Edgars Mažis: “Kā pret grēku cīnīties? Varbūt sadzīvot?”

Grēks, grēks un vēlreiz grēks. Liekas, [Jaunajā Derībā apustulim] Pāvilam šī tēma ir patikusi. Noslēdzošā nodaļa par grēku (Pāvila vēstule romiešiem 7.nodaļa) ļauj ieraudzīt, ka no grēka vaļā tikt nemaz nav tik viegli. Nolasītais teksts ir mazliet bezcerīgs, jo tajā Pāvils atzīst, cik grūti ir cīnīties pret grēku.

Ilustrācija par laulību – kurš tad īsti mirst? Es vai grēks?

Runājot par cīņu pret grēku, Pāvils liek domāt par laulību. Precīzāk, lieto laulības ilustrāciju. Šī rakstu vieta nav pamācība laulībai, kaut arī ir bijuši cilvēki, kas to tā uztvēruši. Pāvils runā par likuma spēku. Cik ilgi laulība ir derīga? Līdz viena partnera nāvei. Tad otrs ir brīvs vai nu palikt viens vai viena vai laulāties vēlreiz.

Līdzīgi kā laulībā, kad tā noslēdzas ar viena partnera nāvi, Pāvils runā par Romas draudzes locekļu attiecībām ar bauslību vai Mozus likumu. Nevis bauslība mirst, bet es mirstu, mans vecais cilvēks mirst, šī savienība ar Mozus likumu caur Jēzu Kristu ir lauzta.

Kristietis nedzīvo Mozus vai Sinaja derībā. Kristietis ir derībā ar Jēzu Kristu, kurš no mirušiem augšāmcelts.

Kāpēc jāmirst Mozus likumam? Ko tas īsti nozīmē? Mozus bauslība ietvēra daudz priekšrakstus: ētiskie, sociālie, upurēšanas un dietārie (red.- par uztura ierobežojumiem) likumi. Šo likumu pildīšana bija kaut kas tāds, ko Dievs pavēlēja savai tautai darīt. Lielākā problēma bija, ka viņi nespēja šos likumus pildīt. Vainīgi nebija likumi. Vaina bija meklējama cilvēka grēcīgumā. Pāvils saka: vai nu paliec Mozus bauslībā vai savienojies ar Kristu. Par to pašu Pāvils runās arī vēstulē Galatiešiem.

”Ak jūs, bezprātīgie galatieši, kas jūs ir nobūris? Jūs, kam acu priekšā Kristus attēlots, krustā sists! Tikai vienu gan es gribētu no jums uzzināt: vai jūs Garu esat saņēmuši no bauslības darbiem vai no ticības vēsts, ko esat dzirdējuši? Vai esat tādi nejēgas – reiz sākuši Garā, nu gribat tapt pilnīgi caur miesu?” /Galatiešiem 3.nodaļa 1.-3 pants/

Vecā cilvēka nomiršana ir kaut kas neatgriezenisks, kaut gan nereti ir izjūta, ka tas tiek reanimēts. Pāvils saka: mēs esam miruši bauslībai, lai piederētu Kristum.
”Kamēr mēs vēl bijām miesīgi, kaislības, kas pēc bauslības ir grēcīgas, darbojās mūsu locekļos, nesdamas nāves augļus. Bet tagad, nomiruši bauslībā, esam atbrīvoti no tās, kas mūs cieši saistīja, mēs nu kalpojam pēc jaunā Gara, nevis pēc vecā burta.” (Romiešiem 7.nodaļa 5.-6.pants)

Ar ko tad raksturojas šī jaunā laulība ar Kristu? Pāvils saka: tie ir augļi. Ja miesīgā cilvēka augļi ir nāves augļi, tad kopā ar Kristu mēs nesam augļus Dievam. Nomiruši bauslībai. Varbūt varētu teikt – nomiruši darba teoloģijai. Tam burtam, kas saka: tev tas jādara, un ja tu darīsi, tad Dievs Tevi mīlēs. Dievs tevi mīlēs tikai tad, ja tu darīsi to, kas likumā ir rakstīts. Un mēs, miesīgi būdami, izkropļojam Dieva likumu būtību. Mēs kaut ko darām, bet ar greiziem motīviem. Jēzum reiz bija jācitē pravietis Jesaja:

”Bet viņš tiem sacīja: “Jesaja labi par jums, liekuļiem, ir pravietojis, rakstīdams: šī tauta mani godā ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis. Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles. Dieva bausli atmetuši, jūs ievērojat cilvēku paražas.” /Marka 7.nodaļa 6.-8.pants/

Pārsteidzoši, pat labi darbi, nepareizu motīvu darīti, var kļūt par nāves augļiem.

