Pasaulē novērojamas divas pretējas tendences: no vienas puses, kristiešu vidū turpina izvērsties dažādas domstarpības teoloģiskos jautājumos- radot arvien jaunas un jaunas konfesijas. No otras puses, kopš 20.gadsimta sākuma notiek arī pretējs process- kristieši meklē kopīgo, pieslienas ekumēnisma idejai. Stambulas konvencijas ratificēšanas jautājums, par ko jau esam rakstījuši (lasi 1.daļā un 2.daļā), rada iespaidu, ka tas daļu kristiešu ir saliedējis – jo lielāko konfesiju vadītāji nākuši klajā ar kopīgu nostāju un tūkstošus mobilizēja parakstīties pret ratificēšanu platformā ‘’manabalss.lv’’-, tomēr atklājās arī pretestība no baznīcām piederīgo vidus. Kristiešu strīdi – īpaši sociālajos tīklos-  nerimstas. Pētījām, kāda nozīme konfliktā ir autoritātēm un kāds ir autoritāšu tēls sabiedrībā.

Vai garīdzniekiem jāietekmē politika?

Pēc vēriena, ar kādu publiskajā telpā tikusi apspriesta Stambulas konvencijas ratifikācija, varam droši teikt- runa vairs nav tikai par to, kādu politisku lēmumu kristieši sagaida no politiķiem. Diskusijas ir izvērtušās par dzīvesveida aspektiem, kas skar katra cilvēka ikdienu- attieksmi un izturēšanos pret sevi, saviem bērniem, laulāto, un citiem. Dzīvesveida izvēli var ietekmēt dažādos veidos: ar laicīgās varas likumiem, baznīcas likumiem un morāli, izglītošanu, mediju publikācijām un citādi.

Latvijas teritorijā ir piedzīvoti laiki, kad visas dzīves sfēras noteica Baznīca. Savukārt Padomju laikā Baznīca tika pilnīgi no sabiedrības izolēta. Kopš neatkarības atgūšanas lielāko konfesiju vadītāji ik pa laikam spēj vienoties un nāk klajā ar kopīgiem paziņojumiem, tādējādi arī apliecinot plašākai sabiedrībai vienotu kristīgu izpratni par kādām vērtībām un mērķiem.

Jau rakstījām par ”Latvijas Kristīgā radio” (LKR) aktīvo kampaņu- apliecinājumu, ka lielāko konfesiju līderu viedoklis, iebilstot pret Stambulas konvenciju, ir patiess un aicinājumu ikvienu klausītāju atbalstīt savu bīskapu, parakstot manabalss.lv iniciatīvu. Aicinājums izskanēja gan radio ēterā, gan radio mājaslapā un Facebook lapā. Kā izpētījuši ”Re:Baltica” žurnālisti, tieši LKR kampaņa “Facebook” tīklā pārsteidzoši īsā laikā devusi cerēto rezultātu.

Jāatzīmē, ka LKR ar konfesiju bīskapiem sastrādājies jau 25 gadus un jau agrāk radio ir spējis aicināt uz konkrētu rīcību konfesiju vadītājus un draudžu locekļus, piemēram, 2005. gadā organizējot pirmos Ģimenes svētkus.

Atgādināsim, kuras redzamākās garīgās un laicīgās autoritātes līdz šim paudušas nostāju ”par”, un kuras ”pret”.

Pret Stambulas konvenciju iestājušies:

• Vatikāns;
• Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhībīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs,
• Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) arhībīskaps Jānis Vanags,
• Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs,
• Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis;
• Biedrība “Asociācija Ģimene’’;
• Latvijas Kristīgais radio;
• raidījums ”Es ticu”;
• Tieslietu ministrija;
• Andris Šimfs; Kaspars Dimiters, Ervīns Jākobsons, juriste Baiba Rudevska u.c.

Par Stambulas konvenciju iestājušies:

• LELBāL arhibīskape Lauma Zušēvica;
• Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode;
• vēl 53 dažādu konfesiju mācītāji, prāvesti, draudžu locekļi, teologi, kas parakstīja atklāto vēstuli;
• Partija ”Vienotība’’,
• Labklājības ministrija, tās ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”),
• Ārlietu ministrija;
• Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks;
• Organizācijas “Dardedze’’, ”Marta” u.c.

