Pretrunīgas personības, provokācija, parodija. Trīs atšķirīgi viedokļi par seriālu “Jaunais pāvests”


496
Seriāls “Jaunais pāvests” ir daudzsēriju filma divās sezonās. Latviešu valodā nosaukums neatšķiras, bet angļu valodā pirmās sezonas nosaukums ir “The Young Pope” (gados jauns pāvests) un otrās sezonas nosaukums ir “The New Pope” (jaunais pāvests). Pirmā filmas sezona iznāca 2016. gadā, bet otrā – 2020. gada sākumā. Seriāls iepazīstina ar četriem pāvestiem — izdomātām personībām ar savu raksturu un savām bērnības traumām. Lai iegūtu pēc iespējas objektīvu priekšstatu par seriālu, lūdzām trīs kristiešus — Elīnu Lāci, Didzi Kukaini* un Aļesju Lavrinoviču — atbildēt uz trīs jautājumiem.
UZZIŅA
  • Seriāls “Jauns pāvests” ir starptautisks projekts, ko vadījis slavenais itāļu režisors Paulo Sorentīno (Carlo Sorrentino).
  • Filmēšana notika vairākās valstīs – Itālijā (Romā un Venēcijā), ASV (Ņujorkā un Losandželosā), kā arī Dienvidāfrikā.
  • Filmas pamatvalodas ir angļu un itāļu.
  • Laikraksts “The Telegraph” aktieri Džūdu Lovu pēc pāvesta Pija XIII atveidošanas ir salīdzinājis ar dabas parādību.
  • Lenijs Belardo kā Pijs XIII (seriālā lomu spēlē pasaulslavenais Džuda Lovs) un Džons Brennokss kā Jānis Pāvils III (seriālā lomu spēlē Džons Malkovičs)
  • 2. sezonas 1. sērijā piedalās pāvests Francisks II, kas tad pat sērijas ietvaros arī nomirst
  • Pāvesti savus vārdus sev izvēlas, lai atspoguļotu zināma veida kursa un pēctecības saglabāšanu, tādējādi var aptuveni iedomāties, kāds bija režisoru mērķis tēliem piešķirot noteiktus vārdus.
  • Seriālā neiztiek bez seksuālām ainām. Ja pirmajā sezonā seksuālās ainas ir vien dažas, turklāt ne tik atklātas, tad otrajā sezonā seksuālie sakari baznīcā un ārpus tās parādās samērā bieži. Režisors Sorentīno pamatojis šīs ainas ar to, ka vēlējies parādīt cilvēku ikdienā; un cilvēks ikdienā ir citastarp arī seksuāla būtne.
  • Filmā Pijs XIII kā ultra-konservatīvais pāvests un ticīgais izturas negatīvi pret tiem katoļu baznīcas garīdzniekiem, kas ir homoseksuāli.

Kādēļ iesaki noskatīties seriālu?

Elīna Lāce

Elīna: ”Seriāls “Jaunais pāvests” daudzējādā ziņā ir tik provokatīvs, ka nākas krietni apdomāt, vai atzīties savās simpātijās pret to. Tomēr tas ir ārkārtīgi uzrunājošs, un to nebūtu pareizi noliegt.

Atceros, kā ķēros pie šī seriāla pirmās sezonas skatīšanās. Tā treileris neatstāja vienaldzīgu — tik trāpīgi izvēlēta mūzika, iespaidīgs vizuālais materiāls un, protams, britu aktieris Džūda Lovs līdz šim neiedomājamā ampluā, ko viņš iznes tā, it kā būtu radīts tieši šai lomai. Džūdas Lova spoži iemiesotais Lenijs Belardo ir kā vētra, bez kuras nevar un nedrīkst iztikt. Tiem, kuriem, tāpat kā man, pēc pirmās sezonas gribējās, kaut nu kādā gandrīz vai neiespējamā veidā satikšanās ar šo tēlu vēl varētu kļūt iespējama, noteikti ir vērts noskatīties seriāla turpinājumu. Pat, ja tā pirmās sērijas liksies vien laika tērēšana, tālākās (un sevišķi jau pēdējās) atkal liks vēlēties, kaut šos neparastos satikšanās mirkļus būtu iespējams paildzināt.”

