Aija Volka: “Vai pseidokristietība? Pandēmijas laika grēki, kurus nenožēlojam” (+ VIDEO)

Vispirms varu piekrist M.Kalēja tēzei, ka cilvēks ir mirstīgs radījums. Agrāk vai vēlāk mēs visi nomirsim un stāsimies Dieva priekšā. Kas attiecas uz nāves iemeslu, tad mans redzējums savukārt ir šāds: nav izslēgts, ka varam kļūt par tādiem kā ”teroristiem pašnāvniekiem”, kuri, paši domādami, ka ar savu rīcību ”svētā kara” vārdā nonāks pa taisno paradīzē, patiesībā pa taisno nonāk ellē, jo savas pārliecības dēļ Mūžībā pie Dieva pirms viņiem paredzētā īstā laika nosūtījuši nevainīgus cilvēkus…

Ja mācītājam M. Kalējam šķiet, ka tie, kas šogad neapmeklē Baznīcu, ir baiļu važās, ka tie neapzinās un nenožēlo grēkus un ka tiem nerūp nonākšana paradīzē, tad jāteic gan, ka gluži tā tas nav visos gadījumos. Dalīšos ar savu personīgo pieredzi (esmu novērojusi līdzīgas tendences argumentācijā citiem cilvēkiem).

Pirmkārt, ticu, ka mans vārds jau ir ierakstīts Dzīvības grāmatā, jo apzinātā vecumā esmu kristījusies, turklāt man laimējās uzaugt kristīgā ģimenē, audzināšanā, kultūrvidē. Ikdienā daudz apceru savas rīcības, emocijas, sajūtas, lēmumus, domas, izmeklēju savu sirdsapziņu un, kad saņemu atklāsmi, ka esmu grēkojusi, praktizēju individuālu grēksūdzes lūgšanu. Tieši tādu pašu individuālu lūgšanu izsaku, kad esmu devusies uz draudzi, jo manā konfesijā – baptistiem- nav bikts, kur jāsūdz grēki mācītājam viens pret viens. Nav arī kopīga draudzes grēku nožēlas lūgšana (kā tas ir, piemēram, luterāņiem). Es visu savu apzināto mūžu praktizēju tieši individuālu klusu zemošanos Dieva priekšā. Un tieši ko rituāla ziņā līdzīgu varu izdarīt arī mājās vai jebkurā citā- ja vien klusā un netraucētā- vietā. Baznīcas priekšrocība, protams, ir tā, ka dievkalpojuma norise nobriedina sirdi nožēlai, jo ikdienas steigā un rutīnā cilvēks var censties aizbēgt no savas sirds izmeklēšanas un dzīvot ilūzijā, ka ”es esmu perfekta.” Tomēr grēks ir nasta, kas rada stresu, ķildas, drūmas domas, un ilgi ar to sadzīvot nemaz nav iespējams. Tu pārvērties vai nu par akmens seju, vai arī ej Dieva priekšā, izraudies par savām vainām un saņem Dieva mierinājumu.

Būtiska atšķirība no senākām tradicionālām konfesijām- baptistiem nav katehisma, koncila materiālu vai kustības dibinātāja tēžu vai svēto tēvu dzīvesstāstu, pēc kā vadāmies grēka izpratnē. Paši studējam Bībeli un klausāmies, ko teiks Svētais Gars caur Vārdu, mācītāja sprediķi vai – pa taisno. Ticu, ka manu sirds stāvokli neviens labāk nezina kā tikai un vienīgi Jēzus, jo cilvēks var spriest tiesu pēc burta, taču Jēzus zina visus manus motīvus, arī manas slēptākās grēcīgās domas un nodomus, kā arī pat manus, iespējams, vainu mīkstinošos apstākļus. Tāpēc tikai un vienīgi Dievs ir mans taisnais tiesnesis.

