IzpēteSavienots

Pēteris Eisāns: “Viņi nekaunas no krusta.” Kristieši Ēģiptē un Jordānijā [+AUDIO]

Dzīve nav viegla, un kristieša dzīve dažkārt var būt pavisam izaicinoša. Pie šādas atziņas droši vien kādā brīdī ir nonācis ikviens Kristus sekotājs. Ne velti pats Kristus saka: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu ik dienas un seko man.” It sevišķi smags krusts nesams tiem kristiešiem, kuri savā zemē ir mazākumā, arī Tuvo Austrumu valstīs. Raidījumā “Savienots” aprīlī viesojās baptistu mācītājs Pēteris Eisāns, kurš vada biedrību “Baltic Global Initiative”. Viņa liecību par Jordānijā un Ēģiptē pieredzēto publicējam arī rakstveidā.

Kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors Augusts Kolms

“Zvaigzne austrumos”

Nekad nebiju sevi asociējis ar Tuvajiem Austrumiem. Apzinājos, ka tā ir vieta, kur vajadzīgs sludināt evaņģēliju, un ka ir labi, ka arī tur ir kristieši. Bet man bija priekšstats, ka tā ir tāda grūta vieta, kas nav domāta man. Taču tā jau kādreiz gadās, ka mūsu pašu izstrādātie priekšstati tiek mainīti bez mūsu vēlēšanās.

Vienmēr biju aktīvi sekojis līdzi starptautiskajiem notikumiem, arī par Sīrijas pilsoņu karu un Arābu pavasari. Tobrīd man nebija personīgas pieredzes, bet notikumus uzzināju no medijos publicētajām ziņām. Kad 2014. gada vasarā teroristu grupējums “Islāma valsts” pārgāja robežu no Sīrijas uz Irāku, redzēju, ka parādās vairāk ziņojumu par varas darbiem pret kristiešiem. Bija ziņas par kādiem, kas ir krustā sisti. Bija ziņas par kādiem, kuriem ir vai nu galva nocirsta, vai vēl kaut kas. Tad pienāca ziņas arī no Mosulas, kas ir Irākas otrā lielākā pilsēta un kur dzīvo arī liela kristiešu minoritāte. Tur ir Ninives ieleja, kur bija slavenā Ninives pilsēta.

Tas sakrita ar grūtu posmu manā dzīvē. Reizēm cilvēks, kurš ir kādās grūtībās, iekapsulējas un domā vairāk par sevi, par saviem izaicinājumiem un savām problēmām, kuras vajag risināt. Bet, kad es datorā lasīju ziņas par Tuvajiem Austrumiem, es ieraudzīju vienu bildi, kur tēvs nes rokās meitiņu, bet viņai nav galvas. Tā ir nogriezta. Tas bija kā tāds spēriens no skaidrām debesīm, kas mani izsita no pašžēlošanas noskaņas. Es domāju: kādas man vispār dzīvē ir problēmas? Šim tēvam — viņam gan ir problēmas. Tajā mirklī devu solījumu sev un Dievam, ka es mēģināšu kaut ko darīt, nemaz nesaprotot, kas tas būtu un vai tas būs viegli vai grūti. Tas bija tāds iekšējais imperatīvs: ir jāsper pirmais solis, ir jāmēģina.

Man nebija nekādu kontaktu Tuvajos Austrumos. Es nevienu tur nepazinu un nebiju arī pielicis pūles, lai kādu iepazītu. Bija ļoti interesanti, kā šādā situācijā pāris mēnešu laikā iepazinu tik daudz cilvēku. Sākumā tas notika attālināti. Zoom tolaik nebija, bet saziņai izmantojām Skype un citas lietotnes. Atradu domubiedrus, un dažu nedēļu laikā dzima labdarības akcija “Zvaigzne austrumos”. Tā kā bija vajadzīgs juridisks ietvars, dzima arī biedrība ar nosaukumu Baltic Global Initiative — “Baltijas Globālā iniciatīva”. Nosaukums ir saistīts ar to, ka mēs redzam vajadzību skatīties globālā mērogā. Citiem ir dāvana un Dieva aicinājums rūpēties par savu ciemu un savu pilsētu, un arī tas ir vajadzīgs. Es sajutu aicinājumu paraudzīties mazliet plašāk. Iesaistījušies ir cilvēki, kuriem ir līdzīgs aicinājums, un pārsvarā tie cilvēki, kuri ir ļoti aktīvi arī vietējā mērogā. Uzsākot labdarības akciju “Zvaigzne austrumos”, es jau pazinu cilvēkus, kuri bija daudz darījuši Latvijas bērnu labā, un viņi teica: mums ir sirdī vieta mīlestībai arī pret tiem bērniem, kas ir piedzīvojuši kara šausmas, un mēs gribam iepriecināt arī viņus.

