Kā atrast Dievu cilvēku pūlī? Pasaules Jauniešu dienas soli pa solim (+VIDEO)


191
Kad citu valstu cilvēkiem stāstām par Latviju, mēs nereti pieminam Dziesmu un deju svētkus, kas spēj apvienot neiedomājamu cilvēku daudzumu vienā dziesmā, vienā dejā un, pats galvenais, mīlestībā pret savu valsti. Šajos svētkos piedalās aptuveni 30 tūkstoši cilvēku, un nav šaubu – grūti iedomāties lielāku vienotības žestu. Šovasar man bija iespēja piedalīties starpautiskos vienotības svētkos, kur kopā ar mani bija vēl aptuveni divi miljoni. Pats galvenais – lai gan katram no mums bija savi nodomi, svarīgākais, kas mūs vienoja, bija nevis dziesma (lai gan emocionālu kopā dziedāšanas mirkļu netrūka), bet gan vēlme sastapties ar Dievu.

Vispirms, protams, atzīstu, ka nav jābrauc uz otru pasaules malu (šajā gadījumā gan Krakovu), lai satiktu Dievu. Viņš taču ir šeit, mūsu draudzēs, baznīcās un mūsu sirdīs. Tomēr jau kopš 1984. gada Pasaules Jauniešu dienas pulcina milzīgu skaitu jauniešu, kas meklē Dieva klātbūtni.

“No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā,”saka Jēzus, kā tas ir rakstīts Jāņa evaņģēlija 13. nodaļā.

Pieņemot lēmumu apmeklēt šo milzīgo pasākumu, jaunieši parāda vēlmi iziet no komforta zonas, pārkāpt pāri stereotipiem un aizspriedumiem un mīlestības prieku izdzīvot kopā ar jauniešiem no visiem kontinentiem, tādā veidā liecinot par savu ticību.

Kā cilvēku pūlī ieraudzīt Dievu? Kā Pasaules Jauniešu dienas iespējams izdzīvot pilnībā? Lūk, pirms rudens sākuma stāsts par šīs vasaras brīnišķīgo pieredzi. Soli pa solim.

Viesis mājās – Dievs ir mājās

2016. gada 20. jūlija rītā mēs stāvējām autobusa priekšā. Divdesmit trīs jaunieši, no kuriem liela daļa savstarpēji nepazīstami. Ceļš uz Poliju, kur Kolno pilsētiņā mūs gaidīja vietējā draudze, nebija garš, aptuveni sešas stundas. Apzinoties, ka tuvāko pusotru nedēļu pavadīsim vairāk vai mazāk kopā, centāmies iepazīties. “Sākumā, ieraugot autobusa sastāvu, biju pārsteigta – kur palikuši cilvēki, kurus biju satikusi sagatavošanas pasākumos? Pēkšņi šķita, ka esam pavisam cita kompānija,” stāsta Līva, meitene no Siguldas. Arī Elīna ir no Siguldas, viņa atklāj, ka sākumā lielākā daļa jauniešu šķita sveši: “Biju pazīstama ar pāris cilvēkiem, bet lēnā garā jau iepazināmies. Autobusā sākām pļāpāt, bet pēc tam, izkāpjot galamērķī, jau visi šķita gandrīz pazīstami.”

Mūsu grupa ceļā uz Poliju
Mūsu grupa ceļā uz Poliju

Sagatavošanās dienas Kolno, Lomžas diecēzē, bija būtiska pieredze pirms pašām Jauniešu dienām. No vienas puses, tā bija iespēja iejusties Polijas kultūrā. No otras puses, bijām nesalīdzināmi mazāk nekā pašā pasākumā – kopā ar poļu jauniešiem aptuveni četrdesmit. Vieglu nojausmu par gaidāmo sniedza Tautu festivāls Lomžā, kur bija sabraukuši šī reģiona pilsētu uzņemtie jaunieši, nu jau bijām vairāki tūkstoši un ielās bija dzirdamas dziesmas. Šeit gan jāmin, ka kopumā Pasaules Jauniešu dienās Latviju pārstāvēja aptuveni divi simti jauniešu un grupas sagatavošanos pavadīja dažādās Polijas pilsētās.

