Aijas Volkas komentārs: Pazīmes, kad Dievs ir kā narkotikas, un citas atkarības


392
“Šķiet, ka Latvijā ir pienācis laiks atkal runāt par destruktīvām sektām, kultiem un kopienām,” tā 20.augustā ”Twitter” ierakstīja Latvijā populārā politikas un sabiedrisko procesu vērotāja Iveta Kažoka. Šis viedoklis bija veltīts plašsaziņas līdzekļos izskanējušajam skandālam saistībā ar it kā notikušiem nepilngadīgu bērnu tiesību pārkāpumiem, (pār)audzinot pusaudžus kristiešu sabiedrībā tik mīlētajā un apbrīnotajā Kalna svētību kopienā Bruknā. Šajā saistībā- piedāvāju izglītojošu materiālu par jēdzienu ”sekta” ar to primāri domājot reliģisku atkarību stimulējošu vidi.

 

Nezinot Bruknas kopienas ”iekšējo virtuvi”, personīgi atturēšos komentēt to, kādas tieši ir priestera Andreja Mediņa pusaudžu audzināšanas un atkarīgo terapijas metodes, un vai apsūdzības ir vai nav patiesas. Man sirdī ir runāt par aspektu — ”sekta” — tādā nozīmē kā reliģiska atkarība (pieļauju, ka tieši par to satraucās I.Kažoka), lai ieviestu skaidrību, kādā gadījumā vispār teorētiski būtu pamats bažām.

Kas ir sekta?

Produkti Archive - Page 409 of 804 - Grāmata24
A.Jegorovs. Uzvedības atkarības. Vāka attēls

Akadēmiskajā vidē mūsdienās vairās lietot jēdzienu ”sekta”, jo sarunvalodā to bieži izrunā aizskarošā intonācijā. Tā vietā pieņemts lietot jēdzienu — ”jauna reliģiska kustība”. Par jaunu parasti neuzskata to, kas ir ”tradicionāls” un ar bagātu vēsturi, bet jauni veidojumi, kas, iespējams, darbojas vēl ”pagrīdē” — nav valstī oficiāli reģistrēti un līdz ar to vēl nav institūciju redzeslokā. Kādas pazīmes liecina par iespējamiem psiholoģiskiem traucējumiem saistībā ar piederību kādai reliģiskai kopienai, draudzei vai organizācijai? Piedāvāju konspektu no Alekseja Jegorova grāmatas ”Uzvedības atkarības” (RaKa, 2009).

 

Reliģiskās atkarības pazīmes

Reliģiska atkarība var attīstīties jebkuras konfesijas ietvaros. Lielāks potenciāls dažiem indivīdiem piedzīvot psiholoģiskas problēmas ir organizācijās, kuras piekopj noteiktu taktiku, kā vervēt jaunpienācējus, strikti ievēro reliģiskus rituālus un kuru pārstāvji piedzīvojuši vajāšanas savu reliģisko uzskatu dēļ. Riska grupa, kam var rasties atkarība, ir cilvēki, kas pieslējušies organizācijai psiholoģiskas krīzes brīdī (tuva cilvēka nāves, attiecību pārtraukšanas, smagas slimības, finansiāla kraha, brīvības atņemšanas v.tml.), un kad organizācija ir tā, kas palīdz mazināt trauksmi, risināt problēmas. Problēma ir apstāklī, ja organizācijas vadītājs kļūst par cilvēku, kurš ieguvis neierobežotu varu un kontroli. ”Reliģiskā atkarība atšķiras ar noturīgu vajadzību pārlikt atbildību par savām attiecībām ar Dievu uz visspēcīgo skolotāju vai svēto vīru, kuram jānosaka reglaments attiecībām ar Dievu: ko lasīt, ko ēst, cik gulēt,” raksta A.Jegorovs.

Galvenās pazīmes ir nepiekāpīga (rigīda), ”melnbalta” domāšana, pazemināts pašvērtējums, maģiskā domāšana, greiza attieksme pret visu (Vanderheyden, 1999).

 ”Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt.”