Atšķirīga kultūra

Pie sīriešu bēgļiem Sīrijas un Jordānijas pierobežā. Foto: Pēteris Eisāns

Pie sīriešu bēgļiem Sīrijas un Jordānijas pierobežā. Foto: Pēteris Eisāns

Tiklīdz pirmā labdarības akcija bija noslēgusies, kurpju kastītes ar dāvanām bija savāktas un konteiners bija aizsūtīts, man bija jābrauc konteineru sagaidīt. Tas bija mans pirmais kontakts ar reāliem cilvēkiem. Tad mēs satikāmies aci pret aci. Man pirms tam nebija personīgas pieredzes un priekšstata, bet tagad esmu iemīlējis šos cilvēkus. Es esmu redzējis to, ka atšķirīgā kultūrā, atšķirīgā vidē arī kristiešos ir atšķirīgas iezīmes, piemēram, viņu dziesmas vai Bībele arābu valodā, ko šķir vaļā no pilnīgi pretējās malas. Esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš man ir tādu pieredzi devis un es esmu varējis būt viņu namos, ar viņiem kopā būt, runāt, Dievu lūgt, gan smieties, gan arī raudāt.

Bībele arābu valodā

Bībele arābu valodā. Foto: Pēteris Eisāns

Visvairāk esmu bijis Jordānijā, tad arī Ēģiptē un Izraēlā. Esmu arī saticis irākiešus un sīriešus, neesot viņu zemē. Šīs zemes, izņemot Izraēlu, vieno arābu valoda. Kad viņi savā starpā runā, tad es saprotu, ka tā ir arābu valoda, bet viņi, kad dzird viens otru, uzreiz atpazīst: tu esi ēģiptietis, tu esi no Irākas. Es to, protams, netveru. Valoda it kā viena, bet arī mēs Latvijā jūtam atšķirību, ja kāds ir no Ventspils vai Preiļiem, vai Jelgavas.

Visa vietējā sabiedrība veidota cilšu izpratnē. Viņiem ir ļoti svarīgi klani, ko veido ne tikvien tēvs un māte, bet arī brālēni un brālēnu brālēni. Piemēram, es Jordānijā biju vienā trīs dienu apspriedē, kur evaņģēliskie mācītāji bija sanākuši kopā un sprieda par darba stratēģiju. Man tur nedaudz patulkoja. Pamanīju, ka izaicinājumi ir saistīti ar to, ka viņiem ir šādi grupējumi. Līdzīgi tam kā Latvijā ir kādi mazliet liberālāki, tad tādi mazliet fundamentālāki, un tad ir centristi. Kad es braucu tur vairākus gadus, bija komanda ar cilvēkiem, kurus es vienmēr rēķinājos satikt. Pēkšņi viena cilvēka, ar ko es arī biju diezgan daudz laika pavadījis, vairs nav tajā komandā. Izrādās, viņš tagad ir pie cita klana, un viņu piemin it kā ar labu vārdu, bet tu jūti, ka tur apakšā ir kādi zemūdens akmeņi. Latvijā un rietumvalstīs es to tik ļoti neizjūtu. Šeit cilvēki brīvāk pārvietojas caur dažādiem “burbuļiem” bez tā, ka tas būtu atstājis lielu iespaidu vai traģēdiju, ko kāds sevišķi pieminētu.

Mani ļoti iepriecina, ka dziesmas viņu dievkalpojumos es lielākoties neatpazīstu. Biju vairākas reizes braucis, kad dziedāja klasisko zviedru korāli “O Store Gud” (latviskajā tulkojumā: “Kad redzu, Dievs”) un “Amazing Grace” (“Pārsteidzošā žēlastība” — angļu val.). Pārējās dziesmas ir viņu pašu — vietējā valodā un mūzikas interpretācijā. Tā bija interesanta un autentiska pieredze, nevis kaut kas rietumu misionāru ienests. Tas bija ļoti atsvaidzinoši.

