TUVUMĀ dibinātāja Aija Volka – ar žurnālistes aicinājumu kopš sākumskolas (+ AUDIO)


377
“Mans vīrs aizraujas ar airēšanu, viņa dēļ arī es esmu sadūšojusies iekāpt laivā – un tas ir kaut kas fantastisks, kad izjūtu, kā vējš nes uz priekšu. Kad to pieredzu, tad prātā nāk populārā slavēšanas dziesma “Tā kā varens vējš”. Gribētos, ka Dieva spēks ir tas, kas dzen uz priekšu un dod spēku izdarīt to, kas paša spēkiem ir neiespējams. Lai vējš ir Dievs, nevis, ka plīvojam pa dzīvi atkarībā no visādiem citiem dieviem un dieviņiem…”, saka žurnāliste, “Tuvumā” dibinātāja, dziesmu autore un izpildītāja Aija Volka.

Dzīves ceļš kopā ar Aiju savedis divreiz – pirmoreiz, kad abas studējām komunikācijas zinātnes maģistrantūras programmā, otrreiz, kad atsaucos tuvuma.lv publicētajam aicinājumam pievienoties topošā medija komandai. Studiju laikā izveidojās priekšstats par Aiju kā diezgan noslēpumainu, jūtīgu un no kopējās studiju atmosfēras distancētu būtni – šai ziņā līdzīgu man pašai. Ar atmosfēru domāju vidi, kurai diemžēl nebija raksturīgas pārāk draudzīgas savstarpējās attiecības. Tikai vēlāk – Aijas izveidotajā blogā “Mana pasaule” (manapasaule.lv), gluži kā savu sajūtu un domu atspoguļojumu par to, kas galīgi šķērsām aizgājis daļā mūsu izglītības sistēmas, izlasīju Aijas rakstu “Man riebjas konkurence”. Šo nelielo apceri esmu iekļāvusi arī sarunas ar Aiju izklāstā, tāpēc ka to vērtēju gan kā joprojām aktuālu kritiku nederīgai un pat kaitīgai parādībai mācību vidē, gan kā materiālu, kas labi atklāj Aijas personības nianses, to starpā – vērīgumu, emocionalitāti, spēju analītiski domāt un trāpīgi paust savu nostāju. Kad mūsu ceļi krustojušies otrreiz, Aiju iepazīstu kā cilvēku, kas apbrīnojami neatlaidīgi un dedzīgi seko savam sirds aicinājumam – izveidot mediju, kas būtu “labs, tīkams un pilnīgs” (Rom.12:2). Par to arī mūsu saruna, kurā centos noskaidrot, kāds līdz šim bijis viņas ceļš pretī mērķim.

Ar vecākiem. Foto no personīgā arhīva
Ar vecākiem. Foto no personīgā arhīva

Supermena iedvesmots sākums

– Reiz manapasaule.lv auditorijai esi atklājusi, ka Tavs ceļš mediju pasaulē aizsākās ļoti agri. Kas Tev no pavisam agrīnajām žurnālistes un izdevējas gaitām ir palicis atmiņā?

Pirmais ”treniņš” bija, mācoties 2.vai 3.klasē, kad klases audzinātāja izdomāja, ka mums jāveido sienas avīze. Man šis uzdevums ļoti patika, jo varēju sagatavot rakstiņus, kas tika pielīmēti pie sienas, un visi varēja tos izlasīt. Ka jāveido klases avīze, šķiet, izdomāju, mācoties 5. klasē. Tas droši vien sakrita ar laiku, kad mājās parādījās pirmais dators. Tad es skatījos un mācījos, kā veidoti mājās pieejamie žurnāli, un pēc to parauga radīju arī mūsu klases izdevumu: ar redaktora sleju, intervijām, aprakstiem un tā tālāk. Mana aizraušanās bija tik nopietna, ka pat izsludināju konkursu uz redaktoru un žurnālistu vakancēm un klasesbiedriem lūdzu iesniegt motivācijas vēstules (smaida). Pati avīzi arī maketēju. Vēl man bija jāorganizē kopēšana, kniedēšana – darba bija daudz. Avīzē, kuras nosaukums sākumā bija ”Mēs pret garlaicību”, bet vēlāk – “Bums”, rakstījām par modi, sportu… Mācoties 6. klasē, avīzīti turpināju veidot, bet tad pēc formas tā jau vairāk bija kā žurnāls. Savukārt no 7. līdz 12.klasei biju savas skolas – Ziemeļvalstu ģimnāzijas – avīzes ”Stunda” redaktore.

