Guna Sniedziņa: Lūgšana ir mans garīgais skābeklis
Pēc vairāku gadu darba reklāmas biznesā un izmēģinātiem dažādiem citiem darbiem Guna Sniedziņa, būdama luterāne, devusies uz Šveici, kur kā postulante dzīvo Granšānas (Grandchamp) kopienā. Guna kopienā iepriekš divas vasaras pavadīja kā brīvprātīgā. Pirms aizbraukšanas sazvanoties, viņa paguva pastāstīt, kā pako savas drēbes, kuras atdos labdarībai. Līdzi uz Šveici – tikai pats minimums. Šī intervija bija pirms viņas aizbraukšanas: par viņas lēmumu, kā arī par dažādiem dzīves pārbaudījumiem un Gunai īpašo tēmu — lūgšanu dzīvi. Starp citu, pateicoties Gunas atsaucībai, kopīgi dibinājām Kristīga dzīvesveida izpētes fondu un lolojām sapni par šo jauno starpkonfesionālo mediju “TUVUMĀ’’.
Aija Volka: – Pastāsti, ar ko Tu profesionāli nodarbojies ikdienā?
Guna Sniedziņa: – Vairākus gadus ļoti intensīvi esmu strādājusi reklāmas nozarē. Taču tad to pametu un turpināju palīdzēt komunikācijas jautājumos organizācijām, draudzēm un maziem uzņēmumiem, kas nevar atļauties reklāmas aģentūru pakalpojumus. Lai sevi nodrošinātu finansiāli, esmu darījusi dažādas lietas – strādājusi administratīvu darbu birojā, tulkojusi, veidojusi un palīdzējusi veidot mājaslapas, esmu kādu laiku strādājusi arī savā [Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā – aut.] draudzē, esmu bijusi lektore ar komunikāciju saistītos kursos. Taču mana sirds deg par vairākām citām jomām, un viena no tām ir pastorālā psihoterapija. Tā ir psihoterapija, kurā nopietna vērība tiek pievērsta cilvēka ticībai un garīgajai dzīvei. Esmu spērusi pirmos soļus, lai mēģinātu iegūt izglītību šajā jomā, taču tas ir vēl ļoti garš ceļš. Tikmēr priecājos, ka sarunas ar cilvēkiem jau tagad var būt svarīga manas ikdienas sastāvdaļa, kā arī lēni un mierīgi esmu varējusi rosīties biedrībā “Droša vieta”, kuras mērķis ir uzlabot atbalsta saņemšanas iespējas seksuālā vardarbībā cietušiem cilvēkiem.
Agrā bērnībā gribēju kļūt par ārstu, taču 7. klasē, pirmoreiz mācoties ekonomiku, man radās liela interese par mārketingu. Tā es sevi apšmaucu. Jau pēc 11. klases sāku strādāt reklāmas aģentūrā. Tā bija vērtīga pieredze, ļoti labs starta kapitāls visām tālākajām darba gaitām, taču tagad saprotu, ka agrākā bērnībā tomēr biju bijusi godīgāka pret sevi. Ikdienā gribu strādāt tiešākā kontaktā ar cilvēkiem.
Liecība par Dieva mīlestību un vadību
Vai esi kristiete kopš bērnības? Kāds ir Tavs stāsts, kā kļuvi par dedzīgu kristieti?
Ticu Dievam, kopš sevi atceros, taču par kristieti sevi varētu saukt kādus 9 gadus. Diez vai sevi sauktu par dedzīgu kristieti, taču mācos dedzīgi mīlēt Dievu, tas gan.
Man šķiet, ka bērnībā Dievs man uzdāvināja ticību kristībās, kas notika drīzāk formalitātes pēc kā vienkārši laba lieta, kad man bija četri gadi. Kopš tā laika ticēju Dievam un lūdzu, lai gan neviens man to nebija mācījis, skatījos multfilmu sēriju “Grāmatu grāmata” un tās ietekmē mēdzu lasīt bērnu Bībeli. Tas viss gan notika, vecākiem nemanot un nevienam citam nezinot. Ģimene tajā laikā vēl nebija ticīga, lai arī mums mājās vienmēr ir bijusi Bībele, manā lūgšanu stūrītī stāv svētbildes, ko vecvecmamma kara un padomju laikā rūpīgi slēpa. Man pēc dažām nelāgām pieredzēm bērnībā bija ļoti lieli aizspriedumi pret baznīcu, man šķita, ka tai ar Dievu ir ļoti mazs sakars. Kā bērns biju uz baznīcu tik dusmīga, ka vienkārši nespēju tajā ieiet iekšā pat kopīgu ģimenes ceļojumu laikā, lai to apskatītu tikai kā tūrisma objektu.
Guna pirms aizbraukšanas uz Šveici pie Vecās Sv.Ģertrūdes baznīcas. Foto: Dace Salmane
Vidusskolā ar gariem zobiem kopā ar klasesbiedriem gāju uz skolas svētbrīdi baznīcā Ziemassvētku laikā, biju ļoti dusmīga, ka mācītājs “bez manas atļaujas, publiski” aizlūdza par mani kā skolas avīzes redaktori. Taču dažus gadus vēlāk, kad priekšnieks mani uzaicināja uz Alfa kursu, man šķita, ka ir labs laiks, lai beidzot saprastu, kas slēpjas aiz maniem aizspriedumiem, cerot, ka es varētu gūt iedrošinošu pieredzi. Tā noteikti bija, un kopš tā laika esmu Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes locekle, saucu to par savām garīgajām mājām, garīgo ģimeni un aktīvi tur arī kalpoju.
