“Bez cieņas saruna kļūst par cīņu”. TUVUMĀ.lv reportāža no sarunu festivāla “Lampa”

Sarunu festivāls “Lampa” šogad Cēsīs no 20. līdz 21. augustam bija veltīts cieņpilnām diskusijām un tas iemiesojās arī tā moto – “Bez cieņas saruna kļūst par cīņu”,  turklāt festivāla informatīvajos materiālos pilsētā bija atrodami cieņpilnu sarunu noteikumi diskusijām festivālā. Cieņas tematika caurstrāvoja arī diskusijas un darbnīcas festivāla Garīguma skatuvē, kurā dažādi eksperti diskutēja par teoloģiju saistītām tēmām.

Ģirts Vikmanis

Pret naidīgiem komentāriem – ar biezāku ādu

Garīguma skatuvē sarunas sākās ar diskusiju “Pazemība vs. Pazemošana”, kura bija veltīta cieņai un necieņai, kas lielākoties vērsta pret sievietēm sociālajos medijos. To rīkoja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte kopā ar Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienību. Diskusija iesākās ar Jaunā Rīgas teātra aktieru — Sabīnes Tīkmanes un Gerda Lapoškas — performanci, kuras laikā viņi nolasīja dažādus, lielākoties asus un rupjus, komentārus, kurus cilvēki ir sarakstījuši sociālajos tīklos. Tas bija provokatīvs, bet ļoti trāpīgs paņēmiens, lai raksturotu interneta diskusiju kultūru Latvijā. Diez vai šādu komentāru autori ir padomājuši, kas notiek, ja tos viņi izteiktu dzīvas sarunas laikā, nevis slēpjoties aiz interneta anonimitātes iluzorā vairoga. G. Lapoška atzina, ka

viņam esot cilvēcīgi grūti atrast attaisnojumu šādām cilvēku izpausmēm.

S.Tīkmane pauda, ka sociālajos medijos cilvēkam pastāv risks tapt ievainotam, tādēļ, kad viņa runā vai iesaistās komunikācijā, viņa ir piesardzīgāka.

Diskusijas dalībnieces atsauca atmiņā situācijas, kad viņas ir sastapušās ar necieņu un rupjībām sociālajos medijos. Luterāņu bīskape emerita Jāna Jēruma-Grīnberga dalījās, ka pret viņu kāds cilvēks savulaik esot izvērsis kibermobingu, kad sūtītas aizskarošas vēstules uz viņas e-pastu, un tas esot bijis iemesls, kādēļ, lai aizmigtu, vajadzējis lietot miegazāles. “Toreiz man bija bail atvērt e-pasta iesūtni, tas bija dziļi traumējoši pret mani,” atcerējās J. Jēruma-Grīnberga.

Ar agresiju internetā nācies saskarties arī Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības mājaslapas redaktorei un Tuvumā autorei Aļesjai Lavrinovičai. Viņa diskusijā uzsvēra, ka apvienības mājaslapā agresīvo komentāru un sieviešu apsaukāšanas dēļ viņai nācies slēgt mājaslapai foruma sadaļu. Viņa atminas arī laiku, kad portālam “Delfi.lv” uzrakstījusi kādu viedokļa rakstu. “Kā naivs cilvēks, es toreiz ielīdu komentāru sadaļā, kur sastapos ar rupjiem komentāriem,” atminējās A. Lavrinoviča.

“Jūtos sāpināta, ka mani apmelo ar komentāriem, un pat nepazīst mani.

Kad vēl studēju [Latvijas Universitātes] Teoloģijas fakultātē, kāds cilvēks sociālajā tīklā “draugiem.lv” man izteica draudus. Man bija bail pieiet pie fakultātes ēkas, jo baidījos, ka šim cilvēkam varbūt ir psihiatriska saslimšana un viņš var nākt pret mani ar nazi,” teica  A. Lavrinoviča.

Teoloģijas maģistre Enija Pohomova, kura arī ir datorspēļu mīļotāja, diskusijā stāstīja, ka bieži vien geimeru forumos, kur nevar redzēt spēlētāju, pārējie spēlētāji neesot ticējuši, ka viņa ir sieviete. “Man teica, ka es pārāk labi spēlēju, lai būtu sieviete. Tu esi puika — man saka forumos,” atcerējās E. Pohomova.

A. Larinoviča norādīja, ka cilvēki bērnībā nav apmācīti, kā komunicēt interneta vidē un sociālajos tīklos. “Jau desmit gadus nelasu komentārus. Neesmu ļoti jūtīgs cilvēks. Kad iesaistos diskusijās, aizstāvu tos, kuriem tiek darīts pāri. Domāju, ka šādos brīžos ieņemu uzbrucēja lomu. Pa šiem gadiem esmu uzaudzējusi biezāku ādu. Tomēr vajag dienas, lai atietu un dziedinātos,” teica A. Lavrinoviča. Līdzīgās domās ir E. Pohomova, kura uzskata — ja esi publiska persona, tev jābūt gatavam, ka tevi var apmētāt ar tomātiem.