Neesot Baznīcā, izpaliek kopīgā maizes un vīna (baptistu tradīcijā- bezalkoholiskas vīnogu sulas) baudīšana. Taču kopību ar draudzi piedzīvoju, sekojot dievkalpojumu norisei interneta tiešraidē vai ierakstā (youtube.com kanālā, kas tiek pārraidīta caur draudzes mājaslapu, kā arī WhatsApp grupā), un uzturot individuālu kontaktu ar atsevišķiem draudzes locekļiem, kā arī krīzes brīžos – kad nepieciešama konsultācija un aizlūgšanas – , sazinoties individuāli ar mācītāju. Kādi varbūt pārmetīs, ka šādā veidā es personīgi nepazīstu visus draudzes locekļus, bet būsim nu atklāti – arī pirms pandēmijas laika draudzē bija virkne locekļu, kas atnāca un aizgāja, nepasakot man ”labdien”. Tā ir un būs lielās draudzēs.

Šogad Lieldienās ar ģimeni izmēģinājām arī noturēt improvizētu mājas dievkalpojumu ar Svēto Vakarēdienu. Ticu, ka tā nav ķecerība, bet labs risinājums, ņemot vērā valstī ārkārtas situāciju. Zinu, ka tā nebūs mūžīgi. Un- galu galā- esmu Svēto Vakarēdienu saņēmusi arī brīvā dabā no citas konfesijas mācītāja… To mēs redzēsim, ko nesīs nākotne tradīcijās.

Šovasar, kad ārkārtas situācija bija atcelta, viendien ar zīdaini apmeklēju draudzi, lai viņu svētītu. Vecākos bērnus atstājām mājās, jo bija apslimuši. Pāris dienas pēc svētīšanas saslima arī zīdainis, nonācām slimnīcā ar vidusauss iekaisumu. Veicām arī Covid-19 testu vecākajam bērnam un vīram, kas izrādījās negatīvi. Tobrīd skaudri apzinājos, kāda ir mana atbildība – ne vien tikai par saviem bērniem, bet par visu draudzi. Ja tests būtu pozitīvs, visa draudze nonāktu pašizolācijas režīmā. Tā kā mūsu ģimenē ir arī seniori un cilvēki ar hroniskām saslimšanām, tai skaitā vēža slimnieks, tad vēl jo vairāk valdības aicinājums ievērot ierobežojumus citu labā ir kalpojis par morālu motivāciju.

Runājot vēl par bailēm, tad vērojams, ka vasarsvētku kustības kristieši atzīšanos bailēs traktētu kā Sātana uzbrukumu, taču, manuprāt, tas ir ļoti šaurs skatījums. Pirmkārt, pats Dievs cilvēku ir radījis emocionālu. Pats Dievs ir aicinājis cilvēkus bīties no Sevis, arī no Dieva soda un tās pašas elles, ar ko taču baida M.Kalējs. Un bailes kā pašsaglabāšanās instinkts var pasargāt, kad nepieciešams evakuēties vai arī mobilizēties citai aktīvai rīcībai. Šobrīd savas bailes uztveru kā  dabisku mātes instinktu. Izteikti bailes izjutu pavasarī, kad ikmēneša poliklīnikas apmeklējumos vēl bija dzīvās rindas akūtajās stundās un atsevišķi pacienti uzvedās agresīvi un neprognozējami, vai kad nebiju droša, vai, ejot pa ielu, kāds paziņa aiz veca ieraduma tūlīt neķersies ap kaklu bučot, tikai vēlāk atklādams, ka ir kādas saslimšanas pazīmes… Cītīgi mācīju bērniem, kā rūpīgi un ilgi mazgāt rokas, un ka vajag ar svešiniekiem ievērot distanci.

Vissmagākais pārbaudījums bija vasarā, kad zīdainis nesaprotamu iemeslu dēļ pārstāja elpot un nonāca bezsamaņā. Labi, ka tādā brīdī bailes no ”Covid-19” pārvarēju gan es, gan kaimiņiene, kura nāca palīgā. Lūk, tas bija mirklis- dzīvot vai mirt. Izlūdzu Dievam bērniņu atpakaļ.

