Mūzika, ko radu, manuprāt, ir patiesa un dziļa. Intervija ar čellistu Mareku Radzēviču

Mareks Radzēvičs ir jauns, talantīgs un aizrautīgs čellists, kas Latvijā daudziem jau ir zināms, un ir ieguvis cienītājus arī ārpus Latvijas, kā arī 12 430 sekotājus Facebook. Viņa mūzikas galvenā iezīme ir izlikt skaņdarbā sevi visu. Mareks arī komponē, veido aranžijas skaņdarbiem un māca čella spēli bērniem. Lūdzu pastāstīt Mareku par savām attiecībām ar mūziku, un to, kā mūsdienīgs kristietis veido karjeru mūzikā.

Mūziku Tu esi iepazinis jau no bērnības?

Tētis mani piecu gadu vecumā aizveda uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu pie Maijas Prēdeles un pateica, ka man būs jāspēlē čells. Man nebija nekādas izvēles. Nomācījos vienu gadu Emīla Dārziņa skolā, pēc tam 1. mūzikas skolā. Bet pēc otrās klases vecāki izšķīrās, un tētis mani paņēma pie sevis uz Liepāju – pārējā ģimene palika Rīgā. Tur es uzsāku mācības Liepājas mūzikas skolā, kur arī pabeidzu mūzikas vidusskolu.

Vai Tavi vecāki arī ir mūziķi?

Tētis ir multimākslinieks – viņš spēlē klavieres, ģitāru, akordeonu, kontrabasu un vēl arī dzied.

Tavā mājaslapā lasīju, ka tieši Liepājas laikā Tev radās nopietnāka aizraušanās ar mūziku?

Man ļoti nepatika mācīties mūzikas skolā, jo ir daudz jāspēlē, bet neredzi tam rezultātu. Likās, ka rezultātam jābūt uzreiz. Tikai vēlāk sapratu, ka tas nāk pēc daudziem gadiem. Nebija tā, ka es ar prieku skrēju uz mūzikas skolu un spēlēju – tas vairāk bija vecāku dēļ. Kad pabeidzu mūzikas skolu, domāju, ka jāiet tālāk, jo ja nepamēģināšu, droši vien nožēlošu.  Un tā arī būtu bijis. Tad sekoja pats labākais posms, kad sāku strādāt ar sevi, vairāk klausīties, daudz vairāk laika pavadīt pie instrumenta. Visapkārt ir mūziķi un mūzika, un praktiski nebija iespēju neko citu darīt – vienīgi būt mūzikā.  Turpmākais ceļš veda uz Mūzikas akadēmiju, tobrīd jau bija skaidrs, ka jāstrādā vēl vairāk.

Bet jau tad, kad vēl mācījos Liepājā, braucu uz Lietuvu piepelnīt naudiņu, spēlējot uz ielas – jau no desmit gadu vecuma. Klaipēdā ir piemineklis meitenei, ko savā dzejā aprakstījis dzejnieks Simons Dahs, un to brauca apskatīt daudz tūristu. Tur arī es spēlēju. Šeit notika atgadījums, kas mani ļoti iespaidoja un iedvesmoja turpmākam. Es, kā parasti, biju ieradies spēlēt ar savu mazo čelliņu, bet izrādās, ka šajā vietā parasti bija spēlējis kāds cits mūziķis. Viņš ievēroja, ka es tagad šeit diezgan bieži spēlēju. Kādu dienu viņš atnāca, un neticis savā vietā, meta man ar palielu akmeni, bet tas atsitās pret mazā čelliņa steķi, un tika atsists atpakaļ gluži kā kaučuka bumba –

it kā priekšā būtu bijis liels vairogs… Dieva vairogs.  To nevar citādāk izskaidrot.

