Rucavas Aldis. Viņa mūžs ir palicis dziesmās un dzejā (+ AUDIO un VIDEO)

Mēs bieži vien nevaram pat nojaust, cik daudz mākslas darbu stāv demo variantā vai atvilktnēs – autoriem gaidot īsto brīdi, kad tos beidzot parādīt gaismā. Komponists Aldis Progulbickis esot sarakstījis vairāk nekā 300 dziesmu- bet tikai dažas laimējās ierakstīt profesionālā studijā. Aldis Progulbickis ir devies Mūžībā- un, pieminot viņu, ar Kristīnes Locikas atļauju pārpublicējam (pirmoreiz bija lasāms portālā katolis.lv) viņas stāstu par Alda personību un dzīves gājumu. In memoriam. Lai iedrošinājums dziesmu autoriem –  pierakstīt notis un uzticēt savus darbus domubiedriem! Savukārt mākslas baudītājiem – novērtēt talantus sev līdzās. Paldies Dievam par talantiem un visu, kam ir mūžības vērtība. Līdzjūtība Alda tuviniekiem!

Aija Volka, ”TUVUMĀ” galvenā redaktore

Zvaigznes dienā Rucavas Miemju kapu kalniņā kopā ar tuviniekiem un draugiem atvadījāmies no Alda Progulbicka, par kura mūža ritumu vēlos pastāstīt. Aldis ir cilvēks, kurš sakomponējis dziesmu „Vissvētākā Bezvainīgā Jaunava” ar svētā Alfona Liguri tekstu, kuru dzied gan Liepājas pusē, gan Līvānos. Tāpat pazīstama ir dziesma „Miers jums!”, kas kļuva par Liepājas Sv. Jāzepa katedrāles jauniešu iedziedātā albuma tituldziesmu. Viņš sarakstījis ļoti daudz dziesmu – gan garīgās, kuras dzied kā Liepājas katoļu draudzēs, tā arī Rucavas luterāņu baznīcā, gan dziesmas korim, kuras Viļņa Kronberga aranžējumā koris “Aura” iedziedājis diskā „Latvijai”, gan vienkārši dziesmas, no kurām daudzas vēl tikai gaida savu tautās iešanas kārtu. Viņš ir arī dzejnieks, kuru Liepājas literāti ilgus gadus pazina kā Aldi Pagastu.

Zemāk skaties video par sadarbību ar kori ”Aura”

Un tagad, kad gribu par viņu uzrakstīt, man sirdī ir daudz sakāmā, bet grūti iesākt. Aldis nepavisam nebija vienkāršs cilvēks, nebija viegls saskarsmē, to pieredzējuši daudzi un ne visi spējuši viņu izprast un pieņemt. Man sanācis tas gods viņu pazīt vairāk kā 20 gadus, vēl no tiem laikiem 1990. gadu pirmajā pusē, kad bieži piedalījos Liepājas radošo cilvēku saietos – koncertos, dzejas vakaros, un Aldis bija jauns dzejnieks, tiešām viens no labākajiem Liepājas dzejniekiem, viņa publikācijas pa laikam varēja lasīt arī pilsētas presē, un es nekad viņa dzejoļiem nespēju pierakstīt mūziku – jo tie paši skanēja savu balsi, savu skaņu un gaitu, tiem nevajadzēja neko, kas tos labāk atklātu.

Foto no draugiem.lv

Vēlāk, 1997. gadā, kad nokristījos katoļu Baznīcā, es atkal Aldi satiku – tur, jauniešu Pagrabiņā, viņš bija biežs viesis. Un tagad viņš mēģināja spēlēt ģitāru.

