Kristīnes Zonnes pieredze: nonākt “zivs vēderā”

2017.gada rudenī devos ceļojumā uz Svēto zemi- Izraēlu. Kad ceļojums jau tuvojās noslēgumam, nonācām Vidusjūras krastā pie senās Jafas ostas – vietā, kur pravietis Jona iekāpa kuģī, lai bēgtu no Dieva.  Ieraugot mīlīgo pieminekli zivij, domās atgriezos pie Jonas. Atausa atmiņā notikumi, kad diezgan ekstremālos apstākļos pirmoreiz iepazinos ar pravieti Jonu un viņa pieredzi.

Piedzīvotais Alpu kalnos

Tas notika Alpu kalnos Austrijā. Mans dēls, slēpojot, pazuda un viņu meklēja vairāk nekā četrarpus stundas. Satumsa, sals pieņēmās spēkā un līdz ar to – arī mans izmisums. Nezināju, kas ar viņu ir noticis un nebiju pārliecināta, ka izdosies viņu atrast dzīvu. Kad nācās atgriezties viesnīcā, lai uzlādētu telefonu, es ātri atvēru Bībeli un atšķīru Jonas grāmatu. Izlasītais mani ļoti spēcīgi uzrunāja:

“Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak, Kungs, mans Dievs!
Un, kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak, Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā. Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām, zaudē savu žēlastības tiesu. Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev savus upurus, savus solījuma upurus es Tev pienesīšu. Glābšana ir pie Tā Kunga!” /Jonas grāmata 2:7-10)

Tobrīd es jutos tieši kā Jona – savā dvēselē nolaidusies līdz dziļākajiem kalnu  pamatiem, baiļu mazdūšībā, bet šie Bībeles panti mani iedrošināja – lūgšana nonāca pie Dieva – tur, kur ir glābšana. Pieķēros šiem vārdiem ar sirdi un dvēseli, un ticēju, ka Dievs man ir atbildējis. Pēc piecpadsmit minūtēm zvanīja telefons. Mans vīrs teica: “Es viņu atradu!” Aizā, ar trīs vietās lauztu galvaskausu, bezsamaņā un nosalušu. Bet GLĀBTU!

Pēc kāda laika Bībeles studiju grupā nolēmu vairāk pievērsties šim Bībeles antivaronim. Interesants personāžs – nepaklausīgākais misionārs un turklāt pravietis! Es vēlējos saprast, kādēļ toreiz galējā izmisumā Dievs mani uzrunāja tieši ar vārdiem no Jonas grāmatas. Tā kā atbilde nebija acīmredzama, nodomāju, ka laikam jau vienkārši šī Bībeles vieta bija piemērotākā situācijai. Tomēr – kas gan man varētu būt kopīgs ar Jonu?! Neesmu taču ne misionāre, ne praviete.

Pērn atgriežoties no Izraēlas, Dievs man atkal lika domāt par Jonu un es vēlreiz ķēros pie šīs Bībeles grāmatas izpētes. Tā sakot – otrais piegājiens.

Izraēlā esot, Bībele un tajā aprakstītie cilvēki burtiski atdzīvojās manā priekšā. Taču ne jau viņi ir galvenie Bībelē. Jonas grāmatā zivs ir minēta četras reizes, pilsēta – deviņas reizes, Jona – astoņpadsmit reizes, bet Dievs – trīsdesmit astoņas reizes!

Jo šī grāmata ir par Dievu un Viņa būtību – par to, cik labs Viņš ir pret saviem nepaklausīgajiem dēliem un meitām, kas bēg no Viņa. Arī pret mani.

Studējot Jonas grāmatu no jauna, man bija jādomā par šo aplamo iedomu, ka varam aizbēgt no Dieva. Daudzi dzīvo, balstoties uz principu: ja uzskatu, ka Dieva nav, ka Jēzus bija pravietis vai pasaku tēls, tad tā arī ir. Bet cik tas ir labi zināt, ka kādā brīdī mīlošais Dievs apstādina ceļā uz viņu izdomātajiem mērķiem, plāniem, sapņiem.

Foto: Kristīne Zonne

Patiesībā visa tā padarīšana ar lielo zivi man liekas nedaudz smieklīga. Ja spētu ceļot laikā un satikt Jonu, es viņam pajautātu: ‘Nu, kur Tu, mīļais, bēdz? Vai tad no Dieva var aizbēgt?!”

Ja neesat to lasījuši vai ir aizmirsies, varu īsumā ieskicēt galvenos notikumus. Jau pirmajos divos pantos viss liekas itin skaidrs – Visvarenais Dievs uzrunā Jonu un dod viņam uzdevumu doties uz Ninivi, lai tās iedzīvotājiem pavēstītu ļoti nepatīkamas ziņas. Taču jau nākamajā pantā lasītāju gaida pārsteigums – Jona ceļas, lai bēgtu no Tā Kunga vaiga. Viņš devās uz Taršišu. Tagad, lasot šo stāstu no jauna, man ir viegli iztēloties mazo ostas pilsētiņu Jafu, viļņu šļakstus pret krastu, saules starus, kas karsē galvasvidu un… Jonu. Iedomājos, kā viņš ierodas ostā. Viņam ir nauda biļetei, kuģis jau gaida un viņam ir vieta uz tā. Viss ir sagatavots, lai bēgtu no Dieva. Plāns ir izdevies.