Vairāki cilvēki, kurus es zināju, bija tādi draudzes stūrakmeņi, bet uz dievkalpojumu atnāca ģērbušies tradicionālajā beduīnu tērpā ar visu galvassegu. Es to galvassegu biju redzējis Jasiram Arafatam, kas ir palestīniešu teroristu organizācijas vadītājs. Ja esmu uzaudzis ar šādu priekšstatu, un es redzu, ka dievkalpojumā ienāk un sasēžas tādi vīri, tad prātā notiek tāda pārkalibrācija. Tas viņiem ir normāls tērps, ko vīri valkā, un tā viņi arī baznīcā sēž. Viņiem tur nav apkures, un, ja februārī ārā ir kādi +3 grādi, un iekšā ir +4 vai +5, tas beduīnu tērps, tas garais mētelis, ir vienkārši lielisks, un es savā rietumnieku jaciņā un džinsiņos sēžu un nedaudz drebinos, bet viņš tur jūtas ļoti ērti.

Līdz ar to ik pa laikam ir tādi starpkultūru motīvi un atšķirības, ko redz un pamana. Man liekas veselīgi redzēt, ka evaņģēlijs un kristietība nav ietērpjami vienā kultūras apmetnī.

Valodas, kultūras un tradīcijas ir dažādas, bet centrālā vēsts paliek.

Ar bēgļu bērniem Ammānā, Jordānijā, izdalot akcijas “Zvaigzne austromos” dāvanas. Foto: Pēteris Eisāns

Nevis tā dēļ, kas esam un ko mēs kā cilvēki varam darīt, bet tā dēļ, ko Dievs ir darījis un kā Kristus savu žēlastību mums ir apliecinājis – tā dēļ mums ir pieeja Dieva svētajam tronim. Līdz ar to mēs rietumos mēs nevaram lepoties, sev sist pa plecu un teikt: mēs esam tie mīļākie Dieva bērni, un tie pārējie ir vēlāk pieņemti. Dievs mūs visus vienādi mīl.

Kad skatās uz misijas vēstuli, kopš 20. gadsimta, kādus simt gadus kristietība ir visas pasaules reliģija. Es 2000. gadā Amsterdamā biju vienā lielā konferencē, kur 10 000 cilvēku bija no visas pasaules. Tā man bija pirmā reize, kad es ieraudzīju dabā, ka kristietība ir ļoti krāsaina — pēc tērpiem, kas tur bija reprezentēti, un arī pēc ādas krāsas. Patiesībā, manuprāt, tas ir ļoti labi, ka kristietība pieder visām tautām, visām nācijām, visiem ļaudīm, un visi ir Kristus krusta priekšā vienādi ar savu grēku un ar savām tiesībām saņemt žēlastību.

Miera reliģija

Mums ir jāsaprot kristietības un islāma mijiedarbība. Islāma uzstādījumi ir mērķtiecīgi, daudz mērķtiecīgāki nekā kristietībā, un tie ir vērsti uz visas pasaules pievēršanu islāmam. Islāma teoloģijā nepastāv jēdziens “bijusī islāma teritorija”. Tā saredz, ka visa pasaule pieder islāmam, bet tā vēl nav apgūta. Islāma teoloģijā tiek lietoti jēdzieni “kara māja” (arābu val.: Dar al-Harb; دار الحرب) un “miera māja” (Dar al-Salam; دار السلام‎, arī: “islāma māja” — Dar al-Islam; دار الإسلام‎). Tātad tā pasaule, kas nav zem islāma, ir “kara māja”, bet tā pasaule, kur islāms jau ir vairākumā un valda — tā ir miera māja. Mēdz teikt, ka islāms ir miera reliģija. Kad būs miers? Miers būs tad, kad islāms būs pārņēmis visu pasauli. Citiem vārdiem sakot, miers būs tad, kad viena reliģija būs dominējošā pār visām. Ja mēs to skatītos no politiskā viedokļa, varētu teikt, ka tad, kad Ķīna dominēs visu pasauli, tad pasaulē būs miers, jo nebūs vairs jākaro savā starpā. Aptuveni tāds kods ir ielikts islāmā.

