Ko mainījis apgaismības laikmets kristiešu attieksmē pret citiem? Komentē Leons Taivāns un Ineta Lansdovne (precizēts)

Pagājušā gada 10.martā publicējām Otto Ozola rakstu, kurā viņš meklēja atbildi uz jautājumu- vai kristiešiem aizstāvēt musulmaņu ticības brīvību. Publicista viedokli papildinājām arī ar fragmentu no ”TUVUMĀ” redakcijai atsūtīta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju profesora Leona Taivāna komentāra. Pirms gada publicējām tikai to komentāra daļu, kurā bija izteikta doma par misticismu-  ka gan kristietībā, gan islāmā, gan hinduismā un jūdaismā ir ticīgie, kuri ticībā ir tik dziļi, ka saucami par mistiķiem. Un mistiķi vadās tikai un vienīgi pēc mīlestības baušļa. Šoreiz publicējam eksperta viedokli pilnībā- ar vēsturisku atskatu, kā attīstījusies kristietība, pieminētas sektas un skaidrots, ko izmainījis apgaismības laikmets. Lai domapmaiņu turpinātu, – arī šoreiz pievienojam vēl papildus citu skatījumu uz tēmu. Šoreiz misionāres Inetas Lansdovnes atbildi uz jautājumiem: kāda ir kristietības vieta un uzdevumi mūsdienu pasaulē un kāpēc kristiešiem ir jāizplata Kristus vēsti citām reliģiskajām tradīcijām piederīgo cilvēku vidū.

”TUVUMĀ” galvenā redaktore Aija Volka

Leons Taivāns: par institucionalizēto kristietību un apgaismību

Leons Taivāns, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju profesors

“21. gs. Eiropā dominējošā reliģija ir “Apgaismības reliģija”. Pie tās pieder arī tie, kas sevi uzskata par kristiešiem. Tādējādi – kristieši pieder vienlaicīgi divām reliģijām. Šis stāvoklis nav unikāls. Japāņi, piemēram, arī pieder divām reliģijām: šintoismam un budismam. Dienvidaustrumu Āzijas kristīgie ķīnieši vienlaicīgi piekopj kā kristietību, tā  senču kultu.

Jēzus neko nav teicis par attieksmi pret citām reliģijām. No reliģiju vēstures viedokļa viņš bija jūdaisma reliģijas reformētājs. Tādēļ kristietības attieksmi pret citām reliģijām veidoja ievērojami teologi. Kā pirmo varētu minēt Hiponijas bīskapu Sv. Augustīnu.

Viņa paša vadītās draudzes cieta no agrīnās kristiešu sektas – donātistu vardarbības. Ilgākā Augustīna pacietība beidzās ar tīri cilvēcisku reakciju – viņam nācās prasīt policijas palīdzību. (Runa tātad ir par varmācību pret agresīvajiem sektantiem).

Kristietība tās vēstures pirmajos gadsimtos stingri turējās pie viedokļa, ka ir tikai viena patiesa reliģija un tā ir kristietība.

Ekskluzīvās kristietības tiesības stājās spēkā ar Teodosija I valdīšanu. Imperatora Teodosija biktstēvs un iedvesmotājs šim dekrētam (391.g.). bija Svētais Mediolānas Ambrozijs – viens no Baznīcas lielākajām autoritātēm. Saskaņā ar Teodosija rīkojumu pagāniskie tempļi bija slēdzami, viņu priesteri tika pakļauti vajāšanām.

Šai vēsturiskajai realitātei pamatā bija tā pati pārliecība, ka pastāv tikai viena patiesība, kuru nes kristīgā vēsts – Kristus Evaņģēlijs. Visas pārējais ir maldi un turēšanās pie tiem nes ļaunumu tiem cilvēkiem, kuri tos piekopj.

Teodosija priekštecis imperators Konstantīns sauca sevi par Baznīcas “ārējo bīskapu”; ar šo nosaukumu viņš domāja, ka valsts galvas pienākums ir savus pavalstniekus kā nepaklausīgus bērnus – ar valsts represīvā aparāta mudināšanu pieņemt “vispārīgo labumu”- kristietību.

Laika gaitā, kad visi bija kristieši, grūti bija iedomāties par “demokrātisku plurālismu”, kas atnāca kā vēstures produkts, tautām un reliģijām kontaktējoties, sajaucoties, pierodot pie citādā utt. Šie dabiskie procesi raisīja izmaiņas arī Baznīcas domāšanā.

Divdesmitā gadsimta vidū II Vatikāna koncils jau skaidri definēja, ka ir dažādi ceļi pie Dieva un ka kristietība nav vienīgais ceļš (Kaut arī ir “taisnākais un pareizākais”). Tādējādi arī musulmanis iet zināmu pestīšanas ceļu un to vajag pieņemt un cienīt.

Diemžēl vēstures rats turpina griezties un islāms vairs neizskatās tik miermīlīgs, kā II Vatikāna koncila laikos. Islāma mācībā (Korānā un Sunnā) atrodamā varmācība ir kļuvusi par radikālo islāma virzienu centrālo dogmu.

Daži moderni noskaņoti musulmaņu aktīvisti gan ir mēģinājuši aicināt musulmaņus neklausīties radikālo sludinātāju naida runās. Tomēr atbalsta šai iniciatīvai nav. Islāma radikāļus un teroristus, kā liecina daudzas socioloģiskās aptaujas, augsti vērtē parasto musulmaņu absolūts vairākums.

Citiem vārdiem: islāmā nav galvenās autoritātes – Romas pāvesta, vai Baptistu draudžu savienības. Galvenais tur ir reliģiskā “mode”, jeb, kā saka lielākajā islāma zemē Indonēzijā – “aliran” – “straume”. “Straume” šajā vēstures posmā ir bīstama mums visiem – arī dievbijīgiem un klusiem musulmaņiem.

Mūsdienu Eiropas reliģija

Modernās “Apgaismības reliģijas” teoloģiskais (ļoti nosacīti šo terminu lietojot) uzstādījums definē nevis Dievu, bet pašu cilvēku par savas reliģijas centru. Tas nozīmē arī to, ka nav viens vienīgais patiesības avots, nav viens patiesais (pestīšanas) ceļš. Vispār nekāda ceļa nav, bet visa veida cilvēku domāšanas un privātās rīcības vērtība ir vienāda.

Proti, viens var ticēt Dievam un dzīvot saskaņā ar baušļiem, cits – var krāt pastmarkas, vēl cits – seksuālos piedzīvojumus. Visas šīs lietas ir līdzvērtīgas, vai vienādi nevērtīgas. No šejienes izriet jebkuru reliģisko uzskatu respektēšana, jeb, pareizāki – vienaldzība par cita uzskatiem.

Ne velti ne jau pirmo gadu desmitu tiesu instances un masu saziņas līdzekļi, redzot varmācības, kuras sludina atsevišķas sektas un reliģijas (Aum Šinrikjo, salafīti, u.c.) lūko rūpīgi nodalīt varmācības faktus no mācības par varmācību, lai neaiztiktu reliģiju, kas skaitās “viena no cilvēktiesībām”.

Kad kristieši izsaka gatavību aizstāvēt kādu reliģiski vajātu musulmani, viņi pozicionē sevi kā “Apgaismības reliģijas” piederīgo.

Misticisms – garīga pieredze bez robežām

Atliek viena piezīme “uz rokraksta malām”. Kāda būtu kristīgā atbilde uz jautājumu, vai aizstāvēt musulmaņu ticības brīvību? Kristietībā, tāpat, kā islāmā un arī hinduismā un jūdaismā ir ļoti dziļš reliģijas slānis, ko sauc par misticismu. Par misticismu tiek daudz tērgāts, bet tādu, kas šo lauku patiesi pārzina, ir ļoti maz. Mistiķi lasa un saprot Evaņģēliju citādi, viņu dzīves vērtības ir ļoti specifiskas un viņu dzīves likumsakarības ļoti atšķiras no tām, kādas tās ir ierindas, jeb “svētdienas kristietim”. Arī dzīvības un nāves jautājums viņu dzīvē stāv citādi, nekā tas ir mums, pārējiem. Viņu atbildi diktēs tikai un vienīgi mīlestības bauslis. Nododot šā vajātā musulmaņa dvēseli Dieva rokās, mistiķis teiks “jā”.