Mani vecāki pievienojās draudzei pēc manis. Vecmammai ir interese par ticību un Dievu, viņa bērnībā ir kristīta pareizticībā, skatās dievkalpojumu pārraides televīzijā, bet viņa nav draudzes locekle, brālis arī ne. Priecājos, ka kopā ar ģimeni pirms maltītes varam teikt pateicības lūgšanu — tas ir tik īpašs vienotības mirklis un tāda žēlastība varēt to kopā darīt! Ģimene kopumā, protams, ir pozitīvi noskaņota, mums ir kopīgas vērtības, mani saprot, ļoti mīl un atbalsta, lai gan bieži atgādina, ka es tomēr “to Dievu ņemu pārāk nopietni”.
Pastāsti par savu alerģiju un dziedināšanas pieredzi!
Man kopš bērnības bija ļoti smaga alerģija no zivīm — tāda, ka pat netīša niecīga gabaliņa apēšana vai tikai zivju smarža varēja likt aizpampt elpceļiem. Lai gan tas bija nedaudz apgrūtinoši, biju pie tā pieradusi kā pie savas realitātes un pat neiedomājos lūgt, lai kas mainītos. Dažas alerģijas pieredzes, piemēram, kad klusuma rekolekcijās bija jāsauc ātrā palīdzība, gan bija bailīgas, reiz sajutu pat spēcīgas nāves bailes. Taču tās vienmēr izvērtās kā svarīgs piedzīvojums attiecībās ar Dievu un ticības stiprinājums.
Pirms pāris gadiem smagi saslimu, ārstiem neizdevās man palīdzēt un ļoti smagi piedzīvoju, ka nespēju vairs darīt gandrīz neko no tā, kas man ir bijis svarīgs. Tajā laikā mācījos, ka manu vērtību nenosaka un neveido manas spējas vai darbi.
Lai gan visu laiku ar draudzi bijām lūgšanā, divu gadu garumā man palika arvien sliktāk. Iekšēji tas bija svarīgs laiks dziļāku attiecību veidošanai ar Dievu, taču ārēji un fiziski tas bija mokoši. Tas strauji mainījās kādā draudzes lūgšanu vakarā, kad jau biju atmetusi visas cerības, ka kaut kas reiz mainīsies, galu galā arī ārsti mani aicināja šo situāciju pieņemt kā savas turpmākās dzīves realitāti. Pēc šī lūgšanu vakara esmu brīva ne tikai no nopietnajiem veselības traucējumiem, bet arī zivis vairs nav mani ienaidnieki. Cik labi! Citādi, ja būtu jāpiedzīvo evaņģēlija stāsts, kurā Jēzus un mācekļi pabaro pūli ar maizi un zivīm, man būtu jāsaka: “Nē, paldies, man, lūdzu, divas maizes un nevienu zivi” (smejas). Par dziedināšanu no alerģijas nemaz nelūdzu, taču tā kļuva par tādu “blakus efektu” un liecību tiem, kuri bija man blakus tad, kad zivju dēļ bija jāsauc ātrā palīdzība. Draugi tuvākajos svētkos man dāvināja zivis, lai beidzot, jau pieaugušā vecumā, uzzinu, kā tās garšo.
Zinu, ka esi saskārusies ar lielām finansiālajām problēmām. Pastāsti, kā Dievs izveda Tevi no tām?
Darba maiņas dēļ strauji mazinājās mani ienākumi un drīz pēc tam arī nopietni saslimu — bija grūti vai pat neiespējami samaksāt ikmēneša rēķinus par dzīvesvietu, šķietami nelielo kredītu par studijām un citas saistības. Slimībai progresējot un dzīvojot gandrīz bez ienākumiem, naudu arī aizņēmos. Tagad, pāris gadus vēlāk, mēģinātu tā vairs nedarīt.
Toreiz tviterī lasīju: “Neaizņemies naudu, ļauj Dievam pašam Tevi svētīt,” un tas mani gandrīz vai sadusmoja, šķita neiespējami, jo uz Dievu naudas lietās vēl nespēju paļauties un skatījos uz tām tikai un vienīgi ļoti racionāli. Ap to laiku, pati apzināti šos notikumus un apstākļus nekā nesaistot, sāku arī maksāt tā saukto desmito tiesu, kas man ir bijusi ļoti vērtīga pieredze ceļā uz paļāvību uz Dievu arī praktiskās lietās un Viņa vadību finanšu jautājumos.
Kad izveseļojos, strādāju ļoti pieticīgi atalgotu darbu, kas, man šķita, bija no Dieva, lai gan pati ļoti bieži šaubījos, vai tas nav bezatbildīgi un vai man nav jāiet atpakaļ strādāt kāds “lielās naudas” darbs, kas mani diemžēl vestu tālāk no tā cilvēka, par kādu vēlos kļūt.
Ļoti ilgojos kļūt brīva no finansiālām saistībām, lai tās nav šķērslis Dieva vadībai manā dzīvē, lai nav jāpiedzīvo situācija, kad jāsaka: “Nē, Dievs, es nevaru doties tur, kur Tu mani aicini, jo man katru mēnesi vajadzīgi 200 eiro saistību atmaksai”. Vienlaikus man nebija ne jausmas, kā lai no šīm saistībām ar saviem mazajiem ienākumiem atbrīvojos. Ļoti lūdzu pēc Dieva vadības un vienlaikus domāju visādus praktiskus risinājumus — varbūt braukt uz ārzemēm strādāt par slimnieku aprūpētāju, jo to es darītu daudz labprātāk, nekā atgrieztos biznesa vidē u.tml. Bet Dievs soli pa solim brīnišķīgi apliecināja savas rūpes un gādību par mani arī praktiskās lietās.