 

Dati: “World Countries“, “World Cities“. Carlos Efraín Porto Tapiquén. Orogénesis Soluciones Geográficas. Porlamar, Venezuela 2015. Balstīti Vides sistēmu pētniecības institūta (ESRI) datos. Brīvi izplatīti. / Natural Earth Data. / DIVA-GIS. / TUVUMĀ.lv

“Kara mājā” uzvedības noteikumi musulmaņiem ir tādi: dzīvojiet mierīgi, netaisiet lieku kašķi. Vajag pareizi runāt par labu islāmam un to slavēt, mēģināt vilināt neticīgos, parādot islāma pārākumu. Bet tad, kad islāma ietekme pieņemas spēkā, tad noteikumi mainās. Parādās tas, ka var mazliet pielietot viltību, mazliet pielietot spēku. Tad ir dhimmi statuss, ka jūs, kas neesat musulmaņi, maksājat papildu nodokli, jums atļauj te dzīvot, neviens pāri nedarīs, bet jūs par to vairāk samaksāsiet. Beigās zināmos apstākļos nonāk līdz izvēlei: vai nu jūs pievēršaties tai patiesajai mācībai, vai arī ir sankcijas, ka jūs pat varat zaudēt dzīvību.

Spontāna Lūgšana Ammānas citadelē par ticības brīvību Jordānijā un Tuvajos Austrumos. Foto: Pēteris Eisāns

Spontāna Lūgšana Ammānas citadelē par ticības brīvību Jordānijā un Tuvajos Austrumos. Foto: Pēteris Eisāns

Nav tā, ka gluži vienmēr islāms ir to panācis tikai un vienīgi ar zobenu. Stratēģija ir dažādos līmeņos.

Teikt, ka tas ir tikai ar zobenu vien, būtu pārāk vienkāršoti.

Bet islāma teoloģija ir ļoti mērķtiecīga. Līdzīgi tam, ko pamanām pie mūsu lielā austrumu kaimiņa — Krievijas —, kam arī nav “bijušo zemju”. Piemēram, vēsturē sen ir pieņēmums, ka Krima pieder Ukrainai, un tur bija zināms pamatojums. Nē, tā nevar būt! Līdzīgi ir arī islāmam. Ja reiz kāda teritorija ir bijusi zem islāma kontroles, un pēc kāda laika tā ir citā pārraudzībā, tā nevar būt. Tā jādabū atpakaļ. Līdz ar to vēsturiski mēs redzam — islāma izplatība visur ir gājusi tikai vienā virzienā. Citādi nav bijis. Piemēram, kristietības lielie bīskapi, Baznīcas tēvi, visi bija pilsētās, kuras islāms 50–70 gadu laikā ieņēma. Izņēmums ir Roma, un Konstantinopole mazliet vēl turējās. Bet, teiksim, Aleksandrija un Antiohija ātri vien bija islāma kontrolē.

Dzīve mazākumā

Jordānijā kristiešu ir ap 2% sabiedrības, bet savulaik tie bija stabilā vairākumā. Ēģiptē šobrīd varbūt ir vislabākā situācija, aptuveni 15% ir kristiešu, pārsvarā tie ir kopti, bet ir arī evaņģēliskie un citi. Ēģiptē ir vairāk nekā simt miljonu iedzīvotāju, un kādi 16 miljoni ir kristieši. Tomēr stabils vairākums ir islāma pusē, un arī tur notiek mērķtiecīga rīcība. Līdzīgi rusifikācijai savulaik Padomju Savienībā, piemēram, Ēģiptē, vairākos ciemos dzirdēju, ka pirms gadiem 50 tur dzīvoja tikai kristieši vien, bet tā ir bijusi valsts politika, ka tur ir mērķtiecīgi iesūtīti musulmaņi un celtas mošejas, lai nebūtu ciematu, kur ir tikai kristieši vien. No vienas puses, valsts ir par līdzāspastāvēšanu, bet tomēr kopti piedzīvo, ka valsts nostājas vairākuma pusē un mēģina viņu dzīves telpu iespaidot.

Koptu tetovējums

Koptu tetovējums. Avots, licence

Līdzīgi kristiešiem Tuvajos Austrumos, arī fundamentālistu musulmanis Eiropas pilsētās ir viegli atpazīstams pēc sava ārējā tēla — gan vīrietis, gan sieviete. Vienīgi Eiropā mēs to uztveram diezgan mierīgi, relaksēti, un saprotam, ka viņiem ir cilvēktiesības, viņiem ir tiesības būt. Tuvajos Austrumos tā nav. Viena no lietām, ar ko viņi visi sastopas, ir identifikācija. Pasē vai ID kartē ir atzīmēts, ka tu esi kristietis. Jordānijā es to nepamanīju, bet Ēģiptē gandrīz visiem kristiešiem [atbilstoši koptu tradīcijai] redzamā vietā bija uztetovēts krusts. Līdz ar to viņi uzreiz ir atpazīstami, viņi nevar iejukt pūlī. Kādreiz esam dzirdējuši ziņās, ka tuksnesī kaut kāds grupējums ar kalašņikoviem aptur autobusu un tagad grib zināt, kurš ir kristietis. Nav grūti viņus identificēt — vai nu pēc tetovējumiem, vai nu pēc dokumentiem.