Atminoties šīs skaistās dienas Polijā, viena no īpašākajām lietām bija uzņemšana. Latviešu jauniešiem savas durvis atvēra vairākas vietējās ģimenes, un nedēļas beigās kļuva skaidrs – katrs no mums ir ieguvis vēl vienu ģimeni, cilvēkus, kurus atcerēsimies uz mūžu. Viesģimenes mūs ne tikai pabaroja un uzņēma zem sava jumta, bet patiesi dzīvoja līdzi notikumiem. Katru vakaru sagaidīja, cenšoties saprast, ko pa dienu esam darījuši. Valodas barjera (poļu un latviešu valoda nav nemaz līdzīgas…) sarunas nereti padarīja par mēmo šovu.

Pēdējā vakarā Kolno sēdējām ap ugunskuru un stāstījām poļu jauniešiem, kas mūs uzrunājis. Protams, visas ekskursijas, aktivitātes, garšīgie ēdieni un kopīgās lūgšanas bija liecība par saturīgo laiku, tomēr pats galvenais tajā mirklī šķita pateikt paldies par iespēju iepazīt lieliskās ģimenes. “Viesis mājās – tas nozīmē, Dievs mājās!” atbildēja kāds polis, reizē uzsverot, ka viņu ģimene ieguvusi vēl trīs dēlus, kurus nu vienmēr gaidīs ciemos. Par spilgtāko apzīmējumu kopīgajam laikam kļuva izteikums “Esmu starā!”, kuru latvieši izmantoja neskaitāmas reizes, atzīstot, ka pat negribas braukt uz Krakovu, jo Kolno ir tik labi.

Latviešu un poļu jaunieši Kolno
Latviešu un poļu jaunieši Kolno

Šis īpašais vakars ļāva apzināties, cik daudz iespēju parādīt savu mīlestību Dievs mums ir devis. Atvērt savas durvis arī sirds durvis   svešiniekam ir grūti, tas padara mūs ievainojamus, un tomēr nekad mēs nebūsim vīlušies, jo tādā veidā mēs uzņemam Kristu. Tieši šī pieredze man ļāva novērtēt pāvesta Franciska aicinājumu būt atvērtam pret katru imigrantu, pret bēgli, kas klauvē pie mūsu durvīm. Bet līdz tam vēl nonāksim…


 

Lai kaut nedaudz izjustu mūsu baudīto prieku, noklausies dziesmu, ko pirmo reizi dzirdējām, atvadoties no Kolno jauniešiem. Tās vēstījums ir par Pēteri, kuram Jēzus trīs reizes vaicā: “Vai tu mani mīli?” Un viņš saka: “Jā, Kungs, tu zini, ka tevi mīlu!” Šo dziesmu dzirdot otro reizi, neviens nekavējās mesties dejā!

 


Lielo notikumu sagaidot

Nākamais rīts pēc vakara pie ugunskura atnesa krietnas pārmaiņas un no mierīgās idilles ieveda mūs dinamiskajā Jauniešu dienu virpulī. Cēlāmies pirms pieciem, lai ar autobusu dotos uz Bialistoku, kas izrādījās pēdējais brīdis, kad bijām pa īstam kopā kā grupa. Tobrīd to īsti neapzinājāmies un nenovērtējām, izmantojām šīs pāris stundas, lai nosnaustos.

Nonākot Bialistokas vilciena stacijā, beidzot sastapāmies ar īsto Jauniešu dienu realitāti – pārbāztu Jauniešu dienu vilcienu, kurā šķita, ka nu nekādi vairs nav vietas vēl kādiem cilvēkiem, tomēr tajā bija jāiekļūst gan visiem mūsu grupas latviešiem, gan arī vēl citiem, ar kuriem mums kopīgs galamērķis. Varēju vien ar sajūsmu vērot, kā mainās atmosfēra – iesākumā šķita, ka esam tik saspiesti, ka šīs būs astoņas stundas garš, mokošs brauciens, bet brīdī, kad izņēmām ģitāru un vijoli, lai sāktu slavēt Dievu, sejas, kas sākumā šķita nedaudz īgnas, atplauka smaidā, atpazīstot pazīstamas dziesmas un tās sākot dziedāt katrs savā valodā. Lūk, brīnišķīgs apliecinājums vienotībai, kas valda visu pasaules kristiešu vidū – līdz ko atceramies, ka esam viena Dieva bērni, izzūd robežas un aizspriedumi, kļūstam par draugiem, kam kopīgā ir daudz.