Tagad atceroties, – es taču zinu, kāds ir mazais bērnu čells, jo es mācu savus audzēkņus,- un tādam akmenim būtu vajadzējis iziet čellam cauri, trāpot arī man. Bet tas tika atsviests tālu atpakaļ. To es nevaru izskaidrot. Bet laikam jau katram ir savs sargeņģelis! Galu galā mamma par mani lūdza.
Pēc šī gadījuma bija jāpārtrauc tur spēlēt. Kopā ar tēti sākām braukt uz Nidu, kur es spēlēju pie saules pulksteņa. Dažreiz biju tur uz vietas pat 12 stundas – tiklīdz nāca kāda tūristu grupa, tā es viņiem spēlēju. Pēc tam izdomājām braukt spēlēt uz Zviedriju, vēlāk uz Norvēģiju. Sākumā spēlēju tikai a capella, bet reiz, esot Bergenā, Norvēģijā, tētis ieteica, ka vajadzētu kaut ko pamainīt. It kā viss labi, bet varētu vēl labāk! Turpat aizgājām uz veikalu, nopirkām pastiprinātāju, mikrofonu čellam, lai būtu bagātīgāks skanējums. Tieši tolaik biju sācis veidot skaņdarbiem pavadījumus, tādas man bija 3 dziesmas. Tad caur šo aparatūru es tās „laidu pa riņķi”, bet, neskatoties uz šauro repertuāru, atsaucība bija daudz lielāka nekā iepriekš. Tas bija pagrieziena punkts, kad pēc stāvēšanas uz vietas kaut kas mainījās, labs ieguldījums un solis uz priekšu. Pēc tam jau pamazām paplašināju repertuāru, izdevu savu pirmo albumu „Romantic Cello” ar klasiskās mūzikas skaņdarbiem.

Kad Tu mācījies Mūzikas akadēmijā pie profesora Māra Villeruša, vai viņam nebija iebildumu, ka Tu spēlē ne tikai klasisko mūziku, bet veido šādas aranžijas modernajai mūzikai?

Nē. Es viņam parādīju video, kur Zviedrijā uz ielas tikko biju nospēlējis dziesmu, un ap mani stāvēja liels cilvēku pūlis, kurš ar katru mirkli pieauga aizvien lielāks. Par to viņš bija patīkami pārsteigts un vairāk iespaidots nekā par manu priekšnesumu. Nē, viņam nebija iebildumu, viņš priecājās, ka es to visu daru mazliet atšķirīgi kā citi.

Māris Villerušs Tev bija ļoti liela autoritāte. Kas ir vērtīgākais, ko no viņa esi iemācījies?

Vērtīgākais – mīlēt mūziku, nekopēt citus, būt pašam un pārliecinātam par sevi. Iemācīja, ka katram cilvēkam ir sava balss.  Vienalga, vai tu esi vijolnieks, pianists, čellists – ir jābūt savai balsij. Viņš iemācīja spēlēt ar milzīgu degsmi un atdevi. Viņš teica, – ja cilvēks ir nopircis biļeti, atnācis uz koncertu, tev jāizliek sevi visu.  Viņš mācīja man muzicēt un klausīties, lai ne tikai pats spēlēju un priecājos, bet arī visiem citiem ir prieks par manu mūziku. Sadzirdēt visus sīkumus, katru netīro noti, domāt uzreiz nevis par trim, bet par 15 līdz 20 lietām. Viņš iemācīja man redzēt mūziku, redzēt tēlu kopumā. Kad es mācījos mūzikas skolā, es spēlēju diezgan automātiski – aizeju uz koncertu, nospēlēju, bet pēc tam nav pat sajūtas, ka esi tur bijis. Tagad, uzstājoties uz skatuves, es izbaudu katru noti, esmu tajā mirklī un mūzikā.

Vai Tu jūties iztukšots pēc šāda koncerta?

Pilnībā. Protams, tas ir arī liels gandarījums. Kad cilvēks jūtas tukšs, viņš zina, ka visu ir atdevis, un ir vieta, kur atkal ieplūst jaunai enerģijai.

Tev ir pasniedzēja darbs, koncerti, pasākumi… Vai Tu arī trenējies ikdienā?

Pēdējā laikā nesanāk trenēties sešas stundas dienā kā iepriekš, bet visa tā bagāža no mūzikas skolas, augstskolas un tās nenormāli daudzās stundas, kas nospēlētas uz ielas, – tas ir ļoti vērtīgi. Tagad, piesēžoties pie jauna skaņdarba, varu to uzreiz nospēlēt. Kādreiz bija vajadzīgi trīs mēneši, lai apgūtu jaunu skaņdarbu – lai pareiza tehnika, laba skaņa, tīras notis, atbilstoša dinamika, bet tagad uzreiz jau redzu visu kopumā.