Ik dienu izsaku Dievam pateicības lūgšanu par visu, kas man ir dāvināts un nodrošināts, un lūdzu spēku un gudrību ikdienas situāciju risināšanā. Šobrīd bailes mazina tieši valstī ieviestie dažādie piesardzības pasākumi un rekomendācijas. Bailes no nestabilitātes un bezatbildības raisa agresīvi un rūgtuma pilni politiski aktīvi cilvēki, tikmēr smaidīgi, laipni un gādīgi cilvēki vieš cerību kā Dieva miera vēstneši.

Līdz ar baznīcas neapmeklēšanu – atzīstos- neesmu maksājusi savai draudzei ziedojumus. Teorētiski to pilnīgi mierīgi varētu izdarīt arī caur bankas pārskaitījumu. Mana morālā dilemma: vai tiešām man ir desmitā tiesa jāmaksā no bērna kopšanas pabalsta? Godīgi sakot, arī tad, kad savā dzīvē esmu saņēmusi bezdarbnieka pabalstu, es nemaksāju baznīcai desmito tiesu. Tāpat neesmu desmito tiesu maksājusi no naudas, ko man uzdāvina vecāki, vecvecāki, vai vīrs, vai kādi draugi. Pat no savas darbinieka algas nekad nerēķinu, cik no tā ir desmit procenti, kas būtu jādod baznīcai. Ziedoju apmērā, kā kuru reizi. Protams, Bībelē lasām, ka būtu jādod ”levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, ka tie tavos vārtos ēd un ir paēduši” (5. Mozus grāmata 26.nodaļa 12.pants). Lai būtu, ko dot citiem, ir arī pašam jānodrošina finansiāli sevi – lai man ir ”savi vārti” un mājās ir ēdiens, ar ko pabarot gan savējos, gan lūgtus vai nelūgtus viesus. Netērēju lieki naudu trekniem un neveselīgiem našķiem, modes vai statusa precēm, kosmētikai, skaistumkopšanas procedūrām vai citām lietām, kas nav pirmās nepieciešamības preces un pakalpojumi. Šogad neesmu krāsojusi matus, neesmu apmeklējusi manikīru. Un vispār… bez tā iztiku arī pagājušogad. Esmu tikusi svētīta ar zīdaiņu drēbītēm no labvēļiem – un tās dodu tālāk tiem, kam nepieciešams. Esmu dalījusies ar ražu dārzā pat, ja pati nebiju ābeli iestādījusi… Visam, ko paši saņemam, ir konteksts. Noteikti apstākļi. Ikdienā lūdzu Dievu arī par savu finanšu pratību un saprašanu, kur un kā tērēt vai ieguldīt, tostarp apzinoties, ka lielu daļu sava laika veltu brīvprātīgam darbam, kas nedod nekādus ienākumus, no kuriem potenciāli varētu dot kaut ko citiem praktiskā veidā…

Esmu novērojusi tendenci, ka ir viena daļa kristiešu, kas tā vietā, lai ziedotu baznīcai, izvēlas ziedot kādām labdarības organizācijām noteiktam mērķim, piemēram, bāreņu atbalstam.  Ir arī cilvēki, kas gan regulāri ziedo baznīcai, gan vēl papildus labdarības projektiem, un, cerams, ka pašiem mājās bērni ir veselīgi ēduši un ka vispār ir bērni. Jo ir novērojama arī pretēja tendence- rūpēs par paša materiālo labturību un aprēķinot, cik līdzekļu jau tiek novirzīti labiem darbiem, un cik pašam paliek pāri ”uz rokas” pēc visiem maksājumiem  – plāni par bērna ieņemšanu tiek atlikti.

Nemaksājam nodokļus

Turpinot par finanšu jautājumiem, vēl viens interpretējams grēks ir par nodokļu maksāšanu. Kristiešu vidū ir plaši izplatīts brīvprātīgs darbs, no kura nav ienākumu, un līdz ar to no tā netiek maksāti nodokļi valstij. Kristīgas organizācijas mēdz maksāt ”palīdzības pabalstus”: pati savulaik tādu esmu saņēmusi no kādas organizācijas un tā man pašai ir rekomendēts darīt.

