Dzīve balansā. Par Tomasa Mērtona grāmatu “Pārdomas vienatnē”

“Lielākoties šīs ir pārdomas par cilvēka vienatni Dieva priekšā, par cilvēka sarunu ar Dievu klusumā un par mūsu vienatnes pieredžu savstarpējo saistību,” tā Tomass Mērtons raksturo savas apjomā nelielās, taču garīgās dzīves izpratni ļoti bagātinošās grāmatas “Pārdomas vienatnē” galveno tapšanas nodomu un vēstījumu.

Grāmatā “Pārdomas vienatnē” paustās atziņas un mācības Mērtona sirdī un prātā bija noformulētas jau agrāk, taču uz papīra tās ir uzliktas laikā, kad brālim Luisam (Tomasa Mērtona vārds klosterī) 1953. un 1954. gadā, “pateicoties Dieva žēlastībai un savu garīgo vadītāju labvēlībai”, bija iespēja izdzīvot mūka-eremīta dzīvi, baudot vienatni un gremdējoties meditācijā (red. — fona attēlā redzama Mērtona eremīta mītne).

Nelielā grāmatiņa ietver divas garīgai dzīvei ļoti nozīmīgas daļas. Pirmajā autors apcerējis “garīgās dzīves šķautnes” – piemēram, temperamenta un emociju ietekmi garīgās izaugsmes ceļā, iztukšotību un tuksneša fenomenu, slinkumu un gļēvulību, kas mēdz piemeklēt, un kā to aizstāt ar Kristū balstītu drosmi. Grāmatas otrā daļa ir veltīta pārdomām par mīlestību uz vienatni.

Darba saturam ir visnotaļ dziļi personisks raksturs, un tam, kas līdz galam neizprot mūka, arī eremīta, dzīves aicinājumu, kā saka autors, “šīs atklāsmes nešķitīs kas īpašs”. Tomēr gribu atzīmēt, ka idejas par brīvību, vienatni un iespējām būt divvientulībā ar Dievu, kas atklājas, lasot grāmatu ar patiesi atvērtu sirdi, var kļūt par ļoti noderīgu personiskās izaugsmes palīglīdzekli ikvienam lasītājam. Un jo īpaši — mūsdienu patēriņa un aizvien pieaugošajā materiālo lietu kultūrā — šī grāmata var būt  iedvesmas un transformācijas avots tiem, kas vēlas palikt nemitīgā Dieva tuvumā un klusumā, iemācoties sabalansēt savu dzīvi, pilnībā neaizejot no pasaules.

Vienatne ir Dieva dāvana

Grāmatas ievadā autors mūs brīdina neļauties pasaules kārdinājumiem, kas atņem ikkatram pienākošās dāvanas – vienatni un brīvību. Ja ļaudīm tās tiek atņemtas, “sabiedrība satrunē un tai piemetas verdziskuma, aizvainojuma un naida puve”. Tāda sabiedrība vairs nespēj sadzirdēt dievišķo pestīšanas vēsti:

“Ausis, ar kurām cilvēks saklausa evaņģēlija vēsti, ir apslēptas sirdī, un tās neko nesaklausa, ja tām netiek piešķirta iekšēja vienatne un klusums.”

Manuprāt, ļoti skarbi, bet svētīgi un atmodinoši vārdi, kas uzrunā un liek aizdomāties par vienatnes mirkļu nozīmību un absolūto nepieciešamību cilvēka kā Dieva radītas būtnes ikdienas dzīvē.

Vienatnes pozitīvie efekti, kā es tos dēvēju, stresainajā ikdienā ir kā svaiga gaisa malki, kas dāvā mieru. Spēja apzināties šos ieguvumus un prasme vienatni izvēlēties par savu ikdienas gaitu pavadoni, kaut pa retam, – tā nudien ir Dieva dāvana un Viņa žēlastība mums, Viņa mīļotajiem, kas tai pievēršas.

Svarīgi atcerēties, ka vientuļnieka, vienatnes un Dieva mīlētāja klusuma izpratne ir ļoti atšķirīga no trokšņainās pasaules priekšstatiem par klusumu, kas to uzskata par pasīvu stāvokli un neko augstu nevērtē. Patiesībā garīgajam meklētājam klusums ir aktīvs stāvoklis, tiekšanās un meklēšana. Tā ir “saukšana nakts tumsā, atkārtota lūkošanās bezdibenī”.

“Tādēļ ļaujiet man tiekties pēc klusuma un nabadzības, un vienatnes dāvanas, kur viss, kam pievēršos, pārtop lūgšanā.”

