Attiecības

Bez ārišķībām un dirnēšanas pie televizora. Intervija ar Bobinsku pāri

Aija VolkaAija Volka
4103 skatījumu0
”Pēc aicinājuma – evaņģēlista sieva,” tā sevi raksturoja Ieva Birule- Bobinska, kad viņai izveidojām Tuvumā.lv autores profilu. Ieva mūsu komandā atbild par pasākumu kalendāra veidošanu sadaļā ”IESAKĀM”. Viņas ģimene ir no tā saucamajiem konservatīvajiem kristiešiem, ar to saprotot pārliecību par to, kāda ir sievietes loma baznīcā un laulībā.  Ievai patīk būt otrajā plānā – vīra aizsegā. Pāvils Bobinskis kopš 2016. gada ir evaņģēlists, kurš, nu jau būdams Lutera akadēmijas absolvents, gaida ordinēšanu mācītāja kārtā. Pāvils kā evaņģēlists kalpo dažādās Liepājas un rajona draudzēs, savukārt Ieva nodrošina mūziku dievkalpojumos un citos baznīcas pasākumos. Aicināju abus uz interviju par laulības dzīvi vēl pirms pasauli pārņēma koronvīrusa ”Covid- 19” pandēmija. Spriežot pēc abu ”Facebook” laika līnijām, viņus nāves bailes neskar, turpina dzīvot savu ikdienišķo dzīvi. Mans intervijas mērķis bija atspoguļot dzīvesveidu, tomēr par atsevišķām tēmām – kā  vakcinācijas, kontracepcija vai vēlamais bērnu skaits ģimenē – nevēlējās runāt. Privātā sarunā sola būt vaļsirdīgāki… Šķiet, tieši šāda piesardzība viņus labi raksturo- abiem ir savs noteikts viedoklis par daudziem jautājumiem, tomēr komunikācijā ir miermīlīgi un orientēti uz to, kas kristiešu vieno, nevis šķeļ.

Kā jūs iepazināties? Vai jau pazināt viens otru kopš bērnības?

Pāvils bērnībā

Pāvils: – Es nāku no septiņu bērnu ģimenes, kur visa bērnība pagāja baznīcas vidē un cilvēkos. Citreiz ar Ievu smejamies, ka man bija jāpārvācas uz otru Latvijas malu, lai mēs pēc gadiem satiktos.

Ieva: – Pāvilam dzimtā puse ir Aknīste, man – Liepāja. Arī es kopš bērnības ar visu ģimeni esam aktīvi darbojušies baznīcas dzīvē. Man ir brālis un māsa. Sakarā ar Pāvila tēva, mācītāja, kalpošanas vietas maiņu, ģimene pārcēlās no otra Latvijas gala uz Liepājas rajonu, Nīcu. Tad Pāvilam bija tikai 12 gadu. Gadiem ejot, šad tad bijām viens otru redzējuši kādos baznīcas pasākumos, bet tas arī viss. Nenoliegsim, ka mazākās luterāņu draudzēs bieži vien jaunieši saskaitāmi uz rokas pirkstiem, līdz ar to mūsu satikšanās laikam izrādījās Dievjaušība.

Ieva bērnībā

Kā jūs katru bērnībā audzināja, gatavojot vīra vai sievas statusam? Ko labu iemācījusi ģimene un ko savukārt nevēlaties atkārtot un darāt citādi?  Mēdz būt, ka uzskati paaudzēs mainās…

Pāvils: – No visiem brāļiem un māsām esmu pēc vecuma vidējais, līdz ar to bija iespējams izvērtēt, kas der un kas nē dzīvesdrauga izvēlē.

Pēc gadiem, kopš esam precējušies, secinu, ka īstā laulātā drauga izvēle patiesībā ietekmē visu turpmāko dzīvi, tās virzienu.