Brauciens vilcienā atklāja mums vēl kaut ko – latvieši līdz pat atpakaļceļam reti kad būs kopā. Jau tagad, vilcienā, bijām spiesti sadalīties pa vairākiem vagoniem, meklēdami kādus brīvus kvadrātcentimetrus. Lai gan sadalīšanās bija negaidīta, tomēr uzticējāmies, ka Krakovā tiksimies un uz naktsmājām varēsim doties kopā. Pilsētā, kas kļuva par pasaules jauniešu galvaspilsētu, iebraucām pēcpusdienā, taču nogurums izzuda, apzinoties, ka sācies prātam neaptverams piedzīvojums. Pagāja laiks, kamēr tikām galā ar reģistrāciju, tomēr lielākā daļa no mums laicīgi sasniedzām adorācijas – Dieva pielūgsmes – baznīcu, kurā visu Jauniešu dienu laiku norisinājās lūgšana par pasākuma norisi, ko katru stundu animēja  – ar dziesmām, lūgšanām un meditācijām pavadīja  – kāda cita valsts. Latviešiem bija tikusi žēlastība to darīt jau pirmās dienas vakarā, kas gan kļuva par šķērsli kādām citām latviešu grupām, kuras nepaspēja ierasties. Un tomēr – tik apbrīnojama sajūta satikt latviešus, kopā slavēt Dievu savā valodā  un just, ka kopā ar mums lūdzas vēl daudzu citu valstu jaunieši. Tā sākās Pasaules Jauniešu dienas.

Būt daļai no kaut kā ļoti liela     

Nākamajās dienās bija nepieciešama pielāgošanās jaunajiem apstākļiem. Krakovā, kurā ikdienā mitinās nedaudz vairāk kā 750 tūkstoši iedzīvotāju, ieradās vēl aptuveni miljons. Lai kurp dotos, visur bija redzami jaunieši ar Pasaules Jauniešu dienu atpazīšanas zīmēm – mugursomām, galvassegām, aprocēm –, savukārt lietus laikā skats bija vēl īpašāks – visas ielas pildīja jaunieši tērpušies sarkanos, zilos un dzeltenos lietusmēteļos, ko organizatori gādīgi bija jauniešiem sarūpējuši. Brīžiem transportu nācās gaidīt ilgi, nebija arī garantijas, ka tajā būs iespējams tikt, vairākas tramvaju līnijas bija pilnīgi nobloķētas. Lai tiktu pie pusdienām vai vakariņām, reizēm rindā nācās gaidīt pat stundu.

Tomēr šī atteikšanās no komforta ir tik uzrunājoša, atceroties par mērķi. Bijām taču ieradušies, lai kopā ar citiem jauniešiem SVINĒTU ticību un, iespējams, jaunieši ir tie, kuri dzīves pieredzes rezultātā vēl nav pazaudējuši spēju priecāties pat brīdī, kad ārējie apstākļi ir izaicinoši.

Pasākuma laikā piedalījāmies latviešu katehēzēs (parasti katehēze ir lekcija, kurā tiek skaidrota kāda ar ticību saistīta tēma, šajā gadījumā tas ir apzīmējums visam rīta pasākumam, kas ietvēra šo lekciju). Šajos trīs rītos gandrīz visi latvieši, kas piedalījās pasākumā, ieradās mums piešķirtajā draudzē, vienojās slavēšanā, dalījās grupās, svinēja Svēto Misi ar bīskapiem un priesteriem no Latvijas. Vienā no rītiem devāmies svētceļojumā – katra latviešu grupa mēroja lielāku vai mazāku gabalu kājām, lai satiktos Žēlsirdības sanktuārijā  – svētvietā – Lagevņikos.

