Lauma Zušēvica: Kristus augšāmcelšanās un dziedinošas zāles, smaržas, bēru mielasti…


58
Mācītājs noskatījās, kā sanāca mīļie draudzes locekļi. Vēl vienas bēres, vēl viens ceļojums uz kapsētu. Gandrīz vai katram mašīnā bija kaut kas, ar ko dalīties, jo pusdienas bija paredzētas sērotāju ģimenes mājā. Iepriekšējā dienā visu bija jāsagatavo. Mācītājs rakstīja: “Domāju, cik līdzīgi viņi sievietēm, kas pirmā Lieldienu agrā rītā devās uz mirušā Jēzus kapa vietu, nesdamas smaržīgās zāles, ko bija sagatavojušas. (Lūkas 24:1) Ne jau starp ēdieniem, kas tika gatavoti bēru mielastam, būtu bijušas smaržīgās zāles, un tomēr… Mācītājs sev prasīja: “Vai arī, klājot galdu ar saceptiem labumiem, viņi necentās ”izdzēst” nāves brutālās īstenības smaržas?”

Nāve ir ienaidnieks, kas savās pēdās atstāj daudz sāpju, postu, vientulības, un tomēr… Tie, kas sanāk bērēs un pēc tam gādā, lai, kopā ēdot, cits citu varētu stiprināt, saprot, –  varbūt vēl tikai cer -, ka tas arī pašiem palīdzēs.

Mēs ticam, ka nāve ir aprīta uzvarā, jo Kristus ir augšāmcēlies, un jau šīs dzīves ceļā varam piedalīties nāves uzvarēšanā, sagatavojot “smaržīgas zāles”, ne jau vairs lai mirušo apkoptu, bet cits citu, un tā arī sevi pašu.

Pāvila spēcīgie vārdi bieži atskan Lieldienu rītā, liecinot:

“Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve… Kad iznīcīgais ietērpsies neiznīcīgajā un mirstīgais ietērpsies nemirstīgajā, tad piepildīsies rakstītais vārds: nāve ir aprīta uzvarā. Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis? Nāves dzelonis ir grēks un grēka spēks ir bauslība, bet, paldies Dievam, kas mums dod uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”  (Pāvila 1.vēstule korintiešiem 15:26 un 54-57)

Šie Pāvila vārdi bija rakstīti ļoti agri, pat pirms rakstiski parādījās evaņģēliji. Pāvils citē Vecās Derības tekstus, lai atklātu, ka ar Kristus augšāmcelšanos piepildījās senie Dieva apsolījumi. Pāvils labi pazina pravieša Jesajas grāmatas vārdus:

“Uz mūžu mūžiem viņš izpostīs nāvi, Kungs Dievs noslaucīs asaras no visu vaigiem.” (25:8), kā arī Hozeja rakstītos: “No šeola es atgūšu viņu, no nāves es viņu izpirkšu – kur gan tavs spēks, nāve? Kur gan tava sērga, šeol?”(13:14)

Gan pravietis Jesajs, gan Hozejs darbojās apmēram no 734. – 722. gados pirms Kristus. Ilgi pasaule gaidīja saņemt to, kas mums dāvināts – Kristus augšāmcelšanās.
Bet, ja kāds pat skaistā Lieldienu rītā dodas uz dievkalpojumu vēl dziļās sērās un lūgšanās atklāj, ka jūtas kā “miris”, jo tik grūti tālāk dzīvot? Ko tad, ja jūtat, ka nāve patiesi ir uzvarētāja, jo nozagusi to, kas mūžam piešķīra jēgu dzīvot?  Padomāsim, cik reizes jūs paši no mašīnas neesat aiznesuši skaisti sagatavotas maizītes, salātus, pīrāgus, varbūt sagrieztus Aleksandra kūkas gabaliņus kopējiem draudzes sadraudzības brīžiem! Telpas, draudzes ”māja” pildās smaržām, kas dalītā mīlestībā pārtop par dziedinošām zālēm. Arī tā mēs esam mācījušies no Kristus, kas mums klāj galdu, jo zina, cik vajadzīgs mums šis kopējais žēlastībā dāvinātais mielasts un arī tas, ko baudām pēc dievkalpojumiem. Vai varbūt arī tādos brīžos slēpjas atbilde sērās nonākušajam? Kad kristīgās mīlestības spēks top par pretspēku nāvei?

