Atgriešanās pirmoreiz. Atgriešanās otrreiz…

Miljoniem cilvēku pasaulē ir Jēzus Kristus sekotāji, un tad pienāk brīdis, kad kādi no tiem noiet no ceļa… Kā atgriezties un dzīvot turpmāko kristieša dzīvi? Piedāvājam pārpublicētas divu autoru — Augusta Kolma un Kristīnes Trigubas — pārdomas. Savu personīgo atgriešanās stāstu vari iesūtīt uz e-pastu redakcija@tuvuma.lv.

Tuvumā.lv galvenā redaktore Aija Volka

Dievs piedod nodevību. Augusta Kolma pārdomas

Augusts Kolms

Tūkstošiem ļaužu sekoja Jēzum. Divpadsmit no tiem bija Viņa paša izraudzītie tuvākie biedri. Tuvāk uzlūkosim divus no viņiem — Jūdu Iskariotu un Sīmani Pēteri. Abiem Jēzus uzticējās. Jēzus bija Jūdam nodevis glabāšanā mācekļu kopīgo naudu, bet Pēterim Viņš bija solījis uzticēt kristīgās Baznīcas aizsākšanu. Un abi Viņu pievīla. Naktī pirms Jēzus nāves abi grēkoja pret Viņu pašu personīgi. Jūda Iskariots nodeva Jēzu virspriesteriem. Sīmanis Pēteris noliedza savu piederību Viņam nevis vienu, bet veselas trīs reizes. Kam gan der šādi grēcinieki? Vai tādiem vairs ir ceļš atpakaļ?

Nodevība

Pēteris Jēzus priekšā bija plātījies, ka nekad nenoliegs savu piederību Viņam. “Kungs, es esmu gatavs ar tevi doties pat cietumā un nāvē,” viņš bija sacījis. Jēzus, to dzirdēdams, bija tikai rūgti pasmaidījis, sacīdams: “Es tev saku, Pēteri, vēl gailis nebūs šodien nodziedājis, pirms tu trīs reizes noliegsi, ka mani pazīsti.“ (Lūkas evaņģēlijs 22:33–34) Jēzus sacītie vārdi piepildās. Kad Pēteris dzird gaiļa dziesmu, viņš apjauš, ka patiešām nav bijis uzticams. Viņš nav bijis gatavs nonākt tur, kur tobrīd bija Jēzus. Pēteris zina, ka ir grēkojis. Pēterim ir žēl. Taču Pētera stāsts šeit nebeidzas. Kā Jēzus to bija solījis, Pēterim bija lemts kļūt par kristīgās Baznīcas pamatlicēju. “Gani manas avis,“ Jēzus saka Pēterim (Jāņa evaņģēlijs 21:16b), uzticēdams savam neuzticīgajam māceklim lielāko uzdevumu, kādu Dievs cilvēkam var dot.

Arī Jūdam Iskariotam, iespējams, visvairāk nicinātajam starp Jaunās Derības cilvēkiem, tomēr vēl ir sirdsapziņa. Redzot, ka Jēzus ir notiesāts uz nāvi, Jūda beidzot apjauš, ko viņš patiesībā ir izdarījis. Paņēmis trīsdesmit sudraba gabalus, kurus bija saņēmis kā atlīdzību par savu nodevību, viņš iet atpakaļ uz templi. Atpakaļ pie tiem, kuru dēļ viņš bija izdarījis savu grēka darbu. Šoreiz viņš teiks: nē. Jūda aiziet un saka: es esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis. Taču virspriesteriem templī tas ir vienalga. Izdarīto atpakaļ paņemt nevar. Jūda savu daļu sazvērestībā ir izdarījis, un viņš ir saņēmis solīto atlīdzību. Jūdam ir pretīgi. Viņam ir pretīgs templis, kurā sēž tie, kas viņu iekārdināja nodot Jēzu. Viņam ir pretīga šo cilvēku apmierinātība ar to, kā viņi varējuši izmantot Jūdas mantkārību. Patiesi, Jūdam tagad ir pretīga pat nauda, ko viņš ir saņēmis. Viņš to nomet uz tempļa grīdas. Jūda apgriežas un bēg no tā visa, kas viņam pēkšņā apjausmā ir kļuvis tik pretīgs. Viņš bēg no virspriesteriem, bēg no tempļa, bēg no naudas. Taču viņš nevar aizbēgt. Jūdu ir pārņēmis pretīgums pašam pret sevi. Kā lai aizbēg no sevis? Jūda savā nožēlā sper galējo soli. Viņš izbeidz savu dzīvi pats. Jūdas stāsts beidzas pie cilpas. Nāve. Kaps. Viss.