Mistiķis dos to atbildi, kuru Kristus būtu devis.Un tad visdrīzāk notiks ne tā, kā mēs domājam.

Tas gan nenozīmē, ka ikvienam ir jāiet mistiķa ceļš. Kādam ir jādzemdē bērni, kādam ir viņus jāaudzina un jāaizsargā, kādam ir jārūpējas par tautu, valsti, ir jāņem rokās ieroči, jāstāv par savu ticību, valodu, kultūru, kuru saņemam šūpulī. Protestantiskajā tradīcijā to sauc par “aicinājumu” , “vocatio” – latīniski; proti, runa ir par to, ka Dievs ikvienam liek apliecināt savu ticību tajā vietā, kurā viņš ir aicināts – kā  namdarim, kā skolotājam, kā auto vadītājam, kā  grāmatvedim, vai kareivim, vai ārstam. Ārstam vajadzēs glābt musulmaņa dzīvību un veselību jebkurā situācijā, bet kareivim droši vien tiks dota pavēle aizsargāt mūsu zemi un ticību no svešiniekiem – varbūt tā paša musulmaņa, kura tiesības izrādīsies aizskartas.

Daudzās islāma zemēs, kā zināms, kristietis nedrīkst izrādīt ne mazākās savas reliģiskās piederības pazīmes, ja viņš nevēlas nonākt policijas iecirknī un pat cietumā. Arī mums nav reliģisks pienākums pakļaut savu valsti, tautu un savus bērnus liktenim, par kura norisēm mēs vairs nebūsim noteicēji. Runa, protams, ir par atļauju dibināt Latvijā svešzemnieku reliģiski-etnisku kopienu, kas citās Eiropas zemēs ir jau izpletusies tiktāl, ka jau cīnās par tiesībām būt kungiem kādreiz kristīgā Francijā, Beļģijā, vai Anglijā un citur.”

DOMAPMAIŅA: Kāda ir kristietības vieta un uzdevumi mūsdienu pasaulē?

Ineta Lansdovne, pabeigusi miera celšanas un izlīguma studijas Anglijā, strādājusi kristīgā misijā Dienvidaustrumu Āzijā:

“Domāju, ka kristietības vieta un uzdevumi nav mainījušies jau divtūkstoš gadus. Labā vēsts ir prieka vēsts visos laikos, jo tas nav vienkārši labais padoms.

Tā patiesība un cilvēces revolūcija, ko atnesa un iesāka Jēzus, ir tikpat aktuāla šodien. Kaut vai, ja mēs uzskatām, ka Jēzus ir visievērojamākais cilvēks, kurš jebkad ir dzīvojis, tad viņa vārdi, darbi un dzīve ir gan jāzina, gan jāmāca citiem.

Par spīti visiem iepriekšējo ‘apgaismoto’ gadsimtu paredzējumiem, ka reliģijas nozīme un nepieciešamība  izzudīs, ir noticis gluži pretējais. Joprojām pasaulē vairāk kā 80% iedzīvotāju sevi pieskaita kādai no reliģijām. Arī Eiropā, kas skaitās viena no sekulārākajām sabiedrībām, reliģija nepazūd. Joprojām cilvēkiem ir interese par garīgiem jautājumiem. Liela daļa cilvēku pievēršas dažāda veida praksēm – dievturība, astroloģija, tantriskā joga, maģija, šamanisms u.c. – , kas nav tradicionālās lielās reliģijas, bet tas norāda, ka ir liela interese.  Pāvils reiz teica Atēnu filozofiem, ka “pēc visa spriežot, jūs esat visnotaļ dievbijīgi. … Tad, lūk, ko jūs nepazīdami pielūdzat, to es jums sludinu.”