Viens cilvēks man atlaida ļoti lielu parādu, laiku pa laikam kāds noziedoja naudu, lai gan nekad nevienam neko nelūdzu, citi cilvēki ļoti dāsni pateicās par darbu, ko biju gatava darīt brīvprātīgi, arī draugi neaprakstāmi iepriecināja, savu mīlestību apliecinot arī ļoti praktiski. Tā rezultātā no finansiālajām saistībām tagad esmu brīva, un man tas ir neiedomājams brīnums. Man tādai Dieva vadībai noticēt ir vēl īpašāk, nekā piedzīvot fizisku dziedināšanu.
Tagad no dziļas personīgās pieredzes gribas teikt, ka Dievam tiešām pilnīgi nekas nav neiespējams — tā ir mana lielākā mācība no šī laika.
Šī mana liecība ir stāsts par Dieva mīlestību, par to, kāds Viņš ir, cik gādīgs un rūpīgs. Taču, šādas liecības lasot un dzirdot, bieži sākam neveselīgi domāt kategorijās “kāpēc man tā nenotiek, ko es daru nepareizi, kas man jādara citādi”, lai gan runa taču nav par kaut kādas pareizās receptes atrašanu visu problēmu risinājumam, bet gan par to, kāds ir Dievs, kurš mūs ļoti, ļoti mīl.
Ko Tev nozīmē nauda?
Es domāju, ka nauda ir vienkārši līdzeklis kaut kādu pamatvajadzību apmierināšanai, tas noteikti nav mērķis vai kaut kas, kas veido mūsu vērtību, tāpat kā to, manuprāt, neveido mūsu sasniegumi, panākumi, prasmes vai nosacīta gudrība. Manī pamazām aug paļāvība, ka Dieva vadībā arī nākotnē man nekā netrūks, jo ne mats no manas galvas nenokrīt bez Viņa ziņas.
Galu galā patiesībā mums dzīvē no praktiskajām lietām vajadzīgs ļoti maz. Ir svarīgi, lai ir nodrošinātas mūsu pamata vajadzības pēc drošības, mājvietas, uztura, taču viss cits ir sekundārs.
Man ir tuvs 4. gadsimta svētā Ambrozija teiktais: “Ja tavā skapī ir divi krekli, tad viens pieder tev, un otrs — tam, kuram krekla nav”.
Taču sadzīvē un ikdienā, protams, to tā vēl neprotu izdzīvot. Manās acīs turīgs cilvēks arvien mazāk atšķiras no trūcīga, vienīgi par bagāto vairāk jālūdz, jo bagātību un komfortu bieži pavada lielāki izaicinājumi un kārdinājumi, kas ved prom no būtiskā. Vienlaikus tā ir arī ļoti skaista iespēja palīdzēt citiem. Priecājos par veiksmīgo pašmāju uzņēmumu “Mikrotīkls”, kas pērnā gada nogalē klusi un mierīgi, bez reklāmas un pašu virzītas publicitātes Bērnu slimnīcas fondam ziedoja vienu miljonu eiro. Ne summai ir nozīme, bet rīcībai un labajai gribai, daloties ar to, kas mums dots.
Tev nesen apritēja 30. Vai šis skaitlis kaut kādā mērā ir mudinājis pārdomāt, pārvērtēt savu dzīvi, mērķus, līdz šim piedzīvoto un sasniegto?
Parasti dzimšanas dienām lielu vērību nepievēršu, taču savu trīsdesmito dzimšanas dienu sagaidīju ar lielu prieku un paļāvību, dodoties jaunā dzīves desmitgadē. Šķiet, ka ir nedaudz pierimis, bet noteikti nav beidzies ilgais neziņas, jautājumu, sevis un dzīves jēgas meklējumu posms, esmu tikusi pie atbildēm, kas man pašlaik dod mieru. Daudz skaidrāk kā jebkad līdz šim zinu, kas es esmu, kas – neesmu, kam jūtos aicināta, kas man ir svarīgākais.
Prom no ikdienas
Kā Tu nonāci Šveices klosterī?
Divas vasaras pavadīju tur kā brīvprātīgā, lai piedzīvotu kopienas dzīvi un pavadītu laiku regulārā lūgšanu ritmā un klusumā.
Vai tici, ka ir iespējams mieru iegūt arī ikdienā- strādājot parastu algotu darbu? Vai šajā tehnoloģiju laikmetā un urbanizētajā vidē tas ir iespējams? Vai izeja ir tikai klosteri vai lauku vide?
Es ticu, ka tas noteikti ir iespējams jebkurā vidē. Taču, jo intensīvāka ikdiena, jo svarīgāka ir disciplīna un sakārtotas robežas, kas palīdz neierauties laika virpulī un ik pa laikam no tā it kā izkāpt ārā, atjaunoties, paskatīties uz savu dzīvi no malas. Iziešana ārpus ierastās vides, it sevišķi tuvāk dabai un klusumā, var palīdzēt gūt vērtīgu, dziļu pieredzi, ko pēc tam ņemt līdzi un mēģināt pa gabaliņam ieviest arī ikdienā. Jēzus bieži gāja nostāk no citiem, piemēram, kāpa kalnā lūgties, un tad turpināja aktīvi kalpot, domāju, ka uz ko līdzīgu esam aicināti arī mēs. Svarīgs ir laiks vienatnei, kas parasti izvēršas par divvientulību kopā ar Dievu.