Didzis Kukainis

Didzis: “Es seriāliem nedodu vairāk par 5 vai 6 ballēm no 10. Seriāls gan uz pirmās daļas, gan otrās daļas vidu un beigām paliek prognozējams un pliekans. Manuprāt, šie seriāli balsta mītus un zināmā veidā veicina aizspriedumus pret brāļiem katoļiem un viņu pāvestu kā augstāko ganu, jo no dižas teoloģijas vai Baznīcas rituālu puses šajos seriālos neko neguvu, tomēr… Nevaru vien kritizēt, jāpaslavē arī ir šie darbi. Mani ļoti fascinēja pāvestu elegantais ģērbšanās stils, amata tērpi un arī jaunā pāvesta Pija XIII modernā sutana ar zelta izšuvumiem. Mēs tādas neesam redzējuši katoļu pāvestiem, bet tādas dzīvē eksistē, tiesa gan, pie t.s. antipāvestiem jeb Palmāriešu Katoļu Baznīcas pāvestiem, kuri pārstāv shizmatisku katoļu baznīcu Spānijā.

Šos seriālus es ieteiktu noskatīties to augstvērtīgā mākslinieciskā un tērpu dizaina izpildījuma ziņā, lai nedaudz papildinātu savu māksliniecisko kultūrvēstures apjausmu par pāvestības amatu un tērpiem, savstarpējās saziņas un cieņas kultūru, kuru nes līdzi šis amats. Vārdu sakot — kā emocionālo un mākslinieciski kultūrvēsturisko inteliģenci papildinošs avots šie seriāli kalpo visnotaļ derīgi. Teoloģiju un dziļu reliģiju tajos nesastapsiet, tādēļ pieejiet tiem ar vieglu un izklaidējošu garu. Mans sirsnīgākais ieteikums, vēloties skatīties šos seriālus, gan arī tos skatoties – lūdzu, negaidiet no seriālu varoņiem kaut kādu superreliģisku vai superteoloģisku uzvedību, atbrīvojieties no visiem aizspriedumiem un vienkārši ļaujieties seriālu varoņu spēlēm.”

Aļesja Lavrinoviča

Aļesja: “Seriāls vienā ziņā ir par baznīcu, bet visvairāk tas ir par puisi Leniju Belardo, kurš, uzaudzis bez tēva, neizskaidrojamu iemeslu dēļ ir kļuvis par tēti (papa latīņu val. tulkojas kā tētis) jeb pāvestu visai Katoļu baznīcai. Viņš ir nejauks, šantažētājs, atriebīgs, aprēķinātājs, viņš ir arī godīgs, viņš patiesi tic (kaut arī brīžiem uzskata, ka netic Dievam), viņš lietišķi lūdz Dievu (un pārsteidzošā kārtā Dievs atbild), viņš ir svētais, kaut arī dažreiz šķiet, ka viņš ir velns. Viņš ir pretrunīga personība. Interesanti, ka filma gan sākas ar šo pretrunīgas personības ideju, gan noslēdzas.”

Pirmo sezonu “Jaunais pāvests” es noskatījos divās ar pusi dienās. Es tik ļoti gribēju zināt, kādas intrigas un kāds misticisms būs katrā nākamajā sērijā. Es ne pavisam neesmu no tiem, kam interesē jaunākās filmas. Patiesībā es apmeklēju kinoteātri vidēji vienreiz gadā un man nav televizora. Filmas es skatos ļoti reti! Neraugoties uz to, mani ļoti iespaidoja seriāla pirmā sezona, tādēļ ar nepacietību gaidīju otro. Nācās gaidīt vismaz trīs gadus. Otrajā sezonā sērijas skatījos tad, kad tās tika rādītas — pa vienai vai pa divām katru nedēļu. Filma beidzās pavisam citādi, nekā es biju gaidījusi. Atceros, ka dažas dienas biju apjukumā par to, ka filma beidzās “ne tā”. Iespējams, ka tas bija labākais iespējamais noslēguma scenārijs — likt skatītājam saprast, ka cilvēks var gaidīt un paredzēt kaut kādas lietas, bet mēdz notikt pretēji.”