Grēcīgs motīvs. Es gribu, lai mani ievēro, es gribu, lai man pasaka paldies, es daru tāpēc, lai tas notiktu. Es taču kalpoju. Pāvils saka: tie ir nāves augļi. Tie nenes svētību, jo, darot šos darbus, es apmierinu savu vēlmi tapt novērtētam. Bet tad nāk Kristus un mēs nu kalpojam pēc jaunā Gara, nevis pēc vecā burta.

Jauns Gars, nevis vecs burts. Būsim gan uzmanīgi! Svētais Gars darbojās arī Vecajā Derībā. Bez Svētā Gara nebūtu iespējams izpildīt Dieva likumus. Bet runa ir par to, ka vienā brīdī mūsu miesīgais cilvēks vairs neredz Garu Dieva likumā. Precīzāk – paliek tikai likums, kaut kur Gara klātbūtne ir pazudusi. Es darbojos bez Viņa palīdzības. Bet ar Kristu ir kāds jauns sākums. Jauns redzējums par sevi. Jauns spēks, Gara spēks. Un šajā vietā varētu beigt, ja nebūtu vēl kāda problēma. Atcerēsimies, ka Pāvils runā par mūsu nomiršanu Mozus likumam. Daudzi varēja pārprast Pāvila sacīto, domājot, ka Dieva likumi ir nederīgi.

Kā tad īsti grēks darbojas ar baušļu palīdzību?

Vecā cilvēka nomiršana un laulība ar Kristu neatrisina grēka klātbūtnes problēmu. Nevis Dieva likumi ir nepilnīgi, bet grēks, kas mani kārdina, lieto Dieva likumus, lai es kristu grēkā. Ja mēs palūkojamies uz 10 baušļiem, tad visi, izņemot pēdējo vai pēdējos divus runā par ārēju aktivitāti, mazāk par sirds stāvokli. Bauslis, kas aizliedz iekārot, runā par to, kas notiek mūsos, domās, sirdī. Iekāre sākas iekšienē. Iekāri nemaz pirmajā brīdī nevar ieraudzīt.

Savā ziņā iekāre ir saistīta ar visiem pārējiem baušļiem, jo iekāre liek pielūgt citus dievus, iekāre mudina Dievu piesaukt savu mērķu piepildīšanai, liek nesvētīt svēto dienu, negodāt vecākus, iekāres rezultātā mēs spējam nogalināt, pārkāpt laulību, zagt, melot.

Pāvils saka: ne jau baušļi ir nepareizi. Es esmu nepareizs.

Dieva likumi ir visaugstākais standarts. Kaut kas tāds, ko Dievs ir devis, lai mums būtu labāka dzīve. Bet mēs meklējam iespēju šo likumus pārkāpt, jo tas, ko sātans izdara, ir kaut kas līdzīgs Ēdenes dārza kārdinājumam, kad čūskai izdodas pārliecināt pirmos cilvēkus, ka Dievs nemaz tik labs nav, ka Dievs kaut ko slēpj no viņiem, ka Dieva aizliegums ir muļķīgs. Grēks mūsos izkropļo mūsu skatu uz Dievu. Dievs no mīloša Tēva pārvēršas par vienmēr prasīgu tirānu. Un mēs tiekam kārdināti bēgt un slēpties. Dieva baušļi izgaismo grēku, pasaka, kas ir grēks. Mēs esam ierauti kādā diezgan nevienlīdzīgā cīņā.

Pāvils parāda šo milzīgo kontrastu. Dieva likumi ir garīgi, tos caurauž Viņa rūpes par mums. Bet mēs šos likumus uzlūkojam ar savu miesas prātu. Es nevis redzu tos kā ceļu uz brīvību, bet gluži pretēji – man šķiet, ka tie man atņem brīvību. Un tad nonākam pie pašas grūtākās daļas šajā nodaļā.

Kāpēc es netieku galā ar grēku?