– Skolas gados Tava motivācija saistīt dzīvi ar žurnālistiku esot bijusi vēlēšanās cīnīties par taisnību. Kā tolaik to izprati, par ko vēlējies iziet cīņā?

Ar tēti un brāli. Foto no personīgā arhīva
Ar tēti un brāli. Foto no personīgā arhīva

Tolaik man rūpēja dažādas skolēnu problēmas, piemēram, bastošana, špikošana, apsaukāšana. Vidusskolas laikā biju arī skolēnu prezidente  izveidoju skolas ”Cilvēktiesību biroju”, aicināju anonīmi vai atklāti rakstīt vēstules, stāstot par dažādiem gadījumiem, problēmām, uzskatīju arī par pienākumu pārstāvēt skolēnu intereses sarunās ar skolotājiem, skolas direktori un vecāku padomi. Iespējams, ka tādas lietas skolās parasti notiek formāli, bet es tās uztvēru ļoti nopietni.

Taču, domājot par savu tālāko darbību nākotnē, vairāk iedvesmojos no seriāla ”Luisa un Klarks”. Fanoju par Klarku, kurš strādāja par žurnālistu, bet patiesībā bija Supermens (smejas). Vēlāk man arī patika žurnāliste Baiba Strautmane televīzijā. Kopā ar vecākiem skatījāmies, kā viņa ”cīnās par taisnību”. Es to uztvēru kā iestāšanos par patiesību, atklātību, pret meliem – pret likumpārkāpumiem, par sabiedrības interesēm.

Turklāt, man vienmēr būtiska bijusi arī apziņa, ka esmu kristiete. Sākumskolas laikā starpbrīžos klases biedriem vadīju “Bībeles studiju” – lasīju viņiem priekšā bērnu ilustrēto Bībeli un rosināju diskusiju par tur uzrakstīto.
Vidusskolas laikā, gūstot pirmo ieskatu filozofijā, sāku nopietni apjaust arī to, cik daudz un dažādi var būt pasaules uzskati – kas vienam pašsaprotams kā labs, to kāds cits pasludina par sliktu, un otrādi. Un tas mani biedēja. Biju diezgan satraukta par to, kā ar savu kristietes identitāti un domāšanas veidu varēšu pastāvēt kā žurnāliste. Tobrīd sāku apzināties, ka tā laikam būs cīņa. Šodien varu teikt – cīņa pašai ar sevi, savām bailēm un ievainojumiem, savu vājumu, lai nepakļautos vispārējai straumei.

Man riebjas konkurence
Šo apceri par konkurenci uzrakstīju vēl laikā, kad studēju bakalaura programmā. Mani bija nokaitinājis kāds pasniedzējs  nesaukšu vārdā – , kurš lika studentiem cīnīties par atzīmēm.