Arī Jordānijā pamanīju, ka viņi no krusta nekaunas. Ārējā vide varbūt ir nedaudz draudīga, bet viņi nekaunas. Metodistu draudzei, ar kuru mums ir vislielākā sadarbība, dievnams ir iekārtots daudzdzīvokļu namā. Viss pirmais stāvs ir veltīts dievnamam. Nav kupolu, bet krusts ir prominenti redzams uz ēkas, pie vārtiem. Tur nevar paiet garām nepamanot. Tas ir ļoti skaidri redzams. Protams, tajā pilsētā ir arī citi dievnami, kuri varbūt vairāk izskatās pēc klasiskām baznīcas ēkām, un krusti ir ļoti prominenti.

Kristieši neslēpjas un neatvainojas par savu klātbūtni.

Karalis Abduls II

Jordānijas karalis Abduls II. CC-BY-4.0: © Eiroipas Savienība 2020 – Avcts: EP, CC BY 2.0, caur Wikimedia Commons

Jordānijā mācītājs, ar kuru mums ir visvairāk sadarbības, ļoti respektē karali. Ja karalis ir teicis, ka kristiešiem un musulmaņiem jāsadarbojas un jādzīvo mierā, viņš ar šo tēzi kā tādu mantru iet pa priekšu. Protams, viņš arī grib sludināt evaņģēliju, bet viņš izmanto karaļa autoritāti gan pilsētas pašpārvaldes iestādēs, gan tur, kur mums tas bija vajadzīgs ar “Zvaigzni austrumos”. Kādu 500 metru attālumā no Sīrijas robežas bija ziņas, ka pa nakti šaudās, un mēs braucām uz vienu bēgļu nometni. [Mācītājs] sarunāja vietējos policistus, zvanīja un teica: karalis sacīja, ka musulmaņiem un kristiešiem jādzīvo mierā. Bija kaut kādi policisti, kas nāca sargāt. Pēc tam gan viņš teica: tu domā, ka tie policisti būtu mums palīdzējuši, ja kāds kaut ko būtu gribējis darīt?

Pie Jordānijas–Sīrijas robežas. Bēgļu teltī. Tēja ir obligātā viesmīlibas sastāvdaļa. Foto: Pēteris Eisāns

Pie Jordānijas–Sīrijas robežas. Bēgļu teltī. Tēja ir obligātā viesmīlibas sastāvdaļa. Foto: Pēteris Eisāns

Viņi tajā vidē ir. Viņi kalpo, un viņi neslēpjas. Ammānā, Jordānijā, viņi savā apkaimē dara publiskas lietas. Piemēram, caur to mikrorajonu ir iela ar divām joslām katrā virzienā, un pa vidu ir sadalošā josla ar apmali. Varēja redzēt, ka tā ir pirms pāris gadiem krāsota. Tad viņi aizgāja pie vietējā pārvaldnieka un teica, ka gribētu pilsētai kaut ko labu izdarīt. Vienu nedēļu cilvēki no draudzes krāsoja to posmu. Pēc tam bija glīti: dzeltens, melns, dzeltens, melns. Tāda akcentēta josla, lai kāds neieskrien. Viņi dara tādas lietas, un viņi tiek pamanīti un ir redzami. Vietējā avīzē par viņiem rakstīja.

Akmeņi uz galvas

Jāsaprot, ka tad, kad runājam par vajāšanām, tās var izpausties dažādi. Ir vajāšanas, kas ir uz likuma pamata, ar kaut kādu valdības rīkojumu — tiesību ierobežojumi, kaut vai ID kartes. Pirms pāris gadiem bija karalis izdevis rīkojumu, ka ID kartēs vairs nevajadzēs atzīmēt reliģisko piederību, par ko vietējie draudzes cilvēki bija ļoti priecīgi. Var redzēt, ka notiek pārmaiņas.

