Aļesjas Lavrinovičas pieredze: Dievs atsūta palīdzību, lai nepaliktu badā


354

Mana labākā skolas laika draudzene Iveta zināja, ka man patīk labi paēst. Tādēļ manā vārda dienā viņa atnesa uz skolu dāvanu maisiņu ar šokolādes konfektēm un vafelēm, un grāmatzīmi, uz kuras viņa bija uzrakstījusi Bībeles vārdus:

“Tas Kungs neliek taisnā dvēselei badu ciest.” (Salamana pamācības 10:3a).

Kad dzīvoju ārpus Latvijas un dzīvē ne viss bija viegli, šie novēlējuma vārdi kā Dieva atgādinājums mani pavadījuši vairāku gadu garumā. Manā dzīvē ir arī daudz neatbildētu lūgšanu un neatbildētu jautājumu, tomēr par vienu esmu droša – Dievs neļaus man palikt badā un bez līdzekļiem. Viņš neatstās.

Pieredze Zviedrijā

Pirms vairākiem gadiem es nolēmu braukt uz Zviedriju mācīties Bībeles skolā. Bībeles skola ir bijis mans sapnis kopš skolas laikiem. Sapnis man bija, līdzekļu nebija. Man pat īsti nebija darba, jo savu darbu pametu, lai kalpotu Dievam – organizēju un vadīju kristīgus bērnu pasākumus. Kalpošana man ļāva iztikt, bet ne iekrāt. Bībeles skolas mērķim draugi man saziedoja 300 latus, un, papildus strādājot vasaras darbā, sakrāju vēl 300. Sataisījos pavadīt gadu svešā valstī ar 600 latiem! Naivi, vai ne? Patiesībā cerēju tikt līdz Zviedrijai, iekārtoties, iestāties Bībeles skolā un divu mēnešu laikā atrast darbu, lai varētu sevi uzturēt. Tā tas diemžēl nenotika…
Pārņemta ar sapņošanu par Bībeles skolu citā valstī, biju piemirsusi, ka Bībeles skolā ir arī mācību maksa. Un tā bija ap 600 lati! Vārdu sakot, viss mans budžets.

Vienu mēnesi pirms manas plānotās došanās uz Zviedriju kāds mācītājs no Anglijas man pateica, ka Dievs viņam un viņa sievai licis sirdī apmaksāt man Bībeles skolas maksu. Dievs gādāja! Ar ticības pilnu sirdi es devos uz Zviedriju.

Pēc diviem mēnešiem nauda sāka strauji beigties. Darbu neatradu. Kādu dienu noskumusi un iegrimusi pārdomās sēdēju draudzes hallē, kad pie manis pienāca kāds precēts pāris. Vīrietis apstājās patālāk, bet sieviete pienāca klāt un jautāja: “Vai tev ir vajadzīga nauda?” Es apmulsu. Vai man uz pieres rakstīts, ka man ļoti vajag naudu? Tomēr pārliecināti atteicu: “Nē, man nav vajadzīga nauda. Man vajadzīgs darbs!” Tad nu sieviete apmulsa. Viņa devās pie vīra un savā starpā viņi kaut ko apsprieda. Tad sieviete atkal piegāja klāt un iedeva man 500 zviedru kronas. Es paņēmu, jo naudu man patiešām vajadzēja. Pateicos. Pāris aizgāja.
Pēc kāda laika nauda beidzās pavisam. Klusām man sāka piezagties panika un raizes: “Esmu svešā valstī, kā es maksāšu par īri? Ko es ēdīšu, kā es atradīšu darbu, ja neprotu valodu?” Sāku justies bezcerīgi.
Kādā pēcpusdienā aizgāju uz lūgšanu skolu, kas bija daļa no Bībeles skolas mācību programmas.

Centos no visa spēka sakoncentrēties lūgšanai, bet nespēju. Aizverot acis, man priekšā rādījās apelsīni. Man gribējās ēst!

Es nedzīvoju pilnīgā badā, jo draudzei piederošajā skolas ēdnīcā man ļāva palīdzēt sakopt galdus, un apmaiņā pret palīdzību sakopšanā deva ēdienu uz mājām. Bet man gribējās augļus! Kaut ko svaigu un garšīgu. Un todien man ļoti gribējās apelsīnus. Nevarēju pat īsti lūgt.

Lūgšanu skolai beidzoties, gāju ārā pa durvīm un atdūros pret to pašu pāri, kas man jau bija devis naudu. Šoreiz viņi neko nejautāja, paņēma manu roku, iespieda tajā papīra rullīti un pasmaidīja. Es nopratu, ka tā ir nauda, un, pateicoties, devos taisnā ceļā uz draudzes izeju, lai dotos uz veikalu pakaļ apelsīniem! Nodomāju: “Redz kā, Dievs pat zina, ka man ļoti gribas apelsīnus!” Visu ceļu līdz veikalam turēju papīra rullīti labajā rokā, un netālu no veikala apstājos, lai varētu atritināt savu svētības naudiņu. Atvēru plaukstu un sāku atrullēt banknotes – 500 kronas, vēl 500 kronas, vēl 500, vēl… un tā 10 reizes pa 500! Paliku stāvēt ielas vidū ar atvērtu plaukstu un atplēstām acīm. Neviens man nekad tik daudz naudas nav devis! Ārprāts, neticami! Te mana īre un ēdiens turpmākajiem pāris mēnešiem!