Guna Šveicē
Klusuma lūgšana
Zinu, ka savā draudzē esi apmeklējusi klusuma rekolekcijas. Vai tām bija izšķiroša nozīme Tavā dzīvē?
Jā, tieši caur tām es uzzināju par klusuma vērtību un to arī praktiski piedzīvoju. Manas lielākās dzīves pārmaiņas ir sākušās tieši klusumā un klusuma rekolekcijās. Pēc tām ir bijuši lielākie pagrieziena punkti dzīvē, svarīgākās garīgās pieredzes, dziļākās sarunas, arī ciešākais Dieva mīlestības tuvums piedzīvots tieši klusuma rekolekcijās. Tajās esmu varējusi arī mācīties un iepazīt ļoti daudz lietu, kas vēlāk noder personīgajā lūgšanu dzīvē — gan jezuītu Ignāciskās klusuma rekolekcijas, gan cita veida kontemplatīvos vingrinājumus.
Pastāsti par savu lūgšanu dzīvi! Kā tu atrodi laiku un kā panāc to, ka spēj pilnībā koncentrēties lūgšanai?
Lai mana fiziskā miesa pastāvētu, ir svarīgs skābeklis, ko elpoju un ar ko asinsrite apgādā manu organismu. Lūgšana ir mans garīgais “skābeklis” un “asinsrite”. Negribu un, šķiet, arī vairs nevaru dzīvot bez lūgšanas, lai gan dažādos laikos mana lūgšanu dzīve var ļoti atšķirties. Esmu mācījusies nešaustīt sevi, ja lūgšanā pavadu mazāk laika kā gribētos – kādreiz miesa ir tik pārgurusi, ka lūgšanas vietā var tikai aizmigt. Tad es labāk pasaku īsu, kaut vai šķietami virspusēju lūgšanu un dodos gulēt. No rīta jau varu būt klātesoša lūgšanā pavisam citādi. Galu galā ne jau lūgšanā pavadītajam laikam ir nozīme, bet gan tam, kā mēs esam tajā klātesoši un kāda ir mūsu sirds attieksme.
Galvenais ir vienkārši sākt, uz mirkli no visa atslēgties, lai nāktu Dieva priekšā. Kādreiz ir vienkārši fiziski jāpieceļas un jāaiziet līdz savai lūgšanu vietai, un tad jau Dievs pats nāk palīgā.
Šveicē. Foto: Guna Sniedziņa
Es priecājos, ka Dievs ir tik radošs un ir devis mums tik dažādus lūgšanu veidus — man šķiet, ja kādam nepatīk lūgt, tas tikai nozīmē, ka nav vēl izdevies atrast sev piemērotāko lūgšanas veidu.
Ko un kā tu lūdz?
Es cenšos sajust, kāds lūgšanas veids kurā brīdī man var palīdzēt vairāk. Dažreiz tā ir brīvā lūgšana, kurā lūdzu ar saviem vārdiem, citreiz tā sauktā Jēzus lūgšana, arī mēģinājumi būt nerimstošā lūgšanā vai Dieva klātbūtnes apziņā, izvērtes lūgšana (kas nākusi no jezuītiem, Ignācija no Lojolas), meditatīvi dziedājumi, kas raksturīgi Tezē kopienai, kādas slavēšanas dziesmas padungošana. Taču man ļoti palīdz arī strukturētas lūgšanu kārtības — gan luteriskās vai katoliskās stundu lūgšanas, gan pareizticīgās baznīcas lūgšanu kārtība. Man ir svarīgi lūgt arī kopā ar citiem un pavisam noteikti — lūgt par citiem.
Kādu laiku mēģināju sevi disciplinēt, katru dienu lūdzot vienā un tajā pašā veidā, taču drīz vien sapratu, ka tas man ne vienmēr ir auglīgi. Līdz ar to lūgšanas forma man šķiet sekundāra, galvenais ir savā dienas skrējienā atrast kaut vai nelielu brīdi, kas veltīts tikai un vienīgi lūgšanai.
Kādu laiku mēģināju sevi disciplinēt, katru dienu lūdzot vienā un tajā pašā veidā, taču drīz vien sapratu, ka tas man ne vienmēr ir auglīgi. Līdz ar to lūgšanas forma man šķiet sekundāra, galvenais ir savā dienas skrējienā atrast kaut vai nelielu brīdi, kas veltīts tikai un vienīgi lūgšanai.
Ir cilvēki, kas saka: kristietis vai nu ir tuvu Dievam vai arī viņš nav kristietis. Vai kristietis var būt no Dieva tālu?
Šveicē. Foto: Guna Sniedziņa
Es domāju, ka stāsts nav par mūsu tuvumu Dievam, bet par to, cik Dievs ir tuvu mums. Man arvien vairāk šķiet, ka Dievs vienmēr ir vienlīdz tuvu saviem bērniem, jautājums ir tikai par to, cik atvērti mēs esam Viņa tuvumam, varbūt to pašu spēkiem ne vienmēr varam ietekmēt, un cik ļoti to apzināmies. Var gadīties, ka kristietis dzīvo ar sajūtu, ka Dievs ir ļoti tālu, bet tad ir sev jājautā, kas liek tā justies, vai to neietekmē cilvēcīgās attiecības, kuras projicējam uz Dievu, piemēram, ja piedzīvoju sāpīgu atraidījumu cilvēcīgajās attiecībās, tad, ja neesmu uzmanīga un vērīga, var sākt likties, ka arī Dievs ir atraidošs, mani “negrib redzēt”, ir nepiedodošs, bet tam ar Dievu parasti ir mazs vai nav nekāda sakara.
