Sporta komentētājs Renārs Penezis – no dumpinieka par mentoru pusaudzim

 Renārs Penezis ir sporta entuziasts, kura balsi iemīļojuši Radio Pieci klausītāji. Katru ceturtdienu Renārs iziet “Radio Ringā”, lai ēterā azartiski un brīvi stāstītu par Latvijas sportistiem un viņu pārstāvētajiem sporta veidiem. Renārs pārsteidz ar plašajām zināšanām un interesi par visiem sporta veidiem – gan  tradicionālajiem, gan mazāk zināmajiem, piemēram, snūkeru, kērlingu.  Tie, kas pazīst Renāru, novērojuši – viņš ikdienas steigā neaizmirst apvaicāties, kā klājas, un palīdzēt, ja tas vajadzīgs. Renāru raksturo arī drosme pieņemt izaicinājumus. Pirms gada viņš iepazinās ar jaunieti, kuram  piekrita būt par mentoru Latvijas Mentorprogrammas ietvaros.

 Sports gan sētā, gan uz laukuma

Bērnībā

Ar sportu uz “tu” Renārs ir kopš bērnības. Tā pavadīta Cēsīs. Ap Renāru vienmēr pulcējušies daudz vienaudži. Bērnības draugs Iļja Praličs atceras, ka pagalmā Renārs iesaistījies visās spēlēs un galvenokārt arī bijis šo spēļu iniciators. Uz futbola vai beisbola spēli spējis pierunāt pat tos, kuri parasti vairījušies no visa veida aktivitātēm.

“Jau no bērnības Renārs seko Latvijas sportistu gaitām, zina, kurš kurā gadā kādas medaļas izcīnījis, kas traucējis vai palīdzējis gūt sportistiem panākumus,” zina stāstīt Iļja. Ar bērnības draugu kopā trenējušies sporta skolā basketbola nodaļā, čempionātos pārstāvēts Cēsu novads un gūtas medaļas.

Arī pašam Renāram vienas no pirmajām bērnības atmiņām saistās ar basketbola treniņiem, kuros piedalījies kopš 6 gadu vecuma. “Tēvs aizveda uz pirmo treniņu, iepatikās. Ar basketbolu esmu izbraukājis visu Latviju. Piedalījāmies vairākos ārzemju turnīros. Sportā iemācījos, kā ir būt komandā. Tas man devis daudz draugu, medaļu un pozitīvu emociju. Protams, jau no bērnības sekoju līdzi NBA un Latvijas basketbola izlasei, pierakstītas pilnas klades ar rezultātiem un sienas istabai bija nolīmētas basketbolistu plakātiem.”

Renārs prāto – ja varētu vēlreiz izdzīvot savas sportista gaitas ar šodienas domāšanu un dzīves vērtībām, kas zina, būtu kļuvis par profesionālu basketbolistu. Šobrīd spēlēšana atstāta hobija ietvaros, bet arī tā sniedz prieku, esot uz laukuma kopā ar draugiem.

Dievs – miera un ticības avots

“Mana autoritāte ir Bībele jeb Dieva iedvesmotie Raksti. Tie man ir kā rokasgrāmata, kas rāda, kā dzīvot un kam patiesi dzīvē ir jēga. Protams, apzinos, ka neesmu perfekts un mēdzu kļūdīties, galvenais ir nožēlot izdarīto Dieva priekšā un mācīties no pieļautajām kļūdām,” atklāj Renārs, atceroties laiku pirms četriem gadiem, kad kristietība viņam kļuva būtiska. “Pirms tam piedzīvoju lielu tukšuma sajūtu. Tieši eksistenciālo jautājumu un dzīves jēgas meklējumu dēļ piedzīvoju depresiju. Agrāk mēģināju rast piepildījumu dažādās pasaulīgās lietās – alkoholā, ballītēs, attiecībās, seksā un tā tālāk,” atceras Renārs un atzīst, ka dienā, kad sapratis, cik reāls un patiess ir Dievs, uzreiz pateicis skaidru “nē” alkoholam, lamu vārdiem, smēķēšanai un nakts ballītēm. Izpratni par kristietību Renārs nostiprināja Alfas kursā, kur sniedz atbildes uz dažādiem ticības jautājumiem. “Saprotot, ko Dievs domā par mani un cik Viņam dārgs ir katrs cilvēks, sāku apzināties savu vērtību un identitāti,” skaidro Renārs.

“Alfas kursā mani uzrunāja vienkāršais veids, kā tiek izskaidroti kristietības pamati. Esmu no tiem, kurš, ja ko iesāk, tad iet uz pilnu banku un izdara visu, kas manos spēkos. Negribu cīnīties ar pārmetumiem, ja kaut ko neizdarīju līdz galam. Kursa laikā izaicināju sevi ar domu – ja tas, ko kursa rīkotāji saka, ka Dievs ir īsts un reāls arī šodien, tad darīšu visu, lai par to pārliecinātos uz savas ādas,” atceras Renārs.

