Vai Jēzus nāk patvēruma meklētāju veidā? Kristiešu domas par migrācijas politiku


146
Ko Tu darītu, ja pie Tavām durvīm klauvētu patvēruma meklētājs , ieradies no kādas tālas zemes? Vai būsi “žēlsirdīgais Samarietis”? 10. un 11. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) konferencē Marokas pilsētā Marakešā paredzēta galīgā vienošanās par ANO migrācijas paktu ”Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”. Valdībai jālemj, kādu pozīciju sniegt Latvijas iedzīvotāju vārdā. 6. decembrī 43 jaunievēlētās 13. Saeimas deputāti nobalsojuši par Nacionālās apvienības ierosinātu rezolūciju ” “Par nepievienošanos ANO globālajam drošas, sakārtotas un likumīgas migrācijas paktam”. Savukārt 31 deputāti balsojuši pret rezolūciju, tādējādi sniedzot atbalstu ANO paktam. Tikmēr portālā ”manabalss.lv” norit parakstu vākšana – vieni pauž atbalstu ANO paktam, bet citi iestājas pret.  Novērots, ka kristieši pieslejas dažādām pusēm, atsaucoties uz kristīgām vērtībām – rūpēs par vērtību īstenošanu dzīvē vai saglabāšanu. Apkopoju dažādus viedokļus, kas pausti pēdējo gadu laikā- domājot par bēgļu uzņemšanu.

Patvēruma meklētājs ir persona, kas ir pametusi savu mītnes zemi, baidoties no vajāšanas vai kara draudu dēļ un ierodas kādā valstī, lai lūgtu patvērumu. Tas ir pagaidu statuss, kamēr valsts amatpersonas nolems, vai piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu. Ja statuss netiek piešķirts, patvēruma lūdzējam ir jāpamet valsts.

Bēglis ir persona, kam konkrētā valstī ir piešķirtas likumīgas tiesības uzturēties, dzīvot un strādāt, jo tās izcelsmes valstī cilvēks ir pakļauts vajāšanas briesmām rases, reliģijas, tautības vai sociālās grupas dēļ.

Alternatīvo statusu piešķir cilvēkam, kurš nevar saņemt bēgļa statusu, tomēr viņam nepieciešama aizsardzība. Statusu piešķir īslaicīgi, un ik gadu to pārskata. Šo statusu piešķir, ja cilvēkam draud nāvessods, spīdzināšana vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ nav iespējams atgriezties dzimtenē.

Avots: km.gov.lv

Pirms iepazīstinu ar viedokļiem un pieredzes stāstiem,- minēšu dažus no pieejamiem faktiem saistībā ar migrāciju. Statistika par migrāciju tiek vākta gan attiecībā uz dzīvesvietas maiņu vienas valsts iekšienē, gan arī par gadījumiem, kad tiek šķērsotas valstu robežas. Saskaņā ar ANO datiem, Sīrijas karš vien ir licis vismaz 5,5 miljoniem cilvēku doties bēgļu gaitās.

Apritējuši trīs gadi kopš Eiropa atvēra savas robežas patvēruma meklētājiem no tālām un tuvākām zemām. 2015. gada 4.augustā vairāki tūkstoši cilvēku Latvijā izgāja ielās, lai protestētu pret bēgļu uzņemšanu. Tomēr saskaņā ar starpvaldību vienošanos Latvija 2015.gadā apņēmās divu gadu laikā uz Latviju pārvietot 531 patvēruma meklētāju.

Protesta akcija 2015.gadā. Avots: tvnet.lv
Avots: unhcr.org
Avots: unhcr.org

2016.gadā Eiropas Savienības pārvietošanas programmas ietvaros Latvijā ieradās 169 personas. Patstāvīgi robežu šķērsoja un patvērumu pieprasīja 181 persona. Bēgļa statusu piešķīra kopumā 47 personām, alternatīvo – 107 personām. 2017. gadā piešķirts bēgļa statuss 39 personām, bet alternatīvais –  259 personām. Par 2018.gadu dati vēl nav apkopoti, bet jau zinām, ka šogad vismaz 2011 cilvēku ir riskējuši ar dzīvību, lai nokļūtu kādā no Eiropas valstīm. Tiek lēsts, ka 173 cilvēki ceļā uz Eiropu noslīkuši.