1.korintiešiem 6.nodaļa 12.pants

P.Buts (Baute, 1993) grāmatā ”Kad Dievs kļūst par narkotiku” aprakstījis šādus reliģiskās atkarības simptomus:

  • nespēja domāt, šaubīties un uzdot jautājumus par reliģisko informāciju un/vai vērsties ar to pie reliģiskās autoritātes;
  • melnbalta, vienvirziena domāšana;
  • ticība, balstīta uz kaunu, ka neesi pietiekami labs un ne visu dari pareizi;
  • maģiska pārliecība, ka Dievs visu izdarīs priekš tevis arī bez tavas nopietnas līdzdalības;
  • nepiekāpīga uzmācīga sekošana noteikumiem, ētiskām normām un priekšrakstiem;
  • bezkompromisa spriedumi: gatavība visur atrast trūkumus un ļaunumu;
  • uzmācīgas tieksmes uz lūgšanām, iešanu uz baznīcu vai misionāra darbību, rakstu citēšanu;
  • nereālistiski finansiāli ziedojumi;
  • pārliecība, ka sekss- tas ir kaut kas netīrs, ka visas ķermeņa un materiālās baudas ir ļaunums;
  • kompulsīva pārēšanās un/vai pārmērīgi gavēņi;
  • konflikts un strīdi ar zinātni, medicīnu un izglītību;
  • progresējoša atteikšanās no reāla darba, izolācija, iepriekšējo attiecību pārtraukšana;
  • psihosomatiskas saslimšanas: sāpes mugurā, bezmiegs, galvas sāpes, hipertenzija;
  • manipulācija ar citātiem vai tekstiem, izredzētības izjūta, paziņojumi par personīgiem vēstījumiem no Dieva;
  • transam līdzīgi stāvokļi, laimīga sejas izteiksme;
  • taisnības un pārākuma izjūta: ”Mēs pret visu pasauli”, ietverot atteikšanos no pārējās cilvēces; vilšanās, lielas šaubas, psihiskā, fiziskā un emocionālā krīze, sauciens pēc palīdzības.

D.Raiens un Dž. Van Voderens (Ryan, Van Vonderen) salīdzinājis reliģisko atkarīgo ar alkoholiķi, piemēram, ja garastāvoklis ir atkarīgs no noteiktām darbībām, un garastāvoklis pazeminās tad, ja šo darbību neveic (viens nelaimīgs, ja nedabū spirtu; otrs nelaimīgs, ja netiek uz baznīcu vai nedabū Bībeli). Otra kopīgā iezīme  — ja izvairās no cilvēkiem, kas nav ”savējie” (vienam patīk alkoholiķu sabiedrība, otram patīk ticīgo sabiedrība, ar ko sakrīt domas, un noliedz bijušos draugus un radus, ja tie nepiekrīt uzskatiem). Trešā kopīgā iezīme  — laime ir atkarīga no tā, vai apmeklēta noteikta vieta (viens apmeklē bāru, otrs baznīcu vai sanāksmes).

”Reliģiskā atkarība, kā jebkura cita, kļūst par vienu no bēgšanas veidiem no trauksmes, atbildības, nepieciešamības risināt savas personīgās un garīgās problēmas,”

 

raksta A. Jegorovs. Bieži vien, bēgot no vienas atkarības, iegūsti cita veida atkarību. Protams, visas atkarības salikt ”vienā maisā” arī nevar — reliģiskā atkarība tiek uzskatīta par tā saucamo ”sociāli pieņemamo”, līdzīgi kā darbaholismu. Tā var pazemināt dzīves kvalitāti, bet nevarētu apgalvot, ka totāli iznīcina cilvēka laimi un gribu.

Kāda rīcība ir destruktīva jeb iznīcinoša?

Raksta sākumā minēju, ka I.Kažoka piesauca ”destruktīvu sektu”. Tā ir ļoti nopietna apsūdzība un, manuprāt, ja bez nopietnu pierādījumu pamata, absolūti nekorekta. Tuvumā.lv redakcijas rīcībā nav informācija, ka jebkurā no Latvijas kristiešu kopienām, draudzēm vai organizācijām vadītāji būtu apzināti ļaunprātīgi, iznīcinot sekotāju brīvo gribu. Cita lieta, ka mēdzam uzzināt par gadījumiem, kad atsevišķi ticīgie cieš no kādiem psiholoģiskiem traucējumiem un/vai reliģiskās atkarības, un arī organizāciju vadītāji paši mēdz piedzīvot kādu atkarības formu. Piemēram, nesen sabiedrība uzzināja par luterāņu mācītāju Kasparu Simanoviču, kas cietis no izdegšanas sindroma, tātad, ļoti iespējams, ka piedzīvoja darbaholismu (jeb atkarību no darba).