Cīnīties  tās, redz, esot studentu tiesības. Kādas vēl tiesības, ja katram taču skaidrs, ka uzvar tas, kurš visskaļāk kliedz? Bet daļa vienkārši klusēs, jo ir teiciens ”gudrākais piekāpsies”. Pasniedzējs, saprotams, sāka iebilst: sak, kāda vēl piekāpšanās! Konkurence esot svarīgākais, kas cilvēku dzen pēc sasniegumiem. Viņa mērķis visnotaļ neesot mūs sarīdīt vienam pret otru, bet tikai stimulēt alkām pēc panākumiem.
Konkurence… Man riebjas doma vien, ka konkurence varētu būt kaut kas labs, progresu veicinošs. Konkurence pēc būtības ir sevis salīdzināšana ar citiem, bet tas nevar būt nekas labs.
Prātā nāk šāda ķēdīte:
panākumus veicina konkurence…konkurenci rada salīdzināšanās ar citiem… salīdzināšanu ar citiem izraisa skaudība…skaudība rodas no paškritikas…paškritika rodas no kompleksiem…kompleksi rodas no uzslavu trūkuma…uzslavu trūkums ir mīlestības trūkums…
Forši. Pilnīgi automātiski man tikko uzrakstījās šīs cēloņsakarības un sāku justies labāk. Esmu atklājusi, ka panākumus veicina mīlestības trūkums. Nesaprotu, kāpēc jūtos no šīs domas labāk?
Sāksim no otra gala.
Mīlestību cilvēks var saņemt ar uzslavām…uzslavas ceļ pašapziņu…pašapziņa rada pārliecību, ka citi nevar būt labāki par Tevi…nevienam nekas nav jāpierāda…Sāc apzināties, ka esi ārpus konkurences… tā kā nepastāv konkurences apziņa, tas liecina, ka cilvēku nenomoka baiļu sajūta… bezbailība un pārliecība par sevi rada…ko??? Panākumus!
Turpretī bailes rada agresiju. Agresija liecina par uzsāktu cīņu. Man riebjas cīņa. Riebjas konkurence, jo riebjas brīži, kad sevi pieķeru pie domas, ka mani pārņēmusi skaudība.
Starp citu, mana mamma reiz teica: katram dzīvē ir sava vieta. Man šāda doma patīk. Gribētos apzināties, ka ikviens sēž, nevis uz tā krēsla, kuru viņš ir izcīnījis, izkonkurējot kādu citu, bet gan uz tā krēsla, uz kura viņam vienkārši ir jāsēž. Saprotams, daudzi tā arī aizsēžas savos krēslos ar savu misijas apziņu. Tā jau ir cita tēma.

Šodien, pārlasot savas tā laika domas, rezumēju, ka ir divi veidi, kā gūt pašiedvesmu panākumu gūšanai  ar konkurences apziņu, kad koncentrējies uz pretinieku pārspēšanu, vai ar misijas apziņu, kad koncentrējies uz saviem mērķiem un ideāliem. Otrajā gadījumā neizveidosies situācija, kad nākas bezkaunīgi pašam sevi slavināt vai otram likt kāju priekšā. No pasniedzējiem es sagaidītu taisnīgu studentu spēju un talantu novērtēšanu, nevis aicinājumu pašiem sev noteikt atzīmes.
Aija Volka
Pirmoreiz publicēts manapasaule.lv 11.01.2011

Kas esmu un kas gribu būt

– Atskatoties, kā Tev šķiet, kas noteicis un veicinājis Tavu aktīvo kristietes pozīciju un noturīgo saikni ar draudzi?

Neticu, ka viss atkarīgs tikai no ārējiem apstākļiem. Ja manā vietā un manā dzīvē ievietotu kādu citu cilvēku, ļoti iespējams, ka tomēr neizveidotos otra Aija. Katru dienu pamostamies ar jauniem izaicinājumiem un katru dienu no jauna ir jāpieņem lēmums: kas es esmu, kas gribu būt? Jo vienmēr jau būs gan kādi apstākļi, notikumi vai cilvēki, kas kaut ko veicina, gan arī tādi, kas to pašu bremzē – un tad pašam vien ir jāizvēlas un jāpieņem lēmums.