ANO migrācijas paktā ir definēti 23 mērķi veiksmīgākai migrācijas pārvaldīšanai vietējā, nacionālā, reģionālā un globālā līmenī. Vācija, Igaunija un Lietuvas valdība lēmusi pievienoties paktam.
Paktu nav atbalstījušas un Marokas konferenci neapmeklēs ASV, Austrija, Austrālija, Bulgārija, Čehija, Ungārija, Izraēla un vēl citas valstis.
Avots: providus.lv

Kristiešu bažas un iebildumi

 

Jānis Rožkalns. Foto: nra.lv

Vairāk nekā 50 sabiedrībā pazīstamu personību parakstījušas Jāņa Rožkalna sarakstītu vēstuli Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, Ministru kabineta pārstāvjiem un Saeimas deputātiem, kurā aicina neatbalstīt Latvijas pievienošanos ANO migrācijas paktam.

J. Rožkalns vērš uzmanību, ka pakts apdraudēšot vārda un preses brīvību, jo dokumentā valstis tiekot aicinātas ieviest ”naida noziegumu” un ”naida runas” likumus, izglītot žurnālistus imigrācijas jautājumos un rosināts atņemt finansējumu politiskajām partijām, kuras vēlas ierobežot imigrāciju.

Ar atklātās vēstules pilnu saturu un visiem parakstiem iepazīsties šeit.

Starp parakstītājiem ir vairāki kristieši – viedokļu līderi: luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags, luterāņu mācītāji Pāvils Brūvers un Guntis Kalme, katoļu kardināls Jānis Pujats, kardināls, mācītājs un bijušais iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons, Rīgas domes deputāts un ”Baznīcu nakts” organizators Jurģis Klotiņš, brīvības cīnītāja Lidija Lasmane-Doroņina, komponisti Zigmars Liepiņš un Mārtiņš Brauns, gleznotāja Džemma Skulme, pētnieks Harijs Tumans, hokejists Artūrs Irbe, publiciste un kinorežisore Vija Beinerte un citi.

Lai dziļāk izprastu, kā veidojies viedoklis publiskajā telpā, atgādināsim par dažiem viedokļiem, kas cirkulēja plašsaziņas līdzekļos jau 2015. gadā. Tā, piemēram, bijušais iekšlietu ministrs, mācītājs Ēriks Jēkabsons, kurš savulaik darbojās partijā “Latvijas Pirmā partija”, bet vēlāk bijis padomdevējs partijai ”Visu Latvijai”, 2015. gadā medijiem izplatīja šādu viedokli:

” “Jēzus nāk bēgļu veidā pie mums”, izteicās kāds latviešu teologs. Citi, no konteksta izņemti, citē pavestu Francisku, kas sacījis, ka “visi mēs esam bēgļi uz šīs zemes”. Protams, ka grūtdieņiem ir jāpalīdz. Protams, ka ir jādara viss, lai glābtu cilvēku dzīvības. Protams, ka mums ir jāparāda žēlsirdība. Taču ir jābūt līdzsvaroti reālistiskam, lai saprastu un izprastu, ka

nevis Jēzus nāk pie mums nelegālo imigrantu veidolā, bet gan transnacionālā mafija, kā civilizāciju sadursmju karš, kas jau ir pārņēmis pasauli (ISIS, visi pasaules un Tuvo Austrumu konflikti).

Nu tas ienāk arī Latvijā.”

Kristīgajā portālā spektrs.com pirms pāris gadiem tika publicēts Aizsardzības zinātņu pētnieciskā centra vadītāja, Nacionālās aizsardzības akadēmijas profesora, Latvijas pārstāvja NATO padomnieku grupā Kārļa Krēsliņa viedoklis:
Kādreiz lasot lekciju Baltijas aizsardzības koledžā pateicu, ka musulmaņu skaits 10 gados būtiski palielinājies gandrīz par 15 miljoniem. Turcijas pulkvedis man uzdeva jautājumu: “Ģenerāļa kungs, Jūs uzskatāt musulmaņus par draudiem ES un Baltijas valstīm?” Mana atbilde bija – mēs esam dažādi. Mēs dažādi saprotam jēdzienus, kas ir labi un kas ir slikti. Ja musulmaņi karikatūras, kādu laiku atpakaļ Dānijā, nesen Francijā, uzskata par lielu nāves grēku, tad kristieši tā neuzskata. Toties, kad griež cilvēkiem galvas un to demonstrē pa TV, pat dažreiz pavadot ar cūkas kviecējiem – uzskata par normālu situāciju, jo tie tak ir neticīgie vai nepareizas ticības.

Kristiešu nogalināšana Etiopijā. Foto: barenakedislam.com

Es nesaku, kas ir pareizi un kas nav pareizi, bet savā valstī gribētos dzīvot pēc mums pieņemtām tradīcijām.