2015. gadā Ēģiptes koptu martīru namā. Foto: Pēteris Eisāns (trešais no labās)

Otra lieta ir kopiena, parastie iedzīvotāji. To iespaido reliģiskais mantojums. Reizēm islāma fundamentālisti var kaut ko izspēlēt. Piemēram, draudzē Jordānijā, ar kuru mums ir sadarbība, bija pāris gadījumu, par kuriem mācītājs stāstīja. Pirms kādiem gadiem pēc dievkalpojuma viņi bija iznākuši pagalmiņā, un no augšējiem dzīvokļiem pa logiem sāka birt akmeņi. [Kādi] meta cilvēkiem uz galvas akmeņus. Izsauca policiju, un mācītājs sacīja: “Nezinu, ko viņi teica tiem dzīvokļu saimniekiem, bet kopš tās dienas neviena akmens nav bijis.”

Vēl bija gadījums, neilgi pirms es pirmoreiz aizbraucu, ka viens vīriņš bija ieradies ar kalašņikovu, saucis Allahu akbar un sācis šaut. Bet viņš acīmredzot bijis tāds prātā ne līdz galam attīstīts cilvēks, jo viņš nebija sapratis, kurā dienā jāiet. Līdz ar to tur bija divi vai trīs cilvēki, viņi paspruka kur kurais. Atkal izsauca policiju, specdienestus. Tie viņu uzreiz arestēja. Tas, ko es sapratu no Jordānijas kristiešiem, ir: ja viņiem kāds šādā veidā dara pāri, viņi bez kautrēšanās uzreiz zvana policijai un specdienestiem, un tas ļaunums tiek savaldīts.

Spēka struktūras vienmēr nomodā. Jordānija. Foto: Pēteris Eisāns

Spēka struktūras vienmēr nomodā. Jordānija. Foto: Pēteris Eisāns

Viņiem bija audits no drošības struktūrām. Apstaigāja ēkas, teica: tagad vajag šo izdarīt, tur vajag videokameras. [Viņi] rūpējas par drošību kristiešu ēkām, jo apzinās riskus — tieši tad, kad “Islāma valsts” aktīvi darbojās, tad arī valsts pārstāvji par to rūpējās.

Savukārt Ēģiptē redzēju, ka baznīcas priekšā koptiem bija kādi trīs vai četri vīri, kas sēdēja ar šaujamajiem rokā. Tie bija draudzes onkulīši, un viņi sargāja. Ēģiptē ir bijuši gadījumi, ka vairākus dievnamus uzspridzina vai nodedzina. Jordānijā tā nav bijis.

Watch!

Kontrolpunkts uz šosejas. Jordānija. Foto: Pēteris Eisāns

Kontrolpunkts uz šosejas. Jordānija. Foto: Pēteris Eisāns

Ēģiptes valdība ir diezgan diktatoriāla, un ir militārs režīms. Viņi mēģina uzturēt valstī drošību. Pēdējos gados tik daudz un tik bieži [lieli grautiņi baznīcās] nenotiek. Man pazīstami cilvēki bija Ēģiptē, kad bija pēdējā revolūcija. Viņi stāstīja, kā tur viss notika. Tad bija diezgan daudz grautiņu. Kad biju [Ēģiptē] 2015. gadā, tad arī dažas dienas pēc tam Musulmaņu brālība uzbruka policijas patruļpostenim. Ik pa laikam kaut kas notiek. Bet problēma ir viļņveidīga. Tu nekad nevari zināt, kad tas vilnis velsies pār tevi. Tāpēc viņiem ir tie drošības pasākumi pie baznīcām. Tie ir nepieciešami.

Vēl viena lieta ir tas, ar ko viņi saskaras kopienā. Piemēram, viena no lietām, kas Ēģiptei ir raksturīga — sievietes diezgan bieži tiek aizskartas, fiziski un seksuāli iespaidotas, arī nolaupītas laulību nolūkā. Meiteni nolaupa un piespiedu kārtā konvertē islāmā. Esmu personīgi saticis vīrieti, kura sievu nolaupīja un aizveda uz Saūda Arābiju. Ziņoja policijai, bet nekas nemainījas. Vardarbība ir reāla.

