Andra Folkmaņa humoreska: Pircējs ieiet veikalā


215
Šis būs nopietns un dziļš pētījums* par kādu veikalu “Maxima” un kādu pircēju. “Maximas” veikals ir “Maximas” veikals un pircējs esmu es. Tikai nedomājiet, ka gribu kaut ko kritizēt vai pelt, tāda nodoma man nav. Protams, es varētu rakstīt par “Stockmann” vai “Rimi” veikaliem, bet mana rocība vairāk atbilst veikala “Maxima” plauktiem. Reiz kādam onkulim jautāja: – Jūs ēdat gaļu?. – Esat veģetārietis? – Nē. – Svaigēdājs, vegāns? – Nē, pensionārs.
Dati par 2014.un 2015.gadu. Avots: nra.lv (“Neatkarīgā rīta avīze”), Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra

Eju uz “Maximu”, jo gandrīz katru dienu pērku pārtiku ģimenei. Jā, mēs daudz ēdam, esam liela ģimene. Un, ja jūs redzētu mani, jūs teiktu: – Jūs tiešām daudz ēdat.

 

Tātad, eju uz veikalu,

dažreiz pa ceļam lūdzos Dievu (ne par pārtiku, kaut gan varbūt vajadzētu),

dažreiz — ieeju kafejnīcā un pārdomāju (ne par to, ko pirkšu veikalā), bet kādreiz nākas iedomāties par faktu, ka šobrīd Latvijā ir ap 20 000 pensionāru, kam pensija mazāka par 100 eiro mēnesī [red. – atsauce uz la.lv rakstu 2016.gadā].

Televīzijā ir šovi par ekstrēmistiem, izdzīvotājiem u.tml., bet, ja parādītu šo pensionāru ikdienas dzīvi, tad šovi nobālētu, bet varbūt nobālētu skatītāji (it kā joks, bet laikam nē).

Dati par 2016.gadu. Avots: la.lv (”Latvijas avīze”)

Tātad, ja ir otrdiena, es apskatu atlaižu avīzīti. Jā, es neesmu cilvēks, kas stumj iepirkumu ratiņus un samet tur visu vajadzīgo, samaksā, un brauc mājās. Es skatos uz precēm, cenām un dažreiz uz darbiniekiem — kā viņi strādā (man patīk darbs, stundām varu vērot, kā cilvēki strādā).
Piemēram, kāda pārdevēja aiz vitrīnas liek trauciņos krējumu. Es stāvu viņai pretī, bet viņa pagriežas un sāk ņemt bulciņas no krāsns. Tas ir tāds stils — viss viņas izskats liecina, ka pasaulē nav svarīgāka uzdevuma par šo. Kad viņa ir beigusi, tad pievēršas man, kas stāvu un nepacietībā tirinu  kāju, pēc nesekmīgiem mēģinājumiem sastapt viņas skatienu, bet vajadzēja taču vienkārši uzsaukt: Hallo! vai: Meitenīt! (nu, nav meitenīte), tad: Kundze! vai: Aļļo!, vai: Khmm! Šī iepriekšējā klusēšana nav latvieša kautrīgums, drīzāk cemme, ka nenotiek pēc mana prāta.

 

 

 Dati par 2017.gadu 

2017.gada decembrī vecuma pensiju, kas mazāka par 100 eiro, saņēma 5,1% cilvēku, savukārt pensiju 100 līdz 200 eiro saņēma 6,6% senioru.

Avots: la.lv, LETA

Dati par 2018.gadu 

 

Avots: lsm.lv, ”Panorāma”

2018.gada 4.ceturksnī vecuma pensionāri Latvijā- kopumā 453 936. Vidējais pensijas apmērs:

EUR 329.83.

Avots: Centrālās statistikas pārvaldes datubāzes

 

Bet cita darbiniece krāmē plauktos preces un raujas tā, ka viss izskats liecina: – Izdarīt un ļoti ātri. Varbūt tā ir vadītāja doma, kas nupat aizkulisēs falsetā izskanējusi? Bet varbūt tā ir apsolītā piemaksa? Nē, piemaksa tā nav, jo sejā nav ne kripatiņas sapņainības. Tātad, nav par ko sapņot, seja to apstiprina.
Cita strādā mierīgi, it kā domājot: – Nebūs piemaksas? Nu, un? Neatlaidīs arī, jo nav kas strādā. Pie plauktiem darbojas arī veikala vadītājs — vārdu sakot, rosība ir. Katrs ieslēdzis to ātrumu, kas liek nenoskriet no ceļa, bet netraucē arī satiksmi.
Ja runājam par precēm (“Maxima” ir ar vienu X), tās ir dažādas (novērtējāt šo gudro domu?). Bet parunāsim par cenām. Piemēram, stāv prece (nevis lidinās), cena kā jau cena — padārgi, nepērk… Piemēro atlaidi — nedaudz pērk,… līdz beidz pirkt. Tad pieliek vēl lielāku cenu nekā sākumcena un piemēro atlaidi – 40%, tas ir apmēram iepriekšējās atlaides līmenī. Atkal nedaudz pērk… Ja prece ir nesen ievesta, uzliek lielu cenu — varbūt aiz pārskatīšanās kāds nopirks. Pēc pāris dienām cenu dzen lejā. Kādu preci ar atlaidi izpirka? Nākamajai partijai piemēro astronomisku cenu, tad — atlaidi, jau mazāku par iepriekšējās partijas — pirks vai nepirks? Vai atcerēsies, ka bija lētāk, vārdu sakot — tausta pircēju. Bet mērķis viens — izspiest maksimumu, nē, maximu.

R. Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” Rūdis jautā šneiderienei (šuvējai): – Vai ir kāds tirgotājs, kas savu preci neslavē? Mūsdienās varētu jautāt: – Vai ir kāds tirgotājs, kas necenšas pārdot cenu par maximu, fuj, par maksimumu? Laikam, nav. Jo tāds ir kapitālisms, pret kuru nevēršos, tāpēc ka nekā cita, izņemot kaķīša filozofiju no K. Skalbes pasakas “Kaķīša dzirnavas,” piedāvāt nevaru.

Jūs teiksiet: Bet Bībelē aprakstītā komūna, kur viss kopējs! Vai tā nav ideāla forma? Domāju, ka visas ģimenes nevar dzīvot komūnās, laikam.

Uz precēm reklāmu ir maz un nelielas, piemēram: “Bez E vielām” (toties gaļas pamaz, to nereklamē). Dažreiz kaut ko izceļ, bet pārējo raksta sīkiem burtiem, lai pensionārs nevar salasīt, kaut gan — vai nav vienalga, kāpēc cilvēks tai pašā dienā sasniegs debesu valstību? (melnais joks).
Veselīga pārtika ir daudz dārgāka, bet es jums iesaku ēst pašiem un dot bērniem neveselīgo. Tur visādu piedevu un aizdomīgu vielu ir tik daudz, ka jūsu ķermenis kļūs toksiski neievainojams, pilns ar pretindēm. Ja mežā jums iedzels odze, tā jau pēc stundas nobeigsies.
Kādreiz politekonomijā mācīja, kā veidojas cena, bet veikalā tas īsti nav saprotams. Piemēram, Latvijā ir grūtības realizēt pienu, bet cena kāpj, jo, lūk, kāpj piena cena pasaulē. Tad mūsu piensaimnieki sūtīs pienu uz Eiropu un citām valstīm?

Andris Folkmanis

Kādi ir secinājumi no šī nopietnā pētījuma?

1. Katru dienu ēdu “Maximā” pirktu pārtiku. Esmu dzīvs.
2. Ēdiet veselīgu pārtiku (pretēji par odzi rakstītajam).
3. Nav tāda tirgotāja, kas par savu preci necenšas izspiest maksimālo cenu. Ja nu vienīgi muļķa kristietis (tā viņam arī vajag, kaut gan par to nemaz nerakstīju).

Jūs, iespējams, zināt to nostāstu par mācītāju, kas atvīla zemniekam govi, teikdams, ka vakarā viņš saņems simtkārtīgi. Un, tiešām, vakarā zemnieka lopu kūtī  ieskrēja simts govis! Tā ir patiesība! Tāpēc dodiet, piemēram, večiņai kaut vienu eiro, bet vakarā pie jums … atskries 100 večiņas! (nelabs joks, Andri, kā tu tā vari rakstīt?)
Toties sv. Pāvils raksta: – Visu, ko pārdod gaļas tirgū, ēdiet, nekā nejautādami sirdsapziņas dēļ. (1.korintiešiem, 10.,25.) Tas gan rakstīts par elku gaļu, bet man patīk šī doma. Tāpēc sirdsapziņas dēļ nepētīsim, bet par savu veselību padomāsim.

Un vēl pēdējais secinājums: visām preču cenām ir tendence kāpt, tāpēc ejiet uz veikalu šodien!

 

* Raksta autors Andris Folkmanis novērojumus pierakstījis 2016.gadā. Raksts papildināts ar Tuvumā.lv redaktores Aijas Volkas atlasītu informāciju par pensiju apmēru laikposmā no 2014.gadam līdz 2018.gadam, atsaucoties uz publicēto informāciju medijos lsm.lv, la.lv, nra.lv, LETA, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, kā arī Centrālās statistikas pārvaldes datubāzēm.