Man patīk rakstnieka Endrjū Mureja teiktais: “Lūgšanas spēks gandrīz pilnībā ir atkarīgs no mūsu spējas aptvert,kas ir tas, ar ko mēs runājam”.
Svarīgi katras lūgšanas sākumā caur Dieva slavēšanu pašai sev atgādināt, kas un kāds ir Dievs, pie kura tagad vēršos un kura priekšā nāku, ko zinu par Viņu no Rakstu patiesības, nevis savām tā brīža sajūtām vai pieredzes. Kādreiz, kad lūdzam lūgšanu “Nāc, Svētais Gars,” domāju — mēs jau nelūdzam, lai Gars pie mums nāk no kaut kādas tālienes, mēs lūdzam, lai varam Garam atvērties, lai vienmēr klātesošais Gars ienāk mūsos vēl dziļāk un palīdz apzināties Viņa klātbūtni un tuvumu.
Laika ritējums… No kā atkarīgs, vai tas steidzas vai velkas?
Cellē Šveicē
Es domāju, ka tas ir atkarīgs no tā, cik klātesoša es esmu konkrētajā mirklī, cik apzināti es tajā piedalos. Jo vairāk esmu klātesoša, jo piepildītāks ir laiks — tas nesteidzas, taču šķiet piesātināts un arī piecās minūtēs notiek šķietami daudz lietu, it sevišķi iekšējie procesi. Uz tādu kvalitatīvas klātbūtnes laiku pēc tam atskatoties, vienmēr šķiet, ka īsā laikā piedzīvots neparasti daudz, piemēram, viens kopienā un tās klusajā ikdienā pavadītais mēnesis šķiet kā vesels gads. Bet, ja esmu pavirša, virspusēja, tad laiks vai nu velkas, vai arī paskrien garām nemaz nemanot — tā sajūta, ka vēl viens gads vai diena pagājusi, bet nekas nav izdarīts, nekas nav piedzīvots, nekas nav mainījies. Es šo būšanu nomodā, apzinātību, kvalitatīvu klātesamību ļoti saistu ar klusumu, it sevišķi iekšējo klusumu — tas bieži ir kā tilts, kas palīdz “savienoties” ar šo mirkli, ar sevi, ar Dievu.
Kāpēc svarīgs ir iekšējais klusums?
Daudzi cilvēki ar lielu ticības pieredzi, arī tādi, ko baznīcā sauc par svētajiem, runā par pieredzi, kad un kā iekšējā klusumā cilvēkiem atklājas Dievs.
Sarovas Serafims, piemēram, ir teicis: “Atrodi iekšējo mieru, un tūkstoši ap tevi izglābsies”.
Man šķiet, ka liels Dieva tuvums, Gara klātbtūne un arī augļi piedzīvojami iekšējā klusumā, kur esam visīstākie, atklātākie, patiesākie, visvērīgākie un vispilnīgāk klātesoši. Būt iekšējā klusumā man nozīmē būt patiesi klātesošai apkārtējā realitātē, bet vienlaikus “ar vienu ausi” būt atvērtai pret Dievu, skatīties uz Kristu un būt Dievam pieejamai. Tad esmu vismierīgākā un jūtos vislabāk. Iekšējais klusums noteikti nav tukšums, bet gan Dieva klātbūtnes piepildīts laiks. Laiks, kurā bez apstājas “nevārās katliņš” un nebrauc domu ātrvilcieni. Nedomāju gan, ka iekšējo klusumu var sasniegt kā kaut ko nepārtraukti klātesošu ikdienā, bet uz to vienmēr var tiekties.
Esi teikusi, ka dažreiz domās ganās jēri un vilki. Kas tie ir?
Tipiski, ka, ejot ceļu uz iekšējo klusumu, prātā nāk visādas domas un atmiņas, kas mēģina novērst uzmanību, un parasti jau tās nav pozitīvas. Ir dažādas metodes, kā ar to cīnīties — kādreiz iesaka tām vienkārši nepievērst uzmanību, kādreiz iesaka rīkoties tieši pretēji, katru domu it kā ieaicināt savā klusumā, pieņemt to un tad atlaist to brīvībā.
Foto: Guna Sniedziņa
Domāju, ka cilvēkiem, kas to nav praktizējuši, tā var izklausīties kā tukša ņemšanās pašam ar sevi un savām domām, tāpēc pateikšu to vēl citiem vārdiem — iekšējais klusums, manuprāt, iet roku rokā ar nepārtrauktu lūgšanu, uz ko mūs aicina Jēzus. Nedomāju, ka Viņš aicina uz prāta konstruētu vārdu plūdiem, es domāju, ka Viņš runā par mūsu sirds lūgšanu, kas parasti atraisās iekšējā klusumā. Lai to piedzīvotu, vienmēr nemaz nav vajadzīgs ārējais klusums, to var piedzīvot arī skaļā cilvēku pūlī vai pārbāztā trolejbusā.