“Ja gribi cīnīties, tas tevi salauž. Vajag pāris dienas atslēgties.

Svarīgākais ir rūpēties par savu veselību,” sacīja E. Pohomova. Viņa teica, ka Apvienotajā Karalistē ir cita komentāru kultūra, kura ir cieņpilnāka, piemēram, tur komentāri kādā portālā pie materiāla par sievietēm Afganistānā bijuši līdzjūtīgi, bet pie līdzīga materiāla Latvijā – sievietes nicinoši. Skatītājiem diskusijas rīkotāji izdalīja tomātus, par kuriem skatītāji sarunas beigās varēja izlemt ko darīt – mest diskusijas dalībniecēm vai apēst. Neviens nesvieda tomātus diskusijas dalībniecēm, bet tos saglabāja vai apēda.

Gars kā resurss

Dziļas sarunas raksturoja diskusiju “Garīguma nozīme krīžu pārvarēšanā”. TV personība Gustavs Terzens diskusijā norādīja, ka viņu priecējot, ka diskusijā tiek runāts par garīgumu, tomēr viņš piebilda, ka mūsdienās ir pārsātināts piedāvājums ar dažādiem nepatiesiem garīgumiem.

“Ja tev garīgums nepiedāvā šķērsot aizu, tas nav garīgums.

Krīze ir evolūcijas daļa. Mūsdienās bieži ir popkorna garīgums, kurš aicina pamēģināt dažādas prakses. Jāapzinās, ka īstā garīgumā, tev būs sava roka jāieliek lapseņu pūznī,” teica G. Terzens.

Garīguma kā procesa un ceļa nozīmi uzsvēra arī Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evanģēliski luteriskās draudzes mācītājs Rinalds Grants. “Varbūt ir tā, ka sprediķis tajā mirklī palīdz, bet nepalīdz ilgtermiņā. Tāpēc, ka

garīguma ceļš ir būt nepārtrauktā veidošanās un pārmaiņu ceļā.

Visstraujāk to ietekmē dzīves notikumi. Mēs ticam, ka katrā cilvēkā ir gars, kas ir resurss, lai tiktu galā. Mūsu uzdevums ir šo resursu pazīt. Tas nozīmē, ka jāatbalsta virziens, kurš cilvēkam palīdz,” teica R. Grants, kurš norādīja, ka, ejot garīguma ceļu, cilvēkam ir neizsmeļams resurss — iespēja sarunāties ar Dievu un lūgt.

Centra cilvēka izaugsmei “Torņakalns” programmas direktore Andra Muižniece uzsvēra: “Kad meklējam atbildi garīgumā, nedomājam, ka varētu palikt sliktāk. Tur ir kaut kas, kas mani sauc. Mēs ilgojamies pēc tās balss, kas sauc,” piebilda A. Muižniece.

R. Grants uzsvēra, ka esam sociālajā krīzē un to var palīdzēt pārvarēt garīgums. “Mūsu Arhibīskaps Jānis Vanags ir uzsvēris, ka vakcinācija ir liela un būtiska medicīniska manipulācija. Nelaime rodas tad, kad mēs lietām piekarinām reliģisku nozīmi. Cilvēki ir gatavi pat cīnīties. Tā notiek tad, ja lietām, kurām nav saistībā ar reliģiju, tiek piešķirta reliģiska jēga un nozīme,” piebilda R. Grants.

Tikmēr raksturojot dažādas krīzes un konfliktus un kristieša nozīmi tajās, Rīgas Lutera Draudzes mācītājs Linards Rozentāls sacīja: “Kristieša uzdevums ir rakt ciet ierakumus”.

Diskusijas noslēgumā R. Grants piebilda ka gribas, lai cilvēkiem paliek sajūta, ka garīgais ceļš ir skaists. “Mums nav alternatīvu, mums jāiet pa šo ceļu, un piedzīvosim ko skaistu,” rezumēja R. Grants.

Iztulkot un revidēt mūsu laikmetam

Diskusijā “Cieņa pret tekstu: jaunā Bībeles tulkojuma revīzija” tika diskutēts par 2012. gada Bībeles tulkojuma revīziju un dažādiem tās aspektiem. Darbs pie tulkojuma revīzijas notiek jau trešo gadu. Visi diskusijas dalībnieki bija saistīti ar 2012. gada tulkojuma revīziju. Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātes (TF) docents Jānis Rudzītis-Neimanis, kurš piedalās jaunā tulkojuma revīzijā, diskusijā norādīja, ka 2012. gada tulkojumā izvēlēta modernāka valoda, salīdzinot ar iepriekšējo tulkojumu. “Saņēmu vēstuli no kādas draudzes jauniešu grupas vadītāja, ka jaunieši nesaprotot vārdus “azaids” un “tempt”. Domājot par citiem vārdiem, ko revidējam, jādomā, ko likt vietā, ja šie vārdi nestrādā,” piebilda J. Rudzītis-Neimanis.