Abi vīri bija Jēzus sekotāji. Abi pret Viņu grēkoja, apzinājās savu grēka darbu un izdarīto rūgti nožēloja. Taču viņu ceļš bija tik dažāds — vienam uz mūžīgu nāvi, bet otram — uz mūžīgu dzīvi Kristus baznīcā.

Kas atšķīra šos divus vīrus?

Nožēla

Pirms Kristus atnākšanas Jānis Kristītājs sludināja: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir klāt.“ (Mateja evaņģēlijs 3:2) Jūda izjuta patiesu nožēlu un attiecīgi rīkojās, bet viņš nepiedzīvoja patiesu atgriešanos no grēkiem. Atgriezties nozīmē ko vairāk par kailu nožēlu un vairāk par cilvēcīgiem centieniem izdarīto labot. Atgriezties nozīmē tikt pilnībā izmainītam, atteikties no vecā cilvēka, kurš trīsdesmit sudraba gabalu dēļ pieļauj, ka pats Dievs tiek nodots netaisnai pagānu tiesai. Atgriezties nozīmē nākt Kristus priekšā un ļaut Viņam mūs pārveidot. Atgriezties nozīmē nomirt šai pasaulei un tās darbiem, lai augšāmceltos Debesu valstībai, kas patiesi jau ir klāt.

Kristus nomira, lai arī mēs varētu augšāmcelties.

Neviens mūsu grēks Kristus upurim nav par lielu. Kristus vienīgais var mūs atbrīvot no grēka nastas un ļaut mums tapt pārvērstiem no iekšienes. Grēks, kas ir mūsos, liek mums darīt ļaunu gan citiem, gan arī sev pašiem. Tas mūs sagrauj no iekšienes, bet mūs sagrauj arī mūsu vainas apziņa. Mēs sevi izpostām gan ar savu grēku, gan ar saviem centieniem paši par to samaksāt, paši atrast mieru. Ja nenākam lūgt un saņemt piedošanu, mūsu nožēla visbeidzot pārtop naidā pret mums pašiem. Ja kapā mūs neiedzīs mūsu grēks, tad to izdarīs mūsu vainas apziņa par izdarīto. Tikai Kristum ir vara darīt mūs brīvus. Jūda piedzīvoja nožēlu, bet nezināja, kur ar to iet, lai piedzīvotu atgriešanos. “Kāda mums gar to daļa, skaties pats,“ virspriesteri sacīja. (Mateja evaņģēlijs 27:4b) Un Jūda gāja skatīties pats. Šajā izmisumā izbeidzot savu dzīvi, Jūda pats liedza sev iespēju nākt pie Jēzus, lai saņemtu piedošanu. Ironiski, ka Jūda apzinājās taisnīgo algu par viņa grēku, taču nesaprata, ka tieši šī grēka rezultātā ir ticis nodots upuris, kas viņu varētu attaisnot Dieva priekšā. Cilvēcīgi viņš izdarīja visu iespējamo — izjuta patiesu nožēlu, atteicās no naudas, savu nožēlu izteica vārdos virspriesteru priekšā, sodīja pats sevi visbargākajā veidā. Taču piedošana nāk tikai no Kristus paša.

Foto: unsplash.com

Arī Sīmanis Pēteris apzinājās savu vainu un izdarīto rūgti nožēloja. Arī viņam tobrīd trūka pilnīgas izpratnes. Tomēr, sekojot Jēzum, viņš bija iepazinis tās piedošanas spēku, kuru Kristum ir vara dot visnožēlojamākajiem — muitniekiem, ielasmeitām, pagāniem. Pēteris nezināja, kas notiks tālāk. Tomēr viņš nepadevās, bet sagaidīja un izmantoja iespēju apliecināt Jēzum savu mīlestību uz Viņu. Pirms Pēteris savā lielībā bija solījies no Jēzus neatstāties pat cietumā un nāvē, Jēzus viņam bija sacījis: “Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu būsi atgriezies, stiprini savus brāļus!“ (Lūkas evaņģēlijs 22:32) Pēteris grēkoja, kā Jēzus bija brīdinājis, bet Pēteris arī atgriezās, kā Jēzus bija solījis. „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani?“ Jēzus šādi jautāja trīs reizes, un šoreiz Pēteris visas trīs reizes teica: jā. (Jāņa evaņģēlijs 21:15–19)