Kaut vai paskatoties uz trīs milzīgiem izaicinājumiem un tendencēm  pasaulē – klimata pārmaiņas (gan dabas, gan cilvēku izraisītās), sociālā nevienlīdzība jeb netaisnīgums (gan valstu iekšienē, gan starp valstīm) un globālā emigrācija jeb cilvēku pārvietošanās (kas ir lielā mērā saistīta arī ar pirmajiem diviem) – kristiešiem ir jāuzloka roku piedurknes un jājautā Dievam: “Ko Tu, Dievs, redzi un vēlies darīt? Ko es varu darīt? Kā es varu būt Tavs, Jēzu, līdzstrādnieks?”

Nedomāju, ka kaut kas ir mainījies arī jautājumā, vai kristiešiem Kristus vēsti jāizplata citām reliģiskajām tradīcijām piederīgo cilvēku vidū. Katram cilvēkam ir savs pasaules uzskats, un tas neizbēgami ietekmēs arī pārējos, jo mūsu uzskati un mūsu vērtības nes zināmus augļus mūsu dzīvē. Ja es esmu vegāns, tad mani draugi par to agrāk vai vēlāk uzzinās un jautās, kāpēc es to izvēlos. Ja es esmu, piemēram, anarhists, tad apkārtējie agrāk vai vēlāk uzzinās manus politiskos uzskatus, un varēs piekrist vai nepiekrist.

Es domāju, ka reliģija ir katra cilvēka brīva izvēle, un te parādās tas vārds “izvēle”. Ar varu nedrīkst uzspiest un nekādā veidā manipulēt ar cilvēkiem. It sevišķi rietumos mēs uzsveram reliģijas brīvību, kas norāda uz katra cilvēka tiesībām meklēt un atrast savu ceļu kopā ar Dievu. Es esmu bijusi valstīs, kur nav reliģijas brīvības mūsu izpratnē, piemēram, Malaizijā, kur lielākā daļa pilsoņu ir islamticīgie, bet viņiem ar likumu ir aizliegts mainīt savu reliģisko piederību.

Mēs ilgāku laiku esam dzīvojuši diezgan mono-reliģiskā vidē. Citās pasaules malās ir tendence straujam Kristus sekotāju skaita pieaugumam. Piemēram, Diendvidaustrumāzijā kristietība šobrīd izplatās visstraujāk. Kambodža, Vjetnama, Ķīna, Dienvidkoreja, Mongolija un citas valstis arī piedzīvo strauju kristiešu pieaugumu. Cilvēki, kuri tradicionāli ir bijuši Budas sekotāji, izvēlas sekot Jēzum. Un neviens nedrīkst viņiem liegt šo izvēli.

Viens pavisam vienkāršs piemērs. Dalailamam ir tik liels prieks un aizrautība mācīt un nodot tālāk savu ticību un praksi cilvēkiem Eiropā, tajā skaitā Latvijā, un viņam nav iebildumu, ja kristieši brauc uz Indiju un Nepālu (uz Tibetu diemžēl nevar tik vienkārši tikt) un tikpat aizrautīgi liecina ar savu dzīvi un vārdiem par Jēzus ceļu.

Runājot par savstarpēju cieņu un līdzās būšanu, protams, ka mums vēl ir daudz jāmācās. Pirmkārt, mums, kristiešiem, ir daudz jāmācās par citu reliģiju tradīcijām, svētajiem rakstiem un vēsturi, lai mēs varētu būt patiesi gudrā dialogā. Gan mums ir aizspriedumi par citām reliģijām, kas nebalstās uz pieredzi un faktiem, gan citu reliģiju pārstāvjiem ir aizspriedumi un mīti par kristietību, kas rada sagrozītu priekšstatu.”

*Precizēts I.Lansdovnes viedoklis 23.02.2018

IESAKĀM. 24.februārī, Mārupes ielā 14, Rīgā, ir iespēja satikt Inetu Lansdovni klātienē. Marka drāma un lekcija: “Par kādu “mieru virs zemes” iestājas Jēzus?”