Krusts – svētceļnieku bākuguns. Intas Vingres pārdomas

Jebkurš svētceļojums ir krusts un krustceles, ceļš un gandarījums.

Ceļš aiz krusta, ko nesa mūsu Dievs, Jēzus Kristus, un ko nesam arī mēs, grēcinieki, lai apstātos krustcelēs un izvēlētos taisno ceļu. Lai izlūgtu Jēzum Kristum, Taisnības Dievam, pareizo virzienu, 19.jūlija rītā plkst. 9.00 Limbažu katoļu baznīcā, māsas Ineses [Šteinas] iedvesmoti, dievkalpojuma laikā stiprināti, svētceļojumu no Limbažu [Romas katoļu svētā Laurencija] katoļu baznīcas līdz Igates [Svētā Jāņa Kristītāja un Marijas Magdalēnas] baznīcai uzsāka Dieva bērni – katoļi, luterāņi un pareizticīgie.

Vai mēs, [dažādo konfesiju pārstāvji], dalīsim Jēzu Kristu? Vai mēs dalīsim Dievmāti Mariju? Nē, mums ir vienota kristiešu Tēvija! Vienojoties kopīgā nodomā, lūgsnā un himnā Latvijai, mūsu dzimtenei, un Māras Zemes Karalienei, svētceļnieki devās sava mērķa virzienā. Zem vasaras svelmainās saules pateicībā bija sapulcējušies limbažnieki, rīdzinieki, talsinieki, salacgrīvieši, rēzeknieši un citu Latvijas nostūru kristieši. Svētceļnieku bākuguns bija krusts, ko nesa Svētā Jāņa Pāvila II bruņinieki: Māris un Georgs, patiesi Dieva bauslības sekotāji. Viņiem drošsirdīgi palīdzēja Svētā Jāņa Pāvila II bruņinieka Māra dēls Rinalds, jaukais, kustīgais un nenogurdināmais bērns, viņa [jaunākā] māsiņa, kā arī māsas, kuras 20.jūlijā Jēzus svētību ieguva caur kristībām un Pirmo Komūniju. Šie bērni ir kristiešu cerīgā nākotne!

Ar Dieva apredzību par svētceļnieku atelpu un dienišķo maizi rūpe bija jūtama visa ceļa garumā – Limbažu maiznīcas pīrādziņi pagalmā, patiesi gardā un spēku uzturošā zupa, ko mums pagatavoja baudīšanai Lādezera krastā, vasaras smaržas piesūcinātais medus kādā sētā. Par katru no šīm ceļa piestātnēm svētceļnieki pateicās ar dziesmām un aizlūgumiem.

Dievs svētceļniekus svētīja ar grants ceļu, ar meža taku veldzi un dabas veltēm, ar saules stariem un lietus gāzi, ar pēclietus dabas smaržu, ar nupat uzklātu asfalta klājumu. Un nu jau aiz pagrieziena bija redzams galamērķis, Igates baznīca, kur svētceļnieki vienojās lūgsnās, pārdomās un dziesmās.

Ceļš svētceļojuma laikā mūs māca, dziedē, atklāj, piezemē, iemāca saprast, cienīt un mīlēt.

Mīlēt tik dažādos cilvēkus, tik dažādos ceļus, kā mēs ejam pie Dieva, tik dažādās Dieva žēlsirdības izpausmes. Igatē mēs visi, svētceļnieki, nonācām pārveidoti. Ja ne tūlīt pat, bet noteikti ar Dieva, mūsu Jēzus Kristus apredzību, nākotnē.

Inese Šteina (no labās priekšplānā) un Sanita Novikova