Piedošana

Atgriešanās nav tikai mirklīga pārvērtība. Tā ir nebeidzams ceļš ar Dievu. Mēs esam aicināti iet šo šauro ceļu, nenomaldīties tad, kad tomēr krītam grēkā, un apzināties, ka tikai Kristus spēj uzveikt mūsu vainu. Lūgšanā mēs arvien noliekam savu dzīvi Viņa rokās, bet drīz no jauna krītam grēkā. Ja neizprotam Kristus upura nozīmi, mūsu nebeidzamajiem kritieniem grēkā seko kritiens izmisumā. Mēs esam aicināti uz dzīvi, kas pagodina Dievu, bet mēs neesam spējīgi atbrīvoties no grēka pavisam. Taču caur Kristus upuri mēs varam saņemt piedošanu, kā to saņēma Pēteris, lai nebūtu jākrīt izmisumā, kā to darīja Jūda.

„Dzīvību un nāvi es esmu nolicis jūsu priekšā, svētību un lāstu! Izvēlies dzīvību, ka paliktu dzīvi — gan tu, gan tavi pēcnācēji,“ sacīja Dievs, dodot Savai tautai likumus — bauslību. (5.Mozus grāmata 30:19b) Taču Pētera stāsts nav par likumiem, kurus ievērot, lai saņemtu glābšanu. Pētera stāsts ir par nepelnīto piedošanu, kuru mums dāvā pats Dievs, mirstot pie krusta mūsu dēļ. Caur Kristus upuri mūsu priekšā ir nolikts cits dzīvības ceļš — Pētera ceļš, nākot augšāmceltā Jēzus priekšā, — līdzās nāves ceļam — Jūdas ceļam, ļaujot grēka nastai mūs uzveikt.

Pētera atgriešanās stāsts mums māca, ka tikmēr, kamēr vien elpojam, nekad nav par vēlu nākt Kristus priekšā un sacīt Viņam: jā.

Jā, Jēzu, es Tevi mīlu. Jā, Jēzu, Tu esi mans Dievs. Jā, Jēzu, es gribu iet atgriešanās ceļu.

Pārdomas sagatavotas Lieldienu nakts svētbrīdim Rīgas Jēzus ev. lut. draudzē 27.03.2016. To versija publicēta kristīgā izdevuma „Jēzus Draudzes Dzīve“ 2017. gada aprīļa numurā (Nr. 156).

Kad jāatgriežas otrreiz… Kristīnes Trigubas pārdomas

Kristīne Triguba

Pastāsti par savu atgriešanos pie Dieva! Ar šo uzaicinājumu ir uzsāktas daudzas sarunas un dzirdētas daudzas brīnumainas liecības par to, ka es biju pazudis, grēcīgs un nelaimīgs, bet tad, kad noticēju Kristum un atdevu savu dzīvi Viņa vadībai, viss mainījās. Arī es sastapos ar šādiem stāstiem līdz brīdim, kad, uzdodot jautājumu par atgriešanos pie Kristus, saņēmu pretī jautājumu: “Tieši par kuru atgriešanās etapu es gribu dzirdēt?” Tajā brīdī arī sapratu, ka tādi mēdz būt pat vairāki.

Atgriezieties no grēkiem!

Pirmā atgriešanās, uz kuru Dievs mūs aicina – atgriezties no grēkiem, atgriezties pie Viņa un saņemt pestīšanu. Daudzi kristieši savā ceļā paliek un balsta savu pārliecību par pestīšanu uz to, ka kaut kad sen ir noskaitīta grēcinieku lūgšana vai pieņemtas ūdenskristības, vēl skumjāk – esmu bērnībā nokristīts un sevi saucu par kādas konkrētas konfesijas piederīgo, tajā pašā laikā dzīvojot grēcīgu dzīvi, bez patiesām un dzīvām attiecībām ar Jēzu Kristu – bez lūgšanām, slavēšanas, pateicības, pielūgsmes – dzīvojot tā, it kā Jēzus būtu kaut kas tikai baznīcai piederošs, nevis patiesi klātesošs un manā dzīvē līdzdarbojošs.