Ievas muzikālā kalpošana

Man ļoti interesanta šķiet doma par ģimenes modeļu atkārtošanos paaudzēs un redzu, ka tas piepildījies arī pie mums. Man tēvs kalpo kā garīdznieks, bet mamma atbildēja par muzikālo pusi. Identiski ir arī mums ar Ievu. Šogad studijās Lutera Akadēmijā lekcijas vadīja Edgars Mažis laulību un ģimenes padomdošanā. Vienmēr ar interesi klausījāmies un salīdzinājām mūsu ģimeņu pieredzes, vecāku, vecvecāku. Tā kā abi esam auguši ticīgās ģimenēs, nav tādu ļoti radikālu atšķirību, bet

kā saglabājamu lietu esam paturējuši neiepirkties vai nedoties izklaidēs svētdienās.

Ieva: – Domāju, ka mums ar Pāvilu palīdzēja satikties manas vecmammas lūgšanas par labu dzīvesdraugu. Pirms satikāmies ar Pāvilu, man bija pilnīgi citi plāni pēc vidusskolas beigšanas. Bet sanāca tā, ka ieprecējos mācītāja ģimenē un piedevām arī Pāvils nu jau kalpo kā evaņģēlists.,

Runājot par paaudzēm, protams, ka ir zināmas atšķirības padomju laika un neatkarības laika paaudzes domāšanā un uzskatos. Savi plusi un mīnusi ir katrā no tām, bet kā labu piemēru vēlētos minēt tās manu vecāku, vecvecāku draudzības, kas turpinās arī turpmākajās paaudzēs. Paaudzes nomainās, bet draudzības paliek. Esam izjutuši to, cik liela svētība var būt garīgā ģimene un tam ar radniecību nav sevišķas saistības.

Pāvils kalpo kā evaņģēlists

Kurā brīdī aptvērāt, ka drīkstat būt kaut kas vairāk par ”brāli un māsu Kristū”?

Ieva: – 2010.gadā Lielajā Piektdienā, kā Liepājā ierasts, notika ekumenisks Krusta ceļš, tajā norunājām doties kopā.  To dienu uzskatām par mūsu draudzības sākumu.

Ko katram no jums nozīmē Krusta ceļš un kā tieši tas ietekmēja jūsu attiecības? 
Pāvils: – Mums Krusta ceļš ir notikums, bez kura nemaz nevaram iedomāties Lieldienu laiku. Tas ir brīdis, kad izjūtam īpašu ticīgo vienotību, neatkarīgi no konfesionālās piederības, vecuma vai citiem kritērijiem. Žēl, ka šogad tas izpaliek, bet simboliski arī pašreizējo situāciju var uzskatīt par sava veida Krusta ceļu gan cilvēcei kopumā, gan katram personīgi. Noteikti jebkurš kristīgs pasākums var būt par potenciālo randiņa vietu. Tikpat labi arī sekulārajā vidē var satikties kristieši, Dievam ir iespējams savest kopā cilvēkus tādos veidos, kurus ar savu cilvēcīgo prātu pat nevarētu izdomāt.
Ieva: Ar ekumenisko Krusta ceļu ir interesanti – gadā, kad iepazināmies, devāmies kā ierindas ticīgie, bet nu jau vairākus gadus Pāvils ir garīdznieku vidū, bet es piedalos gājienā. Zinām, ka tas tā ir vairākiem garīdzniekiem Liepājā Krusta ceļā, kur ģimenes galva ir gājiena priekšgalā, bet pārējā ģimenes daļa seko gājienā. Esam par to runājuši, kā tas tā sanāca, ka tik nopietnā dienā sanāca tikties, kas vienlaicīgi sanāk arī priecīgs notikums. Bet Dieva nodomiem taču nav nekādu robežu ne laikā, ne telpā, līdz ar to šo dienu mēdzam pieminēt mums kā personīgi īpašu.
– Kādā vecumā saskatījāties? Un kādi bija jūsu draudzības un attiecību veidošanas principi līdz kāzām?