Protams, daudzi no mums ļoti labi to apzinās un arī grāmatas autors norāda, ka “nav daudz tādu, kuri vēlētos pilnībā piederēt šādam klusumam, ļaut tam iesūkties līdz pat kauliem, neelpot neko citu kā vien klusumu, baroties no klusuma un pārvērst visu savu dzīvi pilnasinīgā un nomoda pilnā klusumā”, tomēr tikai klusumā un vienatnē izaugusi “ticība var pilnībā atbrīvot dvēseli no radīto lietu tēliem un pacelt pāri iegribām”. Vai nav patiesi vērtīgs ieguvums, draugi?

Tomass Mērtons. Foto: pbs.org

Kristus aicinājuma mistērija

Viena no grāmatā ietvertajām atziņām ir par atšķirību starp aicinājumu un piederību kādai kategorijai. Mērtons raksta:

“Tie, kuri atsaucas aicinājumam uz svētumu vai jau ir piepildīti ar to, patiesībā kļūst neparedzami. Viņi neatbilst nekādām kategorijām. [..] tādēļ cilvēku acīs viņiem nav lielas mīlestības un cieņas, jo viņu individualitāte ir apliecinājums tam, ka viņus Dievs mīl īpaši un tikai viņš viens zina savu noslēpumu, kurš ir pārāk dārgs, lai tiktu atklāts cilvēkiem.“

Ja no sirds iedziļināmies šajā atziņā un nododamies vēlmei izprast starpību (ko daudzi patiešām neizprot!), varam gūt skaidrību par cilvēka veltīšanās Kristum būtību un saņemt atbildi savai bieži vien dīvaini paustai neizpratnei par to, kādēļ kāds seko Viņa aicinājumam. Ieiešana vienatnē, būšana ar Dievu iekšējā klusumā aizved cilvēku pie sava aicinājuma atrašanas un pieņemšanas, cilvēks “pārstāj domāt par to, kā dzīvot, un sāk dzīvot”.

“Mūsu aicinājuma mistērija ir šāda – mēs nepārstājam būt cilvēki, lai kļūtu eņģeļi vai dievi, bet mūsu siržu mīlestība var kļūt par dievišķu mīlestību Dievam un cilvēkiem, un manas asaras var ritēt no manām acīm kā Dieva asaras, jo tās rieš viņa Gars iemiesotā Dēla sirdī. Kad to esam apguvuši, mūsu mīlestība uz citiem cilvēkiem kļūst tīra un stipra. Mēs varam pie viņiem doties bez uzpūtības un pašapmierinātības, mīlot viņus ar to šķīstību, maigumu un neuzbāzību, ar kādu Dievs mīl mūs.”

Tiem, kas ceļā

Grāmata “Pārdomas vienatnē”, manuprāt, būtu ieteicama kā pirmās izvēles literatūra ikvienam garīgajam meklētājam, kas ir ceļā uz meditāciju un kontemplāciju, kā arī uz sava aicinājuma apzināšanu un atpazīšanu. Atziņas ir aktuālas katram, bet jo īpaši mūslaiku steidzīgajiem, kurus Mērtons apstādina, liekot aizdomāties par to, kas patiešām ir nezūdošs un kam piemīt īstā, mūžības vērtība.

“Mēs dzīvojam kā garīgi cilvēki, ja esam Dieva meklētāji. Ja gribam kļūt garīgi, mums jāpaliek cilvēkiem. Ja gribam būt svēti, tad pirmām kārtām izdzīvosim savas dzīves. Pieņemsim realitāti un ļausimies, lai mūs ieskauj un apņem Dieva griba un gudrība, kas visu dara dzīvu.”

Manuprāt, izcilu, dzīvi un uzskatus transformējošu garīgu literāru darbu raksturošanai pietiek ar vienu vienīgu pazīmi — tajos paustās atziņas ir aktuālas gadu desmitiem, pat gadsimtiem, neraugoties uz vēsturiskās situācijas, kultūras konteksta un ieradumu pārmaiņām gadu gaitā. Šāda īpašība, neapšaubāmi, piemīt arī Tomasa Mērtona darbiem.

“Mans Kungs, Dievs, man nav ne jausmas, kurp dodos. Es nevaru saredzēt ceļu sev priekšā. Man nav skaidrs, kur tas beigsies. Es arī īsti nepazīstu sevi, un, kaut man šķiet, ka sekoju tavai gribai, tas nenozīmē, ka tā ir. Bet ticu, ka jau mana vēlēšanās tevi iepriecināt to arī dara. Ceru, ka šī vēlēšanās mani pavadīs visā, ko daru. Ceru, ka nekad nedarīšu neko tādu, kas nesaskan ar šo vēlēšanos. Un es zinu, ka tu mani vadīsi pa pareizo ceļu, ja tā rīkošos, kaut arī man tas nav pazīstams. Tādēļ es tev vienmēr uzticēšos, kaut šķistu pazudis un staigātu nāves ēnā. Es nebīšos, jo tu vienmēr esi pie manis un nekad neatstāsi mani vienu briesmās.”

*Raksta garo versiju lasi autora blogā didziskukainis.lv.