Gavēņa laika svarīgākais uzdevums. Anda Ķīviča sprediķis

Skarba vieta Rakstos, kas arī mums liek vērtēt, kā ir ar mūsu dievnamiem, kā ir ar mūsu baznīcu, ir Jāņa evaņģēlijā 2:12-25. Jēzus dusmojās. Dusmojās par nejēdzību dievnamā, par to, kā cilvēks uztver svētumu, par viņa dvēseles seklumu un formālo dievbijību. Jēzus dusmojās par citu dievu klātbūtni templī, kur vieta ir tikai vienam Dievam. Viņam nekas cits neatlika, kā ņemt pātagu rokās un ar tās palīdzību ieviest kārtību.

Par ko Jēzus bija dusmīgs? Templis joprojām pildīja savu funkciju, tempļa priekšpagalmā viss bija sakārtots tā, lai ikviens jūds mierīgi veiktu savu ticības rituālu. Ikgadējā upura pienešanā viņiem nevajadzēja cauri visai Izraēla teritorijai vest savu vērsi vai nest baložus, jo tos varēja nopirkt turpat tempļa priekšpagalmā. Priekšpagalmā atradās arī naudas mijēji, kas Romas impērijas naudu konvertēja jūdu puseķelī, kas bija ziedojuma apmērs naudas izteiksmē par katru cilvēku. Par naudas konvertāciju bija jāmaksā savs procents komisijas maksas. Naudas mijēji par dzīvi nesūdzējās, jo peļņa bija pietiekoša. Arī lopu tirgotāji nopelnīja. Protams, šajā sistēmā tāpat pelnīja arī templis.

Jēzus redzēja, ka tas, kas kādreiz tika veidots, lai palīdzētu tempļa apmeklētājiem, tagad ir nostājies priekšā pašam Dievam. Ja svarīgākais ir nevis saturs, bet forma, tad tāds templis nav vajadzīgs. Un tiešām – pēc Jēzus Debesbraukšanas pagāja vēl apmēram 30 gadi un Roma templi iznīcināja.

Pats Dievs caur romiešu rokām parāda, ka šāda vieta nav nepieciešama, jo galveno cilvēki tāpat nebija sapratuši.

Vai grāmatu galdi dievnamos nav kļuvuši par tirgus placi, kam tiek veltīts vairāk laika un uzmanības nekā pašam dievkalpojumam? Vai Jēzus šodien tos iztriektu no baznīcas ārā?

Vai Baznīca, kas ar lielo burtu rakstāma, arī ir apkrāvusies ar daudz ko lieku, no kā vajadzētu tikt vaļā? 2000 gadu laikā sev uz pleciem uzlikusi tradīcijas, kas palēnina gaitu, radušies novirzieni, grupējumi, kas neveicina veselīgu vidi, nodevusies mantas pārvaldei, novēršoties no patiesi svarīgā.

Mārtiņš Luters par baznīcu teicis, ka tai ir jāreformējas nemitīgi. Bet mēs pēc savas izpratnes vēršamies pret citādāk domājošajiem, citādāk ticību saprotošajiem un lūdzošajiem, citādāk mācošajiem. Jo mums ir dusmas, jo arī mums ir tiesības.

Tomēr vienu svarīgu lietu aizmirstam –

savu namu tīrīja un balsi pacēla pats Dievs. Tā ir Viņa kompetence, tas ir Viņš, kas norāda uz nepilnībām, norāda uz grēkiem, norāda uz to, kur mēs esam novirzījušies no mērķa.

Jā, Jēzus apgāza galdus un izdzina lopus, lai parādītu, ka prioritātes ir nepareizas. Protams, ka dievkalpošanas norisi atvieglotu uz vietas nopērkami upurlopi, bet ņemšanās ap tiem nedrīkst nostāties priekšā pašai dievkalpošanai. Nedrīkst templī ienākt mamons (naudas un mantas dievs- red.), kam cilvēki sāk kalpot, novēršoties no patiesā Dieva. Tas tiešām ir nepieļaujami.

Mēs pārāk bieži par sevi esam tik augstās domās, ka uzskatām sevi par Dieva advokātu: ak, ja man būtu teikšana, es nopītu pātagu un iztriektu no Luteriskās Baznīcas visus, kas domā savādāk nekā es! Es iztriektu visus [Jura] Rubeņa atbalstītājus un sadedzinātu ķecerīgo literatūru, visus bārdainos austrumbaznīcas piekritējus, visus, kas sliecas uz Romas katoļu pusi, visus, kas neklausās Latvijas Kristīgo radio, vai visus, kas to klausās; visus, kas nelasa Luteriskās ticības apliecības, vai arī visus, kas neatbilsts MANIEM iedomātajiem luterisma standartiem.

Dārgais draugs, tu neesi Dievs! Atstāj Dieva darbu Dieva ziņā. Vienīgais, ko tu vari darīt, ir ļaut arī pār tevi nākt pātagai.

Pāvils saka: “Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” “Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis.” 

Jā, es esmu Dieva nams. Arī manī mājo dažādas domas, prioritātes, sava izpratne par ticību, savi grēki.

Andis Ķīvičs ar ģimeni

Tāpēc vienīgā baznīca, kas man jāreformē – esmu ES pats! Tas ir šī Gavēņa laika uzdevums.

Ļaut to darīt. Nebaidīties no pātagas, kas manī apgāzīs kādus galdus, kas no manis izdzīs laukā lopus, lai tīra kļūtu tā vieta, kas patiesi varētu pildīt tās funkcijas, ko Dievs ir paredzējis. Neviens nav teicis, ka šis process būs patīkams un šķitīs kā pastaiga rožu dārzā. Nē, tam būs vajadzīga drosme paskatīties uz sevi kritiski, atzīt, ka manī daudz kas ir tāds, ko par labu vis nesauksi. Atzīstot, jā, man to vajag, patiesībā arī sākas šī tīrīšana.

Baznīcā ir instruments, kas patiešām palīdz to veikt. Tā ir grēksūdze.

Ja esat kādreiz apmeklējuši privāto bikti, sapratīsiet, ka, nosaucot savus grēkus vārdā, tie galdi tiek apgāzti, tie lopu bari sāk kustēties. Tas ir dvēseles spogulis, kurā sevi izvērtēt ļoti kritiski visu desmit baušļu griezumā. Tas sniedz apziņu, ka neesam tik labi, kā bijām par sevi iedomājušies.

“Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Tiešām patiesība dara brīvu no visa liekā, tā atbrīvo vietu pašam DIEVAM. Kad būšu reformējis savu baznīcu, kas esmu es pats, tad mainīsies mans skats arī uz citiem.

Ja šis Gavēņa laiks katram mūsu Luteriskajā baznīcā paietu šādās reformās, mēs piedzīvotu, ka mums savā starpā nav ko dalīt, ka nav otrā jāmeklē galdi, kurus apgāzt, kur savu pātagu pletnēt, jo tas jau būs izdarīts. Tad mēs īstenotu Jēzus bausli: “Mīliet viens otru, jo no mīlestības jūsu starpā sapratīs, ka esat mani mācekļi!”

* Ar mācītāja atļauju pārpublicējam sprediķi, kas teikts 4.martā Talsu evaņģēliski luteriskajā draudzē.