Laukos

Ieva:  Kad sākām draudzēties, man bija 19, bet Pāvilam 20 gadu. Apprecējāmies pēc pusotra gada, kad pabeidzu mūzikas vidusskolu. Kāzas bija otrajā dienā pēc izlaiduma (smaida). Abi bijām vienisprātis, ka kopdzīves uzsākšana pirms kāzām nebūtu labākais starts attiecībām. Jāsaka, ka tajā laikā dzirdētais šķita traģikomiski- kādi mēļoja, ka noteikti esmu stāvoklī, tāpēc tik jauni precamies, citur pat baznīcas cilvēki deva padomus, ka sākumā taču varam tāpat padzīvot kopā un tad skatīties kas un kā. Ir tiešām skumji vērot tās tendences, kas arvien iet plašumā šajos jautājumos, bet mēs, kristieši, taču varam ar savu piemēru rādīt, ka lietas dzīvē var kārtot arī citādāk. Un tā, mūsuprāt, ir visspēcīgākā liecība pasaulei.

Šajā sakarā gribas uzteikt katoļu priestera uzsaukumu šogad Valentīndienā ar gredzenu dāvināšanu pāriem, kas dzīvo kopā nelaulāti. Tik apsveicama un oriģināla ideja! Lielisks piemērs tam, kā baznīca var iesaistīties ar reālu darbību sabiedrības uzmanības pievēršanai būtiskiem jautājumiem.

Kā tieši izpaudās jūsu principi pirms kāzām? Ko ievērojāt ”randiņos”?

Ieva: -Līdz kāzām pārsvarā mums sanāca tikties tikai nedēļas nogalēs, man vēl bija jāpabeidz vidusskola, Pāvilam savi pienākumi. Randiņi galvenokārt notika publiskās vietās un būtībā tas bija galvenais princips.

Kāzas 2011.gadā,

– Vai jaunībā pieļāvāt domu, ka varētu veidot attiecības ar “neluterāni”? Cik liela nozīme pirms laulībām un tagad laulības laikā ir teoloģisko uzskatu saskanīgumam? 

Ieva:  -Par konfesionālajām atšķirībām domājot, jāsaka, ka neesam vilkuši nekādas sarkanās līnijas. Tomēr jāatzīst, ka vislabāk būtu, ja abi, sevišķi jau pēc laulībām, varētu vienoties par piederību vienai konfesijai. Iespējams, ka darbojas arī citi modeļi, bet savā ziņā tas rada zināmu šķelšanos. Sevišķi tas var izpausties tad, kad ģimenē ienāk bērni.

Jums bērnu vēl nav, bet – vai jau esat vienojušies par kādiem kopīgiem principiem bērnu audzināšanā? 

Pāvils: – Jā, esam domājuši un pārrunājuši. Šķiet, ka pats galvenais uzdevums ticīgiem vecākiem ir ar savu piemēru  censties izaudzināt dievbijīgus bērnus, kuri arī sekos Kristum. Apkārt redzams daudz gadījumu, kad tas nav izdevies kaut kādu iemeslu dēļ. Uz tām ģimenēm, kur izdevies savu ticību nodot nākošajām paaudzēm, raugos ar patiesu cieņu un godbijību.

Ieva: – Jā, pievienojos Pāvilam un jāatzīst, ka tas ir ļoti atbildīgs un grūts uzdevums. Jaunajai paaudzei iedot stabilu pamatu turpmākajai dzīvei, kas nesašķobās pie pirmajām grūtībām un izaicinājumiem, kas mūsdienās ir tik daudz.

Pāvila ievešana evaņģēlista amatā 2016.g.

Kāds ir jūsu redzējums – kādi ir Latvijā luterāņiem “virzieni” un pie kuras no kopienām sevi pieskaitāt?

Pāvils: – Šogad beidzu studijas Lutera Akadēmijā un sagaidāms, ka sekos kāda ordinācija, lai pievienotos LELB garīdznieku saimei. Šobrīd esmu evaņģēlista statusā. Mums ir savs skatījums uz jautājumiem, kas atšķir LELB (red. Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca) un LELBĀL (red.- Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ārpus Latvijas) un viennozīmīgi pārstāvam konservatīvo spārnu.

Ieva:  Visa mūsu garīgā dzīve norisinās LELB draudzēs, bet mums ir tiešām labi draugi un brāļi, māsas Kristū no LELBĀL.