Tomass Mērtons ir teicis, ka “visu kristiešu dzīvei vajadzētu vienlaikus būt dziļi kontemplatīvai un aktīva darba bagātīgi piepildītai”, un es pati soli pa solim tādu dzīvi — vai drīzāk tiekšanos uz to — piedzīvoju kā auglīgu. Tas palīdz dzīvot cilvēcīgi, ar abām kājām iesakņotam apkārtējā realitātē, vienlaikus ar sirdi pievēršoties Radītājam.
Man šķiet, ka es klusumā, šajā īpašajā laikā ar Dievu, kļūstu par nedaudz patiesāku, mierīgāku un labāku cilvēku.
Ko nozīmē kļūt labākam cilvēkam?
Domāju, ka uz tādu jautājumu nav vienas konkrētas atbildes. Bet viena no lietām, ko tas nozīmē man – kļūt pateicīgākai. No nepateicības rodas nīgrums. Esmu
sapratusi, ka pateicību piedzīvoju ļoti dažādi — reizēm tā ir Svētā Gara klātbūtnes pavadīta dāvana, kad sirdi pēkšņi ielīksmo pateicība; ir reizes, kad tā ir arī mana apzināta izvēle, gandrīz vai par spīti ārējiem apstākļiem, par kuriem pateikties negribas. Gribētu, kaut ikdienā pateicība būtu mana pamata attieksme pret dzīvi.
Es noteikti esmu pārāk kritiska, arī paškritiska, ar pārāk augstiem ideāliem pret sevi un citiem, un mācos ļauties, lai Dievs to var manī mainīt.
Bieži atgādinu sev teicienu: “būt pazemīgam nenozīmē domāt par sevi sliktu, tas nozīmē mazāk par sevi domāt”.
Grūti un nogurdinoši ir dzīvot nīgrā nepateicībā un egocentrismā, bet tas, diemžēl, laikam ir visvairāk mana “vecā cilvēka” dabā, kas vienā dienā nemainās.
Godīgi varu teikt — manas lielākās bažas, sniedzot šo interviju, ir netīšām izklausīties labākai, gudrākai vai dievbijīgākai, nekā patiesībā esmu. Es vienmēr par daudz baidos tikt pārprasta, nedomāju, ka ir veselīgi par to tik daudz bažīties, kā es to daru.
Kā mūsdienās atrast laiku ik dienas lasīt Bībeli?
Arī es esmu sastapusies ar vainas apziņu, ka par maz lasu Bībeli, un tad esmu mēģinājusi tikt no tās vaļā. Ir svarīgi mācīties plānot savu laiku un to atlicināt tam, kas man patiesībā ir pats svarīgākais. Līdzīgi kā ar lūgšanu, svarīgi katram ir atrast savu Bībeles lasīšanas veidu un ritmu, kas nekalpina, bet palīdz.
Savulaik esmu mēģinājusi lasīt, izmantojot dažādus Bībeles lasīšanas plānus, bet tos vienmēr agri vai vēlu gadās iekavēt un tad ir izaicinājums mest plinti krūmos pavisam. Bībeles lasīšanu parasti apvienoju ar savu lūgšanu laiku, mēdzu lasīt arī pa ceļam garākos pārbraucienos sabiedriskajā transportā.
Telefonā man ir Tezē kopienas Rakstu lasījumu aplikācija, tajā katru dienu ir mazs Bībeles fragments un pavisam īsa meditācija par to. Vienmēr pieejams arī Granšānas kopienas lasījumu plāns,mūsu draudzes mājaslapā ik dienu tiek publicētas Rakstu vietas no vēl viena cita lasījumu plāna (HTB draudzes Bible in One Year). Ikdienā vairāk pievēršos kādam no tiem vai vienkārši lasu kādus pantus, uz kuriem Dievs pamudina vai ir cita nepieciešamība par tiem padomāt (piemēram, gatavojot kādu uzrunu vai cīnoties ar kādu problēmu). Man šķiet arī svarīgi izmantot kādu uzticamu Bībeles komentāru vai zināt, kam jautāt, ja rodas kādas neskaidrības, jo lasot tikai uz savu galvu reizēm varam apjukt vai iedzīvoties interpretācijās, kas ved prom no patiesības un tā, kas ar tiem vārdiem ir domāts. Ir labi lasīt Bībelei kopā ar kādu, tas motivē vairāk tai pievērsties savā ikdienā, kā arī var kļūt arī par iedrošinošu pieredzi un apliecinājumu, ka Bībeli lasīt nav garlaicīgi.
-
- Granšānas kopienā Šveicē
Attēlu galerija no Granšānas kopienas Šveicē.
Ilgās pēc kristiešu vienotības
Vai neesi domājusi par pāriešanu katoļticībā vai pareizticībā, kuru garīgās prakses ir šķietami Tev tuvākas? Ko Tev nozīmē piederība noteiktai konfesijai?
Pati to nemanot, esmu kļuvusi par visai ekumēnisku cilvēku, baznīcu noteikti uztveru kā visu konfesiju kopumu, man ļoti svarīga ir kristiešu — un ne tikai kristiešu — vienotība un izlīgšana.