“Baltijas Globālā Iniciatīva” palīdzēja uzstādīt 15 ūdens filtrus Ēģiptes martīru ciematos. Foto: Pēteris Eisāns

Mums kā biedrībai bija projekts laikā, kad “Islāma valsts” 2015. gadā Lībijā jūras krastā 21 koptam nogrieza galvu. Kad viņi publicēja to video, es biju Jordānijā. Mēs braucām busiņā, un [vietējie kristieši] skatījās telefonā. Es nesapratu, ko viņi saka, bet pēc viņu reakcijas nopratu, ka ir kaut kas šausminošs. Tad viņi man nolika telefonu acu priekšā un sacīja: “watch!” (Skaties! — angļu val.) Tad, ja “Islāma valsts” turpinās savu uzvaras gājienu, tā būs problēma arī viņiem. Tādēļ tu nevari novērsties un neskatīties. Es noskatījos to video. Tas mani satrieca. Jautāju vietējiem līderiem, ko mēs varam darīt, un beigās varējām uzmeklēt [martīru] ģimenes un uztaisīt tīra ūdens projektu. Piedalījās ziedotāji ne tikai no Latvijas. Varējām uztaisīt piecpadsmit tīra ūdens ņemšanas vietas septiņos ciematos, no kurienes nāca šie martīri. Tas bija ļoti īpašs notikums, īpaša pieredze, ka es varēju būt tajās mājās pie tām ģimenēm — tēviem, mātēm, brāļiem, māsām –, kas bija zaudējuši savējos tik publiski, pasaules acu priekšā. Viņi stāstīja stāstus, mēs runājām, raudājām, lūdzām Dievu, dzērām tēju, un es varēju redzēt, kā viņi pat ar tādu savdabīgu pateicību un prieku runāja par to, ka viņu dēli bija izturējuši. [“Islāma valsts” publicētajā video] oriģinālais audio celiņš bija pietiekami labi atstāts, un varēja saprast, ka viņi ar Jēzus vārdu uz lūpām atdod savu dzīvību.

Martīru mājā Ēģiptē. No kreisās: Pēteris Eisāns, tulks Raeds, martīra māte. Foto: Pēteris Eisāns

Teoloģiju studēju Amerikā, un biju lasījis rakstus, kuros evaņģēliskie [kristieši] no fundamentālistu perspektīvas bija diskutējuši par koptiem un viņu uzskatiem, vai viņi ir pietiekami labi kristieši. Es domāju: cik sekli, ka tu tur, kokakolu dzerdams, drošībā raksti to rakstu, bet šeit tie cilvēki, par kuriem tu domā, vai viņi vispār ir īsteni kristieši — viņi ar Jēzus vārdu uz lūpām aiziet no šīs dzīves, kad viņiem nazis pie rīkles pielikts. Tāpēc es domāju, ka reizēm tie mūsu spriedumi par citu vidi, citu kultūru, var beigās atgriezties un apsūdzēt mūs pašus.

“Lūdziet Dievu par mums”

Irākiešu bēglis Karloss Jordānijā. Viņu “Islāma valsts“ teroristi spīdzināja, karinot ar galvu uz leju un pieprasot atsacīties no Jēzus. Tagad viņš ir pavārs Jordānijā. Joprojām viņam visas potītes ir smagās rētās no vadiem, kas bija apsieti ap viņa kājām. Foto: Pēteris Eisāns

Irākiešu bēglis Karloss Jordānijā. Viņu “Islāma valsts” teroristi spīdzināja, karinot ar galvu uz leju un pieprasot atsacīties no Jēzus. Tagad viņš ir pavārs Jordānijā. Joprojām viņam visas potītes ir smagās rētās no vadiem, kas bija apsieti ap viņa kājām. Foto: Pēteris Eisāns

Labākais veids, kā atbalstīt kristiešus, kas ir grūtās vietās un grūtās situācijās, ir lūgt Dievu. Tā varētu būt klišeja, bet, ja tas nav bez seguma, tad tā nav klišeja. Atkal un atkal, kad esmu saticies ar šiem kristiešiem un jautājis, kā varu viņus atbalstīt, viņi saka: lūdziet Dievu! Tas ir tieši tas, kā viņi atbild: “Lūdziet Dievu par mums.” Kad esmu Tuvajos Austrumos, redzu, ka viņi mūs neuztver kā naudas maku. Viņi novērtē to, ka mēs esam maza tauta, un mācītājs Ammānā, Jordānijā, savējiem skaidro, ka Latvija ir maza un to vajag novērtēt. Un viņi to novērtē.