Renārs gan domā, ka kristietība nesniedz atbildes uz pilnīgi visiem jautājumiem, jo Dievs nav paredzējis risināt visas problēmas cilvēka dzīves laikā. Tad mums nebūtu vairs uz ko tiekties un ko meklēt.

“Kristietībā noteikti var rast galvenās atbildes, man tā bija atbilde uz jautājumu – kāda ir manas dzīves jēga uz šīs pasaules. Man bija svarīgi saņemt atbildi, ka viss nebeigsies ar manu fizisko nāvi uz šīs zemes.”

Vaicāts, ko viņš kā gados jauns cilvēks atrod baznīcā, Renārs norāda, ka nav jādala kategorijās – jauns vai vecs, jo Dievs ir vajadzīgs ne tikai veciem ļaudīm. Visi, neatkarīgi no vecuma, meklē vienu – mieru. “Es meklēju un atrodu mieru Dievā, kas ir pāri visam un ko mēs saviem spēkiem nevaram atrast šajā pasaulē. Tas ir tāds miers, ka pat tad, kad apkārt viss brūk un jūk, sirdī ir miers,  tevi neietekmē apkārt notiekošais, tu spēj priecāties, būt pateicīgs un saglabāt skaidru prātu.”

Uzdrošināties būt par mentoru

Renārs un Lauris

“Renārs ir cilvēks, kurš apņemas daudz izdarīt, un viņam tas arī izdodas! Viņš uzskata, ka katrs dzīvē satiktais cilvēks ir sūtīts ar kādu iemeslu,” stāsta bijusī kolēģe Kristīne Šmite. Viens no šādiem dzīvē  sastaptajiem nozīmīgajiem cilvēkiem viņam ir Lauris. Šim jaunietim Renārs pērn piekrita būt par mentoru. “Ilgāku laiku vēlējos kādu atbalstīt. Un tad man parādījās šī iespēja. Lēmums pievienoties Latvijas Mentoru programmai bija jāpieņem uzreiz, un es bez lielas domāšanas piekritu,” stāsta Renārs. “Esam sadraudzējušies, daudz runājuši par dzīvi, par to, kam viņš kā pusaudzis iet cauri. Aktīvi piedalāmies mentoru programmas rīkotajos pasākumos – sporta spēlēs, profesiju vakaros. Kopā esam piedalījušies skriešanas sacensībās, braukājuši ar velosipēdiem, apmeklējuši kino’’, stāsta Renārs un atceras sevi 16 gadu vecumā.

 

“Biju dumpinieks, kas neklausīja vecākus un uzskatīja, ka man viss atļauts. Tagad varu dot padomus Laurim, ņemot vērā paša tīņa gados pieļautās kļūdas.

Priecājos, ka Lauris ir prātīgāks un pats saprot, kādām darbībām var būt negatīvas sekas.”

Lai gan programma ilgst vienu gadu un drīz šis gads būs noslēdzies, Renārs atzīst, ka turpinās tikties ar Lauri arī turpmāk. Viņš atzīst, ka ieguvums ir abpusējs. “Šā gada laikā arī pats esmu daudz iemācījies. Esmu kļuvis pacietīgāks un vairāk novērtēju vienkāršas lietas, kas man līdz šim likās pašsaprotamas. Piemēram, redzot Laura patieso prieku par popkorna paku, sapratu, ka jānovērtē tas, kas mums dots, nevis jākurn par to, kā mums nav. Esmu pateicīgs Laurim par mūsu draudzību. Mācos no viņa priecāties par ikdienišķām lietām, palīdzēt citiem un mīlēt cilvēkus,” atklāti stāsta Renārs.

“Abiem ir arī nopietnākas sarunas – par meitenēm, attiecību veidošanu, nākotnes plāniem. “Sarunas aptver visas frontes. Lauris pašlaik ir vecumā, kad jaunieši parasti uzsāk veidot attiecības. Tāpēc cenšos viņam stāstīt, ka labāk izvēlēties vienu meiteni, ar kuru būt kopā, lai arī simpatizē daudzas,” – tā sarunas ar Lauri komentējis Renārs vietnē mentor.lv.