Tad ir diskutējams par dažādu vienošanos ētiskumu, piemēram, ja reklāmas nolūkos tiek uzdāvinātas balvas konkursam. No šādas dāvanas nemaksājam nodokļus. Gribēdams labu, tu vari izdarīt ”kā labāk” vienam, bet ”kā sliktāk”- citiem…

Es nemaz nerunāju par kristiešiem, kuri mēdz bez čekiem apmaksāt preces un pakalpojumus, par kuriem Valsts ieņēmumu dienests netiek informēts… Apzinos, ka nopirkt kādas paziņas izceptus cepumiņus varbūt šogad būs šai ģimenei izšķirīgi- lai viņi spētu ”savilkt galus kopā”. Tai pat laikā arī saprotu, ka mēs tomēr esam aicināti pēc iespējas maksāt nodokļus, lai par  pilsoņu vajadzībām var arī parūpēties cilvēki, kas ir pie varas. Tieši tam viņus deleģējām pār mums valdīt.

Nerūpējamies par mazākajiem

Iepriekš jau pieminēju Bībelē rakstīto aicinājumu – parūpēties arī par bāreņiem, atraitnēm, svešiniekiem… Ja tā pavisam godīgi jāsaka, neesmu sniegusi praktisku atbalstu bezpajumtniekiem, politiskiem bēgļiem, bāreņiem, vientuļiem senioriem (kas nav mani radi) un vēl daudziem citiem dzīves pabērniem. Teorētiski apzinos, ka šobrīd ļoti ļoti vajadzīgs kristiešu atbalsts visiem grūtdieņiem, un mums ar to būtu primāri jānodarbojas, cik nu vien tas ir iespējams. Piemēram, kāda māsa klosterī vāra zupu trūkumcietējiem. Sevi mierinu, ka vismaz varu sniegt informatīvu atbalstu.

Manuprāt, kristiešu draudzēm šis nu ir laiks, kad pēc iespējas jādodas ārā no savām ierastajām telpām, lai kalpotu tiem, kam vajadzīga palīdzība.

Ja ne materiāla, tad varbūt garīgās aprūpes vai psiholoģiska palīdzība, vai arī padoms, kur atrast kontaktpersonu, kura varēs sniegt profesionālu palīdzību. Lūk, šie būtu tie cilvēki, kuri pavisam noteikti būtu jāsūta pie mācītāja M. Kalēja vai kāda cita garīdznieka saņemt sakramentu.

Starp citu, tieši šogad pirmo reizi pamanīju, ka Ventspils katoļu baznīcai vārti vaļā, kas citreiz bijuši aizslēgti bez pievienotas informācijas, kad baznīca būs atvērta un kad tur notiek dievkalpojumi vai kā sazvanīt priesteri. Tā nu var teikt, ka tieši pandēmijas gadā pirmoreiz palūkoju, kā tur izskatās. Jauks bija uzraksts ar aicinājumu – doties evaņģelizēt.

Iepriekš jau stāstīju, ka pēc iespējas cenšos ievērot valdības rekomendācijas, tomēr ir arī izņēmuma gadījumi, kurus atbalstu. Piemēram, ir kristieši, kuri dodas pie saviem vecvecākiem, kuri dzīvo citā mājsaimniecībā, lai sarūpētu ēdienu vai malku. Vislabāk, protams, mājsaimniecības- kad vien iespējams- apvienot, ja ir kādi aprūpējami cilvēki. Un tie, kas to dara, ir šī laika svētie. Tiesa, arī valdības pārstāvji ir runājuši par izņēmuma gadījumiem: neviens nav aizliedzis krīzes situācijā sniegt palīdzīgu roku savam radiniekam vai kaimiņam. Kāda sieviete regulāri apmeklēja savu brāli, lai palīdzētu viņam auklēt nesen dzimušu bērniņu, kamēr brāļa sieva bija nonākusi ārstniecības iestādē. Zinu kādus kristiešus (piemēram, Dainis Briedis Ventspilī) un organizācijas (piemēram, ”Be The Light”), kas sagādā pārtikas produktus tiem, kas paši nevar aiziet uz veikalu vai kam noteikta karantīna.