Es zinu, ka daudzi man nepiekritīs, bet es nespēju saskatīt kādu kristīgo konfesiju kā izteikti pārāku par citām — visās ir Dieva dārgumi, un visās ir nepilnības. Dievs ir vadījis tā, ka esmu nonākusi Ģertrūdes draudzē, kas pieder luteriskajai baznīcai, un es tajā jūtos labi un iederīgi. Man šķiet ārkārtīgi svarīgi katram kristietim būt iesakņotam Dievā caur kādu konkrētu baznīcu, konfesiju, draudzi, taču man ir būtiski ar to neaprobežoties, mācīties no citiem, kalpot kopā ar citiem, veidot attiecības arī ar citu konfesiju un patiesībā arī reliģiju, un uzskatu cilvēkiem, neiesūnot tikai savā draudzē, baznīcā un komforta zonā. Lai gan manī kādreiz ir sarosījusies neizpratne vai nepatika par kaut ko savā draudzē vai visā baznīcā, esmu centusies neļauties vilinājumam no tā novērsties vai pat mainīt draudzi vai baznīcu.
Ticu, ka risinājums nav labākas vietas meklēšanā, bet gan atvadīšanās no savām ilūzijām vai priekšstatiem, kuros kādu cilvēku vai organizāciju esmu idealizējusi, un tas, protams, var būt arī sāpīgs process. Līdzīgi šķiet ar konfesijām — neredzu savu kā kristietes ceļu kā ideālākās vai pilnīgākās konfesijas meklējumus. Ar tādu attieksmi ejot, agri vai vēlu nāksies vilties katrā no konfesijām, baznīcām un draudzēm. Iesakņoties tur, kur esmu, bet ar to neaprobežoties un tajā “neierāmēties” — tas mani personīgi uzrunā vairāk. Protams, kādreiz tieši draudzes vai konfesijas maiņa ir veselīgākā rīcība. Es nekādā ziņā neesmu pret to, taču neredzu to kā savu ceļu.
Kā attiecies pret citu reliģiju ticīgajiem?
Lai gan ticu, ka tieši Jēzus ir ceļš, patiesība un dzīvība, nevaru un negribu nosodīt citu reliģiju ticīgos, kur nu vēl justies par viņiem pārāka. Man šķiet ļoti svarīgs dialogs ar citām reliģijām. Taču liels noslēpums man ir reliģiju, nevis šķietami reliģisku, nereti fundamentālu, ekstrēmu, teroristisku dzīvesveida modeļu, līdzāspastāvēšanas jautājums.
Lielāko daļu no visām reliģijām iespējams vienkāršot un pat primitivizēt līdz tam, ka tās aicina mīlēt Dievu un vienam otru un ka Dievs ir mīlestība, žēlsirdība.
Varbūt kategoriskākiem kristiešiem šķitīs, ka tas ir pārlieks liberālisms, naivums, neveselīgs humānisms vai pārmērīga iecietība, bet
nedomāju, ka Dievs uz citu reliģiju ticīgajiem skatās ar dusmām. Ja nu Dievs skatās uz viņu ticību ar prieku un lielu, mīlošu cerību, ka viņi turpinās šo ticības ceļu, satiekot Viņa dēlu un iepazīstot Trīsvienību? Nevis ar dusmām, ka “tas neesmu es, kam tu tici”, bet gan mīlestību: “es esmu vēl daudz vairāk, mana mīlestība uz tevi ir vēl daudz plašāka, dziļāka un augstāka, nekā Tu līdz šim ticēji”? Kas gan tur nosodāms, ja, piemēram, bērns iesakņojas savā dzimtas reliģijā, kurā viņu kopš pirmajām dienām audzina viņa vecāki.
Kādreiz domāju, kā tāds bērns vai pusaudzis jūtas, pirmoreiz sadzirdot, ka viņa ticība citiem šķiet, maigi izsakoties, pilnīgi nepareiza, aplama un maldīga. Esmu lasījusi stāstus, kā Dievs citu reliģiju ticīgajiem ļoti dzīvi atklājas sapņos, un tas pamudina viņus mainīt savas dzīves un kļūt par kristiešiem, bieži vien pat tāpēc tiekot izslēgtiem no ģimenes un radu loka. Paldies, ka man nekas tāds nav jāpiedzīvo un ka mans ticības ceļš varējis būt tik vienkāršs!
Mani emocionāli aizkustina stāsti par gadījumiem, kad kristieši un islāmticīgie mīloši līdzāspastāv bīstamos, pat kara apstākļos — kamēr vieni lūdz, tikmēr otri taisa ap viņiem drošības mūri.
Foto: Guna Sniedziņa
Es neko daudz no tā nesaprotu, tas man ir liels noslēpums, bet es par to bieži lūdzu un priecājos dzirdēt par katru tikšanos, kur dažādu reliģiju ticīgie vai autoritātes nāk kopā, lai dalītos, uzklausītu viens otru, meklētu kopīgo, domā, kā līdzāspastāvēt, kā būt par miera un žēlsirdības nesējiem sabiedrībā un kopā lūdz.
Katru reizi, kad es pati ko tādu piedzīvoju, tā ir iedrošinoša un pārveidojoša pieredze.
Vai kalpošanas un garīguma meklējumu iespējas atšķiras atkarībā no tā, kāds ir Tavs dzimums?
Nezinu, kāpēc, taču sieviešu ordinācijas jautājums man ir svarīgs un pat sāpīgs — tieši veids, kā par to runājam. Diemžēl nereti mēs, draudžu locekļi, par kādiem baznīcā aktuāliem jautājumiem vairāk varam uzzināt no tendenciozām un tāpēc ļoti kritiski lasāmām publikācijām plašsaziņas līdzekļos, nekā no pašas baznīcas.
Es saprotu, ka ordinācija ir ļoti sarežģīts un neviennozīmīgs jautājums, bet jūtīgi uztveru katru reizi, kad diskusijas par to notiek emocionāli, ar virspusējiem un stereotipiskiem argumentiem un izvēršas nevis par Dieva patiesības meklēšanu šajā jautājumā, bet par aizvainojošām diskusijām par, piemēram, sievietes līdzvērtību un vērtību vispār.
Man pašai kādreiz tīri emocionāli bija ļoti grūti pieņemt domu par sievietēm mācītājām, jo vienkārši ir ļoti pierasts, ka kancelē kāpj un altārī kalpo vīrietis, tagad gan tik lielu atšķirību vairs nejūtu. nejūtu. Taču, protams, ka ne jau sajūtas ir svarīgākās patiesības meklējumos tik svarīgos jautājumos. Nezinu, man nav teoloģiskās izglītības, neesmu arī nekāds Bībeles eksperts, bet, tā kā tas man ir svarīgi, daudz lasu, klausos, lūdzu, mēģinu saprast. Un redzu vismaz divas dažādas realitātes, kurām ir ļoti grūti patiesi sastapties un sarunāties. Šķiet, ka Bībelē var rast patiesu argumentāciju gan tam, ka mācītāja amats paredzēts tikai vīriešiem, gan tam, ka tas atvērts visiem. Atšķiras tradīcijas, teoloģijas skolas un Rakstu skaidrošanas metodes, un tas diskusijas par ordinācijas jautājumu nereti pārvērš asās un ne īpaši auglīgās diskusijās par vienīgo pareizo tradīciju un skaidrojumu. Protams, ka diskusijas brīžiem notiek ar putām uz lūpām, un es ticu, ka tās ir cīņas dedzīgā pārliecībā par Dieva patiesības aizstāvēšanu no tās cilvēcīgas pārveidošanas, izkropļošanas. Un tas taču it kā ir labi, ka tas mums ir tik svarīgi, ka neesam par to vienaldzīgi. No malas gan šķiet, ka diskusijas reizēm ir tik karstas, ka dedzībā par patiesības aizstāvēšanu mēs, ticīgie, viens otru apdedzinām, nesaudzīgi nosodām un ievainojam, un nereti — publiski. Varbūt tas ir aplams iespaids — tad jautājums, iespējams, ir krietni vienkāršāks, tad varbūt mūsu kā baznīcas uzdevums un izaicinājums ir veiksmīgāk un nepārprotamāk nodot medijiem, sabiedrībai un ticīgajai sabiedrības daļai ziņas par būtiskākajām norisēm baznīcā.
Kā risināt sāpīgos jautājumus draudzē?
Man ir svarīgi un pat sāpīgi ļoti daudzi ar baznīcu saistīti jautājumi, es, protams, nezinu atbildes uz tiem vai to, kā būtu pareizi, bet savu vietu tajos redzu kā būšanu lūgšanā par mūsu kopīgo ceļu uz vienotību un izlīgšanu kā zīmi pasaulei.
Daudz lūdzu par civilizēta dialoga veidošanos starp kristiešiem un citādi domājošajiem, it sevišķi sarežģītajos jautājumos par ģimenes lomu, viendzimuma laulībām, bēdīgi slavenajiem “tikumības grozījumiem” u.c. Man šķiet, ka bieži tajās esam kaislīgi, neapdomīgi, emocionāli, neracionāli, un tā apkaunojam sevi, visus kristiešus, baznīcu un pašu Dievu.
Gadās, ka medijos lasāmie dialogi ar kristiešiem par šīm tēmām ir tādi, kas diez vai kādu, kurš no dabas nav fundamentālists, varētu iedrošināt meklēt Dievu, drīzāk gan novērsties un pat norakstīt kristietību kā kurlu, arhaisku un ne īpaši saprātīgu. Tā vietā mēs varētu turpināt mācīties par savām vērtībām runāt cilvēkiem saprotamākā valodāun cilvēkos ieklausīties, nevis karot, bruņojoties Bībeles pantiem, kas mūsu sarunu biedriem nav saprotami un nav autoritāte. Kādreiz gribas teikt: “Ja tu esi vīlies baznīcā vai kristietībā, tad piedod, un zini, ka tas vēl neko nenozīmē par Dievu. Jo mēs, nepilnīgie cilvēki, esam tie, kas veidojam šo iepakojumu Dieva darbam šeit uz zemes, un acīmredzot neesam to izdarījuši līdz galam labi. Bet, lūdzu, nejauc to ar Dievu, Viņš vienkārši ir tik mīlošs, ka mūs iesaista šajā darbā, pieņemot mūsu nepilnīgo dabu.”
Es ilgojos, lai katram cilvēkam, kuram ir interese par Dievu, būtu vieta mums baznīcā blakus un es ticu, ka grūtā ceļā mācoties mēs šo ceļu ejam.
Man baznīca ir ļoti, ļoti dārga, es ļoti baidos un piesargos to kritizēt. Labāk neauglīgas domāšanas un kritizēšanas vietā mēģinu vairāk par to lūgt. Un ir tik daudz, par ko pateikties! Arī kristiešu vienotības ziņā — pēdējos gados esmu piedzīvojusi ļoti daudz vienotības zīmju un mirkļu. Es ļoti ceru, ka arī šis jaunais kristīgais medijs “TUVUMĀ” veidosies par kvalitatīvu diskusiju platformu kristiešiem un visai sabiedrībai aktuāliem jautājumiem, to darot iejūtīgi, dzirdīgi, kā arī domājot kritiski un paškritiski.
JAUNĀKIE KOMENTĀRI