LU TF dekāne Dace Balode uzsvēra, ka 2012. gada tulkojums ir trešais, kopš Bībele pirmoreiz tika iztulkota latviešu valodā 17. gadsimtā, un

daudzi formulējumi Bībeles lasītājiem jau kļuvuši mīļi.

Tikmēr teoloģijas doktorants Ņikita Andrejevs uzsvēra, ka revīzijā komisija mēģina izņemt vārdu “Dievs” vietās, kur tas nav rakstīts oriģinālā, un pēc revīzijas komisija tās ievadā plāno dot paskaidrojumu par izmaiņām dažādu vārdu lietojumā.

“2012. gada tulkojumā vienā grāmatā ir pieminēts vārds “maukot”, un ir no dažām draudzēm jautājums, vai var lasīt skaļi šo fragmentu, ka visi dzird. Jautājums ir, vai tulkosim Bībeli tā, ka katrs var saprast. Otra galējība ir, ka tekstam jābūt “plānam”. Mēs arī nevaram ticības apliecības tekstu iztulkot tā, ka to nevajadzētu komentēt, lai visiem būtu saprotams,” piebilda teologs Indulis Paičs.

1. Ņ. Andrejevs piebilda, ka problēma ar vārdu [“maukot”] pastāv, jo tas ir rupjš pret sievietēm vērsts vārds. “Man tas neliekas normāls termins, lai to lietotu. Noteiktu konfesiju pārstāvji ir atklāti teikuši, ka viņiem šis vārds neder,” sacīja Ņ. Andrejevs.

D. Balode piebilda, ka būtiska ir cieņa pret lasītāju, un bieži ir jautājums, vai uzrunai “Brāļi” būtu jāpieraksta klāt “māsas”, lai sievietēm nebūtu domas, ka konkrētais Bībeles teksts ir domāts tikai vīriešiem. Runājot par Bībeles tulkošanu, D. Balode norādīja, ka viens no izaicinājumiem Bībeles tulkošanā ir šo valodnieciski atšķirīgo tekstu “ietulkot” latviešu valodā un kultūrā. “Ja paskatās uz 20 gadsimtiem ilgo Bībeles tulkošanas un interpretācijas vēsturi, tad nonākam pie secinājuma, ka

katrs autors to ir tulkojis un skaidrojis sev.

Jāsaprot, ka Bībeles tulkojums nebūs tulkojums uz mūžiem, jo nepastāv teksta, kas būtu uz mūžīgi mūžiem. Ja mēs lasītu šos vārdus, kas ir rakstīti 20 gadsimtu atpakaļ, tad var redzēt kā veidojas un aug nozīme, un mums jābūt tik gudriem, ka to atzīstam, ka tulkojam sev un liekam savas domas iekšā,” sacīja D. Balode.

I. Paičs norādīja, ka kristietības fenomens ir tas, ka Jaunās Derības teksts ir Jēzus sacītā tulkojums no aramiešu valodas, kurā runāja Jēzus.

Vēlme dominēt vai kušināšana?

Garīguma skatuves noslēdzošā diskusija sestdien tika veltīta tēmai “Vai baznīca Latvijā ir nošķirta no politikas?”. Diskusijā Konservatīvisma studiju centra vadītājs Andis Kudors, atbildot uz jautājumu par to, kā realitātē atspoguļojas baznīcas un politikas šķirtība, norādīja, ka Latvijā pastāv baznīcas un valsts šķirtība. “Valsts nedrīkst jaukties baznīcas lietās.

Baznīcas vara nav saistīta ar valsts varu.

Baznīca šādā kontekstā ir viena no interešu grupām, kas var ietekmēt valsti. Jāatceras, ka kristieši nav nodalīti no valsts,” teica A. Kudors.

Par mazāku baznīcas klātbūtni valsts lietās iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesore, bioētikas eksperte Signe Mežinska, kura kritizēja to, ka par eitanāzijas jautājumiem Saeimas Sociālo lietu komisija aicinājusi izteikties tradicionālo konfesiju pārstāvjus. “Valstī ir Centrālās medicīnas ētikas komisija, kur ir plašāka sabiedrības pārstāvniecība, un kurā ir arī reliģisko organizāciju pārstāvji. Tas netika izmantots, un tika uzaicināti četri mācītāji, kas ir slikta prakse,” argumentēja S. Mežinska.