Kā redzams, nevar apgalvot, ka pretrunas ir tikai starp baznīcu un laicīgās varas autoritātēm. Drīzāk- atklāj atšķirīgās izpratnes par kristīga dzīvesveida aspektiem, un to, kurus vadītājus mēs, kristieši, atbalstām vai ne, un kāpēc.

Latvijā kā redzamākais viedokļa paudējs, kam piedēvē skaļākos “Nē-konvencijai!” iebildumus, ir kļuvis Katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Viņa personīgās tikšanās ar partiju vadītājiem ir sekmējušas ratifikācijas procesa “iepauzēšanu”. Mediju dienaskārtībā ilgi nerima virsraksti, komentējot tikšanos, aizrādot, ka garīgajai pārstāvniecībai nedrīkstētu būt tik vērā ņemama ietekme, ar atsauci uz Satversmi, kas paredz, ka Baznīca un valsts ir šķirtas.

Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkevičs uzskata, ka tieši augstais sabiedrības uzticības līmenis baznīcai, kāds tas ir pēdējos gados, arī izskaidro to, ka politiķi ieklausās baznīcas līderu viedoklī.

Zbigņevs Stankevičs uzskata, ka, ja politiķi virza kādas lietas pret ticību un morāli, tad ir jāreaģē un Stambulas konvenciju viņš turpina vērtēt kā ideoloģizētu dokumentu: “Baznīca reaģē un aicina atbalstīt deputātus, kuri cīnās par ģimenes vērtībām, kas ir Latvijas valsts ilgtspējīgas attīstības stūrakmens. Aicinām novērsties no tiem, kuri ir pret šīm vērtībām.”

Inga Spriņģe

Atrast savu personīgo viedokli un tik ļoti neiespaidoties no garīgās autoritātes (mācītāju, bīskapu) ieņemtās pozīcijas, tikai tādēļ, ka esi piederīgs kādai vienai vai otrai konfesijai – šādu aicinājumu varēja saskatīt nesen Facebook publicētajās žurnālistes Ingas Spriņģes pārdomās, kurās žurnāliste gluži vai uzsaukuma veidā aicināja –

“Kristieši, domājiet arī paši, nevis tikai klausiet mācītāju!”

Žurnāliste pauda uztraukumu par iespējamo baznīcas lielo ietekmi Latvijas politikā. Nav gan īsti skaidrs, kādēļ nepilna mēneša laikā savāktie paraksti platformā manabalss.lv var radīt apdraudējumu politiskajā dienaskārtībā, tomēr žurnāliste to nosauca par bīstamu tendenci, jo, lai arī kristieši esot sabiedrības daļa, reliģija mūsu valstī ir nodalīta no valsts varas. Žurnāliste uzskata, ka jautājums par Stambulas konvenciju esot norakts baznīcas pausto iebildumu dēļ.

Re:Baltica pētījumā secināts: “Visticamāk, Stambulas konvencijas ratifikācija pagaidām paliks karājoties gaisā vismaz līdz nākamajai Saeimai, jo diez vai uz pārvēlēšanu cierējošie deputāti Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas laikā iestāsies pret baznīcu. Savācot 8000 parakstu vienā mēnesī, tā uzskatāmi parādīja savu varu un ietekmi.”

Par politiķu ieinteresētību sadarboties ar kristīgajiem līderiem savā doktora disertācijā rakstījusi arī politoloģe Simona Gurbo. Viņa norāda  – laikā, kad aktuāla ir varas nostiprināšana, partijām ir “īpaši būtiski veidot stratēģiju un sadarboties ar garīdzniecību, lai arī pārējā laikā baznīca un valsts izturas kā pretinieki un vienīgi reizēm mēdz sadarboties, lai gūtu abpusēju labumu.’’  Mūsdienās globalizācijas laikmetā novērojams, ka baznīcas ietekme uz sociālpolitiskajiem procesiem ir pakļauta straujām pārmaiņām, jo pasaulē valda modernisms un sekulārisms, kura ietekmē baznīca tiek arvien vairāk izstumta no politiskās, un nereti pat no sociālās sfēras  – secina S. Gurbo.

Viena daļa kristiešu priecājas, ka garīdznieki pamāca politiķus un ietekmē sabiedrisko domu attieksmē pret valsts likumiem, it īpaši, ja tie pravieto par gaidāmo nākotni. Savukārt citi satraucas, ka – pārstāvot publiski visus kristiešus  – tiek ierobežota katra indivīda vārda brīvība un iespējas patstāvīgi pieņemt lēmumu jautājumā, kurus politiskos spēkus un idejas atbalstīt.

Gan viena, gan otra puse atsaucas uz Satversmē rakstīto: ”Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”

Ivo Pavlovičs

Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) mācītājs Ivo Pavlovičs “Facebook’’ skaidrojis:  “Vairumā gadījumu, kad kāds satraucas par Baznīcas ietekmi un atsaucas uz Satversmi, tad dara to nekorekti. [..] Satversme pasaka vien to, ka Baznīca un valsts strukturāli nav saistītas. Tas nozīmē, ka mums nav valsts baznīcas, kurai visi pilsoņi piederētu un uzturētu to ar saviem nodokļiem. Tas nozīmē arī to, ka valsts nevar diktēt Baznīcai savus noteikumus.

Bet tas nenozīmē, ka Baznīcai ir aizliegts ietekmēt sabiedrisko domu, vai paust savu nostāju arī politiskos jautājumos.’’

Zemāk skaties sižetu ”Panorāmā” par 18.aprīlī Latvijas Zinātņu akadēmijā notikušo diskusiju, kurā piedalījās arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs,  Saeimas un ministriju pārstāvji un pētnieki, taču- bez kopsaucēja.

Opozīcija konfesiju līderiem

Attiecinot uz dalību sarunās publiskajā telpā sekulārajos medijos vai politiķu kabinetos, vārda brīvību kristieši parasti aizstāv. Savukārt baznīcas iekšienē vārda brīvība tiek vērtēta atšķirīgi. No vienas puses, – kā jebkurā organizācijā vai uzņēmumā, iebildumi pret līdera nostāju var tikt traktēti kā nelojāla attieksme vai pat reputācijas apdraudējums. Piemēram, viena no mūsu lasītājām norādīja – ja kādam kaut kas nepatīk, vari organizāciju atstāt. No otras puses,- tie, kas ir opozīcijā, mēdz pārdzīvot arī paši par savu reputāciju kā tādi, kas apvainoti grēcīgumā, izpratnes un Dieva atziņas trūkumā, dumpinieciskumā, vai par nepareiziem politiskiem uzskatiem. Zināmi gadījumi, kad draudžu locekļi no baznīcas ir izslēgti. Ja atstāj savu baznīcu, par ko tad tu īsti kļūsti?…  Latvijā un Eiropā cilvēki arī paši sākuši atsvešināties no baznīcas, mazinās reliģiskās aktivitātes. Novērojams, ka cilvēki nelabprāt sevi asociē ar institucionālo reliģiju – aptaujās bieži izvēlas norādīt, ka viņi tic Dievam, kāds tas ir viņu priekšstatos, nevis baznīcas attēlotajam, raksta S.Gurbo.

Redzamākā kritika konfesiju līderu nostājai pret Stambulas konvenciju pausta Atklātajā vēstulē ar 55 parakstiem, par ko jau esam rakstījuši. Ja neanalizē pamatojumu, bet tikai lojalitāti vadībai, tad redzam- 19 parakstījušies, neatklājot savu konfesionālo piederību. Viņu vidū ir vairāki teologi.

LU Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode Tuvuma.lv redakcijai skaidroja- viņai autoritāte ir tikai Kristus un evaņģēlijs, un tas dod brīvību paust atšķirīgu sapratni par Dieva Vārdu, pat ja tā nesaskan ar baznīcu vadītāju teikto vai jebkuru citu laicīgo vadītāju. Zināms, ka Dace Balode ir kādas LELB draudzes locekle. Līdz ar viņu atklāto vēstuli parakstījis arī viņas vīrs Jānis Balodis, kurš ir viens no Latvijas Baptistu draudžu savienības mācītājiem.