13932100_1234237269921312_1275297420_o
Latviešu katehēze Lagevņiku laukumā

Pēc rīta programmas gan katrs devās savās gaitās – kāds apmeklēja kristīgos koncertus, cits aplūkoja baznīcas, vēl kāds – interesējās par mākslas piedāvājumu Krakovā. Šādos apstākļos turēties lielā grupā ir pagrūti, arī intereses – atšķirīgas. Vakaros mūs vienoja lielie notikumi, kurus apmeklēja visi Jauniešu dienu dalībnieki – atklāšanas Svētā Mise, pāvesta sagaidīšana, Krusta ceļš, visbeidzot arī nakts vigīlija (lūgšana, kas sākas vakarā un tiek veltīta nākamajai dienai, pieņemot, ka agrāk par dienas sākumu tika uzskatīts saulriets). Šajos pasākumos, kas notika Blonijas laukumā, varēja īpaši izdzīvot dažādo kultūru vienotību – kur vien raugies, redzi daudz dažādu karogu un savējos vari atrast, vien meklējot Latvijas karogu. Šajos nedaudzajos brīžos, kad satikāmies, bija liels prieks kā satiekot labus draugus, kas nu var dalīties jaunā pieredzē, iespaidos un emocijās, kuru noteikti netrūka.

Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi žēlsirdību saņems

Dažiem ērtāk somas nest uz muguras
Dažiem ērtāk somas nest uz galvas

Nakts vigīlija vienmēr ir Pasaules Jauniešu dienu kulminācija. Ir cilvēki, kas ierodas tikai uz šo nakti un noslēguma Svēto Misi, līdz ar to Krakovā Campo Misericordiae jeb Žēlsirdības laukumā satikās divi miljoni. Visas dienas garumā cilvēki kājām devās uz šo īpašo vietu, kas atradās aptuveni desmit kilometrus ārpus pilsētas, līdz ar to tas bija patiess svētceļojums. Šoseja, kur satiksme bija apstādināta, bija noklāta ar jauniešiem, kas dziedāja, slavēja. Redzējām kādu afrikānieti, kas savu mugursomu balansēja uz galvas. Citā vietā sastapu kolēģus (autore strādā radio- red.) – Radio “Maria” pārstāvjus no Ukrainas. Patiesa kultūru bagātība.

Mēs – aptuveni desmit latvieši – ienācām Žēlsirdības laukumā ļoti īpašā brīdī. Pa laukuma skaļruņiem bija dzirdama latviešu valoda! Kā tā? Uz skatuves atradās latviešu dziedātāja Inese Šulžanoka, kura kopā ar pavadošo grupu papildināja kultūras programmu. Devāmies uz savu sektoru un noklājām tur savus guļammaisus, jo šī nakts jāpavada uz lauka, teltis neviens neceļ, lai neierobežotu redzamību citiem. Īpaši apstākļi, kādus ikdienā baudīt nenākas.

Foto no Aināra Jāņa Jerumaņa privātā arhīva
Foto no Aināra Jāņa Jerumaņa privātā arhīva

Pienāca laiks sagaidīt pāvestu, kurš savā pāvestmobīlī (speciālā automobīlī, kas paredzēts pāvestam) brauca starp sektoru ejām. Tā vigīlija tika atklāta, pāvestam kopā ar vairākiem jauniešiem – pa vienam no katra kontinenta – ienākot pa Žēlsirdības vārtiem (šajā gadā pāvests ir aicinājis baznīcās izveidot Žēlsirdības durvis vai vārtus, kurām, cauri izejot, cilvēks var īpaši apzināties Dieva žēlsirdību, kas daudziem var kļūt par īpašu atgriešanās simbolu). Vakara programmā bija piecas liecības no dažādu valstu jauniešiem, kā arī radoši un kodolīgi uzvedumi, paspilgtinot galvenās domas. Tam sekoja pāvesta Franciska uzruna jauniešiem. Viņa vārdi uzrunāja mani, un esmu pārliecināta, ka tie iedvesmoja arī daudzus citus. Lūk, dažas domas:

“Dārgie jaunieši, mēs nenācām šajā pasaulē, lai “veģetētu” vai eksistētu, lai uztvertu visu pārlieku vienkārši un padarītu mūsu dzīves par ērtu dīvānu, kurā iemigt. Nē, mēs ieradāmies cita iemesla dēļ: atstāt nospiedumus! Ir skumji iziet cauri dzīvei, neatstājot nospiedumus. Tomēr, ja mēs mērķējam uz vieglumu un ērtumu, jaucot laimi ar patēriņu, tad beigās attopamies, ka maksājam augstu cenu: pazaudējam brīvību.”