Viņai A. Kudors atbildēja, ka viņi nāvi skata tuvumā, piemēram, pieņem grēksūdzes, slimniekam atrodoties uz nāves gultas, un ir klāt ļoti svarīgos dzīves brīžos un dažādās situācijās. Tikmēr S. Mežinska uzsvēra, ka tad jau varētu drīzāk uz komisiju aicināt ārstus.

Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, kādreizējās Reliģisko lietu pārvaldes vadītājs Ringolds Balodis norādīja, ka Saeimā komisiju vadītāji var uzaicināt jebkādus cilvēkus pēc saviem ieskatiem, un mierināja S. Mežinsku, ka

“cepiens par mācītājiem ir nevietā.”.

R. Balodis uzsvēra, ka būtu normāli, ja valsts no reliģiskām lietām turētos pēc iespējas tālāk. Viņš minēja piemērus, ka valstij veidojoties pirmskara Latvijā plaši pazīstami garīdznieki kā Francis Trasuns, Jāzeps Rancāns un Jānis Pommers gājuši politikā, un valstij bijis arī līgums ar katoļu baznīcu. “Mūsdienās pēc garīdzniekiem pirms vēlēšanām rindā stāv politiķi. Baznīcas un valsts attiecībās esam tuvāk Spānijai, Itālijai un Vācijai, kur valda kooperatora modelis. Baznīcas nav tuvu tik ietekmīgas, lai, iesaistot tās politikā, nāktu klāt kāds bonuss.

Tiklīdz baznīca iesaistās kādā politiskā spēkā, sekas ir dramatiskas,”

stāstīja R. Balodis.

Valsts attieksmi kā pretimnākošu un līdzvērtīgu dažādām baznīcām minēja Adventistu Rīgas draudzes mācītājs Ģirts Rozners. “Valsts nevar dot priekšroku vienai vai otrai savienībai vai draudzei, sakot, ka tā aizstāvēs kādu draudžu savienību. Valsts ir vienlīdz pretimnākoša, un uzsver, ka tai nav problēmas, un var lūkoties uz draudzēm kā uz atsevišķām identitātēm,” piebilda Ģ. Rozners.

R. Balodis diskusijā norādīja, ka Latvijā baznīca aptaujās ir populāra, un par to domā kā par kaut ko lielu un svētu. “Cilvēku, kas sevi pieskaita pie kristiešiem, ir daudz, bet problēma dabūt viņus konfesijās ir pamatīga,” sacīja R. Balodis.

Par baznīcas lomas mazināšanu politikā un sabiedrībā iestājās S. Mežinska.

“Es redzu vēlmi pēc varas pār ķermeni un dzīvi, nav runa par morāli.

Baznīca nāk teikt, kādam jābūt likumam un kā mums visiem dzīvot,” sacīja S. Mežinska.

Viņai nepiekrita A. Kudors, kurš starp kristiešiem neredz pasaulīgu vēlmi dominēt un īstenot varu.

“Drīzāk es redzu kušināšanas mēģinājumu no tās sabiedrības puses, kurai reliģija nav tīkama.

Un tad man ir jautājums – ko mēs gribam kušināt? Tos, kas saka, ka zagt ir slikti, slepkavot ir slikti, ka vardarbība ir ļaunums, šķirties ir ļaunums? Šie ir tie, kas jākušina, jāatstumj? Pazīstu daudzus kristiešus, un esmu redzējis kā viņi ir mīlestībā izaudzinājuši savus bērnus, un kā vīri izturas pret savām sievām,” teica A. Kudors un piebilda, ka no kristiešu “kušināšanas” zaudētāja būs valsts gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.

Diskusijas beigās skatītāji varēja balsot par to, kuram viedoklim viņi piekrīt, un lielākā daļa nobalsoja par pozīciju, kuru ieturēja S. Mežinska.

Bet visa festivāla laikā pie Garīguma skatuves stāvēja divi trauki, kuros varēja iemest sīpolus, lai balsotu – ir vai nav baznīca Latvijā šķirta no politikas. Pārliecinošs vairākums nobalsoja, ka baznīca Latvijā nav šķirta no politikas. Tāpat festivāla laikā interesenti varēja piedalīties darbnīcās, kuras bija veltītas dažādām reliģijām un  par stereotipu mazināšanu.

Foto: Ģirts Vikmanis

Kristīgais medijs TUVUMĀ.lv publicē reportāžas par dažādām kultūrā nozīmīgām norisēm. Reportāžā minēto personu paustie viedokļi nav uzskatāmi par kristīgā medija TUVUMĀ.lv vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda oficiālo nostāju. Ja arī Tev ir viedoklis, pārdomas, recenzija vai kāda cita veida raksts, kuru vēlies publicēt pie mums, raksti uz tuvuma@tuvuma.lv!