Nāves tuvums un puisis Imanuēls. Vizmas Šulcas atmiņu stāsts

Kad trīspadsmit gadu vecumā kārtējo reizi atrados slimnīcas bērnu nodaļā, Dievs neparastā veidā atgādināja par Jēzu un mīlestību, un pilnībā izmainīja manu izmisuma pilno situāciju.

Nekad neaizmirsīšu labos dakterus un jaukās, sirsnīgās medicīnas māsiņas. Taču, neskatoties uz visām milzu rūpēm, kas man tika veltītas, termometra dzīvsudraba stabiņš katru pēcpusdienu apliecināja, ka slimība nav uzveikta. Man pašai likās, ka dienu no dienas kļūst arvien ļaunāk. Acu plaksti bija tik savādi smagi, ka dažkārt pamodos, bet nespēju tos bez grūtībām atvērt.

Mirušo ielenkumā

Kādu nakti, kad man briesmīgi sāpēja galva, mēģināju pasaukt medmāsu, bet balss skaņa likās tik vārga, ka neskanēja tālāk pār lūpām. Piecēlos, atradu čības un devos pati meklēt dežūrmāsu. Tur jau pa naktslampiņas vāji apgaismoto gaiteni viņa nāca, turot rokās baltu vīstokli. Ejot man garām, viņa strupi noteica, lai pagaidot, un aizsteidzās tālāk, ārā pa pagalma durvīm. Apjautu, kas baltajā autiņā bija ietīts…Vīstoklis ar bērna līķīti tika aiznests uz pagalma pretējo pusi…

Tur atradās drūma celtne, kurā novietoja visus mirušos cilvēkus: gan lielos, gan pavisam maziņos. Šī celtne bija pilsētas morgs, kuras vienā galā atradās zāle atvadu ceremonijām. Bezcerīgās ainas varēja vērot pa palātas logu gandrīz katru dienu.

Viendien kravas automašīna bija atvedusi sniegā atrastu, sastingušu jaunekli. Vecāki, nesagaidījuši savu dēlu no ballītes, tobrīd bēdu pārņemti stāvēja pie drūmās celtnes durvīm.

Medmāsa drīz atgriezās, pakāra atslēgu gaitenī uz naglas un, nomazgājusi rokas, iedeva man gaidīto tableti. Tagad galvassāpes mitējās, bet to vietā mani mocīja nelaba dūša. Nespēju iemigt. Bail bija aizvērt plakstiņus, ja nu tos vairs nekad nevarēšu atvērt.

Jādomā bija par mazo, mirušo bērniņu.

Cik garš bija nupat redzētā bērniņa mūžs? Varbūt dažas nedēļas? 

Pēc dažām dienām, kādā pēcpusdienā, no pieaugušo slimnieku ēkas atstūma ratus ar diviem mirušajiem. Zem palaga skaidri varēja apjaust sievietes ķermeņa siluetu, bet tam blakus mazais vīstoklītis noteikti bija viņas jaundzimušais bērniņš. Man bija sajūta, ka mana sirds tūlīt apstāsies, ka žēlums un bezcerība to nosmacēs. Atkal negulēta nakts. Aiz loga trakoja vējš, griezdams vērpetēs sniegu un citu pēc cita lauzdams nokaltušos zarus.

No rīta vējš bija mitējies. Lielām pārslām sniga sniegs. Piecēlos un, lai neredzētu neko nepatīkamu vai satraucošu, devos pie palātas otra loga. Tur varēja vērot slimnīcas fasādes puses apstādījumus un garām ejošos pilsētas iedzīvotājus, bet tālāk, pāri ielai, bija redzams ceļš vai gara iela un liels plakāts ar uzrakstu – ,,KOMUNISMA CEĻŠ”. Sīkākos burtus no tik lieka attāluma izlasīt nebija iespējams. Par godu padomju armijas dienai gar visu ceļa malu bija izkarināti sarkani karodziņi. Acis pašas slīdēja gar koši plīvojošo rindu un atdūrās pie kapsētas apsnigušajiem dzīvības kokiem. Vai ceļš tur beidzās? Tā nevarēja būt…Taču tālāk nekas vairāk nebija saskatāms. Ceļa galā redzēju tikai kapus.

Nāves tuvums

Labi, ka palātā nebiju viena. Sadraudzējāmies ar vienaudzi Ilgu, kuras gulta atradās pie palātas pretējās sienas. Ilgu iepazīstināju ar Saulcerīti, kura slimnīcā ārstējās atkārtoti. Katru reizi, kad ierados slimnīcā, Saulcerīte, mana uzticamā slimnīcas draudzene, jau bija priekšā, par mani mazliet vecāka, ļoti skaista meitene ar gariem, tumšiem matiem.

