Iepriecināja vai sadusmoja? Atsauksmes par Dziesmu un deju svētkiem
No 30.jūnija līdz 9.jūlijam, kas sakrita ar medija Tuvuma.lv dzimšanas dienas datumu, Latvijā teju visi bijām pārņemti ar Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku norisi. Visdažādākajos veidos: kā dalībnieki, klātienes pasākumu līdzjutēji vai vismaz komentētāji un analizētāji. Lai arī svētki jau garām, joprojām publiskajā telpā izskan atsauksmes un pārdomas par to, kas piedzīvots un arī – pārdzīvots. Apkopojām, ko par svētku norisi teikuši dažādi kristieši.
Tradīcija kristiešu ietekmē
“Radio Naba” raidījumā “Dziesmusvētku tīklos” svētkus komentējis brāļu draudzes vadītājs, Rīgas Evaņģēliski luteriskās Misiones baznīcas mācītājs un vēstures zinātņu doktors Gundars Ceipe. Intervijā, kas publicēta arī lsm.lv, viņš tostarp minējis, ka kordziedāšanas tradīcija Latvijā faktiski cēlusies no kristiešu kopienas –hernhūtiešiem. Viņi bija aizsākuši sestdienu vakaros rīkot dziesmu stundas, kad “tiek paņemti no dziesmu grāmatas vairākām dziesmām panti un tādā veidā kaut kā loģiski ar to tiek pasludināts evaņģēlijs, ka visa draudze vienā mutē to dara. Tad arī parādās radošais moments, kur, piemēram, pēkšņi vienā dziesmā ērģelnieks nespēlē, bet tikai paši dzied. Tur ir sava veida brīvība. Tāda tradīcija bija izveidojusies un Neikens (mācītājs Juris Neikens – 1864. gada Dziesmu svētku ierosinātājs Dikļos) noskatījās, un tā šī dziedāšana dabīgi aizgāja.”
Vai pat kristieši ilgojas pēc Dieviņa?
Mūzikas vēsturniece, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) muzikoloģijas doktorante, Latvijas Universitātes kamerkora “DeCoro” mākslinieciskā vadītāja Kristiāna Vaickovska iepriekš minētajā raidījumā piebilda, ka pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki bijuši vienlaikus gan garīgi, gan laicīgi, ar to saprotot arī Svētā Gara klātbūtni. Savukārt mūsdienās organizatoru koncepcija paredz garīgumu ar domu, ka visa mūzika ir garīga, taču tādā gadījumā jēdziens kļuvis izplūdis. “Šķiet, ka šī sakralitāte kaut kādā mērā vismaz šajā Dziesmu svētku kontekstā ir mazinājusies. Kā galvenais vadmotīvs šobrīd tiek izvirzīta tautasdziesma,” sprieda K.Vaickovska.
Interesantu domu par tautasdziesmu un garīgumu savukārt izteicis žurnālists Aidis Tomsons, kurš pats ar sievu arī bija dziedātāju rindās. Viņš apcerējis, kāpēc tā vien šķiet, ka komponisti mūsdienās dziesmās kautrējas pieminēt Dievu. “Pat tādi kristīgie komponisti kā Ēriks Ešenvalds, kura dziesmas pāršalc Mežaparka estrādi, cenšas runāt caur folklorizētu valodu. Es, protams, nezinu motivāciju, bet man liekas, ka mēs, kristieši, esam panākuši to, ka Kristus vārdu pieminēt negribas. Mēs ilgojamies pēc garīguma, pēc kaut kā vairāk nekā tikai dziesmām par mīlestību un ikdienu. Taču kristīgais Dievs šķiet biedējošs, ekskluzīvs, kuram tik daudz kas nepatīk un kurš pēcgalā vairumam sola elli. Toties senajiem latviešiem Dievs bija Dieviņš, kurš vēl labu, Saule, kas silda un svētī puišus un meitas, Laima, kas vēl garu mūžiņu, un Pērkons, kas cīnās pret velniem un gādā par taisnību latvietim. Mēs ilgojamies pēc mīļa Dieviņa.”
Bijušais baptistu bīskaps Pēteris Sproģis šogad rakstīja:
”Es personīgi ieteiktu turēties pie apustuļa Pāvila sarunāšanās manierēm un dialoga, kādu viņš piekopa Atēnās, novertējot sastapto cilvēku garīgos un gaismas meklējumus nevis tos noniecināt un piedēvēt tiem elkdievību. Nevajadzētu arī aizmirst, ka dziesmas teksts ir dzeja, kas uztverama tēlaini. Man personīgi ļoti simpātiska šķiet ideja, ka tauta var tikt vienota atrodoties gaismā, nevis tumsā. [..] Vai es mīlu Kristu, kurā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, vai savu formulējumu un savu reliģiski garīgo, un neizbēgami ierobežoto, vārdnīcu, kuru esmu ap Viņu kā aploku uzslējis? Bet ganīt un aplokā turēt var aitas, ne Vēju, ne Garu. Dievs ir Gars. Un dziesmu svētkos bija brīži, kuros sajutu un atpazinu Dieva Garu, kas pūta pār mani un ļāva apbrīnot Dieva skaistumu mūsu tautā un mūsu tautas ilgās pec Gaismas. Turpināsim to izkopt!”
”Latvijas Kristīgās akadēmijas” rektore, pareizticīgā Skaidrīte Gūtmane veltījusi ierakstu tiem, kas atļāvušies kritizēt svētku norisi.
Vieni no aktīvākajiem svētku kritizētājiem šogad, šķiet, bija, kā novērots, ar politisko partiju “Latvija pirmajā vietā” saistīti kristieši, turklāt partija pat iekūlusies nepatikšanās autortiesību dēļ, savā reklāmas materiālā bez saskaņojuma iekļaujot Latvijas Televīzijas filmētus trīs dziesmu (valsts himnas, ”Lec, saulīte” un ”Pūt, vējiņi”) fragmentus. Par to draud tiesvedība.
Jāpiebilst, ka kritika nav bijusi tikai repertuāra virzienā. Tā, piemēram, Jolanta Gulbe-Paškevica pamanījusi, ka svētku organizatoriem padomdevējs bijis Pasaules Dabas fonds, kas analizējis ietekmi uz vidi, un komentējusi, ka tas esot “slimi, ļoti slimi’‘. Pēcāk tēmu izvērsusi ar saviem ironiskiem ierosinājumiem zaļā kursa īstenošanai, kā piemēram, nodrošināt to, ka nākamreiz tiek braukts ar “velosipēdiem, zirgiem, pajūgiem, skūteriem vai kājām”.
Iespēja vienot tautu un evaņģelizēt
Baptistu bīskaps Kaspars Šterns sociālajā tīklā “Instagram” izteicās, ka “šādi pasākumi mūsu tautai ir vajadzīgi, lai mēs sajustu mūsu tautas vienotību un identitāti. Par dziesmu repertuāru, protams, var diskutēt, bet šādi mirkļi, kad daudzi tūkstoši izdzied dziesmas latviešu valodā, paceļ mūsu tautas patriotisma garu.”
View this post on Instagram
Draudzes “Prieka vēsts” mācītājs Dāvids Gleške ”Instagram” rakstīja: “nenoliedzami, ka sajūtas bija brīnumainas. [..] Šajās dienās visi bija vienoti. Nebija būtiski, kāda ir apkārtējo politiskā piederība, reliģiskā pārliecība, izglītība, sociālais vai vakcinācijas statuss. Kādi varēja sajusties kā debesīs, ja tādām ticētu.[..] Arī es vakar biju Mežaparkā, lai pirms noslēguma koncerta apskatītu, kas notiek, un pasludinātu Evaņģēliju satiktajiem. [..] Iepazinos ar kādu latviešu grupu no Kanādas, kas ar prieku izrādīja savas latviskās tradīcijas. Kāda kundze man atklāja, ka esot kristīta luterāne, bet visas ticības varot lieliski sadzīvot. Kad mīlestībā konfrontēju viņas iedomību ar Bībelē rakstīto, viņa izskatījās pārsteigta. Grupas vadītāja palūdza, lai turpinu ceļu. Kāds jauns puisis deju kolektīva ielenkumā uzklausīja Evaņģēlija vēsti. [..] Dievs atvēra durvis un cilvēki dzirdēja Prieka Vēsti dziesmu svētku tempļa pagalmā.”
View this post on Instagram
Savukārt ”Facebook” D.Gleške jau, līdzīgi kā K.Šterns, pieminēja repertuāra izvēli. Kā zināms, repertuārs kristiešu sabiedrībā apspriests jau daudzus gadus, piemēram, “Latvijas kristīgajā radio” jau izsenis tikusi apspriesta latviešu tautasdziesma “Pūt, vējiņi!”. Tā arī D.Gleške komentējis šo pašu dziesmu.
Oponējot D.Gleškem, Mārtiņš Ainis Roga – pats sevi nesaistot ar kristietību, bet sava viedokļa dēļ nonākot kristiešu redzeslokā – norādīja: ”Man tomēr gribas ticēt, ka lielākā daļa skolēnu, jauniešu, latviskās kultūras nesēji, tomēr izprot šīs dziesmas nozīmi, dziesma nav par alkoholismu, nodzeršanos, vai pavieglu dzīves veidu.’‘ M.A.Roga minējis faktu, ka dziesmas pirmo pantu pirmoreiz publicējis Rūjienas mācītājs Gustavs fon Bergmanis 1807. gadā, un tā ir sena lībiešu kāzu dziesma, kurā “lībiešu puisis ar laivu dodas pie savas mīļotās uz Kurzemi, lai viņu apprecētu, bet ne viss iet tik gludi, kā cerēts, un ceļa galā līgavaini sagaida dažādi, viņaprāt, nepatiesi apvainojumi.”
Turpinot tēmu par evaņģelizāciju, savukārt jāpiemin, ka Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls iespēju pievērst cilvēkus ticībai saskatījis, pašam piedaloties svētkos, turklāt kopā ar draudzes jaukto kori.
Linards Rozentāls: “Dziesmu svētki Mežaparka estrādē ir kas dievkalpojumam līdzīgs, līdzīgs tam, ko mēs šajā vārdā saucam. Tur ir viss, kas to raksturo. Vārds dziesmā, kur vārdi un mūzika savijas, un Sakraments – savstarpējās mīlestības pieredze, kas iet no rindas uz rindu, no tenoriem uz basiem, no soprāniem uz altiem, no visiem pie visiem. Tur var atstāt somu un maku, telefonu un pasi, neviens neko neņems, ne no viena nav jābaidās, jāuzmanās. Tur – gatavība dalīties, sasveicināties ar nepazīstamiem, pieņemt vājos un nebūt lepniem, kas stipri. Tur – kaut kas no stikla pilsētas, jaunās Jeruzālemes, tur – Sidraba birzī. Tur zūd visas atšķirības, statusi un lomas, tur dzimst Gars, kas visus ved kopā. Tur visas robežas starp “mēs” un “viņi” – tik zemas, cik zemas vien tās var būt, vai vispār nebūt nemaz. Un sajūta ir līdzīga kā pie altāra ar visiem esot. Un tad, kad pienāk “Mūsu Tēvs”, bez vārda runas – visi pieceļas, cepures tiek noņemtas, un lūgšana piepilda visu un ir vairāk nekā viss. Kas cits tas – ja ne dievkalpojums? Dziesmu svētki ir Tautas lūgšana.”
L.Rozentāls turklāt svētku pēdējā dienā, 9.jūlijā, ikvienu aicināja piedalīties Torņakalnā īpaši dziesmu un deju svētkiem veltītā dievkalpojumā. “Būs klāt arī kādu dziesmu autori – Ēriks Ešenvalds, Raimonds Tiguls un Lolita Ritmanis. Kopkori diriģēs Matīss Tučs, Guntars Pranis, Linda Naudina un Oksana Nikitiuk. Dievkalpojumā sprediķi sacīs Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē arhibīskape Lauma Zusevics, piedalīsies mācītāji Linards Rozentāls, Mārcis Zeiferts, Justs Junkulis (LELB) un Ieva Puriņa, Gundega Puidza, Dag Demandt (LELBP), kā arī adventistu mācītājs Girts Rozners. Bet pēc tam baznīcas dārzā sastapšanās un dārza svētki – visiem kopā.”
Tuvuma.lv autore Ineta Lansdovne savās pārdomās vērsa uzmanību, ka šogad svētkos piedalījušies arī cilvēki no Ukrainas.
”Dziesmu ceļš Mežaparka Sidraba birzī ir skaists, iedvesmojošs un stiprinošs. Īpaši, kad ej to kopā ar draugiem no Ukrainas.”
8.jūlijā Ineta arī dalījās, ka ir klausījusies garīgo mūziku Rīgas Domā ukraiņu nacionālā akadēmiskā vīru kora DUDARYK izpildījumā.
Vēl jāpiemin, ka svētku programmā bija arī garīgās mūzikas koncerts ”Dievs. Daba. Cilvēks”.
Bet Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode publiski pauda prieku, ka virsdiriģentu godā ir viena no viņas studentēm Agita Rimšēviča.
Jāpiebilst, ka Dziesmu svētkos dziedāja vēl arī Tuvuma.lv redaktors Artūrs Andžs ar savu sievu, autores Sanita Novikova, Ingrīda Pērkone, mūsu redakcijas domubiedrs Kaspars Grigāns un skatītāju pulkā klātienē bija autori – māsa Inese Šteina, Ģirts Vikmanis un citi.
Pamanījām, ka svētkos piedalījušies arī vairāki ”Latvijas Radio Marija” darbinieki.
Būt starp cilvēkiem vai svētajam
Mūsu autore, teoloģe Aļesja Lavrinoviča, komentējot svētkus, skaidroja, ka atšķirīgie skatījumi kristiešu vidū varētu būt izskaidrojami ar to, ka konfliktē mūsu priekšstati starp vēsturisko, evaņģēliju nesošo Jēzu, kas bija kopā ar vienkāršiem un tajā skaitā sabiedrības atstumtiem cilvēkiem, un dogmatisko, svēto Kristu kā pielūgsmes objektu. Aļesja Lavrinoviča: ”Manuprāt, jo vairāk tiks akcentēts vēsturiskais Jēzus, jo mazāk problēmu mēs redzēsim ar to, ka Dziesmusvētkos bija par maz pieminēts Dievs. Lai cik nereāli tas liktos, Dievs taču bija viens no mums? Ja Kristus bija Jēzus, tas dod mums drosmi nokāpt no saviem mākoņiem un sākt apzināties, ka esam cilvēki, mums ir vēsture, mums ir ģeogrāfiskās, kultūras īpatnības, politiskie uzskati – tāpat kā Jēzum no evaņģēlijiem pirms viņš tika padarīts par pielūgsmes objektu.”
JAUNĀKIE KOMENTĀRI