Bet pozitīvā atbilde uz šo jautājumu, izceļot visu to labāko, varētu būt tāda: esmu uzaugusi kristīgā ģimenē – tiku vesta uz baznīcu kopš bērna kājas –, man patika sarunas par Dievu gan ar tēti, gan ar svētdienas skolas skolotāju draudzē, gan ar savu vecvecmammu, kas nodzīvoja garu mūžu – līdz 93 gadu vecumam. Pēdējos 20 savas dzīves gadus viņa bija akla un mani nemaz nebija redzējusi, bet mēs daudz runājāmies par dzīvi un arī par Dievu. Un vēl, aptuveni 4 vai 5 gadu vecumā piedzīvoju vīziju – redzēju gaišu, baltu stāvu, kas spoži spīd. Tētis stāsta, ka es tobrīd esmu izsaukusies – redz, kur eņģelis! Ja tētis to tagad neapliecinātu, es padomātu, ka to nosapņoju. Viņš ir mans liecinieks un šis mūsu kopīgais piedzīvojums ir kaut kas brīnišķīgi skaists. Tā kopš mazotnes arvien esmu zinājusi, ka sarunas ar Dievu tiešām ir ar DIEVU. Kad esmu stundām prātojusi, spriedelējusi par kādām lietām savās domās, vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka tas nav bezjēdzīgi nosists laiks – jo Dievs taču mani dzird.

Taču vārdi – kristietis ar ”aktīvu pozīciju ” un ar ”noturīgu saikni ar draudzi” – man šķiet pārāk skaļi. Iespējams, tas ir tāpēc, ka šāds formulējums man pašai saistās ar kādiem stereotipiem, ko pati uz sevi neattiecinu. Turklāt, domāju, ka manas attiecības ar Dievu ir veidojušās ne tikai saiknē ar savu draudzi, bet arī ārpus tās. Attiecības veidoju gan ar cilvēkiem, kas sevi sauc par kristiešiem, gan ar tiem, kas pret kristietību izturas rezervēti vai pat to necieš. To, ka esmu kristiete, nekad neesmu slēpusi, un tomēr – kamēr cilvēki paši nesāk mani izvaicāt par manu viedokli vai pieredzi, es cenšos neuzbāzties.

Kristības. Foto no personīgā arhīva
Kristības. Foto no personīgā arhīva

– Vai tas varētu liecināt par to, ka esi visai nerunīga?

Cilvēki, kas mani labi pazīst, zina, ka es monologā varētu norunāt kaut vai visu dienu un visu nakti, ja tikai ir kāds, kurš klausās. Savā ziņā tieši žurnālista profesija mani ir transformējusi no runātājas kļūt vairāk par cilvēku, kurš klausās un vēro citus.

Būt vai nebūt sistēmas daļai

– Darbs žurnālistikas profesijā, kā tikko minēji, ir palīdzējis izkopt vērtīgas rakstura īpašības, bet tai pat laikā pieredze šajā profesijā Tev ir likusi nonākt arī pie visai skumjas realitātes apjausmas par žurnālista iespējām palikt godīgam un piepildīt savu sākotnēji nosprausto misiju. Uz kādiem kompromisiem un kāpēc Tev nācies iziet?

Būt žurnālistam – uzņemies atbildību tikai par to, ko pats raksti – noteikti ir morāli vieglāk, nekā būt redaktoram. Vissmagāk gāja, esot redaktorei portālā, kad man par pienākumu uzlika arī sociālajos tīklos laist visādas muļķības par horoskopiem, ezotēriku, u.tml. Nu un kas, ja pati tās nerakstīju, un ja izklaides sadaļa nebija mana atbildības sfēra darba līgumā? Kā tas mani morāli attaisno? Nekā! Pēc redaktora darba vairs nespēju arī tik vienkārši atgriezties žurnālista domāšanā, jo sāku aptvert, ka esmu sistēmas daļa.

Kristiešiem bieži vien liekas, ka ar viņu klātbūtni kādos procesos – pašu uzskatā ne labākajos – viņi varēs nest gaismas stariņu, svētīt pat sapuvušu sistēmu, bet tas ir tikai mierinājums. Tas būtu, kā iet karā pret ienaidnieku, kuru nemaz neuzskati par ienaidnieku. Nu un kas, ka tu tā domāji? Tu biji klāt un padevi ieroci kolēģim. Mūsdienās mediji diemžēl arī ir karalauks. Man gribas būt atbildīgai lasītāju priekšā pat, ja ar to riskēju nokļūt publiskās telpas nomalē. Pašai man tīri labi patīk salīdzinājums, ko aprakstīju manapasaule.lv par glazētajiem sāļajiem riekstiņiem – par to pašu atbildību. Viens salasa riekstus, bet otrs aplej ar neveselīgu glazūru. Tāpēc man gribas izveidot mediju, kam ir tikai rieksti, bez piedevām kristiešu izpratnē.

