, ikdienā esot starp musulmaņiem un bēgļiem no Sīrijas, es redzēju, kā Dievs dienu dienā glābj cilvēkus.

Islāma pasaule ir milzīgs darba lauks, kurā cilvēki, tāpat kā daudzi latvieši, ir izslāpuši pēc patiesības un mīlestības.

Lai arī tajā, kā evaņģēlijs tiek pavēstīts citām kultūrām un reliģijām, principiāli lielu atšķirību nav, – sekojot Dieva Vārdam un Svētā Gara vadībai, mīlestībā pasludinām vēsti par Kristu -, tomēr valstīs, kur dominē citas reliģijas, mums ir jāņem vērā kulturālās atšķirības, lai vēsti varam pasludināt saprotami un skaidri. 

Tāpat ir vērts aizdomāties arī par to, ka, pateicoties bēgļu krīzei un neskatoties uz problēmām, kas nāk līdz ar to, kaimiņos kristiešiem un draudzēm viegli aizsniedzamās vietās nonāk cilvēki, kuriem, paliekot savās mājās Sīrijā, Irākā, Somālijā un citur, nekad nebūtu iespēja nonākt reālā saskarsmē ar kristietību, piedzīvot draudzes mīlestību un dzirdēt patiesības no Bībeles.”

Viktorija Slavinska-Kostigova, žurnāliste, kura pētījusi misijas darbu:

“Lielais uzdevums Kristus sekotājiem, kas aprakstīts Evaņģēlijos un Apustuļu darbos, šodien nav kļuvis mazāks vai citādi tulkojams.

Viktorija

Ikviens kristietis ir aicināts iet un sludināt. Vienas formulas, metodes, kā to darīt, nav. Vienam jāiet pie sava kaimiņa, bet otrs jūt aicinājumu braukt uz Āfriku. Nav nozīmes vietai vai reliģiskajam kontekstam, bet gan glābtajām dvēselēm.

Evaņģēlijs un mūsu ticība neslēpjas gudros vārdos, bet gan Dieva spēkā. Un šis spēks parādās gan aizlūdzot par slimajiem, gan kalpošanā, gan ļauno garu izdzīšanā, gan grēku nožēlā. Šo spēku mums nepieciešams apliecināt un atklāt visām reliģiskajām tradīcijām, kas vēl nepielūdz Kristu.

Ja dzīvojam Svētā Gara vadībā, tad Viņš arī katram norāda, kā nest Vēsti, un Viņš arī ir tas, kas var pievest mums klāt citas reliģijas pārstāvjus, lai viņiem atklātu Kristu. Nesen dzirdēju liecību par kādu misionāru, kurš dzīvo valstī, kur par atklātu Evaņģēlija sludināšanu draud cietumsods. Ko dara šis misionārs? Viņš katru dienu iet uz pilsētas laukumu, apsēžas un lūdz Dievu. Un katru dienu viņam kāds pienāk, sāk pats uzdot jautājumus par Dievu, un viņš šajā personīgajā sarunā var liecināt.”