ANOTĀCIJA (Aļesjas Lavrinovičas pārstāsts)

Seriāls sākas ar gados jauna un nupat ievēlēta pāvesta sapni: viņš redz sevi uzkāpjam balkonā, lai runātu Svētā Pētera laukumā Vatikānā vairāku tūkstošu ticīgo pūļa priekšā. Savā runā jaunais pāvests lauž pilnīgi visus Katoļu baznīcas uzskatus, līdz kamēr sev aiz muguras dzird Vatikāna valsts sekretāra Vojelo balsi: “Tu vairs neesi garīdznieks, tu neesi pāvests, es esmu pāvests, bet tu esi beidzis ar Dievu”. Jaunais pāvests, 47 gadus vecais Lenijs Belardo, pamostas apjucis. Kā viņš var beigt ar Dievu, ja viņš ir tikko sācis? Viņš tikai vakar ticis ievēlēts. Šodien viņam ir jābūt par garīgo vadoni Katoļu baznīcai.

Lenijs Belardo, kurš izvēlējies sevi dēvēt par Piju XIII, meklē savu kā pāvesta identitāti, taču nevar to atrast, jo arī savu kā pieauguša cilvēka identitāti viņš vēl nav atradis. Lenija vecāki, hipiji, atteicās no viņa, nogādājot puiku māsu klosterī, kur viņu uzaudzināja māsa Merija. Viņa ir pārliecināta, ka Lenijam ir daudz traumu, sāpju un apjukuma, taču vēl vairāk viņa ir pārliecināta par to, ka Lenijs ir svētais un ka viņā, kā nevienā citā, ir redzams Kristus atspulgs.

Lenijs ir uzaudzis bez piesaistes ģimenē, tādēļ ir tikai divi cilvēki, kuram viņš ir pieradis uzticēties – māsai Mērijai, kas viņu uzaudzināja, un savam garīgajam skolotājam kardinālam Spenseram. Filmas pirmajā pusē arī šie divi Lenijam tik tuvie cilvēki viņu atraida. Pijam XIII kā Baznīcas vadītājam paliek tikai uzticēšanās Dievam.

Pāvesta ievēlēšanā kardinālu plāni izgāzās un neviens to nespēj izskaidrot. Nejauši un nepiedodami izgāzās Vatikāna valsts sekretāra Vojelo grandiozais plāns ievēlēt kādu neitrālu, vadāmu bandinieku. Tā vietā tika ievēlēts Ņūjorkas arhibīskaps Lenijs Belardo.

Mēģinot glābt Baznīcu no neparedzamā pāvesta, Vojelo nolemj atrast jebkādu informāciju, kas palīdzētu tikt galā ar neērto jauno pāvestu. Viņš lūdz cilvēkiem izdibināt visu par jauno pāvestu, ieskaitot traumas un grēkus.

Grēkus Lenija dzīvē nevar uzmeklēt. Izskatās, ka viņa vienīgais netikums ir smēķēšana un ķiršu kokakolas dzeršana brokastīs. Nevar taču būt, ka viņš ir svētais? Riebīgs, bet tomēr svēts. Turklāt, Pijs XIII ir darījis brīnumus: viņa lūgšanu rezultātā sieviete, kas nevarēja kļūt grūta, dzemdēja bērnu, viņa lūgšanas dēļ mira ļaunā reliģiskā māsa, kas spīdzināja cilvēkus Āfrikā, nedodot tiem piekļuvi ūdenim. Visbeidzot, Pijs XIII, kurš iekrita komā pirmās sezonas beigās, brīnumainā veidā tika atmodināts otrās sezonas vidū.