Lai pārmestu ”destruktīvu” līdera rīcību, būtu jānovēro ”destruktīvs kults”, kas virzīts uz indivīda apziņas izmainīšanu, kā rezultātā var rasties psihiski traucējumi — kulta trauma. Lai piesauktu kaut ko tādu, būtu jābūt organizācijā līderim ar pazīmēm, ko uzskaitījuši S.Arterberns un Dž.Feltons (Arterburn, Felton, 1991):

  • līderis visu un visus kontrolē;
  • kad rodas problēmas, līderis tūlīt atrod vainīgo un atmasko to;
  • līderis nekļūdās;
  • līderis nekad neparāda situācijas realitāti;
  • līderis nekad nedemonstrē savas jūtas, ja tās nav pozitīvas;
  • līderis neuzdod jautājumus, īpaši, ja tie ir kādam nepatīkami;
  • līderis neko nedara, kas nepiederas viņa lomai;
  • līderis nevienam neuzticas;
  • līderim nav nekas svarīgāks, kā iegūt naudu organizācijai;
  • līderis par jebkuru cenu saglabā organizācijas vai ģimenes tēlu.

Kulta traumas rezultātā var rasties (pēc V.Paškovska, 2006):

  • pazemināta interese par ģimeni, draugiem, darbu un mācībām, pieaug agresivitāte attieksmē pret tuviniekiem;
  • ģērbšanās manieres izmaiņas;
  • mainās runa: izteikumi rada iekaltas runas iespaidu (”atskaņojuma plate”);
  • tiek praktizēta bieža aiziešana no mājām bez paskaidrojuma;
  • biežas telefona sarunas,
  • ilgstoša lasīšana un meditācija;
  • mainās ēšanas režīms;
  • pēkšņas intensīvas sāpes iekšējos orgānos;
  • halucinācijas, paralīze, sensorās sfēras zaudējumi (tiem, kas praktizē transa metodes);
  • atkarības sindroms, kad dzīvei svarīgi lēmumi tiek pieņemti tikai pēc padoma un ar vecākā atļauju;
  • psihozes ar agresīvu un pašnāvniecisku uzvedību;
  • paranojāli murgi;
  • posttraumatiskais stresa sindroms (pēc aiziešanas no organizācijas).

Lūk, šāds ir pazīmju komplekts (un diagnozei nepietiks ar vienu vai divām pazīmēm), lai secinātu, ka — ļoti iespējams — apmeklēta organizācija, kas izraisa kulta traumu, un visticamāk ir nepieciešama ārstēšanās pie psihoterapeita.

Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu. Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.”

Jāņa evaņģēlijs 8.nodaļa 34.-36.pants

Pēc A.Jegorova domām,

ar atkarīgu cilvēku (alkoholiķu, narkomānu u.c. ķīmisko vielu atkarīgo) rehabilitāciju nevajadzētu nodarboties ”totalitārām sektām”, kā piemēram, saeintologiem, turpretim tradicionālu konfesiju programmas ir atbalstāmas, jo pētījumi uzrāda labus rezultātus.

Kristiešiem pieņemts uzskatīt, ka atkarības no vielām rodas no garīgā vakuuma. ”Ilgstošas attiecības ar Dievu nodrošina pamatu terapeitiskām izmaiņām (McCoy et al.2005).

Citas atkarības

Pēc A.Jegorova klasifikācijas, bez ķīmiskās atkarības (alkoholisms, narkomānija) — ko visbiežāk ārstē — un reliģiskās atkarības, ko dēvēt par ”sociāli pieņemamu”, sabiedrībā vēl novēro:

”Pildait Dieva gribu kā Kristus kalpi, no visas dvēseles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikdami, bet labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara Tam Kungam.” /Pāvila vēstule efeziešiem 6.nodaļa 6.pants
  • tieksmi uz azartspēlēm;
  • erotiskās atkarības (mīlestības atkarība un seksuālā atkarība- kad otrs cilvēks ir atkarīgā objekts);
  • citas ”sociāli pieņemamās” atkarības kā darbaholisms (izdegšanas sindroms), sporta atkarība; attiecību atkarība (no pļāpāšanas u.c.); naudas tērēšanas atkarība (iepirkšanās);
  • tehnoloģijas atkarības (no interneta, mobilā tālruņa, televizora u.c. ierīcēm);
  • pārtikas atkarības (tieksme uz pārēšanos vai badošanos).

Domāju, jebkurš kristietis piekritīs, ka patiesai ticībai Dievam vajadzētu būt brīvību dodošai. Galu galā, lai viss, ko darām, ir kā Tam Kungam, nevis cilvēkiem.

Pēcvārds par Bruknas kopienu

Jau teicu, ka nebūtu korekti komentēt apvainojumus un notiekošo Bruknas kopienā, nezinot (neizpētot) ”iekšējo virtuvi”. Tik tālu arī atturēšos no komentāra. Vien vispārīgi varu piebilst par dažiem aspektiem no saviem novērojumiem, vadot nodibinājumu ”Kristīga dzīvesveida izpētes fonds”.