Naktī, pirms Hērods gribēja viņu vest tautas priekšā, Pēteris, divām ķēdēm saistīts, gulēja starp diviem kareivjiem, un cietumsargi stāvēja sardzē pie durvīm. Un, redzi, Kunga eņģelis nostājās blakus, un gaisma apspīdēja visu telpu. Eņģelis, piebakstījis Pēterim sānos, modināja to, sacīdams: “Celies ātri!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām. Eņģelis sacīja: “Sajozies un apauj sandales!” Un viņš tā darīja. Tad eņģelis saka viņam: “Apvelc virsdrēbes un nāc man līdzi!” Viņš izgāja tam līdzi, bet nesaprata, ka notikums ar eņģeli ir īstenība. Viņam šķita, ka redz parādību. Izgājuši cauri pirmajai sardzei un cauri otrajai, viņi iznāca pie dzelzs vārtiem, kas ved uz pilsētu, un tie viņiem atvērās paši no sevis. Kad viņi bija nogājuši vienu kvartālu, eņģelis pēkšņi viņu pameta. Pēteris atguvies sacīja: “Tagad es patiesi zinu, ka Kungs ir sūtījis savu eņģeli un izrāvis mani no Hēroda rokām un no visa tā, uz ko gaidīja jūdi.

Apustuļu darbi 12:6–11

Ir daudz liecību par aizlūgšanu spēku. Aizvadītajā gadā Āfrikā bija viens imāms — musulmaņu sludinātājs, kas bija kļuvis par Jēzus sekotāju. Viņš tika nolaupīts, un nebija zināms, kas ar viņu notiks. Es esmu vienā lūgšanu grupā, kur mēs Signal aplikācijā sarakstāmies, sazvanāmies, un informējam viens otru par šādām lietām. Visā pasaulē cilvēki lūdza Dievu, un viņš tika atbrīvots. Līdzīgi apustulim Pēterim, kā lasām Apustuļu darbos, viņš redzēja vīziju, kas notiks, un nākamajā dienā tā arī notika: viņu aizveda uz tuksnesi un atbrīvoja. Tādēļ lūgšanai ir spēks.

“Baltijas Globālā iniciatīva” katru nedēļu Facebook publicē valsti, par kuru lūgt. Katru nedēļu ir cita valsts. Lūdziet Dievu! Tad, kad jūs lūdzat, jūs jau nezināt vārdā nosaukt cilvēku, par kuru jālūdz, bet Dievs zina katru, kuram ir vajadzīga palīdzība šajā mirklī.

“Baltijas Globālā iniciatīva” pastāv uz ziedojumu pamata. Ja kāds vēlas mūs atbalstīt ar ziedojumu, mūs var atrast internetā, bet īstais darbs sākas ar lūgšanu. Lūdziet paši un aiciniet citus to darīt!

Pie Ēģiptes koptu martīriem. Pirmais no labās — vietējas draudzes koptu priesteris. Foto: Pēteris Eisāns

Pie Ēģiptes koptu martīriem. Pirmais no labās — vietējas draudzes koptu priesteris. Foto: Pēteris Eisāns

Stāstījums ir rediģēts, lai nodrošinātu īsumu un lasāmību. Sarunas ieraksts dzirdams iegultajā atskaņotājā (augstāk) vai šeit. Kristīgais medijs TUVUMĀ.lv publicē dažādu kristīgu autoru viedokļus. Paustie viedokļi nav uzskatāmi par kristīgā medija TUVUMĀ.lv vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda oficiālo nostāju. Ja arī Tev ir viedoklis, pārdomas, recenzija vai kāda cita veida raksts, kuru vēlies publicēt pie mums, raksti uz tuvuma@tuvuma.lv!

Vāka foto: Pēteris Eisāns. Jordānijas un Sīrijas robeža. Pie bēgļiem ar “Zvaigzne austrumos” dāvanām. 

Augusts Kolms
Augusts ir kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors. Viņa balsi var dzirdēt TUVUMĀ.lv producētajā radio raidījumā “Savienots” reizi divās nedēļās trešdienās Radio Marija Latvija. Augusts iesaistās dažādos kristīgos projektos jau no agras bērnības. Viņš labprāt lasa un klausās, raksta un runā par garīgām un filozofiskām tēmām. Augustam patīk domu dažādība, izaicinoši viedokļi un veselīga diskusija. Augusts ir jurists un savā maģistra darbā pētīja Mozus grāmatu tiesiskos aspektus. Iesvētīts Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā 2010. gadā.