Meitenes man stāstīja, ka viņš esot bijis iestājies Garīgajā seminārā, bet pēc pirmā kursa aizgājis savā pirmajā svētceļojumā uz Aglonu un atpakaļ atgriezies ar divām lietām – atklāsmi, ka Dievs viņam devis uzdevumu komponēt dziesmas, un – ērces nesto slimību…

Tikai vēlāk es uzzināju, ka Aldis, dzimis Liepājā, bet audzis Rucavā, jau bērnībā bijis ļoti trausls un slimīgs, un šī ērce bija liktenīga, lai viņa organismā palēnām nobruktu visas sistēmas. Bet tobrīd Aldis no luterāņiem bija konvertējies katoļu Baznīcā, ļoti aizrautīgs ticībā – kaut samērā kluss un kautrīgs, viņš apguva ģitāras spēli un sāka sacerēt dziesmas. Viņš vēlāk stāstīja, ka „Svētās ģimenes lūgsna” radusies tolaik Mārtiņmājas bēniņstāva kapelā, kopā ar tēvu Arturu un Silviju lūdzoties.

Bet Dievs nebija Aldim devis lielu balsi, lai dziedātu, un tad viņš izdarīja to, par ko viņu apbrīnoju gan es, gan citi viņam tuvi mūziķi – viņš sāka mācīties pierakstīt notis.

Tas nav tik vienkārši! Zinu šodien pat profesionālus muzikantus, kuri labāk spēlē pēc dzirdes, nevis no notīm, kur nu vēl tās pierakstīt! Bet Aldis, kuram nebija absolūti nekādas muzikālas izglītības, nekādas iepriekšējas saistības ar mūziku, vairāk kā 30 gadu vecumā pats, pilnīgā pašmācībā, iemācījās lasīt un pierakstīt notis, turklāt ļoti precīzi un pareizi, tā, ka jebkurš var šīs viņa dziesmas paņemt un pēc notīm nodziedāt un nospēlēt. Mācīšanās process izpaudās arī tādi, ka Aldis zvanīja man (un noteikti vēl daudziem citiem mūziķiem) un prasīja – ko tā zīme nozīmē, ko tas diēzs dara, kāpēc tas ir tā, kāpēc ne tā? Brīžiem es zaudēju pacietību – jo šīs sarunas varēja būt trīs reizes vienā dienā un katra stundu gara. Bet tas ir fakts – Aldis iemācījās notis un iemācījās arī spēlēt taustiņinstrumentus. Vēlāk ilgus gadus sintezators, mikrofons un nošu lapas bija viņa vienīgie darba instrumenti viņa būcenītī Rucavas meteoroloģijas centra mājas otrajā stāvā. Jā, līdz brīdim, kad Rucavas meteoroloģisko centru likvidēja, Aldis strādāja tur par meteorologu. Pēc tam viņš palika bez iespējas strādāt, ar savu invaliditātes pensiju, fiziski un bieži garīgi juzdamies ļoti smagi, palīdzēdams arī saviem sirmajiem vecākiem.

Kā jau teicu, Aldis nebija vienkāršs cilvēks – no vienas puses, viņu saistīja smagas slimības, vientulība, depresija. Dažreiz viņam pat nebija spēka nokāpt lejā uz pirmo stāvu pie mammas. Viņš alka pēc sabiedrības, uzmanības – bet bieži telefonsarunās un sarakstēs sastrīdējās, jo – vienkārši nespēja izlikties, paklusēt, liekuļot. Daudzi cilvēki šādās dzīves situācijās sabrūk, nolaiž rokas, laižas dibenā, bet – un tas ir galvenais, par ko Aldi cienu un apbrīnoju – un ne es viena, daudzi cilvēki atvadoties no viņa bērēs, teica to pašu – Aldis nepadevās. Viņš cīnījās, kārpījās uz augšu, un viņa mūzika bija tā, kas viņu turēja pie dzīvības. Var jau daži gudri teikt: ko viņš no sevis bija iedomājies? Bet – viņš bija pilnīgi un absolūti pārliecināts par katru noti, ko rakstīja, un katrā notī ielika visu savu dvēseli. Viņam viņa dziesmas bija viņa dārgumi, viņa bērni, par ko rūpēties – un, bažīdamies, ka līdz ar viņu dziesmas aizies nebūtībā, viņš sūtīja saviem draugiem „kontroleksemplārus”.

