“Tā ir lieliska reklāma!” pauž Andrejs Mediņš par Bruknas kopienas skandālu (+ VIDEO, INFOGRAFIKA)

Pēc vairāku dienu klusēšanas prāvests, ”Kalna svētību kopienas” dibinātājs un vadītājs Andrejs Mediņš komentējis Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un Tiesībsarga biroja pārmetumus par bērnu tiesību pārkāpumiem Bruknas muižā. Par radušos situāciju viņš pauž, ka saņemta ”pirmā sūdzība, unikāla sūdzība, dievišķa sūdzība un lieliska reklāma – Paldies Dievam, ka viss tā ir noticis!” “Šeit ir ļoti liela stingrība, kārtība, disciplīna un es par to nekaunos,” preses konferencē 25. augustā vēstīja A. Mediņš.

Bruknas muižas “Kalna svētības kopiena” darbojas kopš 2001. gada, katoļu priesteris Andrejs Mediņš apgalvo, ka kopienā iesaistīti ap 300 cilvēkiem. Pēc apsūdzībām nav neviena bērna. Viņš skaidroja, ka Bruknas muižas izveidošana un uzturēšana, tajā notiekošais sociālais darbs ar pieaugušajiem, kuriem ir pašnāvnieciskas tieksmes, atkarības un citas problēmas, viņam ir Dieva dots aicinājums. Kalna svētību kopienā ticība ir garīgās satiksmes pamatnoteikums, lai cilvēki, kas ir ievainoti, vēl vairāk nesāpinātu sevi un citus. Kopiena ir ekumēniska, tā norādīts brukna.lv mājaslapā. Priesteris akcentēja, ka tā ir vieta negribētiem, atstumtiem un garīgi izvarotiem bērniem, un valstij nav nekā ko labāka piedāvāt. Taču A. Mediņš ir atvērts sadarbībai ar valsts iestādēm, sociāliem darbiniekiem, žurnālistiem, lai uzlabotu esošo sistēmu.

Dalība Bruknas kopienā ir brīvprātīga. Pēc priestera teiktā, ja izvēlies būt tur, tad arī izvēlies pakļauties kopienas noteikumiem, kuri ir stingrāki nekā sabiedrībā ir ierasts. Bruknas muiža ar bērniem, pusaudžiem, sāka darboties pēc vecāku lūgumiem – pārmācīt, palīdzēt bērniem, taču ir noruna, ka “bērni kopā ceļas ar pieaugušajiem, kopā ēd, kopā strādā, kopā iet gulēt. [..] Kā laukos [..] Mums nav saplānotas darba stundas, bet gan mēs izdzīvojam dzīvi.”

Preses konferenci vadīja Maija Kalniņa, kura vedināja domāt par pasākumu, kas notiek katru gadu Bruknā “Uzcel savu baznīcu”, pieminot, ka ļoti daudz radošās industrijas cilvēku iesaistās šajā projektā: “Kas mēs esam lohi, kas grib 10 gadus braukt uz “Uzcel savu baznīcu”?”

M. Kalniņa vēstīja, ka pašu Bruknas muižu uzcēla tie, kas rāpo no grāvjiem ārā, visi tie, kuri bija negribēti. Un A. Mediņš atklāja, ka tikai tādēļ, ka muižas ēku cēla narkomāni, alkoholiķi, pašnāvnieki, tā nav nodota ekspluatācijā. Bārbeles zēnu skola gan ir nodota ekspluatācijai.

Par apsūdzībām, ka Bruknā neesot medicīniskais personāls katram gadījumam, A. Mediņš vaicāja, vai ģimenē esot, norādot uz to, ka jaunieši šeit ir ar vecākiem, un vecāki rūpējas par jauniešu medicīnisko palīdzību, ja tā ir nepieciešama.

Sociālajos medijos cilvēku viedokļi dalās – vieni uzskata, ka palīdzēšana bērniem caur darba tikumu un ticību, ko piekopj Bruknā, ir cilvēktiesības pārkāpjoša, pat sektantiska, stereotipizējot kopienu ar dažādiem negatīviem ticības vēstures notikumiem, taču citi – atbalsta, saskata darba tikumu par labu esam, cienot A. Mediņa metodes. Priesteris komentē:

“Jaunieši ir sačekarēti šīs brīvības dēļ, nav pienākumu, ir tikai tiesības”.