– Sāļo riekstiņu metaforu iepriekš esi lietojusi attiecībā uz mediju saturu, kur derīgā informācija ir sasaistīta kopā ar Tev, kā kristietei, nepieņemamo – kā tikko minēji, ar horoskopiem, ezotēriku… Kāpēc šī kombinācija – derīgais un kaitīgais – , Tavuprāt, ir tik nevēlama satura patērētājam?

Pavisam vienkārši – visa informācija taču kaut kur paliek! Pat, ja saprotam un atzīstam kaut ko par nederīgu, mēs to noglabājam savas galvas ”miskastē”. Psiholoģijā to sauc par zemapziņu. Pētnieki pierādījuši, ka, atsaucot atmiņā reiz redzētas vai iepazītas lietas, ar mums iespējams vieglāk manipulēt. Paši neapzinoties, mēs pat būtiskus lēmumus savā dzīvē mēdzam pieņemt, balstoties tieši uz to informāciju, kas kā nekam nederīga, tomēr ir nogūlusies mūsu “miskastē”’. Tāpēc nenoliedzu: arī es kā mediju satura patērētāja esmu cietusi. Un es labi saprotu tos, kuri par vienkāršāko risinājumu  kā ar to tikt galā  izvēlas vispār vairs nesekot mediju aktualitātēm vai izlemj izdzēsties no sociālajiem tīkliem. Bet tik un tā paliek jautājums: kādā realitātē dzīvojam? Un tas arī neatrisina risku kļūt par manipulāciju objektu, kuram var iestāstīt jebko kāds kaimiņš, kurš taču joprojām ir uzsūcis sevī visu pēc kārtas.

Beigās bija sākums

– Kāda īsumā bija vietnes manapasaule.lv izveidošanas vēsture?

Vietni manapasaule.lv izveidoju 2009.gadā, kad laikrakstā ”Diena” notika īpašnieku maiņa. Toreiz mēs ar kursabiedreni Līgu Greiškani [uzvārds mainīts, Līga Kleina- red.] strādājām laikrakstā kā ārštata žurnālistes. Tajā juku laikā palikšana ”Dienā” vairs nebija, un arī piedalīties žurnāla ”Ir” veidošanā izredzes nesaskatījām. Trīs kolēģi tobrīd bija uzsākuši veidot savu portālu sievietēm, un arī mēs ar Līgu – pus pa jokam – izdomājām veidot kaut ko savu. Milzīgs paldies jāsaka Jānim Kapeniekam, kurš bez atlīdzības tobrīd lapu tehniski izveidoja! Impulss manapasaule.lv veidošanai bija arī mana dalība jauno žurnālistu konferencē Linkolnā 2009. gadā. Toreiz mani ļoti aizrāva lekcijas par mediju tendencēm. Mēs gribējām radīt kaut ko tādu, kam pamatā nav komerciāla aprēķina, un tāpēc manapasaule.lv veidojās kā blogs. Sākotnēji doma rakstīt ar kristīgu ievirzi nebija. Publicējām pārdomas, kas bija radušās studiju laikā, arī mācību darbus. Ar laiku piesaistījām vairākus citus autorus, kuri bez atlīdzības varēja izpausties publiskajā telpā.

– Laikā, kad top šī intervija, vietne manapasaule.lv piedzīvo transformācijas un pārtop par mediju tuvuma.lv. Kas tiek mainīts? Ko jaunais medijs pārņems no manapasaule.lv un ko vēl nebijušu piedāvās?

Idejas aizmetnis par pārmaiņām sākās pavisam ne tik ambiciozi, par ko viss izvērties šobrīd. Manapasaule.lv lapai sākās tehniskas problēmas. Tai uzklupa ”roboti” jeb automātiskie rakstu komentētāji, kuri pie rakstiem reklamēja visādas muļķības, pat neķītrības. Netiku galā un komentēšanas iespēju vienkārši slēdzu. Tas arī bija mirklis pārdomām, ko darīt tālāk. Izveidojot vietni, cerēju, ka autori man iesūtīs publicēšanai stāstus par cilvēkiem, par viņu “iekšējo pasauli”, par viņu dzīvi tepat Latvijā un citur pasaulē.