Jūs sakāt, ka esat konservatīvi. Kā praktiski tas attiecas ikdienas dzīvesveidā?  Ko no luterānisma vēlētos “iekonservēt”? 
Ieva: -Par to konservatīvismu vairāk domājam par garīgajiem aspektiem, ne tik daudz sadzīviskajiem. Piemēram, sievietes loma draudzē, tradicionālās laulības modelis.
No luterāņu skatupunkta raugoties, kā iekonservējamu varētu uzskatīt dievbijīgu attieksmi, arī apģērbu dievnamā, kas jaunākos novirzienos mēdz dažviet atšķirties. Ja runājam par tīri praktiskām lietām, nez vai tas būtu gluži konservatīvisms, bet cenšamies bez vajadzības neiziet uz kādām ārišķībām.

– Par pavisam praktisku attiecību aspektu. Kā pieņemat lēmumus par finanšu tēriņiem? Vai jūsuprāt ir jābūt askētiskiem principiāli, vai arī pieticība un dažkārt pat nabadzība ir drīzāk apstākļu spiesta dzīve kristiešu ģimenēs savas labās sirds dēļ?

Ieva: -Par finansiālo pusi ģimenē visus jautājumus izlemjam kopā.
Pāvils : Uzskatu, ka šajos laikos reti kurš mācītājs var atļauties būt tikai mācītājs. Protams, ka to nevar attiecināt uz lielajām pilsētu draudzēm, kur slodze ir ļoti liela, bet mazpilsētu vai lauku teritorijās tas ir izslēgts. Domāju, ka arī cilvēki kopumā uz to skatās pozitīvi, ja mācītājs ir kaut kādā apritē arī laicīgajā dzīvē.

Ieva:  Jā, šie jautājumi vienmēr laikam bijuši tādi jūtīgi, bet jācenšas neaiziet pilnīgās galējībās. Manuprāt, mācītāja ģimenes labklājības līmenim vajadzētu būt līdzīgam kā draudzē kopumā. Vēl varu piebilst, ka ģimenes budžeta plānošanā esam vienojušies, ka nedzīvosim pāri saviem līdzekļiem un nesabojāsim dzīvi ar kredītiem.

2020.gadā Ventspilī Ievas izlaidumā, iegūstot maģistra grādu.

Esam pateicīgi Dievam par to, kas mums ir, un neskaitāmas reizes esam piedzīvojuši to, cik pārsteidzoši Dievs pavairo līdzekļus tieši tik, lai visam pietiktu un paliktu pāri labiem darbiem.
Kādus maizes darbus ikdienā strādājat? 
Pāvils: – Mans laicīgais darbs saistīts ar dzīvojamo māju renovāciju Liepājā.

Ieva : – Es pavisam nesen pabeidzu maģistra studijas juridisko tekstu tulkošanā un pašlaik uzsāku darboties šajā jomā.

 

Kam nekad nežēlojat naudu un uz ko savukārt varat ietaupīt? 

Ieva : -Televizoram mums ir tikai bezmaksas kanāli un domājam, ka daudzās ģimenēs tas ir viens no lielākajiem naudas un laika zagļiem.

Mums ļoti patīk ceļot, līdz ar to izmantojam katru iespēju to darīt. Šī ir tā lieta, kuras dēļ netērējamies par dārgiem apģērbiem, ar ēšanu ārpus mājas arī neaizraujamies. Tās pieredzes, ko pats esi piedzīvojis, neviens nevar atņemt. Interesanti bija ar vienu no pēdējiem braucieniem uz Sanktpēterburgu Krievijā. Daudzi teica, ka lai nu kur, bet tikai ne tur utml. Tā ir tiešām brīnišķīga vieta ar jaukiem cilvēkiem, tradīcijām un debešķīgi gardu virtuvi. Manuprāt, šis tāds labs piemērs, ka ne vienmēr jāklausās, ko apkārt runā par šo vai to, bet pārliecināties pašiem. Un tas attiecas gan uz laicīgajām, gan garīgajām lietām.