Foto no personīgā arhīva
Foto no personīgā arhīva

 

Ar darba atrašanu vēl arvien bija pagrūti, bet galvā visu laiku skanēja kāda pašmāju kristīgā uzņēmēja vārdi: “Ja tev būs grūtības atrast darbu, paziņo man, es palīdzēšu.” Tā pēc četriem mēnešiem es nolēmu šim cilvēkam uzrakstīt un informēt par savām grūtībām atrast darbu. Man tika atrasts darbs! Un mans darba devējs bija tiešām jauks, Dieva sūtīts cilvēks. Pierakstīja mani arodbiedrībā, lai es varētu saņemt cienīgu algu un pat tad, kad man nozaga divriteni, viņš man iedeva naudu jauna divriteņa iegādei. Dievs gādāja par visu.

Pieredze Beļģijā

Pagāja daži gadi. Es nolēmu studēt Beļģijā, bet šoreiz biju ieguvusi stipendiju vienam gadam. Studijas ilga divus gadus, un, pirmajam gadam beidzoties, man nekas nebija iekrāts, jo ar stipendiju pietika tikai iztikai. Ilgi domāju, ko darīt. Aizņēmos naudu, lai samaksātu par istabas īri pirmajam mēnesim, un iekārtojos nelielā darbiņā, kas man nodrošinātu tikai īres nomaksu, bet ne ēdienu. No vienas puses, zināju, ka mana iepriekšējā pieredze Zviedrijā man neļāva vilties Dieva rūpēs par finansiālām lietām; no otras puses, sirdī sāka iezagties izmisums un neticība tam, ka šoreiz viss varētu labi nokārtoties un ka pabeigšu Beļģijā iesāktās studijas.
Kādu vakaru atrados universitātes bibliotēkā. Fakultātes bibliotēkā es biju iekārtojusi sev divus galdiņus – pie viena ērti lasīju un rakstīju, uz otra liku paņemtās grāmatas. Izlasīju dažas nodaļas kādās grāmatās un gāju tās nolikt uz sava paņemto grāmatu galda. Piegāju pie galda, kas atradās otrā zāles pusē, un ieraudzīju, ka no viena antīkā Jaunās Derības izdevuma, kas atradās uz mana galda, rādās papīra lapiņa ar manu vārdu. Nobrīnījos, jo pati nebiju to tur likusi. Izvilku to no grāmatas.

Uz lapiņas bija angliski uzrakstīts šāds teksts – „Aļesja, neuztraucies. Es vienmēr būšu ar Tevi.” Un paraksts – „Jēzus!”

zimite_AL

Es pasmaidīju. Kādam te fakultātē ir labs humors un ne pavisam ne zema pašapziņa. Jēzus, hihi. Bet jauki. Patīkami saņemt šāda veida iedrošinājumu!

Aizgāju pie sava otrā galda, noliku zīmīti redzamā vietā un turpināju rakstīt datorā. Zīmīte man uzjautrināja omu. „Kāds tomēr par mani domā,” ik pa laikam iedomājos, uzmetot acis zīmītei. Pēc kāda laika atkal paņēmu to rokās un aizdomājos par to, kāpēc tā ir nedaudz paburzīta. Interesants glancēts, biezs papīrs, bet paburzīts. Sāku grozīt to rokās. Aploksne? Tik cieši aizlīmēta! Droši vien tāpēc, ka tur nekā nav iekšā un tā ir veca. Tomēr interesanti, varbūt tur kaut kas ir? Uzmanīgi sāku atlīmēt vienu maliņu. Opā, tur patiešām kaut kas ir! Sarkans stūrītis. Laikam 10 eiro. Desmit eiro būtu jauki! Ak, nē, tie ir 500 eiro! Kas tas par joku? Kurš man ir atnesis tik daudz naudas?
Uz pusi dienas man pazuda runas spējas. Jēzus dotā nauda! Nav vārdu!

Vai kāds grib uzlauzt bankas kontu?

Ar to brīnumi nebeidzās. Drīz saņēmu e-pastu no kādas labas paziņas, ar kuru kopā studējām. Viņa atrakstīja, ka plāno doties mājup uz Āziju uz ilgāku laiku, un, tā kā man nav stipendijas, kāds cilvēks viņas valstī esot piedāvājis man piešķirt daļēju stipendiju diezgan lielas summas apmērā, tāpēc aicināja, lai es atsūtot savu bankas konta numuru. Es izlasīju un nenoticēju. Bez domāšanas nospriedu, ka šis e-pasts ir spams un ka aiz tā ir nevis mana paziņa, bet gan kāds krāpnieks, kas grib uzlauzt manu bankas kontu, pat nezinot, ka tur nekā nav. Es e-pastu ignorēju. Negribēju par to domāt. Kāpēc gan kāds svešinieks man piedāvātu naudu? Tādus e-pastus mana pastkastīte uzreiz iemet mēslainē, jo tā lietas nenotiek. Tomēr bija nedaudz dīvaini tas, ka pārējās lietas, par kurām bija rakstīts e-pastā, bija diezgan personīgas. Krāpnieks diez vai tā rakstītu. Dīvaini… Pēc dažām pārdomu dienām nolēmu atbildēt uz e-pastu un pajautāt, vai paziņa man tiešām to ir sūtījusi. Piedāvājums izrādījās patiess. Pēc nedēļas manā kontā tika ieskaitīta paliela naudas summa no pilnīgi nepazīstama cilvēka, lai varu turpināt studijas.

Piebildīšu, ka pabeidzu studijas gan Zviedrijā, gan Beļģijā. Pabeidzu ar izcilību un ar Dieva gādību. Viņš pārsteidz, liek apstāties, apbrīnot Viņa labvēlību un bijībā Viņu pielūgt.
Viņš sūta savus kalpus eņģeļus un cilvēkus palīdzēt grūtā brīdī, jo Viņam rūp tas, kur mēs esam, par ko sapņojam un kas mums ir vajadzīgs. Viņš ir tuvu.

Raksts pirmoreiz tika publicēts vietnē www.manapasaule.lv 2015.gada 10.novembrī