Ar savu izskatu, mieru un mazliet nebēdnīgo izturēšanos Saulcerīte apkārtējos raisīja apbrīnu. Tajā reizē viņai bija iedalīta atsevišķa palāta, gaiteņa otrā galā. Karantīnas laikā slimnīcā nevienu ciemiņu pie slimajiem neielaida. Taču pret Saulcerīti personāls izturējās īpaši draudzīgi. Pati savām acīm redzēju, ka no Saulcerītes istabas iznāca viņas dvīņu māsa. Viņu līdzība bija nepārspējama.

Saulcerītei līdzi bija vairākas dziesmu klades, jo dziedāšana viņai sagādāja lielu prieku. Pie gultas meitenei stāvēja naktsskapītis, kurā netrūka nekā, kā man šķita, no pasaules veselīgākajiem kārumiem. Viņa kā labā pasaku feja cienāja ar tiem visus slimos bērnus, kuri vien pie viņas iegriezās.

Vēl dažas reizes mums izdevās kopā padziedāt. Tikai dažas reizes…

Tad kādu dienu mūs pie draudzenes vairs neielaida, jo Saulcerītei esot vairāk jāatpūšas. Redzējām, kā pie viņas iekšā ārā skraida ārsti un medmāsas ar sistēmām. Mēs vēl vairākkārt mēģinājām durvīm tuvoties, bet katru reizi tikām aizraidītas uz savu palātu. Pat pa durvju šķirbu draudzeni vairs ieraudzīt neizdevās, jo viņas palātas durvis vienmēr bija cieši aizvērtas.

Kādā vēlā pēcpusdienā mēs sākām iztaujāt apkopēju, kura pašreiz ieviesa tīrību mūsu palātā. Viņai vajadzēja zināt, kas notiek ar mūsu draudzeni… Apkopēja savukārt brīnījās, kā mēs varot nezināt, jo pagājusi jau nedēļa kopš Saulcerīte nomirusi.

Bezcerības skavas

Lietus lielām lāsēm kausēja lāstekas… Ziemas zobeni cits pēc cita krita, vējam tos mētājot uz visām pusēm, dažus triecot pret skārda palodzi – citus pret trotuāra asfaltu. Atsitoties tie ieskanējās kā tukši, plīstoši trauki.

Es pat nespēju vairs paraudāt. Man nebija asaru… Šķita, ka šī pasaule ir satumsusi un tās īstais vārds – bezcerība.

Bezcerība bija ieņēmusi savu vietu arī manās smadzenēs un spieda manu sirdi ar fizisku smagumu, draudot izdzēst manu vārgo, nenozīmīgo esību. Jutu, kā aukstums pārņem manu ķermeni. Man sala kājas. Arī rokas pieskāriens likās ledus aukstumā, kad es pirkstus pieliku pie kakla, lai sataustītu pulsu. Mana nožēlojamā eksistence varēja izbeigties kuru katru brīdi.

Kas es biju šajā pasaulē? Vienīgi nožēlojama slimniece. Tas nozīmēja, ka biju ne tikai slima, bet arī niecība. Biju niecīgs puteklītis visumā, kurš nejaušības dēļ kļuvis dzīvs.

Gribējās dzīvot, bet nebija spēka…

Aiz loga joprojām trakoja vējš, tumsā aiznesot nokaltušos zarus. Briesmīgs nāves vējš nebūtībā aizpūta dzīvības – citu vēlāk, citu pavisam agri. Man bija briesmīgi, briesmīgi bail… Vai es biju kaut kas vairāk par nokaltušu zaru? Dzīvie zari cieši turējās pie koka, bet man nebija pie kā turēties. Lidojot prom, es vēl murmināju : “Dievs! Ja Tu būtu…’’

Debesu gaisma

Pēkšņi es stāvēju kādā vēl neredzētā vietā. Manā priekšā pavērās ainavas ar zeltītiem celiņiem, pilsētu, dārziem un mirdzošām debesīm. Visur ziedēja neredzēti, fantastiski skaisti augi, augļu pārpilni noliecās augļu koku zari. Nodomāju, ka man tur patīk. Gribēju noplūkt kādu ļoti skaistu citronu no tuvākā koka, bet nepaspēju, jo mirklī viss mainījās. Biju atkal citā vietā.

Ilustratīvs foto. Avots: musicandmemory.org

Kāds, kuru neredzēju, bet labi dzirdēju, man lika izvēlēties ceļu, pa kuru iešu. Neatceros, vai tur bija vairākas iespējas, bet skaidri atceros divas.