Tomēr man arvien vairāk sāka iesūtīt ceļojuma aprakstus, kas vairs nebija tas saturs, pēc kāda biju ilgojusies. Tad sapratu, ka vietnes mērķi jānodefinē precīzāk, un arī nekautrējos pavēstīt, ka vēlos, lai medijā tiek rakstīts par vērtībām. Kristīgajām vērtībām…

Izšķīros par medija kristīgu ievirzi un sāku domāt par vizuālām pārmaiņām, mūsdienīgākām tehnoloģiskajām iespējām, komandas paplašināšanu un satura uzlabošanu – par to, kā no dienasgrāmatas tipa pastāstiņiem pāriet uz kvalitatīvu žurnālistiku. Pamazām komandā nonācām līdz jaunam nosaukumam, kas precīzāk sasaucas ar mūsu mērķiem un vīziju. Nācās daudz domāt arī par to, kā, veidojot kaut ko jaunu, nepazaudēt to, kas ir bijis labais un īpašais vietnē manapasaule.lv – pirmkārt, demokrātisko iespēju jebkuram iesaistīties medija veidošanā, iesūtīt savus rakstus, otrkārt, personīgo pieeju  runāt par to, kas mums ir svarīgs, tuvs, pazīstams, pašu pieredzēts vai izpētīts un pārbaudīts. Arī ”TUVUMĀ” komanda ir atvērta – aicinām pievienoties jaunus autorus, pat ja tas būtu viņu vienīgais raksts mūžā! Jaunā kvalitāte saturā ir iecerēta ar izpausmēm žurnālistikas žanros: intervijas, apraksti, pētnieciski raksti, video stāsti, podkāsti… Gribam piesaistīt vairāk profesionāļus, un arī cieši sadarboties ar lasītājiem, veidojot stāstus komandās.

“Man ir sapnītis – būtu skaisti braukt ciemos pie lasītājiem uz dažādām pilsētām, ciematiem, pārrunāt medija rosinātās tēmas, kā arī kopīgi padziedāt. Protams, varu arī tikai dziedāt un par mediju paklusēt – galvenais, lai tuvojamies Dievam un esam sadraudzībā,” daloties nākotnes redzējumā, teic Aija

 

Vai zupa var būt kristīga

– “Tuvumā” esi izvēlējusies veidot kā kristīgas ievirzes mediju un vēlētos, lai tas komunicētu kristīgās vērtības. Bet kā, Tavuprāt, ir iespējams novilkt robežu un saprast, kas mūsu priekšstatu kopumā par vērtīgo, labo, noderīgo ir kristīgs un kas tomēr nē?

Protams, man ir robežas, kuras aiz tīrās piesardzības kādu padzirdētu aizdomīgu lietu dēļ velku, veidojot noteiktas attieksmes, tomēr kopumā esmu atvērta, cenšos vērtēt un kādreiz arī pārvērtēt savus priekšstatus. Pirms noformulēju kādu kategorisku apgalvojumu – cenšos ieklausīties citos, uzzināt vairāk. Ticu, ka Jēzus var būt klātesošs jebkur. Viņam gan nav robežu, ka Viņš būtu izredzējis pabūt tikai noteiktu konfesiju draudzēs, vai tikai noteikta veida pasākumos un vietās. Cita lieta, – vai Jēzus klātbūtne ir cilvēka jebkurā rīcībā, vārdos, domās, materiālos priekšmetos tikai tāpēc, ka cilvēks sevi sauc par kristieti?

Teiksim, ja es, deklarēdama sevi par kristieti, uzvāru zupu, – vai mēs to sauksim par kristīgu zupu? Bet no otras puses – ja zupa ir vārīta ar mīlestību un lūgšanās par to, lai tie, kas to ēd, tuvojas Dievam, – kāpēc ne. Bet: kurš būs tas, kurš to spēs izvērtēt, ielīst pavāra dvēselē?

