Svētceļojums — veids, kā izvingrināt muskuļus un ticību (papildināts)


572
Lai aizlūgtu par kristiešu vienotību un mieru Latvijā, 9.jūlijā notika svētceļojums no Limbažiem uz Igates ekumēnisko baznīcu. Pasākumā piedalījās arī TUVUMĀ komandas pārstāvji. Viena no mūsu autorēm, klostermāsa Inese Šteina, bija svētceļojuma organizatore. Par svētceļojumu nozīmi esam jau rakstījuši, publicējoties blogā ”manapasaule.lv”. Šoreiz apkopojām fragmentus no Sabīnes Kleihofas-Prūses raksta, kā arī Ineses Šteinas un Aijas Volkas personīgajām pārdomām.

 

Svētceļojums, lai neizjūk Eiropa

Par ekumēnisko svētceļojumu uz Igates baznīcu organizatore māsa Inese Šteina teic:

Māsa Inese Šteina (no labās) svētceļojumā uz Igati. Foto: Aija Volka
Māsa Inese Šteina (no labās) svētceļojumā uz Igati. Foto: Aija Volka

“Katrs solis uz sadraudzību ir pozitīvi vērtējams, jo sāpīgi, ka mēs, kristieši, esam tik sašķelti. Spēks ir vienotībā, kura nav sasniedzama uzreiz. Skaidrs, ka ekumēniska cieņa vienas konfesijas pārstāvim pret otras konfesijas garīgo praksi nav ātri iegūstama,  taču mēģinām meklēt kopīgo – tieksmi pēc tuvības ar Dievu. Svētceļojums ir kā garīgā skola pieredzējušu garīgo vadītāju klātbūtnē. Tas ir labi, paskatīties uz Debesīm, vērot skaistās Latvijas dabas ainas, gandarīt par saviem un citu grēkiem, atjaunot garīgās mājas pamatus, lai mūsu bērni un bērnu bērni neatrastu māju sabrukušu. Maršruts: Limbaži – Igate.

Kāpēc Igate? Tā ir vienīgā ekumēniskā baznīca Latvijā. Kāpēc Limbaži? Tā ir Igatei tuvākā pilsēta. Kad paceļam galvas augšup, redzam, ka ir augstāka vara pār mums. Tikai tā var mūs glābt, lai Eiropa – vismaz Austrumeiropa – nesabruktu. Lai saņemtu dziedināšanu, kaut kas jādara. Tā jāmeklē Dieva klātbūtnē.”

Pārbaudot sirdi, izturību un velosipēdu

„Svētceļojums ir garīgais ceļš. Vislabāk, manuprāt, pirms svētceļojuma ir pārdomāt to, par ko tev ir jālūdz, sarakstīt uz lapiņas un svētceļojuma laikā ņemt līdzi, lai par šīm lietām varētu domāt un lūgt,” intervijā Sabīnei Kleinhofai-Prūsei pērn teica Marta Tarabanovska. “Pavadot vairākas dienas pārdomās un Dieva tuvumā, vieglāk saredzēt skaisto un īpašo gan savā dzīvē, gan apkārtējos.”

Marta Tarabanovska stāstīja, ka devusies divreiz uz Aglonu bijušā Talsu katoļu draudzes priestera Toma Priedoliņa organizētajos velosvētceļojumos. Mērots ceļš no pašas Kolkas, minot velosipēda pedāļus vienu gadu 626 km, bet otro – jau 700 km garumā. Citāds šādā velosvētceļojumā esot ne vien pats pārvietošanās veids, bet arī zināma noslēgtība – Marta atzina, ka kājāmgājēji var iepazīties un iet kopā ar citiem, ko satikuši, bet velobraucējiem nejauši atrast paliekošu kompāniju nav tik viegli, tāpēc balsts bijis tieši ceļabiedri, kuru motivācija „gājienam” mēdz būt dažāda. „Jaunākie puiši brauc sporta pēc, priesteris brauc, jo ticība liek, citu konfesiju pārstāvji brauc, jo grib zināt, kā tas ir, izzināt. Daudzi

Martas svētceļnieku grupa
Martas svētceļnieku grupa

brauc, lai izaicinātu sevi, citi pametuši darbu, vajag gūt motivāciju, saņemt sevi rokās, bet vislielākā daļa brauc, protams, tādēļ, lai šīs 7 līdz 8 dienas pavadītu kopā ar Dievu,” novērojumos dalījās Marta. „Pirmajā gadā pati nebraucu ar garīgiem mērķiem, taču ceļā sapratu, ka Dievs „uzrok” sāpīgas lietas, kuras esmu aprakusi dziļi sirdī un izliekos, ka tādu nav. Svētceļojuma laikā bija brīži, kad šķita – izsvīstu grēkus, jo braukšana ar riteni jau tā ir liels fiziskais treniņš, un tas, ka tavā prātā notiek brīnumaina dziedināšana, kopā to padara par kaut ko burvīgu.” Lai gan ienākšana Aglonā esot kaut kas neaprakstāms, viņai galvenais neesot galapunkts un Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki, bet tieši process, ikdienā blakus esošie cilvēki un pats ceļš.

 

Krist ceļos apbrīnā vairāk nekā nogurumā

Svētceļotāji var lauzt dzirdētos aizspriedumus par kristietību kā gados vecāku cilvēku interešu pulciņu, jo, lai gan baznīcas solos bieži nākas redzēt daudz pieredzējušus cilvēkus, svētceļojumos iet dažādu vecumu cilvēki, arī bērni un jaunieši – pēc pašu iniciatīvas, ne vecāku vai pienākuma dzīti. „Augustu bez svētceļojuma es jau nevaru iedomāties, jo tās emocijas, ienākot Aglonas bazilikā, ir neaprakstāmas. Atnākot pirmajā dienā, mēs pazīstam tikai dažus cilvēkus, bet Aglonā mēs jau ienākam kā viena liela ģimene,” Sabīnei stāstīja Svetlana Manuilova, kura 2015. gadā četru dienu garumā gāja 105 km garu maršrutu ar Rēzeknes Jēzus Sirds draudzi un Katoļu vidusskolu, bet iepriekšējos četrus gadus pievienojusies Viļānu draudzei. Viņai piekrita Klinta Andža, kura svētceļojumā pirmoreiz devusies 17 gadu vecumā: „Vislabākā sajūta ir, ieejot Aglonas Bazilikā un notupstoties pie altāra. Tas ir 100% skaists mirklis, kā man patīk teikt. Pārņem gandarījums, prieks par paveikto un līst asaras.”

Klintas svētceļnieku grupa
Klintas svētceļnieku grupa

Abas ceļotājas, kas ceļu mērojušas kājām, atzina, ka viņu motivācija svētceļojumam ir lūgties par sevi un tuviniekiem un pārdomāt dzīvi. Praktiskās lietas atbīdoties otrajā plānā, tulznas ceļinieki cenšas paciest, bet laikapstākļu labums vai sliktums esot visai subjektīvs – ja vienam saules cepināšana izraisa prieku, tad cits par to pārāk laimīgs nejūtas, atceras Svetlana. Naktsmājas tiek sarunātas kultūras namos vai baznīcās, cilvēki pret svētceļniekiem esot pretimnākoši. Riteņbraucēju grupai par brokastīm parūpējušās draudzes sievietes, kuras, kā teica Marta, „brauca līdzi busiņā ar mantām un pārtikas kaudzi”, bet priesteris pats vispirms izbraukājis maršrutu, sarunājot naktsmājas.

Tuvāk Dievam un cilvēkiem

Klinta svētceļojumos devusies no Šķilbēniem, no kurienes svētceļojumu jau daudzus gadus organizē Maksimovu ģimene. „Man ir lieliskas draudzenes, kuras esmu atradusi caur svētceļojumu, tas sniedz mums iespēju būt kopā. Visi svētceļnieki ir smaidīgi, izpalīdzīgi, nesūdzas par garajiem kilometriem un iet ar prieku. Tas ir laiks, kad esi kopā ar pozitīviem cilvēkiem, kuri tev jebkurā brīdī palīdzēs, iedos padomu. Mana Šķilbēnu grupa, kurai esmu ļoti pieķērusies, ir kā viena liela ģimene.”
Klinta kā vienu no uzmundrinošākajiem svētceļotājiem nosauca Maksimovu ģimenes vidējo atvasi Terēzi: „Viņa svētceļojumā dodas jau no 7 gadu vecuma, ne reizi nav žēlojusies, bet priecē visu grupu kā mūsu saulstariņš.” Savukārt Marta, kā vienu no īpašākajiem ceļabiedriem, minēja Edgaru, kurš drīz sasniegšot 90 gadu slieksni: „Viņš svētceļojumā dodas tādēļ, ka ir kārtīgs veloguru, un katru dienu nobrauc vairākus desmitus kilometru, gada laikā vairākus tūkstošus, jo piedalās dažāda garuma braucienos arī ārzemēs.” Īpašs prieks esot arī par šādiem cilvēkiem, jo gājiens vai brauciens tomēr izraisa zināmas pārdomas un izmaiņas katrā, un varbūt kādā reizē tā būs arī izmainīta sirds. „Tas ir jauki, jo Edgars vienmēr saka, ka Dievam netic, bet vienmēr atgriežas tieši svētceļojumā,” smaidot teica Marta.


Modernā svētceļošana. Pēdējos gados svētceļojumi kļuvuši gandrīz par modes lietu. Slaveno Santjago de Kompostelas ceļu 2014. gada darbīgākajā mēnesī – augustā – mērojuši vairāk, nekā 50 tūkstoši svētceļnieku, bet 2013. gadā ceļinieku kopskaits bijis vairāk, nekā 200 tūkstoši. Statistika atklāj datus par kājāmgājējiem, velobraucējiem, ceļā dodas arī zirga mugurā un pat ratiņkrēslā.


Gājieni, pārgājieni, praidi vai svētie ceļojumi. Kāda atšķirība?

Aija Volka pirmoreiz mūžā svētceļojumā piedalījās 2015.gadā: “Es, baptiste būdama, pievienojos katoļiem un luterāņu mācītājam Limbažos, lai dotos uz Igati. Man gan ir jāatzīstas, ka līdz galamērķim netiku, knapi kādus 3 kilometrus pieveicu.

Aija Volka svētceļojumā uz Igati 2015.gadā.
Aija Volka svētceļojumā uz Igati 2015.gadā.

Gāju ar saviem diviem bērniem. Vienā rokā man bija mikrofons, otrā dziesmu lapiņa. Mana krustmāte tikmēr stūma manu bērnu ratiņos. Kad beidzu dziedāt, tad turpināju stumt savu bērnu. Kad sākās akmeņains ceļš, remontdarbu dēļ, ticības brāļi palīdzēja nest ratus, mazāko bērnu turēju rokās, ar vienu roku pieturot arī četrgadnieku. Kad man aizlūza balss, svētais ceļojums bija galā, braucām atpakaļ uz Rīgu. Cerēju pagūt atveseļoties, jo nākamajā dienā bija paredzēts dziedāt savā

draudzē. Bet ar veselības stāvokli kļuva tikai sliktāk. Rezultātā knapi parunāt varēju, kur vēl dziedāt. Tā, lūk, izvērtās mans svētceļojums.

2016.gada svētceļojumā uz Igati Aija kopā ar vīru- šoreiz izdevās sasniegt galamērķi. Foto: Brigita Kabuce
2016.gada svētceļojumā uz Igati Aija kopā ar vīru- šoreiz izdevās sasniegt galamērķi. Foto: Brigita Kabuce

Pēc šī svētceļojuma man pārdomas radās par to, vai un kāpēc svētceļojumi atšķiras no jebkuriem citiem gājieniem. Piemēram, varbūt no malas es kādam izskatījos tāpat, kā manās acīs, savukārt, izskatās ”jocīgie” krišnaīti? Varbūt padomju laikus piedzīvojušajiem roku vicināšana sveicinot atgādināja pionierus? Varbūt dziedāšana kādam atgādināja dziesmu svētku gājienu? Varbūt kristīgās ticības apliecinājums, izejot ielās, kādam šķita gluži tas pats, kas praida gājienā apliecinājums solidaritātei ar seksuālajām minoritātēm?

Lasīju preses relīzi par karavīriem, kur bija rakstīts, ka viņi iešot “pārgājienā” uz Aglonu, tostarp, uzlabojot fizisko formu un apskatot kultūras pieminekļus. Tā savādi tas izskatījās, jo “pārgājienu” taču vadīs mācītājs. Preses relīzi laikam rakstīja kāds, kuram tie gājieni viss viens… Savam bērnam “kāpēcītim” skaidroju, ka, iet svētceļojumā, ir tāpat, kā trīs gudrajiem meklēt Jēzu, sekojot zvaigznei. Tikai vēlāk aizdomājos, ka varbūt patiesībā bija jāstāsta par to, ka pati mūsu dzīve ir svētceļojums, kad mēs katrs nesam savu krustu, ja reiz sekojam Jēzum. Lai nu kā būtu, es zinu, ka to, kas notiek manā sirdī, tā patiesi zina tikai Dievs. Kādām darbībām jēga vai bezjēga atklājas ar laiku. Lai arī neesmu katoliete (un baptistiem nav tradīcija doties svētceļojumos), tomēr man bijusi tā laime kopš bērnības apgūt kristīgo mācību. Tā ir mana “auglīgā dobe”. Un, ja mani kāda ticības māsa vai brālis aicina iet svētceļojumā, tad tas ir pats Dievs, kurš aicina mani stiept savus zarus pretī Viņam, kurš mani ”dobē” iestādījis. Cita veida gājieni droši vien arī nav peļami, ja vien neizrauj mani no “auglīgās dobes”. Tikai tad, ja neizrauj… ”

 


Iesakām svētceļojumus jūlijā

No 11. Līdz 16.jūlijam. Svētceļojums uz Polijas Tatru kalniem. Izbraukšana no Vidsmuižas

No 18.līdz 24.jūlijam. Svētceļojums uz Krimuldas baznīcu. Pulcēšanās Nītaures luterāņu baznīcā.

No 29.jūlija līdz 15.augustam. Svētceļojums no Tukuma uz Aglonu.