Man nav pieņemama klaja nepaklausība likumiem, kas pieņemti Ministru kabinetā un ar Saeimas vairākumu, papildus kurinot naidu pret valdībām un varām. Pilsonis var un ir aicināts izmantot savas likumiskās tiesības, esot sabiedriski un politiski aktīvs. Bet bez agresijas, vardarbības, šķeltniecības, apmelojumiem un viltus, bez pretvalstiskas un nodevīgas rīcības. Daudz tiek runāts par to, ka tie, kas maldina sabiedrību, visticamāk ir nopirkti, iestudē teātri vai tamlīdzīgi. Bet es aicinātu uz šo tēmu palūkot arī no citas puses: maldi var nākt arī no bada sajūtas, no kurnēšanas.

Jau minēju apmelojumus kā vienu no veidiem, kā nepaklausīt varai. Bet apmelojumi notiek visdažādākajos virzienos. Gan par pozīcijā esošajiem politiķiem, gan par opozīcijā esošajiem; gan par tradicionāliem medijiem, gan par netradicionāliem informācijas kanāliem utt. Katru reizi, kad mums ir kāda versija par notikušo, tas, iespējams, ir tikai izdomājums, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Skaidri varam atbildēt par to, kādu liecību dodam, tikai tad, ja paši esam piedalījušies, kaut ko redzējuši un dzirdējuši, un arī tas vēl ir ierobežoti mūsu uztverē… Dažkārt paši par sevi samelojam tā, ka ausis pat nekustas, jo gribējām izskatīties kāda acīs labāki, nekā patiesībā esam, vai arī – gluži pretēji- gribējām stāstu dramatizēt, lai pievērstu sev lielāku uzmanību, kaut reāli esam no mušas izpūtuši ziloni.

Es šogad samelojos par simptomiem, kad biju Rīgā slimnīcā vizītē pie ārsta,- vajadzēja anketā apliecināt, ka bērnam nav nekādu vīrusa simptomu. Viņam tobrīd iesnas bija, bet mēs šo vizīti bijām tik ilgi gaidījuši…

Novēroju, ka daudzi kristieši dzīvo vienos melos, un bieži vien to pat neapzinās un nemaz nenožēlo. Piemēram, kāds kristietis noklusē savas kontaktpersonas. Cits slēpj, ka bijis ārzemēs, vai melo par karantīnas atrašanās dzīvokli utt. Vēl kādi aicina nepublicēt fotogrāfijas no draudžu sadraudzības pasākumiem, kas notiek ierobežojumu laikā… Var jau prātuļot par to, kas ir lieli un kas ir mazi meli, kas ir ”baltie meli” un kādi tik vēl ne… Bet… meli visticamāk ir meli jebkurā gadījumā. Arī patiesības noklusēšana ir līdzdalība melos…

Katru reizi, kad mēs sociālajos tīklos dalāmies ar kādu stāstu, mēs, iespējams, dalāmies ar meliem. Es ļoti cenšos vienmēr pārbaudīt, vai ir norādīts konkrēts autors, kāds ir avots, vai stāsts balstās tikai uz ”viena tante man teica, ka viņai cita tante teica”… Ja es kaut ko apgalvoju, tad man ir jādod atsauce, lai gadījumā, ja tā nav taisnība, citi var uz to norādīt un manas kļūdas labot. Un vienmēr svarīgi meklēt pirmavotu vai vismaz sekundāro avotu, citādi varam ”pazust tulkojumā” vai dzīvot tikai un vienīgi baumu ”burbulī”.

Mans kritērijs, kad ir nepieciešams paklusēt, ir- saglabāt pieklājības robežas. Teiksim, man nav jāmetas stāstīt par kaut ko redzētu vai dzirdētu, ja tas aptraipa kāda cilvēka godu un cieņu, un vispārēji šī liecība nedod nevienam nekādu pienesumu. Iespējams, es kaut ko pārpratu. Jāatrod vismaz vēl viens liecinātājs. Tad vēl attiecībā uz patiesību- ir noslēpumi, kurus uztic draugiem vai uzticības personām un kurus neatklājam citiem. Un tādā gadījumā- mūsu klusēšana ir atbalsts cilvēkam, kurš ir savu nastu nolicis, lai saņemtu Dieva žēlastību un piedošanu.