Savā pirmajā sarunā ar kardinālu, kas vada Vatikāna kongregāciju jeb departamentu, kas atbild par garīdznieku sagatavošanu, Pijs XIII viņu konfrontē ar jautājumu par seksualitāti. Kardināls atzīstas, ka ir homoseksuāls. Pijam XIII tas nepatīk, taču viņam īsti nav, ko sacīt. Tā vietā viņš nospiež pogu zem galda, pasaukdams māsu, kuras parādīšanās notiek gadījumos, kad pāvests grib pēkšņi izbeigt sarunu. Vēlāk Pijs XIII nolemj atbrīvot baznīcu no netradicionālas orientācijas vīriešiem un izdod rīkojumu nepieņemt par semināristiem jaunekļus, kuri ir homoseksuāli. Protestējot pret šādu pagriezienu Vatikāna prasībās, kāds jauneklis izdara pašnāvību. Pijs XIII tiek vainots cietsirdīgā baznīcas politikas īstenošanā. Tajā pat laikā, Vatikānā ir kāds kardināls Gutjerešs. Pijs XIII uzskata Gutjerešu par vienu no sakarīgākajiem kardināliem, kā arī par labestīgu un patiesu kristieti. Saskare ar Gutjerešu kaut ko maina Pija XIII nelokāmajos uzskatos, proti, viņš Gutjerešu ciena vispirms kā cilvēku, kolēģi, draugu. Gutjerešs nezina, ka Pijs XIII ir informēts par to, ka kardinālam ir netradicionāla seksuālā orientācija. Kādā emocionālā sarunā ar Piju XIII Gutjerešs to arī pauž. Pārsteigts, viņš uzzina, ka Pijs XIII to ir zinājis jau kopš paša sākuma. Izrādās, ka jaunais pāvests laika gaitā mazināja savu agresiju, viņš bija ļāvis sastapties ar otru cilvēku kā personu.

Filmas sākumā, pirmajā Pija XIII uzstāšanās reizē, neviens neizprot viņa teoloģiju, pāvests atbaida cilvēkus, viņš runā par Dievu negatīvās teoloģijas garā (negatīvā teoloģija ir virziens, kurā tiek uzskatīts, ka mēs par Dievu neko nevaram skaidri zināt un apgalvot; mēs varam tikai runāt par to, kāds Dievs nav, piem., Dievs nemainās, Dievs nemelo, Dievs nepieviļ u. tml.)  Pija XIII teoloģija atspoguļo viņa dvēseles stāvokli, un viņa dvēsele piedzīvo tumšo dvēseles nakti (termins, kas pazīstams mistiķu dzīvēs). Lenijs Belardo meklē Dievu, bet sastopas ar klusumu un tumsu. Galējībās viņš uzskata, ka viņš un Dievs ir viens, ka viņš, Lenijs, ir visvarens. Viņš mēģina aprast ar Dievu, aprast ar realitāti par to, ka Dievs mājo viņā, ka Dievs vada viņu, visbeidzot, ka Dievs mīl viņu. Otrās sezonas beigās Lenijs izaug līdz atziņai par Dieva mīlestību. Tagad viņš zina, ka bez mīlestības nav arī ticības.

Savā pēdējā runā Pijs XIII neslēpj savu seju, viņš var apliecināt visiem, ka Dievs patiešām ir mīlestība. Viņš atvainojas ticīgajiem, jo viņš jau no paša sākuma ir vēlējies viņus apskaut, viņš ir vēlējies runāt par mīlestību, bet to nav pratis, mīlestības pieredze un valoda viņam bija sveša.

“Zināt, kas jautājumos ir tik brīnišķīgs?
Ka mums uz tiem nav atbilžu.
Tikai Dievam ir atbildes!
Tās ir Viņa mistērija (noslēpums).
Dieva mistērija, ko zina tikai Viņš.
Tā ir tā mistērija, kurai mēs ticam.
Un šī mistērija vada mūsu sirdsapziņu.”

Pijs XIII savā pēdējā runā

Kādai mērķauditorijai seriāls patiks, kādai ieteicams — lai paplašinātu redzesloku — un kam neskatīties, lai saudzētu nervus?

Elīna Lāce

Elīna: “Negrasos sacīt, ka pilnīgi katram obligāti ir jānoskatās “Jaunais pāvests”. Tas ir un paliek tikai seriāls, kas paņem laiku, ko var pavadīt arī citādāk, tomēr vienlaikus tas ir seriāls, kas nevis caur puķēm, bet ārkārtīgi tieši runā par ticību Dievam, ticības šaubām un cīņām, ievainojumiem un dziedināšanu, zaudējumiem un uzvarām. Šis aspekts “Jauno pāvestu” padara galvas tiesu pārāku par visu to, kā pamatmērķis ir izklaidēt.

