Rita un Pāvils Brūveri atklāj, kā nodzīvot laimīgā laulībā 40 gadu garumā (+ VIDEO intervija)


1582
““Ātro uzkodu laikmetā” runāt par mīlestību mūža garumā nav moderni. Pastāv viedoklis, ka attiecības mūža garumā bija iespējamas laikos, kad cilvēka vidējais mūža ilgums bija apmēram 40 gadi. Kaut arī šādas laulības reti sastopamas pat kristīgu cilvēku starpā, tomēr tādas pastāv arī mūsdienās, un tās mirdz kā dārgakmeņi uz haotisko sērijveida laulību fona. Kāda ir šādu veiksmīgu attiecību recepte, jautājiet Brūveru pārim,” TUVUMĀ redakcijai ieteica Brūveru pārim tuva persona Lāsma Avotiņa. Tā nu, ar savu parasto kameru rokās, devos ciemos pie Brūveriem  runājām gan par laulību, gan Rita nodemonstrēja savu motociklu, Pāvils savu klavierspēli, visbeidzot runājām par Dieva tuvumu arī tādā brīdī, kad atklājušās nopietnas veselības problēmas… Pagājis jau vairāk nekā gads. Pa šo laiku pāris nosvinējis 40 gadu kāzu jubileju, kā arī Pāvils Brūvers beidzis pildīt LELB bīskapa pienākumus, aizejot pensijā. Tomēr viņu pieredze nekad nezaudēs aktualitāti.
Rita un Pāvils Brūveri Rīgas Jēzus ev.lut.baznīcā. Foto: Ivars Kupcis
Rita un Pāvils Brūveri, atzīmējot laulības 40 gadu jubileju Rīgas Jēzus ev.lut. baznīcā. Foto: Ivars Kupcis

Aija Volka: Jauniešiem ļoti aktuāls ir jautājums, kā atrast savu otro pusi, ir populārā kustība “Īsta mīlestība gaida”, tāpēc vēlos jums jautāt – kā saprotat jēdzienu “īsta mīlestība”? Vai jūs ilgi gaidījāt, pirms pārliecinājāties, ka esat viens otram īstie, vai arī – ātri un pēkšņi, neko daudz nedomājot un nevērtējot pēc kādiem kritērijiem, uzreiz jums bija skaidrs – esat viens otram otrā pusīte?

Pāvils Brūvers: Jauni cilvēki un arī paša bērni man reizēm ir jautājuši, vai šobrīd tā varētu viņiem būt īstā mīlestība un otrā pusīte. Es tad atbildu – ja tev vispār rodas tāds jautājums, tad nav īstā. Ja būs īstā, tad to sapratīsi un tas nebūs nevienam jājautā. Tā tas arī bija mums toreiz  tas bija pats par sevi saprotams, mēs neko neanalizējām  saderēs vai nesaderēs.

Rita Brūvere: Domāju, ka kopā dzīvošana pirms laulībām, kas ir tik ļoti izplatīta mūsdienās, nav īsti laba. Arī pēc Dieva likumiem tas nav pareizi. Ikdienā dzīvojot kopā, gandrīz vienmēr uzrodas kaut kas, kas nepatīk vai kaitina, sāk rasties šaubas, ka varbūt tas tomēr nav tas ideālais un perfektais cilvēks. Tāpēc domāju, ka labi ir apprecēties pirmajā mīlestības karstumā, kad tu vēl redzi acīs tikai zvaigznītes, sirds pukst un ir sajūta  tas ir mans īstais, un tā ir mana īstā. Protams, pastāv arī iespēja kļūdīties, jo aizraušanās un iemīlēšanās ne vienmēr pāraug mīlestībā.

Pirmajās pieslīpēšanās grūtībās un rūdījumā, kad viens ar otru sāk, tā kā divi kantaini akmentiņi, berzēties un slīpēties, tad parādās tās šķautnes, kas ievaino, kaitina. Ja tas notiek, esot laulībā, tad ir skaidrs  es esmu solījies, tu esi solījusies, mēs esam solījušies. Ja solījumu Dieva priekšā līdz mūža galam ņem nopietni, tad ir pie kā turēties, un mēs pūlēsimies un strādāsim, lai šīs kantītes un šķautnītes norīvētu. Bet, ja pāris nav precējies, tad – eh, meklēs citu, ar ko saskan. Taču ne ar vienu nekad nesaskanēs pilnīgi, jo mēs paši neesam pilnīgi, tā arī neviens cits nav pilnīgs – diviem nepilnīgajiem nevar saskanēt pilnīgi no pirmā brīža līdz mūžu mūžiem. Ja cilvēki apgalvo, ka visu dzīvi ir tikai viens otram acīs skatījušies un aiz rociņas turējuši, un nekad nekādas rīvēšanās nav bijušas, tādiem īsti nevaru noticēt.