Kad strādāju ar bērniem, cenšos iejusties viņu lomā, atcerēties, kāds es biju viņu vecumā, kā es domāju. Jā, viņi grib dabūt visu uzreiz, bet nesaprot, ka vajag ielikt ļoti lielu darbu, lai būtu rezultāts. Tā kā esmu tam gājis cauri, varu viņus saprast un pamācīt.

Tu esi čella pasniedzējs Vecumnieku mūzikas skolā. Vai tavi audzēkņi Tevi klausa, vai esi viņiem autoritāte?

Es domāju, ka jā. Viņi redz mani kā autoritāti, skatās manus video, mazliet pat kopē – bet tas nav slikti. Galvenais ir pareizā attieksme, un sekos arī panākumi.

Tu esi pamanāms mūziķis, arī autoritāte saviem skolēniem, esi mūsdienīgs – Tev ir sava mājaslapa, savs videokanāls Youtube. Vai Tu, veidojot savu mūziķa karjeru un plānojot koncertus, darbojies viens pats?

Nē, es nedarbojos viens, mana draudzene ir arī mana menedžere, kas organizē pasākumus, meklē iespējas, komunicē ar klientiem. Galvenais, ka arī viņai patīk tas, ko viņa dara. Un es varu koncentrēties uz mūziku, uz koncertiem.

Vai Tu pats veidoji savu mājaslapu?

Jā, pats esmu savas mājaslapas autors. Agrāk pašmācības ceļā apguvu programmēšanas pamatus. Kādreiz ar to biju ļoti aizrāvies, daudzas stundas pavadīju pie datora, veidoju spēļu serverus, mājaslapas – tas bija laiks, kad mazāk spēlēju čellu. Bija brīdis, kad dzīvoju viens, tētis bija aizbraucis, un es kādas divas nedēļas negāju uz mūzikas skolu… Skolotāja toreiz brauca ar taksi man pakaļ uz mājām un aizveda uz skolu (smejas). Man bija neizsakāms kauns par to. Bet tas kauns, ko izjutu, bija pagrieziena punkts, kas lika man atsākt apmeklēt mūzikas skolu. Pateicoties manai Liepājas skolotājai Ditai Baronai, šodien esmu čellists. Ja viņas nebūtu, iespējams, būtu aizgājis pavisam citu ceļu. Viņa mani ir ļoti iedrošinājusi un palīdzējusi – mana mamma saka, ka Dita man bija kā otrā mamma Liepājā.

Ko Tu domā par to, ka mūziķim mūsdienās ir jābūt mazliet komerciālam, jāprot sevi „pārdot”, nopelnīt naudu ar savu mūziku?

Kopš radušās modernās tehnoloģijas, visa pasaule ir ļoti mainījusies, viss notiek citādi nekā kādreiz. Māksliniekam jāspēj ne tikai radīt mūziku, kas cilvēkus iedvesmo, rada pozitīvas emocijas, dziedina, bet arī panākt, ka tā nonāk līdz klausītājiem un skatītājiem caur neskaitāmiem kanāliem. Viegli tas nav. Bet, manuprāt, mūzika, ko radu, ir patiesa un dziļa, un es vēlos to nodot arvien jauniem un jauniem klausītājiem.

Es Tevi iepazinu, kopā muzicējot Mateja draudzes muzikālajos pasākumos, piemēram, Ziemassvētkos. Kā Tu nonāci Matejā?

   Māris Dravnieks,
Rīgas Mateja draudzes muzikālās kalpošanas vadītājs:
“Pazīstu Mareku kopš 2013. gada, kad kopīgi muzicējām Vispārējo Dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncertā Rīgas Domā.
Spilgts, aizrautīgs solists un ar izcilu ansambļa izjūtu apveltīts, atsaucīgs kamermūziķis. Regulāri piedalās Mateja draudzes kamerorķestra muzicēšanā,
iedvesmojot kolēģus un priecējot klausītājus.”

2010.gadā, kad atgriezos no Liepājas, es gāju Reformātu draudzē, un tur muzicēju kopā ar altisti Indru. Viņa mani uzaicināja pievienoties spēlēt Mateja draudzes orķestrī Ziemassvētku dievkalpojumos.

Vai tas, ka Tu tik agri sāki spēlēt uz ielas, tagad Tev palīdz brīvāk justies publikas priekšā?