Tagad, kad esmu noskatījusies abas sezonas (“The Young Pope” un “The New Pope”), minu, ka droši vien ne katrs ir gatavs šāda veida seriālus pieņemt. Pati arī esmu visnotaļ konservatīva, tāpēc mani nesajūsmina, piemēram, tas, cik sakāpināti seksualizēts dažbrīd šis seriāls kļūst, tomēr saprotu, ka izteiksmes līdzekļi var būt dažādi, īpaši mūsdienās, kad jāspēj piesaistīt un noturēt pārsātinātā skatītāja uzmanību. Te jāpatur prātā viena lieta: tev nav jābūt gatavam parakstīties zem pilnīgi visa, ko redzi vai lasi, lai spētu paņemt sev to, kas tomēr ir noderīgs. Galu galā, rāmji, kuros rāmējam sevi, līdzcilvēkus un pat Dievu, baidoties izkustēties no svētā glītuma robežām, nereti visu — dzīvi, attiecības un ticību — padara smagnēju un neelpojošu. Abas “Jaunā pāvesta” sezonas iet pretēju ceļu — tās krāšņā “iesaiņojumā” rāda neglītu realitāti, un nevajag iedomāties, ka seriāls atmasko tikai katoļu priesteru un vienkāršo katoļticīgo grēkus. Nē, tas runā par mūsu visu grēcīgumu, bet ne tikai — arī par lielajām un mazajām uzvarām, ko varam gūt ar Dieva un cits cita atbalstu.

Seriāla veidotājam un režisoram Paolo Sorentīno ir, ko teikt par Dievu.

Viņš to prot pateikt „valodā”, ko ir gatavi sadzirdēt arī pasaulīgi cilvēki, un var gadīties, ka viņiem šis seriāls izrādās pat evaņģelizējošs.

Ļoti ceru, ka arī aktieri, kuriem tik spēcīgus, emocionālus tekstus filmēšanas laukumā droši vien nācās izrunāt ne reizi vien, galu galā atklās, ka tie ir izmainījuši viņu pašu skatījumu uz Dievu, gaisinot jebkuras šaubas par to, ka Viņš ir, un ļaujot droši zināt, ka Viņš ir ārkārtīgi mīlošs un nesalīdzināmi vairāk iekļaujošs par jebkuru cilvēku.”

 

Didzis Kukainis

Didzis: ”Šie seriāli noteikti patiks tērpu dizaina un mākslinieciski noskaņotiem, nedaudz bohēmiskiem indivīdiem, jo seriālā līdz ar nopietno pāvestības māksliniecisko izpildījumu ir gana daudz bohēmas un nedaudz vieglākas uzvedības, kas no tāda dziļi katoliska skatupunkta noteikti nebūtu akceptējams visnotaļ sevi par superkatoļiem dēvējošiem indivīdiem. Iesaku to noskatīties ikvienam, kuram interesē pāvestība, tās peripetijas un kultūrvēsturiskais ietvars skatījumā, kā būtu, ja tagad būtu tā, ka ievēlētu pāvestu no citiem rakursiem un ar alternatīvu skatījumu uz lietām. Un to var teikt par visiem pāvestiem  –  katrs nāk ar savu vēstījumu un Romas Katoļu Baznīcas saglabāšanas un glābšanas plānu, kuram zināmas atsauces varam gūt iepriekšējo pāvestu pēctecības sakarībā.

Ja runājam par to, kam es šos seriālus neieteiktu skatīties – labāk saudzējiet nervus, ultratradicionālie un konservatīvie kristieši, un katoļi it īpaši.

Nedomāju, ka jums būtu lieka vajadzība tracināt sevi ar kaut kādiem tur fantazējumiem par katolisko mācību un pāvestiem, kas tikai sēj vairāk nemiera un baro mītus, bet galīgi neatbilst reālajiem katoļu pārstāvniecības uzskatiem par pāvestu kā augstāko ganu un Dieva vietnieku zemes virsū.”

