Kad ir nodzīvoti 100 gadi — skaidrākās atmiņas ir tās senākās


168
Ar Amerikas Latviešu Baptistu Apvienības (ALBA) Mēnešraksta ”Kristīgā Balss” (kristigabalss.com) redakcijas atļauju pārpublicējam Lilijas Pences dzīvesstāstu. Par godu 100 gadu jubilejai Lilijas stāstījums pirmoreiz publicēts 2020.gada 2. numurā. Sveiciens jubilārei!

Tuvumā.lv galvenā redaktore Aija Volka

Lilija ar savu tēvu Rīgā

Anna Stanke iepazinās ar manu tēvu Eduardu Bisenieku Rīgā. Viņš, iebraucis darbu meklēt no Latvijas ziemeļu daļas, prata igauņu valodu. Būdams kalējs, darbu atradis Rīgas cementfabrikā, Pārdaugavā. Fabrikā bija neliels dzīvoklītis mašīntelpu mājā, tur pēc apprecēšanās jaunais pāris apmetās uz dzīvi. Tur es piedzimu 1920. gadā, kas bija smagu pārbaudījumu laiks latviešu tautai. Neatkarība gan sasniegta, bet kara sekas visur jūtamas. Pilsētā pārtiku sagādāt nebija viegli. Mamma esot zvejojusi Daugavā kazragus ar marles logu aizkaru. Vēlāk audzēja trušus un kazas. Kopa ģimenes dārziņu, to visu varēja tādēļ, ka fabrika atrodas priekšpilsētā, netālu no Spilves pļavām.
Pamatskolā gāju uz Iļģuciemu. Pēc pamatskolas iestājos Rīgā komercskolā. Tur saņēmu labas pamata zināšanas vācu un angļu valodā, nenojaušot, ka tās vēlāk noderēs. Vecāki sāka plānot, ko darīs pensijas gados. Māte ļoti vēlējās atgriezties dzimtajā Mazzalves pagastā. Lai sarūpētu līdzekļus iepirkt zemi un pamazām būvēt ēkas, viņa turēja govi un pārdeva pienu pazīstamiem. Atminos, ka man piens bija jāiznēsā vietējiem kantora darbiniekiem un iknedēļas jāsavāc maksa. Sīksti krājot un taupīgi dzīvojot, vecāki beidzot varēja iepirkt pusi no Ragaucku vecsaimiecības. Jauno saimniecību nosauca par Biseniekiem. Vairāku gadu tecējumā pa vienai sacēla ēkas un ielika rentnieku, kas vēl pabeidza būvdarbus un sāka zemi apsaimniekot.

Visiem nodomiem pārvilka svītru komunistu okupācija 1940. gadā. Rentnieks grasījās pieprasīt īpašumu par savu, viņš tur esot ielicis daudz darba, lai gan par katru stundu viņam bija samaksāts. Māte domāja, ka paglābs grūti sarūpēto īpašumu, ja aizies pati tur dzīvot. Tēvs palika Rīgā savā kalēja arodā, es iesāku studēt. Sākumā tautsaimniecības fakultātē, kas likās dabīgs turpinājums komercskolai, bet,

kad dabūju redzēt, ka katrā priekšmetā bija jāiepin Staļina un Ļeņina augstās gudrības, mudīgi pārsviedos uz ķīmiju, cerot, ka tur taču nevarēs apgalvot, ka partija izgudrojusi periodisko tabulu.

1941. gadā vācieši padzina sarkanos, likās, varēs vieglāk uzelpot. Vismaz Sibīrija vairs nedraudēja. Es metos pie grāmatām, ņēmos pa laboratorijām, brīvdienās strādāju cementfabrikas laboratorijā, centos nobeigt studijas rekorda laikā. Pa daļai tas izdevās, kad jau kara troksnis no jauna tuvojās Rīgai – krievi spieda fronti atpakaļ uz mūsu mazo zemīti.

Fragments no Lilijas Pences uzrunas ALBA konkresā 2019.gadā Rīta svētbrīdī.

”Saņemot aicinājumu runāt kongresa rīta svētbrīdī par Jonasu, pirmā doma bija mukt projām no Bukskauntijas/
Kvēkertaunas. Tas nozīmētu doties uz rietumiem, Čikāgas virzienā. Jāšaubās, vai izdotos paglābties, jo Čikāgā dzīvo skolas biedrs Oļģerts Cakars. [..] Varu iedomāties, ka viņš mani kauninātu par tādu gļēvulību, tas būtu negods mūsu labajiem skolotājiem. Nu tad jālasa Jonasa grāmata un jāmēģina izprast, ko īsti mums jāmācās no šīs samērā īsās četru nodaļu grāmatas.
Dienas laikrakstos un ziņās lasām, ka ik gadus apmēram miljons Amerikas iedzīvotāju it kā “pazūd” dažādu iemeslu dēļ. Sarauj saites ar ģimeni, maina uzvārdu un iesāk jaunu dzīves posmu tālu projām no mājām. Kas jādara, lai neviens pazudušo neatrastu? Padoms tāds: iznīcini visu, kas varētu
liecināt par tevi un gādā, lai neviens tevi neienīstu un arī nemīlētu tik ļoti, ka vēlētos tevi meklēt. Iespējams, ka varētu izvairīties no draugiem un nedraugiem, bet ne no Dieva. Viņš mūs redz dienā un naktī, ziemā un vasarā.
Viņam klausa jūras un vēji, tādēļ nav necik prātīgi pretoties Viņa vadībai. [..]”

Ar māsu aizbraucām pie vecākiem uz laukiem, kur tēvs arī bija, jo fabriku evakuēja uz Vāciju. Man vēl bija jātiek Rīgā uz beigu eksāmeniem, vecāki ar mazo zirdziņu Mušiņu aizveda mūs uz staciju Skrīveros un šķiroties mamma teica: “Jūs, meitenes, pabēgat kaut kur malā, ja krievi tiešām ienāktu, esam dzirdējuši par viņu varas darbiem.”
Tā bija pēdējā reize, kad savus vecākus redzējām. Daudz gadus sakari pārtrūka, vēlāk uzzinājām, ka tanī dienā viņi vairs nav laisti uz mājām, fronte bijusi turpat. Kad beidzot atļauts braukt, atraduši tikai ēku pamatus, visas nodedzinātas – izņemot to mūra kūti, kas bija vienīgā īpašuma ēka, kad viņi gadus atpakaļ iepirka zemi. Tur viņi ierīkoja savu dzīvošanu.
Mēs ar māsu aizbraucām uz Vāciju ar kuģi, kas evakuēja fabriku. Doma bija, ka pēc pāris mēnešiem, kad karš beigsies, būsim atkal mājā. Vācijā bija bēgļu pārpilnība, bija mētāšanās par dažādām nometnēm, līdz nonācām Berlīnē, kur bija cementfabrika, kas sadarbojās ar Rīgas fabriku. Tur kādas nedēļas pastrādāju laboratorijā, bet arvien skaidrāk bija saprotams, ka vācieši karu zaudēs. Braucām prom.

Bēgšana noveda mūs amerikāņu zonā Augsburgā, kur arī pienāca kara beigas un sākās gaidīšana, kad sabiedrotie iztīrīs Baltijas valstis no okupantiem un varēsim atgriezties mājās. Gāja gads pēc gada, bija skaidrs, ka jāmeklē palikšana uz ilgāku laiku. Bēgļu nometnes pietiekami aprūpēja amerikāņu labdarības organizācijas, bet tas nevarēja turpināties ilgstoši. Es strādāju ārpus nometnes, labi noderēja valodu zināšana.

Starplaikā iepazinos ar jaunekli, bijušo leģionāru, kas arī dzīvoja nometnē. Apprecējāmies 1949. gadā, kas bija arī mūsu izceļošanas gads. Baptistu baznīcu apvienība bija izgādājusi galvojumu uz Savienotām Valstīm. Kāds jauns pāris Ziemeļkarolīnas pavalstī bija ar mieru dot pagaidu pajumti un pagādāt vīram darbu noliktavā. Es strādāju fabrikā, kas krāsoja kokvilnas diegus.
Vienīgie rada gabali Amerikā bija vīra māsa ar savu vīru, Rozenbergu, kas bija galvojumu dabūjuši citā stūrī – vairāk uz ziemeļiem, Ohaijo pavalstī. Pēc gada pārcēlāmies viņu tuvumā. Drīz kopīgi iepirkām nelielu fermu, kopām dažus lopus, stādījām dārzu. Vīrs strādāja tēraudlietuvē 30 gadus. Piedzima divas meitas.

2017. gadā kongresa dienās no kreisās meitas Rita, Sandra un Lilija. Foto: P. Aļļe

Arvien biju ziņkārīga: kā jūtas cilvēks nodzīvojis gadu simteni? Tagad zinu: priecīgi pārsteigts!

Atskatoties uz 100 gadus garo mūžu atzīstu, ka Dieva roka mani vadījusi. Lai Viņam slava un pateicība!

 


Mācītājs Dr. Uldis Ukstiņš, ALBA priekšsēdis:

Lilija ar vīru Richardu latviešu baptistu kongresā/nometnē

”Par māsu Liliju Penci varam droši sacīt, ka viņa ir visai stipra. Viņa ir ļoti, ļoti stipra! Viņa savos 100 gados ir stiprāka kā viens otrs 80- gadnieks. Pagājušā gada augustā viņa ar savām meitām Ritu un Sandru bija atkal mūsu ALBA kongresa dienās. Viņa mēroja vairāk simtu jūdžu attālumu no savām lauku mājām uz Ohio un Pensilvānijas robežas līdz Apelbachsvillei, kur Bukauntijas draudzes dievnamā notika 2019. gada Kongresa dienas. Viņa bija ne tikai dalībniece, bet arī runātāja piektdienas rīta svetbrīdī. Viņa runāja par pravieša Jonas nepaklausību. Šī ir viena no daudzām reizēm, kurās māsa L. Pence runājusi gan Kongresa dienās, gan agrāk ALBA nometnēs. [..] Viņa arī pagājušā gadā, kā gandrīz katru gadu, rādīja savas humora spējas piektdienas vakara ugunskurā. [..] Es pazīstu māsu L. Penci no agrās bērnības, kad sešu gadu vecumā ar vecākiem ierados Klīvlandē. Man vēl ir no tēva fotogrāfija, kurā ar viņas vecāko meitu abi sēžam viņu saimniecībā uz zirga muguras. [..] Lauksaimniecību, kur es atrados zirga mugurā, [..]viņa ar savu dzīves draugu Richardu, Richarda māsu Melāniju Rozenbergu un viņas vīru, nopirka neilgi pēc ierašanās no Vācijas 1949. gadā. Šajā lauksaimniecībā, kura nosaukta “Straumēni”, 1950. gados vairākkārt notika Apvienības jauniešu nometnes Klīvlandes draudzes jaunatnes pulciņa izkārtojumā. Penču un Rozenbergu pāris ar prieku atvēlēja savu īpašumu šim svētīgajam pasākumam, ieliekot līdzekļus un lielas darba pūles, lai Nometnes varētu notikt. Kad uzaugu Klīvlandē ar vecākiem, bieži ciemojāmies šajā jaukajā saimniecībā. Tur sešdesmit pirmajā gadā notika arī Klīvlandes draudzes Agrās Jaunatnes nedēļas nogales nometne. [..] Bieži mēs ar mūsu trīs meitām ceļojām uz “Staumēniem” un baudījām Penču viesmīlību. Mana vecākā meita Livija saka, ka guva savu mīlestību uz lauku dzīvi no šiem izbraukumiem. Pagājuši jau 34 gadi kopš Benita un es pārcēlāmies uz Pensilvāniju, lai es būtu Bukskuntijas latviešu baptistu draudzes mācītājs, bet mūsu draudzība ar māsu L. Penci un viņas ģimeni nav mazinājusies.

Viņas dzīvā ticība un drošā paļāvība uz savu Kungu ir bijusi, cauri visām dzīves vētrām un pārbaudījumiem, mums par priekšzīmi un stiprinājumu. Viņas spraigais, veselīgais un lietišķais humors liek smaidu uz katra cilvēka sejas.

Benita un es esam no sirds pateicīgi par ilggadīgo draudzību ar māsu Liliju un viņas ģimeni. Mēs esam pateicīgi par viņas priekšzīmi un palīdzību draudzes dzīvē, māsu un Apvienības darbā.”