Pa Svētā Jēkaba ceļu. Svētceļnieces Laines Kainaizes pieredze

Pagājušā gada oktobrī gleznotāja Laine Kainaize devās svētceļojumā pa Svētā Jēkaba ceļu. Pazīstu Laini personīgi – esam kolēģes. Viņa ir katoliete un kā organizācijas ”Marijas leģions” locekle apmeklē slimnīcas, stiprinot vājiniekus un sludinot Dieva Vārdu. Laine vairākkārt bijusi svētceļojumos uz Aglonu un arī Medžugorjē, pēc kura tapa viņas sakrālo gleznu izstāde. Svētceļojums pa Svētā Jēkaba ceļu viņu iedvesmoja uzgleznot triptitu – no trim gleznām sastāvošu mākslas darbu – “Mans ceļš uz Santiago de Compostella.”

Laine Kainaize savā darbnīcā. Foto: Anita Austvika

Netipiska tūriste

Svētceļniece izmantoja tūrisma firmas ”Jēkaba aģentūra” pakalpojumus. Grupā bijuši septiņi cilvēki: viens kungs un sešas kundzes, no kurām vecākajai bija 72 gadi, pārējie vecāki par 50 gadiem. Brauciens ilga no 10.oktobra līdz 19. oktobrim.  Izlidoja 10. oktobrī no Rīgas līdz Frankfurtei pie Mainas un no turienes tālāk līdz Porto, otrai lielākajai Portugāles pilsētai.

”Braucām kā tūristi, bet šajā grupā mēs bijām divas praktizējošas katolietes un pa ceļam skaļā balsī lūdzāmies Rožukroni, žēlsirdības kronīti ar dažādiem nodomiem: par Marijas leģionu, par slimniekiem, par mirstošajiem, par ģimenēm, lai dzimtu bērni Latvijā, par valdību – lai tā funkcionētu godprātīgi. Lūdzāmies arī par Portugāli, kurai trīs dienas gājām cauri, un par Spāniju, kurai trīs dienas gājām cauri, kā arī, protams, par mieru pasaulē,” stāsta Laine.

Dienā nogājuši aptuveni 20 km, visas nedēļas laikā – 150 km. ”Lūgšanas ļoti palīdzēja, kad bija fiziski smagi: kad gājām tās dienas pēdējo kilometru vai bija karsts laiks. Gaisa temperatūra bija 21 līdz 22 grādi, kas ir ļoti labi laikapstākļi iešanai. Rīti bija vēsi, miglaini, jo tur ir zemo, zaļo kalnu rajons. Migla staigāja pa apakšu kalnam, virsotne bija brīva no mākoņiem un raudzījās debesīs,” atminas Laine.

Par Santiago de Compostella svētceļnieku ceļu Laine bija dzirdējusi jau pirms četriem pieciem gadiem un dzirdētais iekritis dziļi sirdī, tomēr licies, ka to nekad nevarēs veikt. Ir dažādi maršruti uz šo galamērķi – cilvēki iet ap 800 km, citi pat no Latvijas sāk iet. Laines maršruts sākās netālu no Atlantijas okeāna un aptuveni 150 km bija jānoiet kājām. No Porto līdz Santiago de Compostella ir 240 km, 150 km no tiem nosoļoti kājām, pārējo ceļu veda ar divām automašīnām.

Pērn mūžībā aizgāja Laines mamma, pazīstamā gleznotāja Biruta Baumane. Vēlējusies izrauties ārpus Latvijas un saņemt Dieva pamudinājumu.

“Cerēju saņemt Svētā Gara dāvanas un pamudinājumu, kā un ko mainīt savā un sevišķi abu bērnu dzīvēs, kā arī nest mazītiņu upurīti bērnu nodomā,” vaļsirdīga ir Laine.

Pirms ceļa Laine satraukusies, vai fiziski spēs noiet pa Svētā Jēkaba ceļu, jo, ejot uz Aglonu trīs dienas, uz kājām bija tulznas. Šoreiz līdzi bija četri pāri apavu- pēdējos nopirka pēdējā dienā pirms izlidošanas- , bet visu ceļu gājusi ar speciāliem tūristu zābakiem, kuros ieāva plānas angoras vilnas zeķes. Salokāmās nūjas bija nopirktas šikā veikalā “Ceļotājs” par EUR 67,00 ar 25% atlaidi, bet viena no tām salūza, pēc ceļojuma aiznesa tās atpakaļ. Pateicoties inventāram, tomēr tikusi galā, turklāt gājuši ne pārāk ātrā tempā – grupas vadītāji bija iejūtīgi un ļāva iet lēnāk. Zābaki labi turēja potīti, tie bija viegli – no sintētikas. Svarīgi, lai zābakiem būtu bieza zole, jo ceļš ir akmeņains. Palīdzējis arī dzīvē gūtais rūdījums – Laine īrē 5. stāvā mākslinieces darbnīcu, uz kuru ikdienā kāpj pa trepēm.  Ejot pa Svētā Jēkaba ceļu, kāpt augšā bijis vieglāk, nekā nokāpt lejā. Iešanas laikā ar ceļabiedreni  lūgušās, lai fiziski var paveikt šo ceļu.