Viens ceļš man atgādināja platu ielu svētku laikā. Tur bija ļoti daudz cilvēku: muzikanti un visādi āksti, cilvēki maskās un melnās saulesbrillēs, ļoti skaistas un sapucējušās sievietes. Citi ēda un dzēra, citi dziedāja un dejoja, daudzi pīpējot vilka aiz sevis neparastus pelnu traukus – ķēdēs piesietus zārkus. Viss trokšņainais pūlis, cits citu apsteidzot, diezgan ātri virzījās uz priekšu pa ielu. Jautāju neredzamajam pavadonim, kur viņi steidzas. Viņš mani paņēma pie rokas, un mēs pacēlāmies gaisā. Tas, ko tur ieraudzīju, izskatījās tik šausmīgi, ka neņemos nemaz aprakstīt. Tikai pateikšu, ka platās ielas galā bija visbriesmīgākā izgāztuve ar pretīgiem tārpiem un degošiem ķermeņiem.

Tad pavadonis man rādīja celiņu, kurš nebūt nelikās man, pusaudzei, interesants. Tā bija tāda zaļā zālē iemīdīta taciņa. Abās pusēs varēja redzēt avotus, čalojošus strautus un upes zāļainos krastos. Ievēroju, ka šeit nav daudz cilvēku, bet viņi ir priecīgi, nesteidzas, palīdz viens otram. Arī šeit cilvēki dziedāja, dažiem bija ģitāras. Viņu dziesmas bija par cerību, ticību un mīlestību. Šis šaurais celiņš nebeidzās uz zemes, bet veda cauri ielejai un sasniedza jau redzēto zeltaino Debesu Valstību.

Es jau gribēju iet, bet ieraudzīju, ka man ir basas kājas. Tūlīt pa celiņu atsteidzās mana mirusī vecmāmiņa un iedeva brūnas kurpītes ar baltu maliņu, teikdama, lai eju droši un turos kā zars pie Īstā Vīna koka.

Pamodos ar savādu sajūtu un savā kājgalī kādu laiku vēl redzēju vecmammas dotās kurpītes ar balto apmalīti. Nodomāju, ka mana dzīvība karājas mata galā, ja jau redzu tik dīvainus murgus.

Sapnis bija pagaisis, bet savāds siltums un neizskaidrojams mīļums bija palicis manī.

Pie tā visa Ilga, kurai biju jau izstāstījusi savu sapni, vēl pajautāja, kur es esot bijusi. Viņa esot pamodusies ļoti agri un mani gultā neesot redzējusi (noteikti joks!). Tas jau nu bija par daudz.

Vēl pēc kāda brīža es saņēmu paciņu ar dažiem neredzēti skaistiem citroniem un vēl kādu prāvāku sainīti. Nodomāju, ka ir atbraukusi mana mamma. Tā kā karantīnas dēļ apmeklētājus slimnīcā neielaida, tad satikt viņu un parunāt nebija iespējams. Kad sainīti attinu, man sāka strauji dauzīties sirds, jo es ieraudzīju brūnas kurpes ar baltu apmalīti. Kā sapnī! Un skaistie citroni…

Vai Kāds gribēja, ka sāku apšaubīt pasaules materiālo būtību?

Vecmāmiņa savas dzīves laikā bija parūpējusies, lai es tiktu nokristīta un dzirdētu Kristus piedzimšanas vēsti. Ko gan viņa man sapnī gribēja pateikt? Kas ar mani runāja, stāvot man blakus?

Atcerējos, ka ar vecmāmiņu, viņai dzīvai esot, briesmīgi strīdējos, devu viņai lasīt vēstures grāmatu un klusībā saucu par veco dumiķi. Man kļuva ļoti žēl, ka biju tā izturējusies.

Viss top jauns

Ilga sēdēja uz palodzes un ik pa brīdim, ar roku mājot man, jautri iesmējās. Arī es devos pie loga. Atkal sniga. Sniega pārslas atgādināja lielus, baltus tauriņus. Uz trotuāra stāvēja divi puiši. Viņi varēja būt piecpadsmit gadus veci.

– Vai tu viņus pazīsti?, – jautāju Ilgai.
– Mans klasesbiedrs Jānis un kāds viņa draugs, – viņa smaidot atbildēja.
Puiši, metot mīksta sniega pikas pa loga rāmi, tuvojās logam. Viņi pienāca, sveicinot klanījās un māja mums ar savām cepurēm. Tas mums lika smieties. Jānis mēģināja runāt ar Ilgu, savu klasesbiedreni. Jāņa draugs paskatījās uz mani.