 

Kā ikdienā garīgi pieaugat – ja vispār atzīstat domu, ka dzīves laikā var pilnveidoties attiecībās ar Dievu un izpratnē par Viņa likumiem? Piemēram, Krists Kalniņš ”Latvijas Kristīgajā radio” ir kritizējis garīgā evolucionārisma teoloģijas teoriju. 
Krists Kalniņš: “Starp Garu un burtu vienmēr notiek cīņa. Cilvēkam ir daudz vieglāk dzīvot konkrētībā, noteiktībā, 10 baušļos, 365 baušļos, nevis klausīties uz Garu un izaicināt arī savas robežas un priekšstatus. (..) Pretēji garīgā evolucionisma teorijai, kas šobrīd ir ļoti populāra, ka mums uz kaut kurieni ir jāaug, jāattīstās un kaut kur vēl jānonāk, īstenībā Kristus mums visu jau ir iedevis. Mūsu uzdevums ir atgriezties pie tās Patiesības un tiem Dievišķajiem principiem, kas mums ir iedoti. [..]”
 
Ieva: -Grūti pateikt, vai tā būtu nosaucama par garīgo pieaugšanu, bet savu reizi man patīk doties uz kādu dievkalpojumu vai pasākumu, kurā varu būt kā ierindas baznīcēns. Tad nav jādomā par organizatoriskām vai blakus lietām un var vienkārši pavadīt laiku ar Dievu. Uzskatu, ka ne visiem der viss un tāpēc jau Rakstos teikts, ka mums nav jāsniedzas pāri tam, kāds ticības mērs katram piešķirts. Krista Kalniņa domai var piekrist tādā ziņā, ka, ja kāds sakās visu atzinis, tas neko nav atzinis. Un šo principu var attiecināt gan uz garīgo, gan laicīgo dzīvi.
Kā komentējat Anda Ķīviča minēto sprediķī, ko publicējām ”Tuvumā.lv” par luterisma standartiem? 
Andis Ķīvičs: “Mēs pārāk bieži par sevi esam tik augstās domās, ka uzskatām sevi par Dieva advokātu: ak, ja man būtu teikšana, es nopītu pātagu un iztriektu no Luteriskās Baznīcas visus, kas domā savādāk nekā es! Es iztriektu visus [Jura] Rubeņa atbalstītājus un sadedzinātu ķecerīgo literatūru, visus bārdainos austrumbaznīcas piekritējus, visus, kas sliecas uz Romas katoļu pusi, visus, kas neklausās Latvijas Kristīgo radio, vai visus, kas to klausās; visus, kas nelasa Luteriskās ticības apliecības, vai arī visus, kas neatbilsts MANIEM iedomātajiem luterisma standartiem.”
Pāvils: Pilnīgi varu pievienoties Ķīviča rakstītajam. Protams, luterisma standarti ir viena lieta, bet Dieva Vārds ir pāri visam.  Es ticu, ka Dievs var ikvienu aizvest uz jebkuru no uzskaitītajiem novirzieniem un konfesijām, bet primārais ir iegūt pestīšanas drošību.
Ieva : Domāju, ka jālūdz gudrību no Dieva izšķirt, kad vajadzīgs stingrāks vārds, kad jābūt pielaidīgākam. Noteikti ir lietas, ar kurām kompromisi nav iespējami, bet galvenais ir neiekrist galējībās un nepiešķirt izšķirošu nozīmi pilnīgi otršķirīgām lietām. Ir dzirdēts, ka ticīgo starpā rodas nesaskaņas par krusta mešanas pareizību vai tamlīdzīgi (smaida). Jebkurš veids, kā tiek izplatīts evaņģēlijs, un ikviens, kas to pašaizliedzīgi dara, ir cienījams. Esam aicināti koncentrēties uz to, kas mūs vieno, nevis šķeļ.

Esat teikuši, ka Ievas vīrs neprot dusmoties. Kā tas iespējams? Vai Ieva ir tik perfekta sieva, ka vienmēr visu izdara pa prātam? Vai arī tā ir gudrība, kā savaldīties? 

Ieva: Situācijas tiešām ir ļoti daudz un dažādas, bet īsumā var teikt, ka visvairāk palīdz tas, ka abi lūkojamies vienā virzienā un tā ir Dieva žēlastība.