Laine uz Santjago ceļa

Atziņas pēc svētceļojuma

Brauciens mākslinieci iedvesmoja uzgleznot triptihu – no trim gleznām sastāvošu mākslas darbu – “Mans ceļš uz Santiago de Compostella.” Par to, kad Dievs atbildēs uz ceļa laikā teiktajām lūgšanām, Laine nebēdā. Viņa ir pārliecināta, ka Svētā Gara augļi nāk pamazām.

”Esmu ieguvusi milzīgu iekšēju un ārēju dzīvesprieku par to, ka esmu varējusi paplašināt dzīves robežas un iepazīties ar citiem cilvēkiem.”

Smaidot Laine vēl piebilst, ka apetīte rodoties ēdot: radusies liela vēlme doties uz citām svētvietām: Portugālē uz Fatimu, Francijā uz Lurdu un uz citām vietām.

Ja kādam interesē izmēģināt Santjago ceļu, Laine iesaka sazināties ar blogeri Zani Eniņu, kura lapā ”mugursoma.lv” ir atbildējusi uz dažādiem ar ceļojumu saistītiem jautājumiem, piemēram, kuru maršrutu iet, cik smaga var būt mugursoma, kur palikt pa nakti, vai vienam ir droši un citiem.

Kas ir Svētā Jēkaba ceļš?

Svētā Jēkaba ceļš ( spāņu: Camino de Santiago) ir nosaukums svētceļotāju ceļam uz iespējamo apustuļa Jēkaba atdusas vietu Santjago de Kompostelā, vēstīts Vikipēdijā. Tiek uzskatīts, ka Svētā Jēkaba mirstīgās atliekas atrodas Santjago de Kompostelas katedrālē ( Catedral de Santiago de Compostela, katedrāle atklāta 1211. gadā). Pēdējos piecos gados ( no 2012. -2016. gadam) šajā svētceļojumā devušies vidēji ap 237 tūkstoši svētceļotāju.

El Camino del Norte Foto: dianliwenmi.com

Santjago ceļš ir viens no slavenākajiem svētceļojumu maršrutiem Eiropā, tā saknes ir meklējamas senā vēsturē saskaņā ar leģendu: apustuļa Jēkaba mirstīgās atliekas tika vestas pa jau tolaik aktīvu tirdzniecības maģistrāli. Šis viduslaiku svētceļnieku ceļš sākas Pirenejos, šķērso Ziemeļspāniju un noslēdzas pie Santjago de Kompostelas katedrāles. Šeit kulmināciju sasniedza arī Paulu Koelju garīgie meklējumi, un tieši pēc svētceļojuma veikšanas viņš nolēma kļūt par rakstnieku. Tā radās stāsts par svētceļojuma laikā pieredzēto.

Svētā Jēkaba ceļš jeb camino de Santiago ir rūpīgi izstrādātu maršrutu tīkls, kuru sākuma punkti meklējami ne tikai visā Spānijā, bet arī daudzviet Rietumeiropā. Lai gan Jēkaba ceļi ir daudzi, tomēr svētceļojumu mērķis ir viens – katedrāle Santjago de Kompostelas pilsētā. Kājām ejot, turp varot nokļūt mēneša laikā, bet, ceļā dodoties ar velosipēdu, – astoņās dienās.

 Kāpēc šis svētceļojuma maršruts ir tik populārs?

Mācītājs Krists Kalniņš intervijā žurnālam “Ieva” (2017.gada 15. novembrī) dalījās savā svētceļnieka pieredzē un uz žurnālistes jautājumu, kāpēc tas šobrīd esot tik populāri, atbildēja:  “Lielākā daļa cilvēku, kuri šo ceļu iet, saprot, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina. Varbūt nesaprot, kas jāmaina, bet iekšējā dvēseles balss laiku pa laikam mūs aicina uz attiecībām ar Dievu. Cilvēki to, protams, izprot dažādi. Ceļš un iziešana no savas ikdienas ļauj labāk sadzirdēt iekšējo balsi, pievērsties tai. Cilvēki meklē iekšējas atbildes, kas spētu mainīt viņus, viņu dzīvi, attiecības.

Santjago ceļā runāju ar daudziem cilvēkiem, un viņi visi meklēja atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem.”

Mācītājs Krists Kalniņš arī atklāja, uz kādu jautājumu viņš pats ir meklējis atbildi svētceļojuma laikā: “Es lūdzu Dievam, lai Viņš man atklāj, kas ir vislielākā nabadzība. Kad Dievs man to atklāja, es sapratu, ka cilvēki pat nenojauš, kas viņus sagaida pēc šīs dzīves, ja viņi nebūs šīs dzīves laikā atraduši un ļāvuši Dievam ienākt viņu dzīvē.

Man ir bail pamosties aiz šīs pasaules un saprast, ka esmu vislielākajā nabadzībā. Pamosties ar sajūtu, ka esmu apvainojis Dievu, noraidījis Viņa mīlestību un vairs neko nav iespējams mainīt. No vienas puses, mums jāapzinās, cik privileģēti esam kā cilvēki, jo mums ir sniegta Dieva mīlestība. No otras puses, mēs esam atbildīgi pieņemt lēmumus, kas ietekmē ne tikai dzīvi šajā pasaulē, bet arī mūsu mūžību, lai ko tas cilvēkiem nozīmē.”

IESAKĀM

800 km un 30 dienas līdz jaunam ”es” (mansmedijs.lv,

 Marta Sondare, Liene Bokmane)