Savā laikā kristieši arī karoja ticības vārdā arī savā starpā, bet tagad diskutē un strīdas, bet ne jau nogalina. Tādēļ [Latvijā sadzīvot savā starpā kristiešiem] es to saucu par elementāro matemātiku, bet sadzīvot, rast kopējo sapratni, kas ir labi un kas ir slikti, ar musulmaņiem, kas paši cīnās nopietni savā starpā – sunīti un šiiti – , ir augstākā matemātika.”

Par durvju atvēršanu migrantiem

Atbalstu ANO migrācijas paktam publiski ir paudusi Baiba Rubesa, kura vāc domubiedru parakstus platformā ”manabalss.lv”. ”Latvijas radio” intervijā viņa norādīja, ka starp migrantiem ir arī latvieši, kuru tiesības ir jāaizstāv, un viņu mulsina, ka ”Kristīgās baznīcas vadītāji paši ir nostājušies pret paktu Latvijā”, lai gan “pakta pamatā ir cilvēktiesības un arī kristīgās vērtības, un šo starptautisko dokumentu ir atbalstījis Vatikāns”.

Atgādinām, ka 2015. gadā pozitīvi par patvēruma došanu migrantiem izteicies katoļu priesteris Ilmārs Tolstovs intervijā “Latvijas Avīzē”:

Foto: la.lv

“Baznīca ļoti skaidri atbild, ka bēgļi ir jāpieņem. Visi esam ceļinieki šajā pasaulē, un tiem, kas lūdz patvērumu kara gadījumā vai ļoti smagu apstākļu dēļ, ir jādod patvērums. Tas balstās evaņģēlijā:

Jēzus arī bēga no Hēroda dusmām un tika pieņemts.

Protams, no vienas puses, varam uztraukties par nacionālo identitāti un uzdot jautājumu, kādu motīvu vadīti bēgļi ierodas pie mums. Bet, no otras, varbūt paši esam vainīgi pie tā, ka mums ir maza dzimstība un ka daudzi izbrauc uz ārzemēm. Nevaram vainot cilvēkus, kuri prasa pie mums patvērumu, par to, ka paši neveicinām tautas dzīvotspēju, dzimstību.”

Foto: tvnet.lv

Rīgas Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs argumentējis līdzīgi rakstā “Latvijas Avīzē” 2015.gadā:

“Ja mēs raugāmies no teoloģiskā, bibliskā viedokļa, tad īpaši jau Vecās Derības morālais imperatīvs balstās izredzētās tautas pašu pieredzē – kā ebreju tauta Mozus vadībā izkļuvusi no verdzības Ēģiptē. Kad Dievs dod baušļus un norādījumus, kā tālāk dzīvot, kā īstenot savu brīvību, tad tie visi centrējas ap vienu vienkāršu atziņu – atceries, kā gāja tev pašam, un nedari pāri citiem cilvēkiem – nedari pāri svešiniekam, nedari pāri atraitnei, bārenim. Respektīvi – ja tev ir tāda iespēja, pieņem tos, kuriem klājas grūtāk nekā tev, kuri vājākās pozīcijās nekā tu pats. Tie pārsimts cilvēki nekādā veidā nerada apdraudējumu ne mūsu drošībai, ne ekonomikai, ne reliģijai, ne kultūrai. Man drīzāk izskatās, ka daži politiķi izmanto tādas dabiskas cilvēka izjūtas kā bailes no svešā, lai uzkurinātu emocijas un stiprinātu savas politiskās pozīcijas.”

 


PIEREDZES STĀSTI

Latvijā pabalsts bēglim vai personai ar alternatīvo statusu šobrīd ir 139 EUR, savukārt katram nākamajam ģimenes loceklim – 97 EUR.

Medijam BBC kāds migrants no Eritrejas žēlojies, ka bēgļi, nonākot Latvijā, nevar izdzīvot. Lasi vairāk šeit.

Fragments no raksta portālā ”nra.lv” (2017. gadā):

“Pirms kara sākuma Habiba ģimenei piederēja neliela juvelieru darbnīca, un viņi dzīvoja pavisam normālu vidusmēra pilsoņu dzīvi [Sīrijas pilsētā Alepo]. Kad sākās karš, ģimene, kurā auga divi skolas vecuma bērni, devās bēgļu gaitās. Sākumā viņi nonāca Krievijā, pēc tam Baltkrievijā, kur nodzīvoja 18 mēnešus, līdz ieguva patvēruma meklētāju statusu ieceļošanai Eiropas Savienībā.

