Prieks un laime, ko sniedz Jēzus


206
Matejs savu Evaņģēliju rakstīja jūdiem. Viņa galvenais uzsvars visā Evaņģēlijā bija pierādīt, ka Jēzus ir Dieva solītais Mesija, kā tas pasludināts Rakstos [Vecajā Derībā].
Mateja evaņģēlijs – pirmā Jaunās Derības grāmata. [..] Mateja evaņģēlijā akcentēts Vecās Derības pravietojumu piepildījums Jēzus dzīvē. Šeit tiek uzsvērts, ka Jēzus ir patiesais Mesija, kura atnākšanu pravietoja Vecās Derības pravieši. Šajā evaņģēlijā iespējams izsekot Jēzus dzimtas kokam, kas sākas ar Ābramu. Mateja evaņģēlijā aprakstīta Jēzus dzīve sākot ar viņa nākšana pasaulē līdz pat viņa nāvei pie krusta un augšāmcelšanās brīnumam. Avots: uzdevumi.lv

Mateja evaņģēlijs ir vairāk tematisks, nekā hronoloģisks (izņemot galvenos Jēzus dzīves notikumus): Jēzus dzimšana un kalpošanas sākums, tad Kalna svētruna (5. -7. nodaļa), tad apraksti par dažādām dziedināšanām (8. -9. nodaļa), pēc tam dažādi brīdinājumi Jēzum ceļojot ar mācekļiem (10. -12. nodaļa), līdzības (13. nodaļa) utt.

Mateja evaņģēlijā ir tostarp aprakstīts notikums, kad Jānis Kristītājs bija cietumā. Jau vairākus mēnešus. Iepriekš Jānis Kristītājs bija pasludinājis, ka Jēzus ir Mesija, Svaidītais, Tas, kuram jānāk. Tas bija bijis Jāņa uzdevums būt saucēja balsij, ko viņš bija arī pildījis. Bet Jēzus kalpošana viņaprāt nebija nesusi tos rezultātus, ko Jānis, acīmredzami, bija gaidījis. Viņa vilšanās ir saprotama. Viņš sāka šaubīties. Viņš gribēja pārliecināties un varbūt arī pamudināt Jēzu uz darbību.

Ko Jānis un arī mācekļi gaidīja?

Jānis gaidīja politisku Mesiju, kas padzīs ienīstos romiešus, un ka Israēla atkal pacelsies varenībā, kā ķēniņa Dāvida un Salamana laikā.

Dažkārt arī mūsu ilgas un sapņi tiek pievilti, vai ne? It īpaši svētku laikā…

Interneta vietnes, piemēram, sociālais tīkls youtube.com, ir pilnas ar solījumiem par viltus dāvanām. Ļauni, vai ne?

“Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” /Jesajas grāmata 9.nodaļa 5.pants/

Jēzus [atbildot uz jautājumiem Jāņa sūtītajiem mācekļiem] savā atbildē norādīja uz dziedināšanas un dzīves atjaunošanas brīnumiem. Viņš nedeva apsolījumus, bet skaidri redzamus pierādījumus, kas apraksta iepriekš pasludināto Mesijas kalpošanu Jesajas grāmatā.


/Mateja evaņģēlijs 11. nodaļa :2. -11. pants/

Foto: centralumchurch.wordpress.com

Jānis, atrazdamies ieslodzījumā, dzirdēja par Kristus darbiem un, nosūtījis pie viņa savus mācekļus, lika viņam jautāt: “Vai tu esi tas, kam jānāk, vai mums kāds cits ir jāgaida?” Jēzus tiem atbildēja: “Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat:

akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās.”

Kad tie devās prom, Jēzus sāka runāt ļaudīm par Jāni: “Ko jūs izgājāt tuksnesī skatīt? Vai niedri, ko vējš šūpo? Ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai cilvēku smalkās drēbēs? Redzi, kas smalkas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Tiešām, ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai pravieti? Patiesi es jums saku: pat vairāk nekā pravieti.  Viņš ir tas, par ko ir rakstīts: redzi, es sūtu savu sūtni pirms tevis, kas tev ceļu sagatavos tavā priekšā. – Patiesi es jums saku: starp dzimušajiem no sievietēm neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.”


Šo Evaņģēlija notikumu apraksta gan Matejs, gan arī Lūka 7. nodaļā.

Jānis ir pēdējais Vecās Derības pravietis. Vecā Derība mums bija dota, lai sagatavotos Kristus nākšanai.

Vēstulē efeziešiem 5.nodaļā (25.līdz 27.pantā) ir aicinājums “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu, Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas.”

Mazākajam Jaunās Derības svētajam ir augstāka privilēģija Kristū būt daļai no Viņa līgavas – Kristus draudzes –, nekā Jānim Kristītājam, kurš bija tikai līgavaiņa draugs. Jānis bija askēts, kā jau Jēzus Kristus norādīja – viņš nebija smalkās drēbēs. Jēzus bija citāds, bet tautai galu galā nepatika ne viens, ne otrs. Tāpat arī dažkārt gadās mums, kad mēģinām izpatikt visiem. Parasti jau nesanāk…

Trešās Adventes nosaukums ir Gaudete– priecājieties! Kā skaidrots liturģiskajā kalendārā vietnē katolis.lv, “Prieks ir Svētā Gara klātbūtnes auglis. Prieks ir zīme, ka cilvēks apzinās savu piederību Dievam. Apustulis Pāvils un evaņģēlists Matejs aicina dzīvot garā un būt pacietīgiem. Rūpes un bailes aizsedz Dieva klātbūtni un liek cilvēkam dzīvot, paļaujoties tikai pašam uz sevi. Bet

apziņa par Kunga tuvumu un cerība uz Viņa drīzo atnākšanu stiprina mūsu sirdis.”

Un noslēgumā neliela pasaka, autors nezināms.


Pasaka “Trīs koki”

Kalna virsotnē, mežā bija trīs koki. Tie runāja par savām ilgām un sapņiem, kad pirmais teica: “Kādu dienu es ceru būt dārgumu lāde. Es būtu piepildīta ar zeltu, sudrabu un visskaistākajiem dārgakmeņiem. Es būtu izdekorēta un visi redzētu patiesu skaistumu.”

Tad otrais koks teica: “Kādu dienu es būšu cēls kuģis. Es uzņemšu karaļus un karalienes uz klāja un pabūšu visās pasaules malās. Ikviens jutīsies drošībā, mana korpusa dēļ.”

Visbeidzot trešais koks teica: “Es vēlos izaugt par augstāko un spēcīgāko koku mežā. Cilvēki redzēs mani kalna galotnē, manus zarus un domās par debesīm un Dievu, par to cik tuvu es tam visam esmu. Es būšu visu laiku lieliskākais koks un cilvēki mani atcerēsies uz mūžīgiem laikiem.”

Pēc vairāku gadu lūgšanas, lai to sapņi piepildītos, pāris mežcirtēji nāca pēc kokiem. Kad viens no vīriem pienāca pie pirmā koka, viņš teica: “Šis koks izskatās ļoti izturīgs; es domāju es to varētu pārdot galdniekam,” un sāka to cirst. Koks bija laimīgs, jo zināja, ka galdnieks varētu viņu izveidot par dārgumu lādi.
Pie otrā koka mežcirtējs teica: “Šis izskatās izturīgs koks, es to varētu pārdot kuģu būvētavai.” Arī otrais koks bija laimīgs, jo zināja, ka ir ceļā, lai kļūtu par cēlu kuģi.

Kad mežcirtējs pienāca pie trešā koka, tas bija ļoti nobijies, jo zināja, ja tas tiks nocirsts, tad sapnis vairs nebūs piepildāms. Viens no vīriem teica: “Man no manis cirstā koka nevajag neko īpašu, man derēs šis,” un viņš to nocirta.

Kad pirmais koks nokļuva pie galdnieka, tas tika pagatavots par lādi dzīvnieku barošanai. Tas tika novietots kūtiņā un piepildīts ar sienu. Tas it nemaz nebija tas, par ko koks tik ilgi bija lūdzis. Otrs koks tika pagatavots mazā zvejas laiviņā un sapnis ar cēlo kuģi un karaļnama ļaužu pārvadāšanu bija beidzies. Trešais koks tika vienkārši sacirsts lielos gabalos un atstāts viens pats tumsā.

Pagāja gadi un koki aizmirsa par saviem sapņiem. Tad kādu dienu vīrietis un sieviete nonāca kūtiņā. Viņai piedzima bērniņš un viņš to ielika silīte, kas bija pagatavota no pirmā koka. Vīrietis vēlējās kaut viņiem būtu šūpulītis bērnam, bet bija jāiztiek ar šo silīti. Šis koks sajuta notikuma svarīgumu un zināja, ka ir turējis sevī pasaules lielāko dārgumu.

Pāris gadu vēlāk kāda grupa ar vīriem nokļuva zvejas laivā, kas tika pagatavota no otrā koka. Viens no viņiem bija noguris un aizmiga. Kamēr viņi bija ūdenī, liela vētra tuvojās un koks domāja, ka tas nav pietiekami spēcīgs, lai vīri būtu drošībā. Vīri pamodināja gulošo un viņš piecēlās, pateica “Miers” un vētra norima. Šajā brīdī koks saprata, ka ir vedis Karaļu karali uz sava klāja.

Beigu beigās kāds paņēma arī trešo koku. Tas tika nests cauri pilsētai, kamēr cilvēki ņirgājās par vīru, kurš viņu nesa uz saviem pleciem. Kad viņi nonāc galapunktā, vīrs tika pienaglots kokam un pacelts gaisā, lai tur nomirtu. Kad pienāca svētdiena, koks saprata, ka ir bijis pietiekami spēcīgs, lai stāvētu kalna galā un būtu Dievam tik tuvu cik vien tas ir iespējams, jo Jēzus bija krustā sists pie tā.

Bieži vien liekas, ka lietas nevedas tā kā esam izplānojuši, tomēr Dievam vienmēr ir plāns priekš mums katra. Ja tikai mēs Viņam uzticamies.

Katrs no kokiem saņēma to, ko bija vēlējušies, tikai ne tādā veidā, kā paši bija to iedomājušies. Mēs ne vienmēr zinām, kādi ir Dieva plāni mūsu dzīvēs. Mēs tikai zinām, ka Viņa ceļi nav mūsu ceļi, Viņa ceļi ir vislabākie.


 

*Fragments no Kristīnes Kadiķes uzrunas, kas teikta Ķurbes evaņģēliski luteriskajā draudzē.