Dari pirmos darbus!

„Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tās vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atklāsmes grāmata 2 : 5)

Šajā rakstu vietā mēs varam redzēt vārda “atgriešanās” cita veida nozīmi. Tā vairs nav pirmā sastapšanās ar Kristu, šeit Dieva Vārds uzrunā to, kurš jau reiz ir nācis pie Jēzus, un ne vien nācis, bet arī dzīvojis Viņā, kalpojis Viņam, pazinis Viņu. Un Dievs uz viņu saka: „Pārdomā, no kā tu esi atkritis…, atgriezies un dari pirmos darbus! Atgriezies pie tās degsmes, kas tevī bija tajā brīdī, kad mēs pirmo reizi sastapāmies, atgriezies pie tā brīža, kad viss, par ko tu spēji domāt, bija Dievs!”

Kamēr vien mēs dzīvojam šeit, par mums notiek liela garīga cīņa.

Ikdienas kārdinājumi, grēks, kompromisi apkārt vilina arvien vairāk un vairāk vientuļo, nesaprasto, atraidīto. Un ienaidnieka saldākais ēdiens ir tieši kristiešu iemidzināšana un aizvilināšana projām no ticības Kristum. Un to viņš dara, izmantojot jau gadsimtiem pārbaudītas un iedarbīgas metodes.
Mēs daudz dzirdam par to, kā cilvēki ir atgriezušies pie Dieva pirmo reizi, bet ļoti maz tos, kuri, zinādami Dievu, aizgājuši no

Viņa, bet tomēr Viņa žēlastībā spēruši soli atpakaļ. Šīm liecībām blakus nāk kauna un nosodījuma sajūta, kura, starp citu, nenāk no Dieva. Tik maz kristiešu var iznākt draudzes priekšā un atklāti pateikt – es biju aizgājis no Dieva, es grēkoju, es biju iemidzis, bet Dieva spēkā un Viņa žēlastībā es atkal varu stāvēt pie Viņa troņa. Šādu liecību ir maz nevis tāpēc, ka tas nenotiek, bet tāpēc, ka sātans caur kaunu, nosodījumu, meliem ir panācis, ka cilvēki par to neliecina un nerunā.

Svēta dzīve

Tu tiec glābts, atzīstoties savos grēkos un nožēlojot tos, pieņemot Jēzus Kristus upuri, kad Golgātā Viņš izlēja asinis par taviem grēkiem, saprotot, ka tā ir Dieva žēlastības dāvana, nevis tavu darbu nopelns. Visu savu dzīvi nodod Dieva rokās, dzīvo attiecībās ar Jēzu un dari tos darbus, kuriem Viņš tevi ir aicinājis!

Ja tu krīti, Viņš ir spējīgs tevi piecelt, bet…, ja tu krīti atpakaļ pie Viņa.

Ja tu lūdz piedošanu, Viņš piedod, aizmirst un vairs nepiemin tavus grēkus. Bez svētas dzīves neviens neredzēs to Kungu, bet svēta tā var būt tikai tad, ja tā paliek Svētumā, tas ir, Jēzū.

Svēta dzīve nav tikai lūgšanas, Dieva Vārda lasīšana. Tā ir tīra dzīve bez grēkiem, ievērojot baušļus. Tas ir dzīvesveids un izvēles, kas ir sakņotas Dieva likumos. Mums jādzīvo tāda dzīve, kas ir Dievam patīkama, kādu Viņš mums Savā Vārdā liek darīt. Ticības dzīvē būs augšas un lejas, tuksneša posmi un avotu ielejas, bet vienalga, kurā posmā atrastos, svarīgi ir ikvienam apzināties, ka  “neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums.” (Romiešiem 11 : 29)

*  Fragments no pārdomām, kas pirmoreiz publicētas draudzes “Dieva mājas” žurnāla “Atgriešanās” piektajā numurā (autores agrākais uzvārds- Goluba). Ar autores atļauju 2015. gada 30.oktobrī pilnā versijā bija pārpublicētas arī vietnē manapasaule.lv.