Pēc kā slāpst tava dvēsele? Un kas no tevis izplūst Vasarsvētkos?


85
Ir cilvēki, kuri runā rupjības. Mums nepatīk tādus klausīties. Ir cilvēki, kuri aprunā. Dažreiz mums patīk viņiem pievienoties, jo jūtam, ka mums patīk to darīt. Ir cilvēki, kas ir pilni ar rūgtumu un neapmierinātību un tad parauj sev līdzi citus. Ir cilvēki, ar kuriem ir patīkami sarunāties, jo no viņiem dveš kaut kas jauks un labsirdīgs. Tādi nu mēs esam, cilvēki, kuriem ir bijusi tik dažāda audzināšana bērnībā. Citi ir auguši atstumti un neievēroti, citi – piedzīvojuši daudz mīlestības no saviem vecākiem. Bet nav tāda cilvēka, kas visu laiku klusētu, izņemot tad, ja nespēj runāt, bet arī tad vari sevi izteikt ar zīmju palīdzību. Vasarsvētku dienā aicinu domāt par sevi: kas izplūst no manis? Un vai es esmu mierā ar to, kas no manis izplūst?

“Bet pēdējā lielajā svētku dienā Jēzus nostājās un sauca: “Kam slāpst, tas lai nāk pie manis un lai dzer, kas man tic. Kā Rakstos sacīts, no tā plūdīs dzīvā ūdens straumes.”  To viņš sacīja par Garu, ko saņems tie, kas viņam tic. Jo Gars vēl nebija dots, tādēļ ka Jēzus vēl nebija ievests godībā.”

/Jāņa evaņģēlijs 7:37-39/

Jēdziens ”izplūšana” jeb pareizāk ”izliešana” ir saistīta ar Būdiņu svētkiem, kas bija trešie lielākie svētki Izraēla tautai, kuros viņi atcerējās klejojuma gadus tuksnesī no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Atcerējās tā laika grūtības un arī to, ka laiku pa laikam viņiem pietrūka ūdens. Tad Mozus un Ārons pēc Dieva pavēles sita klintij, no kuras izplūda ūdens. Jēzus laikā Būdiņu svētkos bija rituāls, kad priesteris ņēma zelta kausu, devās uz Siloas dīķi un piepildīja to ar ūdeni un nesa uz templi. Tur ūdens tika ieliets sudraba traukā, kurā bija caurumi, pa kuriem ūdens lija uz altāri. Šim rituālam bija trīskārša nozīme: viņi atcerējās ūdeni tuksnesī, viņi domāja par vēlo lietu, kuram vajadzēja sākties pēc svētkiem, un par Svētā Gara izliešanos, kad nāks Mesija.

Svētku laikā ebreji uzceļ un lielu dienas daļu pavada trauslās būdiņās, kas atgādina par seno izraēļu teltīm un būdiņām, kuros tie pavadīja 40 gadus Sinajā. Avots: Vikipēdija

Un tad nāca Jēzus, sakot šos ļoti īpašos vārdus:

“Kam slāpst, tas lai nāk pie manis un lai dzer, kas man tic. Kā Rakstos sacīts, no tā plūdīs dzīvā ūdens straumes.”

Jēzus ļāva ieraudzīt to, kā Svētais Gars nāk un darbojas mūsu dzīvē, kā mēs tiekam izmainīti.

Slāpes

Fiziskās slāpes ir dabiska organisma reakcija uz šķidruma trūkumu ķermenī. Kas signalizē par garīgām slāpēm? Kad kaut kas pietrūkst.  Bet bieži vārdos nespējam formulēt, kas īsti pietrūkst. Ir cilvēki, kuriem neslāpst pēc kaut kā vairāk, pēc kaut kā cita. Varbūt tas ir pieradums, varbūt tā ir rutīna. Slāpes, kad kaut kas pietrūkst, izpaužas, kad dvēsele ir izslāpusi.

”Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā?” /42.psalms 2.-3.pants/

Pēc kā slāpst Tava dvēsele?  Pēc miera, stabilitātes?

Dažreiz mēs atceramies kādus īpašus brīžus Dieva klātbūtnē. Mums gribas tos dabūt atpakaļ, bet tas ir gandrīz neiespējami. Mēs nevaram rekonstruēt savu pagātni, jo esam citur kā bijām agrāk.

Bet slāpst pēc Dieva tuvuma.

Kas tās rada? Vai tad, kad esam grūtībās? Vai tad, kad esam grēkojuši un gribam tikt tur, kur nav netīrumu? Ir tik daudz iemeslu mūsu slāpēm. Bet viens ir skaidrs: garīgajā dzīvē slāpes pārsvarā ir rezultāts no nevērības pret sevi –  tad, kad pietrūkst disciplīna garīgai izaugsmei. Vienkārši sakot, mēs palaižamies slinkumā. Un tad ir sausuma brīži, kad, šķiet, ticība ir apdzisusi, nekas vairs neuzrunā un neiepriecina. Bet agrāk taču bija citādi? Jā, bija. Jēzus nenosoda tos, kam slāpst. Izraēlieši tuksnesī slāpēs pēc ūdens bieži kurnēja, jo domāja, ka viņiem tas pienākas. Bet vajadzēja tikai palūgt un ūdens tika dots. Bet tad, kad sirds ir sausa, tad nav spēka lūgt vai arī ir tāda vienaldzība, ka neko negribas. Negribētos domāt, ka jau ir piepildījies pravietojums, ko reiz sacīja pravietis Āmoss: ”Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, visvarenais Dievs, Es sūtīšu zemē badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt Tā Kunga vārdus.” (Āmosa grāmata 8, 11.pants)

Pravietojuma būtība – cilvēki meklēs Dievu, bet būs par vēlu… Žēlastības laiks būs beidzies… Jēzus saka, ka slāpst tiem, kam ir iekšēja vēlme, dzinulis, kas spēj vēl piecelties un iet pie Jēzus.