Priesteris Andrejs Mediņš intervijā ”TV3 Ziņās” 4.jūlijā, komentējot ”Covid-19” pandēmijas laikā novēroto:

“Tas ir brīnišķīgi šiem daudzajiem muļķiem vecākiem, kuri [..] dzīvo ar apziņu – skolai ir mani bērni jāveido, bērnudārzam jāveido mani bērni, man liels prieks, ka beidzot vecāki tika atkailināti savā trulumā, saprotot, ka viņiem nav pat īsta kontakta ar saviem bērniem, viņiem nav īstu attiecību un nav pat uzticēšanās starp saviem bērniem. To es redzēju ļoti daudz, ka vecāki juka prātā un ka viņi saprata, ka viņi nav spējīgi dzīvot kopā ar saviem bērniem. Un man arī bija piedāvājumi – Andrej, vai tu varētu paņemt pie sevis viņus, jo mēs vairs nevaram izturēt, viņi ir nesavācami, bet, ziniet, tā ir milzīga traģēdija.”

Avots: skaties.lv

Cik man ir zināms, Bruknas kopiena ir saistīta ar Latvijā tā saucamo tradicionālo konfesiju ar bagātu vēsturi — katolicismu — un ir oficiāli reģistrēta organizācija, kurai turklāt agrāk bijis sabiedriskā labuma statuss. Attiecībā uz attieksmi pret bērniem, viņu tiesībām un vispārīgi bērnu audzināšanu — katoļu vidē pastāv daudzi rakstīt un nerakstīt likumi, kas ietekmē dzīvesveidu, un kas savā ziņā arī izriet no priekšstatiem, kāds ir Dievs Tēvs. Tradicionāli — zinām, ka liela nozīme ir autoritātēm, respekts pret vecākiem cilvēkiem, cieņā ir darba tikums, ir stingra attieksme pret grēku, prasība pēc grēku nožēlas un izpratne par sodāmību. Audzinot bērnus, mēdz būt stingras prasības arī pret apģērbu, runas veidu utt. Tiesa, katoļus raksturo vēl interese par zinātniskiem pētījumiem un atklājumiem, un katoļu vidē ir arī psihoterapeiti, pedagogi un citi speciālisti, kuri labi zina arī tā saucamos ”liberālos uzskatus” par tiesībām, audzināšanu, pētījumiem par stingras audzināšanas sekām utt. Starp paaudzēm mēdz būt atšķirīgas pieejas ne vien katoļu sabiedrībā, bet arī citās konfesijās, un tradīcijas mēdz mainīties — transformējas, rodas jaunas vai arī notiek mēģinājums atgriezties pie vecām, senāk atmestām.

No malas skatoties,  Bruknas kopiena rada iespaidu kā kaut kas ”jauns”, jo nemitīgi nāk klajā ar jaunām iniciatīvām. Te tiek būvēta Baznīca (ar Latvijai netipisku arhitektūru un konceptu), te dibināta puišu skola, te meiteņu skola (lai arī ”parastajās skolās” tagad zeķes māca adīt un ēst gatavot abiem dzimumiem) utt. Savā ziņā ”jaunais” ir reanimēts ”vecais”, un izbrīnu var radīt gadījumā, ja izskatās kā kaut kas ārpus ”normālā” un vispārpieņemtā mūsdienu dzīvesveidā. Tapt apsmietam par sektantu vari būt tad, ja esi atšķirīgs no ”vidējā latvieša”, tātad, ja esi savā ziņā minoritāte. Taču paradoksāli, ka katoļi Latvijā taču nav minoritāte, bet — gluži pretēji — otra izplatītākā kristīgā konfesija (aiz luterāņiem).

Skandāls saistībā ar Bruknas kopienu labi izgaismo sabiedrības uzskatus par to, kas ir un kas nav ”normāli” ne tikai attieksmē pret bērniem, viņu audzināšanu, bet arī mūsu pašu vēlēto amatpersonu iedibināto likumu izpratni un jēgu.

No publiski pieejamās informācijas rodas iespaids par milzīgu kristiešu atbalstu priestera Mediņa iniciatīvām un ”stingrajām metodēm” — pat, ja tās ir pretējas Latvijas likumiem; vai arī tiek izteiktas šaubas par pārmetumu patiesumu (aizdomas, ka melo bērni un/vai mediji). Ja neskaita institūciju ekspertu pārmetumus (atsauces uz likumiem), tad no kristiešu vides izskan jautājumi par to, vai kopienā tiek ievērotas atziņas no mūsdienu psiholoģijas, pedagoģijas un kāds Dieva tēls tiek radīts nepaklausīga bērna acīs. Šie būtu jautājumi, kas vēl gaida atbildes (līdz preses konferencei, kas būs otrdien; līdz šim pats priesteris Mediņš no komentāriem izvairījies).