Alda lielākā autoritāte mūzikā bija Raimonds Pauls, no rakstniekiem Pauls Koelju (centos saprast, kas viņu tā tajā saista – laikam tā bija cenšanās pacelt savu domu pāri ikdienai un iestaigātām takām). Un Aldis ļoti sāpīgi pārdzīvoja gan to, ka neatrod cilvēku, ar ko saistīt savu sirdi un dvēseli, gan to, ka jūtas kā atšķirts no savas katoļu Baznīcas. Diemžēl uz Leišmales pusi Liepājai nav katoļu misijas punktu, un tad viņam kā svētki bija reizes, kad izdevās sarunāt aizbraukt pie priestera. Tas nebija tik vienkārši, jo daudzi ne vienmēr saprata viņu, domāja, ka viņš izliekas slimāks nekā ir. Vienkārši vesels cilvēks daudzreiz nespēj iedomāties, kādu nevarību var uzvelt slimība.

Foto no draugiem.lv

Pēdējos mēnešus Aldis, runājot ar mani pa telefonu, bieži pieminēja „mēs jau vairs netiksimies”, izteicās, ka visi mākslinieki kļūst slaveni pēc nāves, arī dzejoļi, ko viņš publicēja sociālās vietnēs, bija tādi priekšnojautu pilni. Tai pašā laikā viņa galva bija radošu plānu pilna, viņš sapņoja par Itāliju – „kur māksla tiek novērtēta un mākslinieki var brīvi radīt”, par profesionālu sintezatoru, kas palīdzētu piepildīt viņa radošās idejas, par mūziklu angļu valodā „Andalūzijas gans”.  Divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem Aldim izdevās atbraukt uz pāris dienām uz Liepāju, apmesties klosterī, apmeklēt Misi, aiziet pie grēksūdzes, apciemot arī savus radus. Un man tagad ir tik žēl, ka es tad klosterī nepiestāju pie viņa un neparunājos – es steidzos ar savām notīm uz Misi, bet pēc Mises viņš aizgāja ātrāk, un es tikai noskatījos, kā viņš iziet – salīcis stāvs garā brūnā mētelī, cienījams kungs brillītēs, ar tādu nopietnību, nogurumu un labsirdīgu laipnību reizē viņa gaitā. Un tad jau viņš zvanīja Ziemassvētkos no slimnīcas – atbraucis tur ātrajos ar abpusēju plaušu karsoni, aicināja atnākt – bet es pati biju slima, teicu, ka nenākšu. Un tad 30. decembrī domāju – re, Aldis ilgi nav zvanījis, jāpazvana, bet zvans pārslēdzās uz balss pastkastīti. Ierunāju tur, aizsūtīju sms un pēc dažām minūtēm man Skypā atraksta tēvs Oskars, ka Aldis ir reanimācijā, bezsamaņā. Tā arī Aldis reanimācijā nepamodās, viņa novājinātais organisms nespēja pretoties, un 3. janvāra rītā Aldis aizmiga uz mūžu.

Tā aizgājis talantīgs, sarežģīts cilvēks ar labu sirdi un lielām ilgām pēc Augstākā un kura stūrgalvīgā spēja kārpīties un cīnīties par spīti savai fiziskai un psihiskai ierobežotībai ir cieņas, apbrīnas un piemēra vērta. Viņa mūžs ir palicis dziesmās un dzejā, un tur vēl daudzas pērles būs atrodamas.

Lai Aldim miers, piedošana un mūžīgā Gaisma pie Debesu Tēva!

*Ar autores atļauju pārpublicējam rakstu Alda Progulbicka piemiņai no portāla katolis.lv.