Katru reizi, kad spēlēju uz ielas, es to pilnībā uztvēru kā koncertu. Sāku spēlēt ar attieksmi, izjutu mūziku caur visu ķermeni, jā, ar katru reizi arī jutos brīvāk publikas priekšā. Pēdējos gados Stokholmā spēlēju sešu stundu garus koncertus, tik intensīvi, ka asiņoja pirksti. Bet cilvēki redz un novērtē dvēseli, ko ieliec katrā skaņdarbā, tas viņiem liek apstāties un klausīties nevis vienaldzīgi soļot tālāk. Bija gadījums, kad lietus laikā cilvēki man sastājās apkārt ar lietussargiem, lai es spēlējot neizmirktu.

Spēlējot saviesīgos pasākumos, vai Tev netraucē tā atmosfēra, ka cilvēki ēd, sarunājas, varbūt kāds nemaz neklausās?

Protams, ka traucē, bet cenšos to neizrādīt. Man ir pārliecība – nav nozīmes, vai mani zālē klausās viens cilvēks vai pieci, simts vai tūkstotis – spēlēju ar visu atdevi. Jebkurš cilvēks ir pelnījis, lai viņam spēlē labi un ar attieksmi, kaut vai viņš būtu vienīgais, kas klausās.

Tavā mājaslapā marecs.lv ir atsevišķa sadaļa par labdarību. Pastāsti, lūdzu, kāpēc Tev tas ir svarīgi!

Tāpēc, ka tik daudziem cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība.

Izdarot labu otram, vienmēr ir patīkama un forša sajūta, tevī ieplūst jauna enerģija. Uzspēlēt cilvēkiem, kas nevar atļauties aiziet uz koncertu, palīdzēt ar pārtikas paku vai vienkārši pavadīt kopā laiku – tas daudziem ir ļoti nepieciešams.

Ir bijuši vairāki labdarības koncerti veco ļaužu pansionātos, arī spēlējot popmūzikas kaverversijas. Viņiem patika! Sniegt otram labestību taču neko nemaksā.

Kā Tu izvēlies dziesmas, ko aranžēt?

Aranžēju dziesmas, kas pašam ir īpašas, kā arī vēroju, kādas dziesmas patīk publikai. Īpaši labi to var sajust, spēlējot uz ielas. Kad Stokholmā šovasar pirmo reizi atskaņoju Despacito, cilvēki dejoja, skaļi dziedāja līdzi un filmēja. It kā parasta dziesma, uz 4 akordiem kā lielākā daļa, bet cilvēkiem tik ļoti patīk, ka nolēmu paturēt savā repertuārā. Uz čella, protams, arī skan pilnīgi citādāk.

Vai pats arī radi dziesmas?

Šobrīd man ir viena oriģinālkompozīcija – The Tulip Song, bet pašlaik top nākamā. Lēnām, pa vienai dziesmai veidojas arī nākamais albums, bet tas viss vēl ir procesā.

Kādi Tev plāni ir lielākā mērogā?

Es gribētu uzspēlēt uz lielas skatuves, piemēram, Kārnegī hallē. Tas ir labs mērķis – viena no slavenākajām koncertzālēm! Bet mani tuvākie plāni ir turpināt veidot videoklipus, ierakstīt un aranžēt dziesmas, iepazīstināt arvien vairāk cilvēku ar savu daiļradi kā Latvijā, tā Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā un citur, kur esmu spēlējis. Protams, arī turpināt audzināt jauno paaudzi – mazos čellistus, aizvest viņus uz kādu starptautisku konkursu.

Vai šodien daudzi izvēlas mācīties čellu?

Šodien čells ir ļoti populārs, agrāk tā nebija. Latvijā populāri ir Melo-M, Da Gamba… Mani bērnībā ļoti ietekmēja čellu grupa Apocalyptica. Mēs ar brāli pat bijām uz koncertu, un pēc tā nolēmām iegūt autogrāfus uz krekliņiem. Mūs tur nelaida, apsargi izmeta laukā, man gandrīz roku izlauza. Beigās tomēr kāda sieviete mums iedeva preses žetonus, un varējām tikt iekšā, dabūt gan parakstus, gan parunāties un nobildēties. Arī tas tika panākts ar mērķtiecību un neatlaidību. Tāds es esmu – mērķtiecīgs. Man liekas, mērķiem vienmēr ir jābūt, un pēc iespējas augstākiem.