Man gribētos atsaukties uz Pāvila vēstulē ebrejiem (12:14) teikto: “Meklējiet mieru ar visiem un svētumu, bez kura neviens Kungu neredzēs.” Tā, manuprāt, vispirms ir pašanalīze, dialogs ar Jēzu, kā rezultātā arī izpaužas mīlestība uz Dievu un uz cilvēkiem. Kristīga dzīve manā izpratnē līdz ar to ir tiekšanās uz mieru un svētumu.

Kristus dod garīgu spēku

– Noslēdzot interviju un mazliet paplašinot skatījumu uz Tavu darbības lauku, pajautāšu: kā Tava privātās dzīves pieredze un lomas – sieva, māmiņa – , kas pastāv ciešā sasaistē ar Tavām mediju veidošanas aktivitātēm, ietekmē Tavu skatījumu uz to, kas notiek pasaulē, un Tavas gaidas, kas saistītas ar kristietību nākotnē?

Manapasaule.lv pastāvēja septiņus gadus, un pa šo laiku mūsu ģimene ir kļuvusi kuplāka – piedzimuši divi puikas. Pirmais dzima laikā, kad sabiedrība runāja par traģisko demogrāfisko situāciju, otrais – laikā, kad sabiedrība bija bailēs no Trešā pasaules kara. Atminos, ka dzemdības prognozēja dienā, kad notika referendums par Krimas pievienošanu Krievijai, un es toreiz prātoju, nez kā ir labāk – ja bērns vēl vēderā vai jau piedzimis, ja tiešām pienāk X stunda. Mediji tolaik bija pārvērtušies par propagandas kara lauku, bet visvairāk biju izmisusi par kristiešu strīdiem, kuri ir tie pareizie – Rietumi vai Krievija…

Grūtā atgūšanās no ekonomiskās krīzes, demogrāfiskā krīze, drošības krīze – un vēl uz to fona mana sastapšanās ar tuvu cilvēku ciešanām… Visi šie notikumi ir radījuši jautājumus par ticību, identitāti, vērtībām un dzīves jēgu.

IMG_0494
Aija ar vīru un bērniem. Foto no personīgā arhīva

– Vai šajā situācijā gluži dabiski Tava vēlme nav īpaši pasargāt savus bērnus?

Es neteiktu, ka gribu bērniem radīt siltumnīcu un, maz ticams, vai tādu izveidot būtu iespējams. Manuprāt, vecāku kontrolei un prasībām bieži vien nav pat nekāda sakara ar morāli un bērnu labumu, bet gan ar bailēm, neuzticēšanos, kādiem stereotipiem par to, ko sabiedrība domā, pašu vecāku bērnības traumām utt. Domāju, ka ir jābūt kādam jēdzīgam vidusceļam  pietiekamām rūpēm par bērniem, bet arī ne pārmērīgām. Tā kā par šo tēmu biju daudz domājusi, tad jau laikus nonācu līdz domai, ka man pašai nepieciešams ļoti paļauties uz Dievu ikvienā situācijā, kas radīsies, jāmācās tikt galā ar savām bailēm, stresu. Man ļoti negribētos kļūt par mammu, kura vienmēr zina atbildi uz jebkuru jautājumu  jo tam tā nevajadzētu būt… Bērniem vajadzētu ne tik daudz bīties no vecāku skatiena un censties piepildīt viņu vēlmes (vai jebkura cita, ko uztver gluži Dieva vietā), kā domāt par to, kāds ir Dieva redzējums un ļauties Viņa vadībai.

Sabiedrība baidās no reliģiskiem fundamentālistiem, un arī es neredzu kristietību attīstāmies šādā virzienā, kas man šķiet tikai ārēja forma. Kristietība ir kaut kas daudz dziļāks, ko varbūt citu reliģiju pārstāvji nesaprot. Un tāpēc ir jābūt kādam, kas sāk to skaidrot… Es ticu, ka Kristus dod garīgu spēku.