Mūsu acis sastapās…

Tad ieradās medmāsa ar termometriem. Mums vajadzēja iet uz gultām. Puišiem bija jādodas prom. Vakars mums pagāja, runājot un domājot par viņiem. Lai gan nebija cerību, ka puiši varētu nākt vēlreiz, nolēmām izmazgāt matus.

Atausa īsti pavasarīgs rīts. Mēs abas rūpīgi tīrījām zobus, sukājām matus. Es nevarēju aizmirst ne dīvaino sapni ar vecmammu, ne kurpītes un lielos citronus. Kurpītes biju uzvilkusi, bet citroni vēl stāvēja uz mana naktsskapīša. Tagad vēl prātā šaudījās domas par puisi aiz loga.

Pēcpusdienā viņi ieradās. Nepazīstamais puisis prasīja manu vārdu. Tūdaļ steidzos meklēt papīru un zīmuli, tad rakstīju un liku zīmīti pie loga rūts. Viņiem nebija līdzi ne rakstāmā, ne papīra. Viņš rakstīja savu vārdu ar pirkstu uz stikla, lai es varētu saprast, no labās uz kreiso pusi: ,,IMANUĒLS*’’ Nekad nebiju dzirdējusi tādu vārdu, bet tas sajūsmināja…

Mani vēl nekad nebija uzrunājis nepazīstams puisis. Nekad neviens puisis uz mani nebija skatījies tik īpaši.

Nākošajā dienā viņiem bija līdzi papīri un zīmuļi. Dialogi varēja sākties.
– Kur tu dzīvo? – es jautāju.
– Tur! No šejienes nevar redzēt, – viņš atbildot rādīja ar roku kapu virzienā.
– Ceļa galā ir tikai kapi, – rakstot biju pārliecināta (karogus vairs neredzēju).
– No šīs vietas tev tikai tā izskatās, patiesībā tā nav, – viņš smejoties atbildēja.
– Kā tad ir patiesībā? – rakstīju, kļūdama nepacietīga.
– Ceļš iet tālāk. Kapi ar kapličām un saviem miroņiem paliek ceļa malās. Tāda ir patiesība, – Imanuēls rakstīja, un atkal mūsu acis sastapās.

Vizma Šulca

Viņi ieradās katru pēcpusdienu, kad temperatūru bijām jau izmērījušas. Mēs stāvējām katrs savā loga pusē un rakstījām zīmītes. Neatceros daudz no rakstītā, bet atceros Imanuēla acis. Viņa skatiens lika man justies ļoti nozīmīgai… Es vairs nejutos vientuļa.

Nāve bija atkāpusies, un gaiša prieka pilna mūžība pavērās manā priekšā.

Ar katru dienu saule spīdēja spožāk. Gals bija pienācis ne tikai ziemai, bet arī mūsu slimībām.

Mīlestība aizdzen bailes*

Kādā saulainā rītā, kad izmeklējumi bija izdarīti un ārsti katrai no mums atveseļošanos apstiprinājuši, gaidot atbraucam vecākus, lai dotos katra uz savām mājām, mēs ar Ilgu atvērām logu. Pie morga uz soliņa sēdēja cilvēks, kurš ar skalpeli grieza orgānus un tos pētīja…

– Vai tā ir cilvēka sirds? – Ilga vaicāja vīram notraipītajā halātā.
– Vai jūs tur redzat mīlestību? – arī es uzdrošinājos pajautāt.
– Tā ir smēķētāja sirds. Es, šeit strādājot, redzu arī daudzas nopīpētas plaušas, es redzu nodzertas aknas vēl gados jauniem miroņiem, bet mīlestības šeit nav, tās nav ne šeit, ne citur. Es nekad neesmu redzējis mīlestību. Esmu pārliecināts, ka cilvēki šīs blēņas ir tikai izdomājuši, – līķu speciālists ciniski mums atbildēja.
– Žēl gan…, – mēs abas gandrīz vienlaicīgi iespurdzāmies un aizvērām logu.

Atvadījos no Ilgas, jo viņas vecāki bija ieradušies pēc meitas. Pati, gaidot savējos, devos pie palātas otra loga, kur bija redzams saules apmirdzēts ceļš, kurš cauri mūžzaļiem dzīvības kokiem aizvijās acīm nesaskatāmā tālumā…

“Mēs tiekam aicināti skatīt Dievu sejā savas vientulības tumsā. Mums jāmirst ar Jēzu, lai varētu ar Viņu augšāmcelties. No mums tiek prasīts pamest visu, iztukšot savu prātu un atbrīvot vietu Dieva pārpilnībai.” Dž. Finlejs