Draugi un ceļojumi

Renārs vienmēr meklē izaicinājumus, teic kursabiedrs un draugs Toms Lapsa. Renārs nav tas cilvēks, kas varētu ilgstoši nosēdēt komforta zonā. “Esam bijuši vairākos kopīgos ceļojumos. Visspilgtāk atmiņā palicis mūsu, četru kursabiedru, brauciens uz Nīderlandi. Brauciena galvenais organizētājs, protams, bija Renārs. Viņš vienmēr ir kā uzvilkta atspere, aktīvs, enerģisks – katrā kompānijā ātri iejutīsies un būs galvenais jautrības un aktivitāšu organizētājs,” draugu raksturo Toms, uzsverot, ka Renārs vienmēr apkārtējo vajadzības izvirza kā prioritāti.

Renāra bērnības draugs Iļja Praličs atmiņā atsauc ceļojumu uz Stokholmu. Renāra vadībā tika nolemts dziedāt karaoke. Renārs gan atrada dziesmu, gan pierunāja visu draugu kompāniju kāpt uz skatuves, iebilstot jebkādiem pretargumentiem. Jautrības neesot trūcis nevienu minūti. “Tiešām esmu priecīgs un lepns, ka man ir tāds draugs. Ar viņu nekad nav garlaicīgi!”

Renārs atklāj, ka reizi gadā cenšas kaut kur aizceļot, īpaši rudenī, lai pagarinātu šejienes vasaru. “Man paveicies, jo mūsu draugu vidū ir ceļojumu operatore Jana. Viņa vienmēr atradīs labākos, izdevīgākos ceļošanas variantus. Saplāno visu tā, ka pārējiem ne par ko vairs nav jāuztraucas,” saka puisis, par vienu no spilgtākajiem iespaidiem minot Portugāles dienvidu piekrastes apceļošanu, kur pieredzēja Atlantijas okeāna spēku un varenību klātienē. Pēc ceļojuma, atgriežoties mājās, ir iespēja novērtēt savu zemi. ”Latvijā ir daudz brīnišķīgu vietu, ko apskatīt vēl un vēl. Skaistos mirkļus mēs radām paši,” saka Renārs.

Uz sportiskajām aktivitātēm viņš  “pavelk” ikvienu, bijušās darbavietas SIA “Multilog Freight” kolēģes Agneses Leimanes minētie noskrietie kilometri ”Lattelecom” maratonā un ”Nike Riga Run” vai pludmales volejbolā, kā arī noairētās stundas laivu braucienos ir tikai neliela daļa no puiša aktīvās ikdienas.

Ik nedēļu sports “Radio Ringā”

2016.gada vasarā Renārs atsaucies Radio Pieci izsludinātajam konkursam, kura uzvarētājam tika apsolīta iespēja pievienoties radio komandai un vadīt sporta raidījumu. “Iepriekš vienu reizi biju darbojies radio, kad skolas laikā ierakstījām reklāmas rullīti vietējam Cēsu radio raidījumam. Tomēr esmu daudz skatījies un analizējis sporta raidījumus TV un radio,” atceras Renārs un, nebaidoties no izaicinājuma, lieliski paveica pārbaudījumus četrās konkursa kārtās – atbildēja gan erudīcijas jautājumus par sportu, gan apliecināja savas prasmes vadīt intervijas un komentēt sporta pārraides. Pirmā ētera reize, protams, bija spilgta un neaizmirstama, Renāram tā “iekrita” 1. septembrī un raidījuma tēma bija par Latvijas futbola izlases spēli pasaules čempionāta atlases turnīrā. “Kā raidījumu viesi bijām sarunājuši Latvijas futbola leģendu Māri Verpakovski. Tikai pusstundu pirms raidījuma sākuma Latvijas izlasei beidzās treniņš, mēs paši aizbraucām pakaļ Mārim uz stadionu. Knapi uzspējām uz raidījuma sākumu, bijām manāmi aizelsušies, bet intervija noritēja labi,” ar smaidu atceras “Radio Rings” balss Renārs.

Nepietiek vien ar runas dāvanām un atvērtību, lai būtu labs intervētājs un raidījuma vadītājs. Lai būtu izaugsme, jāturpina nepārtraukti mācīties.

Ar VEF Riga spēlētāju Kristapu Janičenoku. Foto: Miks Jeluškins

“Skatoties raidījuma ierakstus, analizēju sevis pieļautās kļūdas. Protams, uzklausu producentu un pieredzējušo kolēģu aizrādījumus un ieteikumus.”