Domāju, ka cilvēki var ar šiem asumiem vai nesaskaņām ļoti, ļoti uzmanīgi strādāt, tos rūpīgi slīpēt. Vissvarīgākais ir cieņa pret otru cilvēku arī tad, ja tev kaut kas nepatīk. Ne velti ir vēsturiski veidojušās attiecību normas ar lūdzu, paldies, piedod. Tās izveido labus pozitīvos rāmjus. Nevis vienkārši – še, ņem, dod, nāc, ej! Piemēram, mēs vēl joprojām ar smiekliem diskutējam, kā pareizi izspiežama zobu pastas tūbiņa. Ja kaut kas otra rīcībā traucē, tad tas jāpasaka ļoti uzmanīgi.

Pāvils: Vislabāk to vispār neteikt. Ja tas nav nekas nopietns.

Rita: Jā, tieši to es gribēju teikt. Ja tas nav nekas svarīgs, lai ir! Pieņem un panes to, ja otram ir kādi defektiņi!

Pāvils: Krāsaināka dzīve no tā tikai top.

– Skatījos video, kurā, stāstot par laulību, atsaucāties uz grāmatu “Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras”. Vai jūs arī Bībelē rodat praktiskas lietas sadzīvei?

Rita: Vai tad nav teikts: mīli otru kā sevi pašu, un vai nav teikts: piedod kā tev ir piedots? Un piedod nevis vienu reizi vai divas, vai trīs reizes, bet bezgalīgi daudzas reizes. Tās ir tās praktiskās pamācības. Ja cilvēki patiešām ņem šos padomus vērā, tad ir iespējama laimīga dzīve un sadzīve. Ja tu mīli otru kā sevi pašu, tu nedarīsi viņam pāri. Tomēr, ja esi nodarījis pāri, tad palūdz piedošanu. Ja tev ir nodarīts pāri, piedod! Tās ir pamatlietas no Bībeles, kas diez vai būs rakstītas visās padomdevēju grāmatās.

– Jūs visu mūžu, tā roku rokā, mēģināt viens otram palīdzēt, bikstīt uz priekšu un pārrunāt savā starpā, ko darīt, ko nedarīt, kādu ceļu iet, kādu neiet?

Rita: Vīrietim nelūgta palīdzība viņa darbos drīzāk ir apvainojums, nekā palīdzība. Ja vīrietim vajag palīdzību, viņš palūgs. Ja tu bez vajadzības nāc ar saviem padomiem un palīdzībām, tas viņu traucē vai pat kaitina. Ir jāiemācās un jāsaprot vīrieša un sievietes sadzīvošanas saskares un sazobes punkti, cik tālu un kādā veidā var viņu atbalstīt un viņam palīdzēt, nepārspīlējot ar savu iejaukšanos.

Mūs, sievietes, Dievs ir ieprogrammējis būt mātēm. Mātes uzdevums ir pamācīt, palīdzēt, izlabot, kādreiz kritizēt un sabārt. Mēs dažkārt neapjaušam starpību starp vīru un bērniem. Vīrs nav mūsu bērns, kurš ir jāpamāca, kuram jāpalīdz, kurš jālabo un kuram jānorāda uz viņa kļūdām. Mums ir jāsaprot savas, Dieva dotās, funkcijas pielietojums.

– Vai esat konservatīva ģimene?

Rita: Lielā mērā, jā. Taču, ko ar šo jēdzienu saprot? Ja tas nozīmē, ka sievai ir tikai Kinder, Küche, Kirche (bērni, virtuve un baznīca) un nekas vairāk nav ļauts, tad mēs neesam konservatīvi. Bet mēs esam ultra konservatīvi, ja runājam par laulību, kas ir mūža garumā, un par bērnu audzināšanu kristīgās vērtībās, nevis ļaušanu, lai dzīvo līdz 18 gadiem, kā viņi grib, un tad jau paši varēs izvēlēties.

Mēs uzskatām, ka bērniem jau no agras bērnības jāmāca pazīt Dievs, jo tas ir tas labākais laiks, kad cilvēks var saprast un pieņemt ar sirdi un bez lielām barjerām. Ja viņi vēlāk savā racionalitātē iet no tā prom, tad tomēr viņiem vienmēr ir kur atgriezties.