Aļesja: “Es noteikti ieteiktu visiem, kas vēlas paplašināt savu redzesloku par kristietību, noskatīties šo seriālu. Tajā var ieraudzīt kristietības saistību ar antropoloģiju, socioloģiju un psiholoģiju, proti, ekranizētā un vizuālā veidā var sekot līdzi dažādu cilvēku (kaut arī iedomātu personāžu) morālajai attīstībai vai degradācijai. Režisors katru personāžu ir attēlojis attīstībā uz labo vai uz ļauno, mijiedarbībā ar labo un ļauno, un, manuprāt, tādā veidā izcēlis jautājumu par cilvēka dabas daudzšķautnaino, neizskaidrojamo dizainu. To ir aktuāli apzināties, jo reālajā dzīvē cilvēki, kas ienāk baznīcā, katrs spēlē savu lomu — laba, paklausīga kristieša lomu. Ārpus rituāliem un baznīcu sienām nereti realitāte ir cita. Tas pats ir ar tā saucamajiem pagāniem jeb tiem, kas neapmeklē baznīcu. Mūsu priekšstats nereti ir kļūdains par šiem cilvēkiem. Kā skan sakāmvārds — ne viss ir zelts, kas spoži spīd. Mums jāiemācās atzīt, ka biežāk mēdzam izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par otru.”
Aļesja Lavrinoviča

Iespējams, sava naivuma dēļ, es daudz ko filmā uztvēru kā iespējami patiesu, jo īpaši baznīcas politikas sakarā. Pats režisors Sorentīno gan ir teicis, ka filma visā pilnībā ir viņa fantāzijas lidojums. Tas nozīmē, ka man vajadzētu to uztvert tieši tā – kā mākslas filmu. Taču pastāv sen senais teiciens – katrā jokā ir daļa patiesības. Tā arī es uzskatu, ka šajā inscenētāja mākslas filmā, aiz debešķīgi skaistās režijas, dekorācijām un monologiem, ir daļa patiesības – par to, ka ticības lietās nav viss tikai balts un caurspīdīgs, ka garīdznieki nav eņģeļi, ka īstie svētie nav tikai pūkaini dīvaiņi ne no zemes šīs; nē, viņiem ir traumas, sāpīgas atmiņas, dvēseles rētas, radziņi, raksturs, ietiepība, ticība un neticība — viņi ir tādi kā mēs, lielais vairums.

Seriāls palīdz apjēgt, ka aiz ieņemamā amata, krāšņiem tērpiem, skaistas, reliģiskas valodas, rituāliem, nereti ir

paslēpusies trausla, uz grēku virzīta, izmisusī radība. Sižeta ideja — kaut kādā mērā lauzt mūsu priekšstatus, kas izveidojušies kopš bērnības, par balto labo un melno ļauno. Filma aicina ieraudzīt reliģijā ne tikai melno un balto, ļauno un labo, bet lūkoties dziļāk — un ieraudzīt krāsu gammu paleti, kurā allaž ir sajauktas dažnedažādākie krāsu toņi. Tāda pati ir cilvēka dzīve.

Man personīgi bija ļoti skumji vērot kāda filmas personāža morālo degradāciju: tā ir jauna sieviete, Estere, kura ir precējusies ar Vatikāna gvardes miesassargu.” [”Seriāla pirmajā daļā Estere, atbilstoši Augustīna uzskatiem un acīmredzot konservatīvai audzināšanai katoļu ticībā, savam vīram saka, ka intīmiem sakariem ir jābūt bērnu radīšanai, bet ne izklaidei. Tajā pat laikā, šī jaunā sieviete nevar palikt stāvoklī. Garām ejot, skatītājs uzzina, ka Esterei ir bijuši seksuāli sakari arī ar vienu no Vatikāna garīdzniekiem. Kardināli viņu nolīgst kārdināt un pazudināt jauno pāvestu Piju XIII. Plāns neizdodas. Otrajā seriāla sezonā šī jaunā sieviete, kurai pēc Pija XIII lūgšanām ir izdevies palikt stāvoklī un dzemdēt dēlu (kuru viņa nosauca par Piju), paliek viena ar bērnu; vīrs viņu pamet. Viņa iepazīstas ar kādu atraitni, kurš ne tikai sāk viņu izmantot, bet rīkojas kā suteners, pārliecinot, ka, sniedzot seksuālus pakalpojumus, sieviete veic labu un morāli nepieciešamu darbu. Sieviete pārtop par prostitūtu. Cenšoties mainīt savu likteni, viņa pieslienas reliģisko fanātiķu radikāļu kustībai, kas uzvedas kā kristiešu teroristi. Filmas nobeigumā sieviete nokļūst cietumā, bet viņas dēls – Vojela audzināšanā Vatikānā.”]