Vēl kāda doma, ko pāvests Francisks īpaši akcentēja, pievēršoties tai gandrīz katrā uzrunā, ir atvērtība pret bēgļiem.

Izvēlieties iet pa mūsu Dieva “trako” ceļu, kas iedrošina mūs sastapt Viņu izsalkušajā, izslāpušajā, kailajā, slimajā draugā, kurš nonācis problēmās, ieslodzītajā, bēglī un migrantā, mūsu tuvākajos, kas jūtas pamesti.

Pēc pāvesta Franciska uzrunas sākās slavēšana. Vai spēj iedomāties divus miljonus, kas dzied vienu un to pašu dziesmu Dievam? Debesu valstība patiešām ir šeit uz zemes, kad tautas ir vienotas, slavējot Dievu. Šis brīdis uz laukuma vienmēr ir ļoti interesants. Cilvēki turpina runāties, iepazīties, dalīties, daži dodas gulēt, bet joprojām vienoti… Gaidot rītausmu, jaunu dienu, kad Svētā Mise būs Jauniešu dienu kulminācija un noslēgums…

Zemāk video, kurā dziedātāja Inese Šulžanoka izpilda Jauniešu dienu himnu

Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi saņems žēlsirdību – tāds bija Jauniešu dienu moto, ko iedzīvināja gan programma, gan pāvesta aicinājums jauniešiem doties pie citiem un palīdzēt. Šie vārdi tika izdziedāti arī Jauniešu dienu himnā, kas šajās dienās bija kļuvusi īpaši mīļa. Asarām acīs to dziedājām arī Svētās Mises beigās. Mums priekšā bija ceļojums atpakaļ – gan svētceļojums kājām uz mājvietām, gan arī brauciens uz Latviju, kur devāmies ar jaunām emocijām un noteikti arī izmainīti. Bet pirms tam būtiska ziņa, kad pāvests izsludina vietu, kur notiks nākamās Pasaules Jauniešu dienas.

Priekšā jauns ceļš

Vispirms jāmin, ka Pasaules Jauniešu dienas notiek kopš 1984. gada ik pēc diviem vai trim gadiem. Var novērot, ka pēdējos gados pasākums norisinās pamīšus Eiropā un tad citos kontinentos. Līdz ar to jau pirms vietas izziņošanas bija skaidrs, ka uz nākamajām Jauniešu dienām būs jāmēro krietni lielāks attālums.

Pāvesta paziņoja – nākamās Pasaules Jauniešu dienas norisināsies Panamā!

Ceļā atpakaļ uz Krakovu sastapām jauniešu grupiņu no Panamas. Kad vaicājām par to, ko viņi domā par jaunumiem, kas, protams, bija zināmi viņiem jau iepriekš, jaunieši atbildēja godīgi:

“Tas būs liels izaicinājums! Tomēr mēs to paveiksim, trīs gadi ir priekšā. Mēs katrs kļūsim par brīvprātīgo!”

Mūsu grupa, uzzinot šos jaunumus, bija apņēmības pilna – mēs dosimies uz Panamu! Protams, jāapzinās, ka nauda jāsāk krāt jau tagad. Bet skaidrs ir arī tas, ka ar Dieva žēlastību iespējams ir viss! Pakosim somas!

Un, atbildot uz raksta virsrakstā uzdoto jautājumu… Mani personiski nevienā brīdi nepameta apziņa, ka Dievs šajā brīdī ir ļoti tuvu. Protams, ne tuvāk, ne tālāk kā ikdienā, tomēr ir brīnums sajust Viņa klātbūtni neiedomājamā veidā – tautās, kas slavē Dievu, tuvākajā, kas ir kļuvis par brāli un māsu, jo mūs vieno ticība. Pārliecībā, ka Dievs ir svarīgāks nekā komforts vai kilometri, kas jāmēro, lai izdzīvotu vienotības svētkus. Brīdī, kad divi miljoni reizē nokrīt ceļos un kādu brīdi valda pilnīgs klusums, jo visi lūdzas. Un apziņā, ka pasaulē ir vēl vairāki miljoni, kas par mums tajā brīdī lūdzas.

“Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū,”Jēzus ir apsolījis.

Cik gan liela ir Viņa klātbūtne, kad vienkopus ir divi miljoni!