Kas attiecas uz manu tehnikas patikšanu vai vispār mūsu dzīves organizēšanu, mēs esam ļoti liberāli un netradicionāli.

 

Dēli ar sievām un meita. Foto no personīgā arhīva
Dēli ar sievām un meita (vidū). Foto no personīgā arhīva

Pāvils: Ir labs formulējums, ka konservatīvi ļaudis mainās paši, atstājot nemainīgus Rakstus, savukārt, liberāli ļaudis nemainās paši, bet maina Rakstus, kā viņi to labāk vēlas. Tai ziņā mēs esam ļoti konservatīvi.

– Vai tas, jūsuprāt, nozīmē, ka citur sludinātais, ka sieviete ir pati sava ceļa gājēja, nemaz tā nav iespējams? Pasaulīgajos medijos tiek kultivētas feminisma idejas, ka sievietēm ir jādomā pašām par sevi. Par savu karjeru, saviem hobijiem. Tad divas personības dzīvo kopā, katrs dara kaut ko savu un vakarā pie vakariņu galda satiekas. Tā teikt, vīrietim sava karjera, bet sievietei savas lietas.

Rita: Tas tā nedabīgi, man šķiet.

Pāvils: Vienam jau interesē, kā otram iet. Tā jau ir tā problēma, ka cilvēki reizēm vadās pēc instrukcijām, nevis pēc tā, ko sirds saka priekšā. Ir tā, ka cilvēki normāli dzīvo un nekādas gudras grāmatas nevajag. Varbūt gan tomēr sākumā vajag kādus brīdinājumus izteikt. Iespējams, mums arī pašā sākumā būtu labāk gājis, ja tādi būtu bijuši.

Rita: Pirmie daži gadi bija kā pa ciņiem un puniem, tās bija pārpratumu lietas. Kā līdzībā par suni un kaķi  suns, domādams, ka viņš izrāda draudzību, nāk, astīti vicinādams, bet kaķis to uzskata par uzbrukumu, jo kaķiem astes kustināšana ir uzbrukums un dusmu signāls. Tas ir tāds pārpratums, kāpēc suns ar kaķi nevar sadzīvot. Tā kādreiz arī cilvēkiem gadās.

Es nedomāju, ka sieviete nevarētu vai nedrīkstētu būt izglītota un inteliģenta un strādāt to darbu, kas viņai patīk, vai nodarboties ar lietām, kas viņu interesē. Šobrīd visur piesauktā nepieciešamība pēc pašrealizācijas, kur vīrs un bērni ir tikai traucēkļi, manuprāt, ir pārspīlēta un pretdabīga. Mēs jau no dabas esam atšķirīgi. Mātes funkcijai, dzīvības došanai ir domāta sieviete, nevis vīrietis. Vīrietis ir atbalstītājs, sagādnieks, sargs. Sieviete ir mājas, pavarda, ģimenes, dzīvības uzturētāja vai tālāk devēja. Tāda ir šī funkcija, no kuras, dziedi vai raudi, nevar tik viegli atbrīvoties. Protams, daudzējādā ziņā sievietes var un drīkst darīt to, kas senos laikos netika uzskatīts par sievietei pieļaujamu, kaut vai tā pati automašīnas stūre vai motocikls, vai kaut kas cits. Mani priecē, ka es pazīstu, piemēram, pāris sievietes, kas ir matemātiķes. Mājas grupā mums ir viena sieviete, kas šobrīd raksta doktora darbu datorzinātnēs, kas varētu likties, vai dieniņ, datorzinātnes, šis te vīriešu lauciņš! Ja sievietei intelekts un talants tādā jomā ir dots, tad kāpēc ne.

– Ir tāds priekšstats, ka mācītāji, tie gan ir garīgi cilvēki. Esmu dzirdējusi sieviešu stāstus, kā viņas dievkalpojumā klausās mācītājā, apbrīno viņu un un domā: “Žēl, mans neticīgais vīrs mājās sēž… Ak, ja man vīrs būtu kā mācītājs.” Ko jūs varētu par to teikt? Vai kaut kas tiešām būtiski mainās pirms un pēc otra kļūšanas par mācītāju? Kāds ir vīrieša garīgums ikdienā?

Rita: Garīgums izpaužas reālajā dzīvē, nevis skaistos formulējumos vai vārdos. Es pazīstu arī nekristīgus cilvēkus, kuri, jāatzīst, varētu būt par paraugu kristiešiem nesavtībā un godīgumā, vienīgi tas, ka viņi nepazīst Dievu vai vismaz nav Viņu bibliski atzinuši un iepazinuši.

Ne jau no sprediķiem pazīst garīgu cilvēku. Garīgums ietver ļoti reālas lietas. Cilvēka garīgums, kristīgums izpaužas praktiskajā dzīvē – kā tu kaut ko dari, kā tu izturies, kā tu rīkojies noteiktās situācijās – tur nevajag kaut kādas teorētiskas runāšanas, sprediķošanas.

Protams, sievietei, ja viņa precas ar mācītāju, ir jāapzinās, ka tas nav parasts darbs. Mācītāja darbs ir ārkārtējs darbs, viņš var būt aizņemts nepiemērotos laikos vai viņam var pēkšņi zvanīt un viņam ir jāskrien. Mūsu ārzemju partneri rīko seminārus par šo tēmu  māca citus mācītājus pieaugšanā. Seminārā ir mācītāju sievas, kas atzīst, ka viņām visu mūžu licies, ka vīriem ir mīļākās, jo, tikko kāds piezvana, vīram jāskrien. Viņš pamet visu  pamet sievu, pamet bērnus, jo baznīca, draudze ir pirmajā vietā. Tas tā nedrīkst būt! Tā nav pareiza attieksme, to šie mācītāji atzina no savas pieredzes, kā arī balstoties uz Dieva Vārdu. Arī mācītājam, kā jebkuram kristietim, pirmajā vietā ir Dievs, bet otrajā vietā ir jābūt ģimenei. Un tikai pēc tam pienākumi kā mācītājam, bīskapam, draudzes ganam vai kur citur. Nedrīkst ģimene ciest no tā, ka esmu mācītājs vai vienalga kāds garīgs darbinieks, jo tad tas sakropļo attiecības.

Pāvils: Dažreiz arī attiecību krīzes ir tieši tā iemesla dēļ, ka sieva vairs nav īsti gatava to ļoti smago darbu līdzi vilkt. Prāgā es biju labā darbā, nodrošināts un kā mācītājs strādāju brīvajā laikā, tas bija mans prieks kalpošanā. Latvijā esmu bijis mācītājs tikai trīs gadus labās draudzēs, biju arī arhibīskapa vietnieks – tādu parastu Latvijas mācītāja dzīvi īsti nemaz neesmu personīgi izbaudījis. Neko fiziski salda tā Latvijā mācītājiem nav.

Rita: Mazākās draudzēs laukos iet grūti. Rīgas draudzēs mācītāji, protams, ir pārslogoti, bet viņiem ir mazākas materiālās rūpes, jo, ja draudzes locekļi saprot, ka viņiem ir jāuztur gan baznīca, gan mācītāji, tad viņi arī attiecīgi ziedo. Un tas ir labi un pareizi  desmitās tiesas princips.

Pāvils: Nesen satikos ar vienu mācītāju, mums bija sarunas par dažādām tēmām un tad es pajautāju, kā viņš iztiek? Dzīvei viņam paliekot apmēram 200 eiro mēnesī uz visu ģimeni. Viņš saka  arī tagad, lai es pie tevis atbrauktu, man bija benzīns jānomaksā, kādi 10 eiro. Tā mūsu mācītājiem vēl šodien iet! Tas rada diezgan smagas spriedzes. Dažkārt ģimenēs viņiem iet grūti. Pats viņš to iztur, bet vai ģimenes locekļi to spēs izturēt? Mums, paldies Dievam, tas viss ir gājis garām, mēs esam tādi laimes luteklīši bijuši.

– Redzams, ka jūtu ķīmija jums savā starpā joprojām pastāv.

(Abi saskatās un iesmejas.)

Rita: Kad būsim pa riktīgam abi divi pensijā, tad mums ar kādu pensionāru pāri jāsametas kopā, ar ko var vakaros galda spēles spēlēt.

Pāvils: Bet runā, ka pensijā cilvēkam esot mazāk laika.

Rita: Es arī esmu sadomājusies, ka tad, kad būšu pensijā, tik daudz grāmatas vēl izlasīšu, kas man ir noliktas, kad būs laiks. Bet pensionāri visi kā viens apgalvo, ka viņiem neesot laika, ka viņi esot vēl aizņemtāki, un viņiem ir vēl mazāk laika nekā strādājot. Domāju, ka tas laiks vienkārši straujāk rit, jo kustības cilvēkam kļūst lēnākas, visiem darbiņiem ir vajadzīgs vairāk laika, cilvēks vairāk atļaujas gulēt un lēnāk kustēties, nekā tad, kad darba dzīve dzen. Laikus augšā, jāskrien un jāpadara. Jo vairāk dari, jo vairāk spēj padarīt.