Ko esi personīgi secinājis par savu kristieša identitāti?

Elīna Lāce

Elīna: Atradu savā datorā pirms trim gadiem piefiksēto atziņu no seriāla galvenā varoņa sacītā. Viņš norādīja, ka ir pārāk viegli ieraudzīt Dievu saulrietā — Viņš jāatrod arī aukstumā un tumsā. Arī no otrās sezonas es būtu varējusi izrakstīt daudz atziņu, un viena no tām būtu tieši tik lakoniska kā Pija XIII pēcteča Jāņa Pāvila III ārkārtīgi spēcīgā uzruna, kas sastāvēja tikai no vārda “nē”. Dažreiz ar to ir vairāk nekā gana.”

 

Didzis Kukainis

Didzis: “Jāsaka atklāti – esmu un visticamāk palikšu liberāls un konfesijām nepiederošs kristietis, jo šis seriāls manī neraisīja nekādas emocionālas vilkmes jūtas, lai tuvotos katoļu baznīcai kā tās loceklis. Jā, pārzinu katoļu liturģiju, pārzinu rituālus, sekoju līdzi dievkalpojumiem, šad un tad pat aizeju kopā ar draugiem uz kādu Misi, esmu padziļināti studējis katoļu baznīcas vēsturi, pāvestības vēsturi un dogmatiku, kā arī filosofiju un daudzus citus priekšmetus katoļu teoloģijas universitātē, tomēr šie seriāli neraisa kādu pastiprinātāku vilkmi kļūt par katolicisma pilnīgu apoloģētu (aizstāvi), jo, kā mēs visi labi zinām, katolicismam ir daudz melno un ēnas pušu, tāpat kā lielākajai daļai konfesiju, tādēļ šis seriāls manī neizraisīja kādas specifiski pozitīvākas jūtas pret katoļu baznīcu, jo parodijseriāls ir parodijseriāls, to nu noliegt būtu muļķīgi!”

Aļesja Lavrinoviča

Aļesja: “Ticības, kristieša identitātes tēma, ietverot arī kristietības institūcijas, Katoļu baznīcas un tās politikas tēmu, vijās cauri katram sižetam.

Man šī filma lika secināt, ka dzīve un kristietība ir ceļš, pa kuru Dievs ved. Dažreiz liekas, ka šis nemaz nav ceļš, bet maldīšanās, brīžiem ceļš neparedzams, bieži tas robežojas ar sāpēm, atmiņām un grāvjiem (piemēram, radikālisms par kaut kādu kristietības ideju, tad, izkāpjot no viena grāvja, mešanās citā grāvī). Dievs tomēr ir klāt šajā ceļā – katrā tā posmā un pagriezienā.

Man ļoti patika lietišķās, brīžiem stingras, Pija XIII lūgšanas. Tā nebija reliģiska papļāpāšana mājas grupas lokā ar skaistiem epitetiem “Debesu Tēvs”, “Jēra asinis” un daudzskaitļa lietošanu “mēs”, lai mazinātu savu individuālo atbildību tad, ja gadījumā Dievs neatbildēs. Jaunā pāvesta lūgšanas bija konkrētas, uz robežas ar kaulēšanos ar Dievu, tādas, kas man asociējās ar Vecās Derības praviešu lūgšanām. Es arī gribētu tā lūgt.”

 

* Didža Kukaiņa neīsināta atbilde uz jautājumiem viņa blogā šeit.