Pāvils : Paralēli studijām un kalpošanai strādāju arī laicīgo darbu, līdz ar to mājas solis un praktiskas sadzīves lietas vairāk ir Ievas ziņā. Neesam jau pārcilvēki un gadās pārmīt arī kādu asāku vārdu, bet tas ir ļoti epizodiski (smejas).

Ieva: Runājot par garīgajām lietām, bieži vien secinām, ka, pat nepasakot skaļi viens otram, ir saprotams, ka domājam līdzīgi.

Tuvumā.lv publicējām interviju ar Pāvilu Brūveru un viņa sievu Ritu. Video intervijā Rita stāstīja (sākot no 10.18 minūtes) par problēmu, ar ko saskaras mācītāji: – ka sievas nereti ir nomāktas par to, cik daudz laika jāveltī draudzes locekļiem. Katrs iedomājas, kad grib piezvanīt- un mācītājs skrien, lai gan varbūt tās ir tikai kādas vientuļas sievietes, kuras grib parunāties ar vīriešu kārtas pārstāvi un nesaprot, ka tādā veidā, iespējams, ievaino mācītāja laulību. Vai jums ir gadījies novērot tādas situācijas vai arī pašiem ko tādu piedzīvot? Ko ieteiktu citiem šādās situācijās darīt? Kā zināms, mēdz būt pat tā, ka mācītājā iemīlas vai pat vajā…

Ieva: – Runājot par šo tematu, tiešām jāatzīst, ka situācijas mēdz būt ļoti dažādas. Laika gaitā jau ir radusies izšķirtspēja saprast, kas ir kas. Saprotams, ka uz pastorālajām sarunām, dažreiz arī uz kalpošanas vietām Pāvils dodas viens, bet modrību, protams, nevajag nevienam no pāra zaudēt. Runājot par uzstājīgu mācītāja uzmanības pieprasīšanu, cenšamies iespēju robežās uzklausīt un nenoraidīt nevienu, ja vēlas aprunāties vai tikties ārpus svētdienas. Ja lieta nav pārāk steidzama un vēlas tikai parunāt, cenšamies neatlikt savus plānus kādam mums svarīgam notikumam. Ja steidzami jāveic kāds mājapmeklējums ar sakramentu vai tamlīdzīgi, tad to neatliekam.
Mums ļoti palicis prātā viens garīdznieka izteikums par to, ka mācītājam draudzē atradīs aizvietotāju, bet ģimenē viņam aizvietotāju nav.
Pēc šī principa arī cenšamies sabalansēt abas jomas. Atceros, ka neilgu laiku pēc apprecēšanās kāda mācītāja kundze, ar ko esam labos draugos, izteicās par krustu, kas jānes mācītāju sievām. Arī no pieredzējušākiem pāriem dzirdētas visneiedomājamākās pieredzes. Nevaram tam nepiekrist, bet tomēr tie priecīgie brīži un gandarījums mūsu kopīgajā kalpošanā atsver grūtākas dienas.
Aija Volka
Aija ir nodibinājuma ''Kristīga dzīvesveida izpētes fonds'' un fonda uzturētā medija ''Tuvumā'' dibinātāja. Aijas vīzija ir ar medija ''TUVUMĀ'' palīdzību savest kopā cilvēkus, lai nestu mieru Latvijā, Eiropā, pasaulē. Ieguvusi bakalaura un maģistra grādu komunikācijas zinātnē (LU SZF), specializējoties žurnālistikā, mediju ētikā. Šobrīd ir ceļā uz otro maģistra grādu bibliotēkzinātnē, pētot informācijpratību, tostarp – medijpratību. 2010.gadā ieguvusi Žurnālistikas cerības balvu par pētniecisko žurnālistiku. Sevi par kristieti uzskata kopš agras bērnības, kristījusies 16 gadu vecumā Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē. Šobrīd ar vīru un trim dēliem dzīvo Ventspilī. Vairāk: aijavolka.lv
Iepriekšējais
Nākamais

Komentāri ir slēgti.