”Es neapjēdzu, ko pats daru, jo es nerīkojos tā, kā gribu, bet daru to, ko pats ienīstu. Bet, ja daru to, ko negribu, tad es piebalsoju bauslībai, ka tā ir laba. Tad nu es vairs neesmu tas darītājs, bet grēks, kas manī mājo. Es zinu, ka manī, tas ir, manā miesā, nemājo labais; es gan varu gribēt labu, bet piepildīt nevaru. Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu. Un, ja es daru to, ko negribu, tad ne jau es to daru, bet manī mītošais grēks.” (15.-19.pants)

Kāpēc Pāvils raksta šīs lietas? Vai tiešām tā var justies kristietis? Vai tiešām ir tik briesmīgi? Daļai Bībeles pētnieku ir viedoklis, ka Pāvils raksta par sevi vai par cilvēci vispār pirms Kristus iepazīšanas. Tas ir stāvoklis, kad Tu vēl nepazīsti Kristu, kad vienkārši nepārtraukti zaudē cīņā pret grēku. Šis ir visvienkāršākais skaidrojums rakstu vietai, kura ir grūti saprotama. Tas būtu tik vienkārši pateikt, ka šajos pantos Pāvils nekad nav piedzīvojis Svētā Gara spēku, ka viņš vēl dzīvo vecā cilvēka dzīvi, neatgriezies no grēkiem. Bet Pāvils nedod nevienu indikāciju, ka viņš runātu par savu dzīvi pirms Kristus iepazīšanas. Un tad mums jādomā par to, kāda tad ir mūsu cīņa pret grēku.

Vieni teiks: tad jau ir OK, ka es turpinu dzīvot grēkā. Ja jau Pāvils netika ar sevi galā, tad ko tad es? Otri teiks – es esmu tik garīgs, ka vispār vairs negrēkoju… Abos gadījumos tie būs grāvji.

Par ko tad īsti runā Pāvils? Par kontrastu un cīņu, par sadursmi, kas ir pašā cilvēkā. Vēl vairāk, viņš runā par kādu likumu, kas darbojas katrā cilvēkā. Un tā ir šī pārliecība, ka esi izglābts, bet ne pilnīgi, jo joprojām dzīvo miesā, joprojām ķermeniskās kaislības un kārdinājumi karo pret mūsu jauno cilvēku Kristū.

Un vai nav tā, ka, jo tuvāk mēs nākam Kristum, jo vairāk redzam savas nepilnības, jo vairāk redzam un jūtīgāk reaģējam uz grēku, kas mūs kārdina, kas mums uzbrūk? Pāvils ļoti labi apzinās, ka mēs esam ielikti cīņā pret grēku, ka šī cīņa nav izcīnāma bez Kristus spēka un palīdzības. Pāvils runā par fizisko ķermeni un to, kā sātans viņu kārdina. Miesa, kas nāvei padota, jo reiz mēs mirsim un to atstāsim. Bet, kamēr dzīvojam tajā, tiekam kārdināti. Un, ja es apzinos šo cīņu, tad man jānāk pie Jēzus Kristus, tad man jāstāv pretī grēkam kopā ar Viņu. Tad man jāapzinās gan mans miesīgums, gan Viņa spēks. Un tikai kopā ar Viņu es varu turēties pretī. Jo kamēr es saku: es varēšu, es spēšu, es uzvarēšu, grēks turpina manifestēties manī. Jā, no vienas puses es saucu: ”Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei padotās miesas?” Bet tajā pašā laikā es tveros pie Kristus un saku: ”Pateicība Dievam caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu!”

Neviens no mums nevar izbēgt no grēka realitātes, nav tāda, kas nekad nekluptu un nekristu, bet arī tā ir daļa no mūsu garīgās augšanas. Kad mans lielais ES mirst, tad es sevi arvien vairāk redzu Kristū.

Kāpsim ārā no sevis attaisnošanas grāvja, ka tur jau neko nevar darīt, es jau tāds grēcinieks esmu un kāpsim ārā arī no garīgas lepnības grāvja, domājot, ka esmu gandrīz bezgrēcīgs.

Iesim kopā ar Kristu pa Viņa ceļu. Joprojām miesā, joprojām apzinoties grēka iespaidu. Bet ar Kristu.

*Sprediķis teikts Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē