Laimdotu Dievs no laukiem atveda uz pilsētu, sirdī atstājot pļavas ziedu smaržu, mežu šalkoņu, ezera niedru čaboņu, putnu dziesmas un mīlestību pret visu un visiem. Pilsētā smaržas un skaņas citas, bet mīlestība - tā pati. Nekur jau nepaliek tas, kas Dieva dots un atdodams tālāk – sirdīm, kas ilgojas, tic un cer. Laimdota pateicas Dievam par Viņa doto dāvanu – spēju rakstīt dzeju. Laimdotai iznākuši gan autorkrājumi, gan publicējusies kopkrājumos, un ar Laimdotas tekstiem skan vairākas dziesmas. Laimdota pateicas Dievam par vīru, bērniem, mazbērniem. Par to, ka spēj piedot kļūdas. Ka mīl.