Emocijas – Dieva dizains mūsos (+ VIDEO)

Vai tu esi kādreiz aizdomājies par to, kāpēc mums vispār ir emocijas?  

Īpaši tajos brīžos, kad šķiet, ka visas pasaules smagums ir iegūlies tevī, var rasties jautājums: “Kāpēc Dievs radīja mūs tik jūtīgus? Vai emocijas nepadara cilvēku trauslāku? Kāpēc mēs tādi esam un ko ar to darīt?”

Šajā YouTube video es aicinu padomāt par emocijām kā par daļu no Dieva dizaina mūsos.  

Kristietībā emocijas dažreiz tiek uzskatītas par vājuma izpausmi vai traucējošu dvēseles darbību, ko vajadzētu pakļaut vai apspiest. Un dažkārt, īpaši pēc traumatiskiem notikumiem, tas tieši tā arī notiek — cilvēks automātiski “atvienojas” no savām jūtām. Taču, ja emocijas uztveram kā kaut ko naidīgu, traucējošu vai “miesīgu”, iekšējā dziedināšana kļūst lēnāka un grūtāka, nekā mēs to vēlētos. Un tad rodas vēl virkne citu jautājumu, kā piemēram: “Kas ar mani ir nepareizi? Kāpēc dziedināšana ir tik lēna?”

Kas ir emocijas?

Vienkāršoti sakot, emocijas ir bioloģiska reakcija uz apkārtējo vidi.  

Man patīk ļoti lakonisks Frica Perlza (geštaltterapijas pamatlicēja) komentārs par emocijām un kāpēc tās ir svarīgas:

“Bez emocijām mēs esam mirušas, garlaicīgas, neiesaistītas mašīnas.”¹F. S. Perls, In and Out the Garbage Pail (Bantam Books, 1972), 51.

Tas, kā mēs reaģējam uz pasauli un to interpretējam, veido mūsu personību. Šī reakcija un uztvere, bez šaubām, ietekmē arī mūsu dzīves kvalitāti.  

REKLĀMA. Pieteikšanās ŠEIT!

Psihologi jau ilgu laiku mēģina izprast, kāpēc cilvēki reaģē tieši tā, kā viņi reaģē, uz kādiem stimuliem (vai kairinājumiem) šīs reakcijas rodas un kas cilvēkā tās izraisa. Emocijas taču bieži nosaka pat mūsu rīcību!

Amerikas Psiholoģijas asociācija (APA), kuras standartiem seko psihologi visā pasaulē, emocijas definē šādi:

“Emocija (lietvārds) — sarežģīts reakcijas modelis, kas ietver pieredzes (subjektīvos), uzvedības un fizioloģiskos elementus, ar kuru indivīds cenšas tikt galā ar personiski nozīmīgu jautājumu vai notikumu. Konkrētā emocijas kvalitāte (piemēram, bailes, kauns) tiek noteikta pēc notikuma konkrētās nozīmes. Piemēram, ja situācijas nozīme ietver apdraudējumu, tad, visticamāk, rodas bailes; ja nozīme ietver cita cilvēka nosodījumu, tad, visticamāk, rodas kauns (tulk. no angļu v. – mans)”²APA Dictionary of Psychology, https://dictionary.apa.org/emotion (atjaunināts 19.04.2018)

Avots: APA Dictionary of Psychology, https://dictionary.apa.org/emotion (atjaunināts 19.04.2018).

Emocijas parasti ietver arī jūtas, taču emocijas no jūtām atšķiras; emocijām vienmēr ir kāda saikne ar ārējo pasauli, atklāta vai netieša.

Skaidrs, ka… nekas nav īsti skaidrs. Vai ne?  

Varbūt vieglāk būtu teikt: emocijas ir veids, kā cilvēks automātiski (bieži pat neapzināti) reaģē uz lietām vai situācijām, kas viņam ir personiski nozīmīgas.  

Ko nozīmē “personiski nozīmīgs”?

Piemēram, pat zīdainis, ieraugot mammu, izrāda prieku — ja visas citas vajadzības ir apmierinātas. Bērnam māte ir personiski nozīmīga klātbūtne, kas nodrošina visas pamata vajadzības. Savukārt, iekāpjot 7. tramvajā pie Rīgas Centrāltirgus, kāds var neviļus saraukt degunu un aizturēt elpu nepatīkamas smakas dēļ — nevis tāpēc, ka viņam trūktu līdzjūtības pret bezpajumtniekiem, bet gan tāpēc, ka ķermenis spontāni reaģē uz ožai nepatīkamu kairinājumu ar pamatemociju. Arī tas ir personīgi nozīmīgs notikums, jo ķermenis (oža) piedzīvo ne to patīkamāko pārsteigumu. Savukārt, maizes un siera bulciņu smarža Rīgas Centrālstacijā kādreiz bija tik galvu reibinoša, ka daudziem cilvēkiem radās vēlme iegādāties karstu maizi, un daži to, visticamāk, darīja jau tad, kad juta mutē sariešamies siekalas.

Es domāju, ka kristietībā būtu jārunā atklātāk par emocionālo pasauli. Emocijas ietekmē gan mūsu domāšanu, gan ķermeni, gan arī vispārējo labsajūtu. Tā vietā, lai emocijas uztvertu kā draudu, no kura jāizvairās, varbūt ir vērts tās ieraudzīt kā Dieva radītu un rūpīgi veidotu mūsu iekšējās pasaules, mūsu būtības  bagātu daļu.

Youtube video ir apskatāms šeit: