Aļesjas Lavrinovičas komentārs: Ko pāvests ir teicis un ko viņš nav teicis par viendzimuma laulībām? (+VIDEO)


91
Oktobra otrajā pusē teju visos medijos parādījās sensacionālas ziņas par to, ka pāvests Francisks atbalstot viendzimuma laulības. Mediji šādiem virsrakstiem smēlās iedvesmu no dokumentālās filmas “Francesco” rullīša. Filmas pirmizrāde notika 21. oktobrī Romas kinofestivālā. Dokumentālā filma atspoguļo pāvesta Franciska personību un darbus.

Francesco (2020 film) - WikipediaPasaules mediju uzmanību piesaistīja šādi pāvesta Franciska vārdi (spāņu valodā):

Las personas homosexuales tienen derecho a estar en la familia, son hijos de Dios, tienen derecho a una familia. No se puede echar de la familia a nadie, ni hacer la vida imposible por eso.

Lo que tenemos que hacer es una ley de convivencia civil. Tienen derecho a estar cubiertos legalmente”.

Latviešu valodā Franciska teiktais skan šādi:

“Homoseksuālām personām ir tiesības būt ģimenē, viņi ir Dieva bērni, viņiem ir tiesības uz ģimeni. Nevienu nedrīkst izstumt no ģimenes, nedz arī radīt apstākļus, ka viņa dzīve šā iemesla dēļ būtu neciešama.

Tas, kas mums ir jādara, ir jārada likums de convivencia civil. Viņiem ir tiesības būt tiesiski aizsargātiem.”

Lielu ažiotāžu, protams, radīja jautājums par to, ko tad sevī satur frāze una ley de convivencia civil. Vai pāvests Francisks ar to ir paudis atbalstu geju laulībām baznīcā, atbalstījis viendzimuma attiecību legalizēšanu vai domājis ko citu?

Latvijas Katoļu baznīcas informācijas aģentūras (KABIA) publicētais Katoļu bīskapu skaidrojums pāvesta Franciska izteicienam par kopīgu līdzāspastāvēšanu terminu “convivencia civil“ skaidro kā “kopīgo līdzāspastāvēšanu (sadzīvošanu)”, kā arī norāda, ka termins neattiecas uz “partnerattiecībām”.

Šajā rakstā mēģināšu komentēt Romas katoļu baznīcas pāvesta Franciska izteikumus par homoseksuāliem cilvēkiem un viņu tiesībām, ņemot vērā to, ka papildus jurisprudencei un teoloģijai esmu studējusi arī kanoniskās tiesības (arī konkrēti laulību tiesības) Lēvenes Katoļu universitātē, kurā ieguvu maģistra grādu teoloģijā, reliģijā un kanoniskajās tiesībās.

Ko pāvests ir teicis un ko viņš nav teicis?

Pāvests ir paudis ideju, ka homoseksuāli orientētiem cilvēkiem ir tiesības būt. Romas Katoļu baznīcā šis pāvesta viedoklis nemaina neko, taču prasa skaidrojumu. Pāvesta vārdi dokumentālajā filmā “Francesko” ir redakcionāli izgriezti no intervijas konteksta, kuru Francisks bija sniedzis meksikāņu žurnālistei Valentīnai Alazraki 2019. gadā un kurā viņš pēc vārdiem par katra cilvēka tiesībām būt ģimenē paskaidro, ka runa ir par bērnu un vecāku attiecībām. Papildus viņš min, ka jau [2018. gadā] bija paudis šādu viedokli, ka

vecākiem vajadzētu pārrunāt ar pusaudžiem un jauniešiem seksualitātes jautājumu.

Toreiz, kā min pāvests, viņš bija pārteicies, sacīdams, ka tad, kad vecāki pamana sava bērna uzvedībā homoseksuālas noslieces, tiem vajadzētu vērsties pie psihiatra. Francisks komentē, ka toreiz bija gribējis teikt “vērsties pie profesionāļiem”, taču pārteicies un žurnālisti viņa vārdus par psihiatru palaida ziņu virsrakstos, taču tā Francisks nebija gribējis teikt. Šis īsais pāvesta komentārs atklāj, ka gan apziņā, gan zemapziņā pāvests ir konservatīvs katolis ar arhaiskiem uzskatiem par to, ka profesionāls speciālists, iespējams, psihiatrs, spēs labot pusaudža seksuālo orientāciju, ja to laicīgi atklās. Kā redzams, Franciska komentārs plašākā kontekstā ir saskaņā ar Katoļu Baznīcas oficiālo mācību, jo Katoļu Baznīcas katehisms (2357-2359.punkti) vēl arvien dēvē homoseksuālas darbības par būtiskiem traucējumiem (2357.punkts).

Jāņem vērā tas, ka Katoļu baznīca, atšķirībā no protestantu baznīcām, ir centralizēta globāla organizācija, kuras juridisko darbību regulē kanoniskās tiesības (ius canonici), kurā ietilpst arī laulības institūta regulējums, kas Katoļu baznīcā ir arī viens no Baznīcas sakramentiem.

Katoļu baznīcas kanonisko tiesību VII sadaļa “Laulību tiesības” definē to, kas ir laulība un kādos gadījumos Katoļu baznīca uzskata laulību par derīgu. Laulība tiek definēta kā savienība starp vīrieti un sievieti. Lai Katoļu baznīca atzītu laulību par esošu, laulībai ir jātiek noslēgtai atbilstoši kanoniskajai formai, kādu Katoļu baznīca ir noteikusi.

Pāvesta izteikums par to, ka ir jārada likums, kas aizsargātu viena dzimuma personu civilo savienību, atrodas ārpus Katoļu baznīcas tiesiskā tvēruma un neparedz mainīt Katoļu baznīcas kanonisko tiesību kodeksu, nedz laulības noslēgšanas kanonisko formu.

Tas nozīmē, ka pāvests komentē to, kā varētu rīkoties sekulārā sabiedrība, kurā valsts un baznīca ir dalītas. Sekulārajā sabiedrībā pieņemts likums, kas juridiski regulētu attiecības starp viendzimuma personām, neietekmēs Katoļu baznīcu, kurai ir sava likumdošana, kas ir saistoša katoļticīgajiem visā pasaulē, proti, šādam likumam nebūs ietekme pār Katoļu baznīcas juridisko regulējumu laulību jomā.

Vai pāvesta Franciska vārdi mainīs Latvijas Satversmi?

Pāvesta komentāru dokumentālajā filmā “Francesco” var skatīt no diviem aspektiem: sociālā un juridiskā. Sociālais aspekts ir plašāks, juridiskais ir šaurāks un attiecas tikai uz sabiedrību ārpus Katoļu baznīcas un tās likumdošanas. Apgalvojot to, ka katram cilvēkam ir tiesības būt ģimenē (netika teikts – veidot ģimeni), pāvests izrādīja izpratni par to, ka cilvēki, kas jūt sevī homoseksuālas tendences, saskaras ar naidu, draudiem, nereti vardarbību ģimenē un sabiedrībā.

Pāvests Francisks primāri iedrošina reliģiskus vecākus, lai tie nepazemotu un neatstumtu savus bērnus.

Viens no izplatītākajiem pusaudžu un jauniešu pašnāvību iemesliem ir tas, ka pusaudzis vai jaunietis ar homoseksuālām tieksmēm tiek demonizēts gan baznīcā, gan savā ģimenē, kā rezultātā izdara pašnāvību. Pāvesta komentāru pirmā daļa ir vērsta uz iekļaujošu ģimenes vidi, kurā arī pusaudzis vai jaunietis justos droši. Latvijas sabiedrība, kas vēl arvien atrodas ceļā no totalitārisma mentalitātes uz sekulāru demokrātiju, vēl arvien manifestē nespēju praksē īstenot to, kas ir ierakstīts Latvijas Republikas Satversmes  99.punktā – “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts”. Latvijas sabiedrībā de facto nav šāda dalījuma. Tradicionālo konfesiju vadītāji ir pārāk bieži viesi ministrijās, kas parāda to, ka valdība nespēj strādāt kā sekulārs mehānisms un nodrošināt visu personu, ne tikai katoļu, luterāņu vai citas konfesijas ticīgo, tiesības pilnā mērā. Pāvesta Franciska komentārs par to, ka vajadzētu radīt likumu viendzimuma personu civilai līdzāspastāvēšanai vai savienībai, attiecas uz to personu tiesībām, kas saskaņā ar Katoļu baznīcu atrodas “neregulārās” attiecībās jeb tādās attiecībās, kuras neregulē Katoļu baznīcas tiesības. Šādām personām, kā komentē Francisks, vajadzētu saņemt sekulāru juridisku aizsardzību valsts līmenī. Latvijas kontekstā tas nozīmētu, ka tradicionālo konfesiju vadītājiem nevajadzētu nodarboties ar savu priekšlikumu sniegšanu Tieslietu ministrijai, izņemot konsultatīvos nolūkos, bet gan ļaut sekulārajai varai, atbilstoši Satversmes 99. punktam, darīt savu darbu, ja ir paredzēts strādāt pie likumprojekta par partnerattiecību noregulējuma civiltiesību jomā.

Šis komentārs tika publicēts LU Teoloģijas fakultātes mājas lapā un pārpublicēts medijā Jauns.lv šā gada 23. oktobrī un ziņu portālā Delfi.lv 24. oktobrī.

Post Scriptum

Ļoti iespējams, ka, izlasot manu komentāru par to, ka Latvijā ir problēmas ar Satversmes 99. punkta ievērošanu, daudzi būs izbrīnīti un pat dusmīgi. Vislabākais valsts pārvaldes modelis kristiešiem taču būtu kristīga sabiedrība un kristīga politika ar kristiešu valsts vadītājiem, tiesnešiem un kristiešiem ierēdņiem! Tā būtu dievbijīgu cilvēku atrašanās pie varas un tad Dievs patiešām svētītu Latviju! Vai ne tā? Bībele taču mums vēsta par teokrātiju – Dieva valdīšanu pār Izraēla tautu, Dieva apsolījumus svētīt tautu, ja tās vadītāji kalpos Viņam!

Paskaidrošu, kādēļ šis uzskats ir nereāls un kādēļ kristiešu interesēs ir valsts un baznīcas nodalīšana. Pats vienkāršākais iemesls ir vēsturiskais – kristietība spēja attīstīties pirmajos mūsu ēras gadsimtos apstākļos, kas bija tai draudīgi un kas kaut kādā ziņā izslēdza iespēju draudzē atrasties cilvēkiem, kas ir kristījušies, bet netic Dievam. Kad būt par kristieti bija riskanti, cilvēks vai nu patiesi ticēja vai nu patiesi neticēja. Nominālo kristiešu nebija; nebija kristiešu, kas apmeklē baznīcu tikai Ziemassvētkos, nebija kristiešu, kas no Lieldienu laika atceras jauku kopābūšanu ar vecākiem un radiem, nevis to, ka Pestītājs ir augšāmcēlies, nebija tādu, kas sevi sauca par ticīgajiem, bet nedzīvoja atbilstoši Kristus pavēlēm, jo nevienam nebija izdevīgi būt par kristieti sabiedrībā, kas nav kristīga, bet pagāniska. No otras puses, tajos laikos, kad baznīca bija pārņēmusi federālo zemju un valstiņu pārvaldīšanu, proti, tad, kad reģiona pārvaldnieks bija pakļauts kādam bīskapam, cilvēkiem, kas dzīvoja konkrētajos apgabalos nebija citas izvēles kā tikai saukties par kristieti, jo citādāk domājošais tika izstumts no “kristīgās” sabiedrības, kurā valda baznīca.

Abos minētajos vēstures posmos var uzdot jautājumu par cilvēka gribu – tās esamību vai neesamību. Brīvā griba ir mūsu Dieva dotā dāvana izvēlēties. Kristietības vajāšanas stadijā cilvēks varēja kļūt par kristieti tikai tad, kad to bija stingri apņēmies. Tas, savukārt, viņam vai viņai nenodrošināja mierīgu dzīvi sabiedrībā, jo kristieši bija vajātie. Baznīcas valdīšanas laikos cilvēkam netika jautāts par to, vai viņš vēlas kļūt par kristieti. Par kristieti piedzima un nomira. Sanāk, ka cilvēka brīvajai gribai pat nebija iespējas izpausties. Šādā gadījumā cilvēks bija kristietis, bet garīgs vergs, jo varbūt nevēlējās ticēt Dievam un apmeklēt baznīcu, bet, ja tā darīja, tad tika vajāts no kristiešu puses. Kādreiz vajātie kristieši Viduslaikos bija kļuvuši par tiem, kas vajā citus (bieži arī citus kristiešus, kas domāja nedaudz citādi, bet Dievu nenoliedza). Abas šīs situācijas ir nesabalansētas. Zelta vidusceļš ir tad, kad valsts vara ļauj kristiešiem pulcēties dievkalpojumos, praktizēt savu ticību droši bez vajāšanām un represijām, un tajā pat laikā atļauj cilvēkiem savā valstī izmanot savu brīvo gribu, lai vai nu pievienotos kristīgai kopienai un apliecinātu kristietību, vai atturētos un atklāti atzītu, ka viņi netic un nevēlas iet uz baznīcu, un neviens viņus par to nesodīs.

Tāpat ir ar laulības slēgšanu: valstij ir jābūt neitrālai un jāļauj kristiešu laulības, taču jāparūpējas arī par cilvēkiem, kuriem kristīga izpratne par laulību nav tuva un pieņemama. Katram cilvēkam ir jādod tiesības paust savu brīvo gribu. Valstij, kurā valsts pārvalde ir atdalīta no baznīcas, ir jārūpējas par visu cilvēku labklājību bez izņēmuma. Ja kristieši vēlas tikai kristiešu intereses pārstāvētas valdībā, tas nozīmē, ka kristieši domā tikai par savām tiesībām, par savu brīvo gribu, bet liedz citiem iedzīvotājiem tiesības un brīvo gribu.

 

Sanāk negodīga situācija, kad kristiešu pārsvars vajā tos, kas nav kristieši vai kas neapliecina kristietību tieši tādā īpašā veidā kā konkrētā konfesija vai baznīca. Šāda sabiedrība tad patiešām kļūst līdzīga teokrātijai, taču tas nozīmē, ka mīlestību pret savu tuvāko šāds kristiešu vairākums ir sapratis sašaurināti – tikai kā mīlestību uz tiem, kas domā tāpat kā mēs.

Tas nav gluži tas, ko Jēzus mācīja. Tie nav apstākļi, kādos kristietis kļūst par kristieti, jo apzinās riskus un izvēlas sekot Jēzum. Tādā sabiedrībā parādās daudz kristiešu, baznīcas apmeklētāju, populistu, politiķu, kas runā par kristīgām vērtībām, bet dara to vienīgi, lai tiktu pie varas un to noturētu. Tādā sabiedrībā parādās daudz sludinātāju, kas sludina vienu un dzīvo citādi. Veidojas kristiešu grupas, kas turas kopā līdz brīdim, kad kāds sastopas ar nopietnām finansiālām vai ģimenes grūtībām, un tad papildus tiek izstumts vai izstumta no laimīgo kristiešu grupiņas. Kristietību apliecinošie cilvēki ar ārēji pareizu kristīgu retoriku nokļūst augstos amatos un shēmo, līdz tos pieķer vai vispār nepieķer. Tas viss ir tādēļ, ka būt par kristieti šķietami kristīgā sabiedrībā, kurā nav nekāda apdraudējuma ticībai, ir izdevīgi pat tiem, kas ir blēži. Brīvās gribas iesaistes tajā nav. Sekulāra valsts, kas tiek domāta Satversmes 99. punktā, ir sava veida neitrālais starpnieks, kura vienīgās intereses ir, lai katrs iedzīvotājs justos droši un varētu pieņemt lēmumu nepiespiesti un neapdraudēti. Sekulārā valstī, kurā baznīca un valsts nekontrolē viena otru, katrs cilvēks var justies brīvs Dieva priekšā pieņemt vai nepieņemt lēmumu sekot Viņam brīvprātīgi.