A. Mediņš bieži minēja, ka Bruknas muiža nav iežogota, tā vienmēr ir atvērta, tāpēc jebkurā laikā tajā var ierasties un pašiem izvērtēt situāciju. Priesteris atklāja nākotnes plānus – veidot jauniešu māju, kas būtu platforma diskusijām par svarīgām dzīves tēmām un mācībām, par nepieciešamajām prasmēm dzīvē, jauniešu sadarbību ar vecākiem, kopā darīšanu.

“Es esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš man deva iespēju no akmeņiem uzcelt baznīcu,”

teica A. Mediņš un aicināja skatīties uz darbiem, nevis sekot līdzi likumiem, birokrātijai, kā arī piebilda, ka viņš netur ne uz vienu ļaunu, bet ir pateicīgs par notikušo, kas arī ir mācība turpmākajam.

Kā jau iepriekš minēts, A. Mediņš pirms preses konferences vairākas dienas klusēja, nesniedzot nekādus komentārus medijiem. Diemžēl arī Tuvumā.lv redakcijai 26. augustā nav izdevies ne sazvanīt, ne iegūt atbildi īsziņā- uz iecerētajiem papildjautājumiem specifiski kristiešu auditorijas interesēs.

Zemāk Viktorijas Račes infografika pēc publiski pieejamās informācijas

Zemāk preses konferences video ieraksts, ko nodrošināja portāls ”DELFI”

Atbalstītāju komentāri

Vairāki sabiedrībā zināmi ļaudis pauduši atbalstu priesterim A. Mediņam, tāpat arī cilvēki, kuriem Mediņš nesavtīgi palīdzējis tikt pāri dažādām dzīves grūtībām publiski dalījušies savās pieredzēs.

Bārbeles Zēnu pamatskolas direktore: Mediņš mums visiem ir lielais tētis (Skaties.lv/LETA)

”Neatkarīgās Rīta Avīzes” publiciste Elita Veidemane sociālajā tīklā ”Facebook”: ”Priesteris Andrejs Mediņš nav putekļu slotiņa, viņš drīzāk ir smilšpapīrs. Bet publikas daļa, kas drīz pārsprāgs savā liekulībā, nezina, kur dēties, kad viņš saka: „Tizlie vecāki sava mazā pirdiena priekšā neko nevarēja izdarīt.” Tieši kurš vārds bija nepareizs? Kura intonācija bija nepatiesa? „Lielo” cilvēku nevarība mazo „pirdienu” priekšā – tā ir šodienas realitāte. Tā ir šodienas ačgārnā pasaule, kuras labošanai noder vienīgi smilšpapīrs. Putekļu slotiņu varat izmest.”

Saeimas deputāts Juris Jurašs (JKP) sociālajā tīklā Facebook:

Mācītājs Juris Cālītis ”RīgaTV24” raidījumā ”Ziņu top5”:

Arī motokluba ”Bucefals” pārstāvji sociālajā tīklā ”Facebook” kolektīvi pauž atbalstu priesterim:

Reinis Raudis pauž savu pateicību Mediņam: “2013. gadā es biju tuvu nāvei, jo biju nodzēries tik tālu, ka neviens mani negribēja redzēt. Es lūdzu palīdzību Andrejam Mediņam Bruknā. Viņš mani pieņēma. Bruknā nodzīvoju gadu līdz 2014. gada rudenī man bāriņtiesa atdeva meitu Lauru. Man nebija ne darbs, ne dzīvesvieta. Andrejs mani pierakstīja Bruknā un meitu Lauru iekārtoja Bārbeles bērnudārzā, kamēr es pats sāku strādāt un par meitu varēju gādāt. Ja nebūtu šis cilvēks Andrejs Mediņš, es vairs nebūtu starp dzīvajiem. Šo cilvēku vajadzētu likt par Valsts prezidentu, bet viņš, es domāju, neietu, ja varētu. Paldies Tev, Andrej.”

Interneta vietņu ”Nekropole” un ”Timenote”  vadītājs Aivars Borovkovs: “Laikā, kad tiek slēgtas skolas un tieši lauku bērniem ir liegta pilnvērtīga izglītības iegūšana, kāds ir atļāvies iet pret straumi – sagruvusi un aizlaista lauku skoliņa ir pārvērtusies par Gaismas pili.
Tos, kuri atļaujas nostāties priekšā, pirmos arī sit. Dzīvē bieži vien kāds solis, notikums vai rīcība ir izvēle. Arī šoreiz – ērti iekārtojoties krēslā, vērot šo ķengājošo uzbrukumu tam, kurš dara vai nostāties blakus Cilvēkam un nepieļaut to. Mana izvēle ir skaidra un konkrēta – nepieļaut. Esmu par rīcību!”