Slāpju remdēšana

“Kam slāpst, tas lai nāk pie manis un lai dzer.”

Izraēlieši tuksneša ceļojumos uz Apsolīto zemi dzēra ūdeni no klints. Pāvils vēstulē korintiešiem to skaidro, domājot par Kristu.

“…un visi dzēra vienu un to pašu garīgo dzērienu; to viņi dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja visur līdzi, un tā klints bija Kristus.” /1. korintiešiem 10: 4/

Jēzus aicina nākt un dzert. Jēzus ir Dzīvais Ūdens. Jēzus remdē manas slāpes. Un tam apliecinājums ir Svētā Gara nākšana Vasarsvētku dienā. Svētais Gars nāca, lai mūsu garīgās slāpes būtu remdētas. Mēs esam ierobežoti laikā un telpā. Mēs nevaram fiziski padzerties mēnesi uz priekšu. Mēs nevaram arī garīgi padzerties mēnesi uz priekšu. Katru dienu mums jāremdē savas dvēseles slāpes. Pārsteidzoši, ka aicinājumu remdēt savas slāpes mēs atrodam pat pašās Bībeles beigās: “”Nāc!” Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” /Atklāsmes 22:17/

Dzīvības ūdens remdē slāpes. Un tad, kad slāpes ir remdētas, mēs dzīvojam Kristus mīlestībā un Viņa vadībā. Cilvēks, kurš ir remdējis savas slāpes, vairs nemeklē jaunu iespēju slāpes remdēt.

Nereti dzirdam, ka jo tuvāk Jēzum, jo vairāk mums slāpst pēc Viņa. Bet varbūt, ka jautājums nav par to, vai manī ir vairāk Jēzus, ko ir grūti, gandrīz neiespējami izmērīt, bet gan par mūsu ikdienu kopā ar Kristu, kad mēs nedzīvojam nepietiekamībā, bet, kad mums pietiek ar Viņa klātbūtni.

Kad padzeramies dzīvības ūdeni, Jēzus mūs nenopludina ar Sevi. Viņš saka: Tu vari būt kopā ar Mani, Tu vari mani piedzīvot katru dienu. Un tas ir tik svarīgi, ka cilvēks saņem šo dzīvības ūdeni, Dieva Svēto Garu, kurš remdē viņa slāpes. Svētais Gars māca par Jēzu. Svētais Gars mūs vada Jēzus patiesībā. Ir svarīgi remdēt savas garīgās slāpes, dzert no īstā avota. Bet tā ir tikai viena puse no Svētā Gara darba mūsu dzīvē. Otra svarīgā daļa ir tas, kas notiek ar cilvēku, kurš ir padzēries no dzīvības ūdens.

Dzīvā ūdens straumes

”Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” /Jāņa evaņģēlijs 7:38/

Svētā Gara piepildīts cilvēks ir ļoti īpašs, jo Svētā Gara klātbūtne kļūst par dzīva ūdens straumi, kas no viņa izplūst.
Garu saņem tie, kas Viņam tic. Vai Tu tici Jēzum? Vai Tu tici, ka Viņš var remdēt Tavas slāpes? Tad Tu vari tikt piepildīts ar Svēto Garu. Jēzus nepasaka, kā tas notiek. Viņš salīdzina Svētā Gara saņemšanu kā slāpju remdēšanu, kā dzīvā ūdens dzeršanu. Un tad cilvēks tiek pārveidots. Tad Svētais Gars plūst no cilvēka, un citi grib nākt un no šīm straumēm veldzēt savas garīgās slāpes. Un tas ir ļoti jūtīgs un garīgs process.

Tu nevis nopludini citus ar savu garīgumu, noslīcini citus ar savu pārākumu pret viņiem, bet esi pazemīgs un ļauj no Svētā Gara straumēm padzerties ikvienam, kas vēlas piedzīvot Jēzu un kas tic Viņam.

Un tad ir jādomā par diviem momentiem.

Kādas straumes izplūst no manis?

Ja manī mājo Svētais Gars, tad kāpēc šīs straumes neremdē citu slāpes? Varbūt es negribu dalīties ar šo dzīvības ūdeni? Varbūt es esmu augstprātīgs? Varbūt pats izvēlos, kuram šīs straumes tiks?

Kad Svētais Gars nāk pār cilvēku, tad viņa vai viņš piedzīvo, kā dzīvības ūdens dod jaunas attiecības ar Jēzu. Attiecības, kurās mēs mācāmies baudīt, cik Viņš ir labs. Bet šī baudīšana nav privātīpašnieciska. Tā ir vēlme dalīties ar Svētā Gara straumēm.

*Ar autora atļauju pārpublicēta svētruna, kas teikta Rīgas Āgenskalna baptistu baznīcā 2017.gadā