Viens no galvenajiem nosacījumiem, lai ētera laiks izdotos, ir spēja  nomierināties pirms raidījuma. “Tas izdarāms ar elpošanas vingrinājumu palīdzību. Vēl pie rokas jābūt ūdens glāzei, lai kādā brīdī neizrunātu sausu muti,” Renārs turpina, ka radio darbā interesanti ir ne tikai būt ēterā, bet aizraujošs ir arī gatavošanās process, kurā notiek gan liela apjoma informācijas izlasīšana, gan konsultēšanās ar pašu uzaicināto sportistu vai attiecīgā sporta veidu ekspertiem. Īpaši interesanti ir gatavoties sarunai par kādu mazāk zināmu sporta veidu. Piemēram, sarunā ar Latvijas kērlinga izlases spēlētāju Arti Zenteli Renārs lauza savus stereotipus par šo sporta veidu. Kērlingā nepieciešama ļoti laba fiziskā sagatavotība, jo spēles laikā tiek veikti aptuveni 7-8 km un katrs spēles akmeņa uzberzētais centimetrs var izšķirt spēles rezultātu. Tāpat spēlētājiem pēc aktīvas berzēšanas, ar paaugstinātu pulsu jāspēj izdarīt precīzu metienu.

Gūt iedvesmu no labākajiem

Kopš darba radio, Renārs ir ticies gan ar Olimpisko spēļu medaļniekiem un pasaules čempioniem, gan tautas sportistiem un sporta entuziastiem, līdzīgiem kā pats. Raidījuma vadītājs pamanījis, ka visbiežāk panākumus guvušajiem sportistiem piemīt lielas darbaspējas, spēcīgs raksturs un pareiza attieksme. “Protams, panākumu pamatā ir ieguldītais darbs. Sportā brīvdienu nav, konkurenti neguļ, bet arī trenējas.”

Ar kamaniņu braucēju Ullu Zirni. Foto: Miks Jeluškins

Jautāts, kuri sporta veidi mūsu valstī nonāk ievēroto un atbalstīto sarakstā, Renārs atzīst, ka, sportam Latvijā trūkst finansiāla atbalsta. “Zinu gadījumus, kad tieši finanšu trūkuma dēļ talantīgi jaunieši pārstāj sportot vai sportu atstāj otrajā plānā un meklē darbu, lai nopelnītu sev iztiku. Latvijā tikai pāris sporta veidu ir profesionālā statusā, kad sportisti par sportošanu saņem atalgojumu.’’

Nesen aizvadītas Ziemas Olimpiskās spēles. Kādas pārdomas pašam sporta entuziastam, sekojot līdzi Latvijas sniegumam Phjončhanā?

“Ir patiess prieks, ka mums ir medaļa, bobslejā to izcīnīja Oskars Melbārdis un Jānis Strenga. Tas ir apbrīnojams panākums. Piemēram, igauņiem jau otrās ziemas Olimpiskās spēles bez medaļām, lietuviešiem vispār nav medaļus ziemas spēlēs kopš neatkarības atgūšanas. Iepriekšējās Ziemas Olimpiskās spēles Sočos izlutināja sporta līdzjutējus ar piecām izcīnītām medaļām, kad Latvija kopējā medaļu ieskaitē finišēja 19. vietā, bet rēķinot medaļu uz IKP un iedzīvotāju skaitu, bija attiecīgi pirmajā un trešajā vietā,” skaidro Renārs.

Interesanti ir Renāra novērojumi, tiekoties ar olimpiešiem savos raidījumos. “Olimpisko spēļu nozīme šobrīd ir pārvērtēta. Sportista karjera tiek vērtēta tikai pēc olimpisko spēļu rezultātiem, nevērtējot laiku starp spēlēm, kad sportisti dara melno darbu, trenējas, veiksmīgi startē pasaules un Eiropas čempionātos un citās sacensībās. Rodas sajūta, ja tavā CV nav olimpiskās medaļas, tevi noraksta un tu neesi bijis izcils sportists,” saka Renārs.

“Phjončhanas Olimpiskās spēles man paliks atmiņā arī ar to, ka Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja atklāšanas ceremonijā gāja zem viena karoga un arī sieviešu hokeja turnīrā startēja vienā komandā, tas ir īpašs brīdis, kad sports vieno visus un spēj apturēt globālas politiskās nesaskaņas.

Atmiņā paliks arī Čehijas pārstāve Estere Ledecka, kas fantastiskā veidā kļuva par pirmo sportisti, kas vienās Ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnīja zelta medaļu divos dažādos sporta veidos (supergigantā kalnu slēpošanā un snovbordā paralēlajā milzu slalomā). Tāpat par visu laiku medaļām bagātāko sportisti kļuva Norvēģijas distanču slēpotāja Marita Bjergena, kuras kontā šobrīd ir jau 15 olimpiskās medaļas,” savas zināšanas neslēpj Renārs.

Vai ir kādi sportisti, kurus labprāt uzaicinātu uz savu raidījumu?  Renārs min Latvijas sporta lielo trijnieku – basketbolistu Kristapu Porziņģi, bokseri Mairi Briedi un tenisisti Aļonu Ostapenko. Viņaprāt, tie esot arī vieni no Latvijas tēla un vārda spilgtākajiem nesējiem pasaulē Latvijas simtgades priekšvakarā.