Apustulis Jānis savās vēstulēs daudz rakstīja par Dieva mīlestību un mūsējo. Vienā pantā viņš pat vēsta:

“Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus un māsas, kas nemīl, paliek nāvē.” (1.Jāņa 3:14)

Mēs zinām. Tik pārliecināts šis apustulis! Varbūt tādēļ, ka ir redzējis, kā tas notiek? Kad mīlot cits citus ‘nāve ir aprīta uzvarā’? Viņš ir pārliecināts, ka, mīlot cits citu, mēs jau šīs dzīves laikā atņemam nāvei tās milzīgo spēku mūs turēt savā varā!

Un Jāņa evaņģēlijā lasām Kristus apsolījumu, kas to apstiprina: “Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžīga dzīvība. Es esmu dzīvības maize.” (Jāņa 6:47-48). Ne tam reiz būs, bet tam ir. Tas maina visu, vai ne? Mēs zinām, ne jau uzreiz izgaisīs sēras, varbūt būs vēl cīņas ar nāves bailēm, bet mums ir pretspēks tām, kad cits citam atgādinām Jēzus vārdus: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man!” (Jāņa 14:1)

Kristietības pašos pirmajos gados kristieši bieži sanāca cits citu mājās uz dievkalpojumiem. Mājas kārtībā atskanēja lūgšanas, dziesmas, Dieva Vārdi. Varbūt tika nolasīta kāda apustuļu vēstule, kristieši dalījās pārrunās un mācībās. Sekoja mielasts, ko ievadīja Svētais Vakarēdiens. To viņi darīja, Viņu pieminēdami. Pie Viņa galda paēdināti, tie tālāk dalīja saņemto svētību – kopā paēdot, cits citā ieklausoties, vai vienkārši kādam paspiežot roku, vai savējo uz tā plecu uzliekot. Un arī tā nāve top uzvarēta, jo atņemts tās spēks atstāt cilvēku tukšu, bez cerības vai mīlestības, bez ticības, kas dzīvu dara! Kā apustulis Jānis teica: “Mēs zinām, ka esam pārgājuši no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam…”
Tik bieži esam piedzīvojuši brīžus, kad pēc sēru mielastiem vai draudzes sadraudzības brīžiem pamazām prom dodas draugi, piederīgie, draudzes locekļi, gandrīz vai katrs iznesot kādu tukšu paplāti. Vai esam paši manījuši, ka sirdis nav tukšas? No tukšā kapa pirmajā Lieldienu rītā sievietes devās prom atbrīvotas no sērām, ar jaunu dzīves uzdevumu: “Steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem …tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem.” (Mateja 28:7a un 8) Tukšā kapā palika smaržīgās svaidāmās zāles.

Tukšā kapā lai paliek tas, kas aizkavētu mūsu prieku pasludināt Kristus augšāmcelšanās vēsti!

Caur vissarežģītākajiem laikiem un cīņām, tuvumā un tālumā, turpināsim lūgt un kalpot Viņam un cits citam mīlestības spēkā, jo, kas nemīl, paliek nāvē. Mēs paliekam Viņā, kam ir mūžīgās dzīvības vārdi un spēks! No sirds novēlu jums katram, tuvumā un tālumā, skaistus, dziedinošus, priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus!

*Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskapes Laumas Zušēvicas sprediķis, kas ar atļauju pārpublicēts no vietnes baznica.de