Ar savu parakstu opozīciju savai vadībai apliecinājuši vēl vienīgi četri mācītāji, kuri pieder  Latvijas evaņģēliski luteriskai baznīcai (LELB)- Rīgas Lutera draudzes mācītāji Linards Rozentāls un Kaspars Simanovičs, LELB prāvests (kopš 1979.gada) Modris Plāte, Jelgavas Sv. Vienības draudzes mācītājs Ralfs Kokins. Tādējādi atklājot opocīziju LELB arhibīskapam Jānim Vanagam.

No tiem, kas konfesionālo piederību ir norādījuši, daļa nemaz nepieder kādai no lielo konfesiju līderu vadītajām organizācijām. Piemēram, ārzemēs par luterāņu bīskapi ordinētā Jāna Jēruma- Grīnberga, kura šobrīd ir Sv.Pestītāja anglikāņu draudzes mācītāja un citi anglikāņu draudžu locekļi. 18 Latvijas Evanģēliski Luteriskās Baznīcas Ārpus Latvijas (LELBāL) draudžu locekļi, mācītāji un prāvesti ar arhibīskapi Laumu Zušēvicu priekšgalā. LELBāL vidū ir arī savulaik no LELB izslēgtais Rīgas Reformātu – brāļu draudzes mācītājs Juris Cālītis.

Valda Reķe

“Katoļu baznīca uzsver domu par genderismu. Es to tur neatrodu. Protams, tur ir pieminēts jautājums par stereotipiem un nepieciešamību izturēties līdzvērtīgi pret ikvienu cilvēku. Bet vai to mums nemāca pats Dievs? Vai starp mums nav dažādi cilvēki? Protams, katrai lietai var uzlikt kaut kādu noslēpumainības plīvuru. Arī konvencija nav ideāla. Nekas šajā pasaulē nav ideāls. Taču es ik dienas sastopos ar sekām, kādas piedzīvo vardarbībai pakļautie cilvēki.”

Pretrunas adventistu baznīcas līderu starpā atklāj, ka ir baznīcas, kurās netiek uzturēta stingra hierarhija un viedokļu saskaņošana pilnīgi visos jautājumos. Savukārt citās nav iedomājama viedokļu dažādība. Piemēram, Latvijā nav nekas dzirdēts par katoļu un pareizticīgo priesteriem, kuri publiskajā telpā oponētu savam pāvestam vai metropolītam.

No vadītājiem sagaida pravietojumus

Vēl pirms Stambulas konvencijas aktualizēšanas daudziem ir bijusi pārliecība, ka problēmas, pret kurām jācīnās mūsdienu kristiešiem, ir – grēks, sekulārisms vidē un medijos, atbalsts liberālai politikai, un liberāla pieeja Bībeles interpretēšanai. Tiklīdz parādījās balsis, kas oponēja konfesiju līderu oficiāli paustajai nostājai pret konvenciju, tā izskaidrojums jau bija uz mēles- sasaistot ar iepriekš uzskaitītajām parādībām.

Juris Doveiko

Teoloģijas doktors, “LKR” raidījumu veidotājs, ilggadējais Bībeles patiesību skaidrotājs Juris Doveiko teic, ka galvenā autoritāte kristietim ir Dievs un Viņa Vārds, un drīkst nesekot baznīcas autoritātei, ja tā ir novirzījusies no Dieva Vārda patiesības. “Ja Vārds ir autoritāte, mēs varam būt ar dažādiem uzskatiem atsevišķos jautājumos, bet mēs runāsim bijībā  Dieva Vārdu un mēģināsim vienoties. Ja Vārds nebūs autoritāte, mums nesanāks veidot dialogu. Tad vairs nav nozīmes, ja cilvēkiem ir vienādi tituli,”  skaidro Juris Doveiko.

”Priestera amata spēkā ir pareizi atšifrēt, atšķirt šķīsto no nešķīstā, pravietiski brīdināt par Dieva likumiem. Paldies Dievam, mūsu garīgie līderi ar savu autoritāti realizē absolūtas, objektīvas vērtības.”

Pēc Jura Doveiko domām, arī pati valsts ir no Dieva. “Ķēniņi, valdītāji, kam ir lemtspējas, tiesības likumus izdot – stāv deleģētās autoritātes spēkā, jo valsts ir Dieva kalpone, lai saglabātu kārtību virs zemes. Šīs civilās autoritātes ir netieši deleģētas un tas nozīmē, ka viņi ne vienmēr paši zina, ka ir Dieva uzdevumā. Autoritātes ir domātas, lai nodrošinātu neko citu kā Dieva varas un garīgās kārtības realizāciju  draudzē, ģimenē un sabiedrībā, cik vien iespējams.  Tas ir liberālais spārns, kas noliedz Dieva Vārdu, kas visu relativizē un tic humānistiska sistēmai, kur cilvēks ir centrā un pats izvēlas, kam klausīs, kam nē. Šāda tipa kristieši, pat mācītāji, dumposies un pretosies visos līmeņos.”

Modris Ozolinkevičs

Vasarsvētku draudzes bīskaps Modris Ozolinkevičs autoritātes vērtē pēc viņu dzīvesveida: “Domāju, ka Latvijā mēs esam svētīti ar garīgajiem vadītājiem, dievbijīgiem līderiem, kuros ieklausās sabiedrība. Bībele mūs māca, lai lūkojamies uz vadītājiem un viņa dzīvi. Esmu daudz lūkojies uz šiem diviem vīriem- Jāni Vanagu un Zbigņevu Stankēviču-, esmu redzējis viņu konsekvenci, mīlestību uz Dievu un lietām, par kurām viņi iestājas. Protams, teoloģiski mums kādas lietas atšķiras, bet, piemēram, par ģimeni, laulību – mums ir pilnīgi vienāds viedoklis.”

Jāpiebilst, ka Latvijas luteriskā baznīca izvairās no vienotības ar Rietumu protestantiskās tradīcijas, ko bieži kritizē, piemēram, pareizticīgie.

Virspriesteris Jānis Kalniņš grāmatā ”Epilogs” (2017) raksta, ka katoļu un luterāņu ekumēnisms apvieno antikristīgu ideju un perversiju. Viņaprāt bīstamās tendences pasaulē- homoseksuālisti un transvestīti apmeklē dievkalpojumus, garīdznieki ir homoseksuāli, sieviete bīskapes amatā, viendzimuma laulību atzīšana, mācītāji maina dzimumu, harizmātiska lūgšanās mēlēs ar pāvesta piedalīšanos, humānisms, dzied par godu antikristam u.c.

Arī LELB arhibīskaps Jānis Vanags ir izteicies negatīvi par notiekošo Rietumos, kur daudzas luterāņu baznīcas esot nonākušas  ”pie viena dzimuma pāru laulāšanas, Bībeles pārrakstīšanas t.s. inkluzīvajā valodā un likusi ievērojamiem teologiem apšaubīt un pat atmest kristietības pamata patiesības par Kristus dzimšanu, vietniecisko upuri un augšāmcelšanos.”

Modris Ozolinkevičs atzīst, ka viedoklis pamatā veidojas pēc tā, kas lasāms medijos. “Tiekam nepārtraukti “bombardēti” ar dažādiem viedokļiem – nesen lasīju rakstus par to, ka monogāmiju vajadzētu atcelt un, cik slikti, ka nav pieņemts Kopdzīves likums vai, cik labi ir valstīs, kur homoseksuālisms ir legalizēts.  Mums ir jāiet, jārunā un jāsaka, kas ir nepieņemami un kuri dzīves standarti pamatojas grēkā.

Likums cilvēka sirdi nemaina, evaņģēlijs maina!”

Turpinājums sekos. Jau pavisam drīz atklāsim Tuvumā.lv aptaujas rezultātus- ko vairāk nekā 600 respondenti uzskata par Stambulas konvenciju, un kas ir veidojis viņu nostāju.