Foto: Kristīne Zonne

Ninive atrodas kādus 800 km uz vienu pusi no vietas, kur bija Jona, un Taršiša – kādus 3218,6 km uz otru. Jafā uz ietves pamanīju metāla aplīšus, uz kuriem bija norādīts attālums līdz dažādām pilsētām, bija arī tāds ar uzrakstu “Barselona”. Izrādās, ka senā Taršiša atradās Spānijas teritorijā – kādus 180-200 km no Barselonas, kur mūsu varonis Jona grasījās doties. Droši vien viņš domāja – jo tālāk no Dieva plāna, jo labāk. Kā redzams, viņš ar savu plānu bija apmierināts un pilnīgi mierīgs, jo devās uz kādu no zemākajām kuģa telpām un mierīgi aizmiga. Varbūt viņš domāja: “Nepaklausīju Dievam. Bet viss izdevās lieliski.”” Kāds autors to ir izteicis ļoti trāpīgi: “Kad nolemjam nepaklausīt Dievam, vienmēr būs pieejama laiva, kas dodas uz Taršišu.” “Laiva”, kas aizved prom no Dieva.

Stāsts ir garš un pilns dažādiem interesantiem faktiem, tomēr gribas ātrāk nokļūt pie zivs. Man patīk zivis. Ja pilsētā, ko apmeklēju, ir akvārijs, tad noteikti dodos to apskatīt. Zivis varu vērot stundām ilgi: man neapnīk. Bībelē nav minēts, kas tā bija par zivi, ir tikai teikts, ka tā bija LIELA zivs.

Tā nu lieliskais brauciens ar kuģi ir beidzies ar Jonas izmešanu jūrā vētras laikā, bet te pēkšņi jauns un negaidīts pavērsiens. Izrādās, ka Dievs, kuram Jona nevēlējās paklausīt, valda arī pār zivi, kura, atšķirībā no Jonas, paklausa – un aprij Jonu. Taču nesagremo! Ja zivs būtu bijusi tikpat nepaklausīga kā Jona, viņš būtu kļuvis par tās “ pusdienām” vai “ uzkodu”.

Foto: Kristīne Zonne

Līdz Spānijai Jona netika. Dievs viņu tomēr apstādināja. Zivs vēderā – izolācijā, tumsā, sālītā ūdenī, bezgaisā, klausoties žļerkstošās skaņās, no viņa beidzot izlauzās lūgšana (1.nodaļā viņam neatradās ne vārda Dievam) – gandrīz kā dziesma, kā psalms. Tieši šī lūgšana 2011.gadā – kādus 2776 gadus pēc šī notikuma – stiprināja mani!

Kur esi tu?

Pirms pāris gadiem iepazinos ar kādu jaunu sievieti. Viņa dzīvoja pēc iepriekš aprakstītā principa: es un mani lielie plāni. Tagad, kad pēc vairākiem gadiem viņas dzīve ir pārvērtusies par postažu un viņa ir nonākusi “ zivs vēderā”, attiecības ar Dievu atjaunojas. No “zivs vēdera” atskan vispatiesākās lūgšanas. Un atnāk atziņa, ka tikai pie Dieva Tā Kunga ir glābšana.

Kristīne Zonne Jafas ostā

Nenonākt pie šīs atziņas ir liela traģēdija. Dievs man ļāva piedzīvot šo “zivs vēdera” periodu, stāvot vienai tumsā vareno Alpu pakājē. Debesis bija pilnas zvaigžņu. Kalna pakājē esot, es redzēju tikai tās. Mans skatījums bija ļoti ierobežots. Es mēģināju iedomāties, kā to visu redz Dievs no augšas. Viņš taču zina, kur atrodas mans dēls, kas ar viņu ir noticis. Viņš taču var manu dēlu izglābt.

Un tad es teicu: “Tavs prāts lai notiek!” Fiziski atrodoties viszemākajā savas dzīves punktā, garīgi biju pakāpusies augstākajā, jo patiesi nodevu visu Dieva rokās.

Viņš izglāba manu dēlu un pārmācīja mani. Lai es nebēgtu kā Jona.

Starp citu, otrreiz iedziļinoties Jonas grāmatā, sapratu, ka sākotnēji arī es nevēlējos paklausīt Dieva plānam- kļūt par misionāri Barselonā. Man bija savs plāns, kā kalpot cilvēkiem. Dievam vajadzēja lielu pacietību un daudz laika, lai mani pārliecinātu…

Nezinu, kādā dzīves posmā tu atrodies – vai, pārliecināts par sevi, kāp kuģī, lai dotos prom no Dieva aicinājuma, vai, vētrai tuvojoties, mierīgi guli. Vai esi zivs vēderā un brīnies, kā tas ir gadījies? Pajautā Dievam, kādi ir Viņa plāni tavai dzīvei. Sauc pēc palīdzības! Tā ir tepat blakus. Jo mums ir glābējs- Kristus!