Foto: skaties.lv

Šobrīd Habibs, Karla un abi viņu bērni dzīvo Rīgā. Bērni apmeklē mazākumtautību skolu, kurā mācības notiek galvenokārt krievu valodā, savukārt Habibs un Karla kopīgi strādā savā mikrouzņēmumā “Habibi Jewelry” un mēģina ar pašgatavotajām rotām iekarot Latvijas tirgu. [..] Iespēja uzsākt savu biznesu ģimenei radās tikai ar līdzcilvēku atbalstu. Ierodoties Latvijā, Habibs un Karla, būdami kristieši, nonāca kādā baptistu draudzē, kurā satika Rutu. Pateicoties draudzes ziedojumiem un Rutas personīgajam atbalstam, viņiem izdevās iegūt sākotnējos finanšu resursus un nokārtot visas formalitātes, lai atvērtu savu darbnīcu.”

Misionāre Ineta Lansdovne, fragments no ieraksta blogā ”peacroads.com”:

“Vairākus gadus dzīvojot un strādājot brīvprātīgo darbu uz Taizemes un Birmas robežas, kur palīdzēju bēgļiem no Birmas, es bieži saskāros ar vienaldzību, arī korupciju un pat nežēlību pret bēgļiem no vietējo iedzīvotāju puses. Esmu gan dusmojusies, gan bēdājusies. Atpakaļ Latvijā, es atrodu sevi otrā pusē starp “vietējiem”. Mana valsts un mani tautieši piedzīvo līdzīgu līdzcietības un solidaritātes pārbaudījumu. Salīdzinot kaut vai Itāliju un Grieķiju, mums šis pārbaudījums un izaicinājums ir ļoti mazs. Latvija nav īsti pa ceļam, un arī nav nekāds ‘sapņu galamērķis”. [..] Mani sīriešu draugi ir ļoti pateicīgi, jo saņēmuši ļoti lielu atbalstu un palīdzību no draudzes, bez kuras viņi te vienkārši nevarētu izdzīvot. Kaut vai atrast dzīvokli, ko īrēt, kad lielākā daļa noliek klausuli vai aizbildinās, kad uzzina, ka ģimene ir no Sīrijas. Es lepojos ar savu latvietību un reizēm par to kaunos. Viesmīlība un dāsnums nav mūsu stiprā puse. Mums ir tik spēcīgs ‘nabadzības’ un ‘upuru’ sindroms. Mums liekas, ka pašiem nepietiek, ka mums pašiem vēl tik daudz kā trūkst (jo nedzīvojam kā norvēģi!). Mēs esam ļoti bailīgi un vēl vairāk – esam sabiedrība, kas neuzticas un uz visu skatās ar aizdomām. Lai gan zinām vēsturiskos iemeslus šīm aizdomām, skepsei un neuzticībai, mēs turpinām ar to būt ‘saindēti’, un tas mūs pamatīgi bremzē. [..] Tomēr Latvijā ir daudz “labo samariešu”, un parasti šie cilvēki nenonāk ziņu slejās. [..] Gribu teikt milzīgu ‘paldies’ biedrībai “Gribu palīdzēt bēgļiem”. [..] Mēs nevaram palīdzēt visiem, bet it sevišķi tiem, kuri nonāk pie mūsu mājas durvīm, mēs nevaram teikt “Ej uz nākamo māju, varbūt tur tev atvērs. Kaimiņi ir bagātāki un izpalīdzīgāki”.”

Sarma Gintere-Gersch Minsterē, Vācijā, fragments no vēstules 2016. gada rudenī:

“Dzīvoju Vācijā, zemē, kura negaidot nokļuvusi pateicības un nicinājuma krustugunīs. [..]

Minsterē dzīvo ļaudis no malu malām, kuri domā un runā dažādās valodās, ēd, dzied, ģērbjas, priecājas un sēro atšķirīgi. [..] Poļi, afgāņi, serbi, irāņi, latvieši, gruzīni, ukraiņi, sīrieši, krievi, eritrejieši… Saraksts garš. [..] Gandrīz katrs minsterietis savulaik šai pilsētā bijis svešinieks. Vai viņa tēvs vai vecmāmiņa. To neaizmirst. Protams, ne visi ir vienisprātis. Ne katrs skrien pretī atplestām rokām. Ir bažas, atturība. Neesmu izņēmums. Kad bijušās Finansu pārvaldes daudzstāvu ēkā pāri ielai ievācās bēgļi, vērojām, kā šīs mājas daudzajos logos katru vakaru spīd lielās griestu lampas – neierasts skats agrāk tumšajā ēkā. Atzīšos, ka plašsaziņas līdzekļos visu rudeni vērotie skati, kā nebeidzamas bēgļu straumes plūst cauri gleznainajai Austrijai un Bavārijai, mani nebija atstājuši bez ietekmes. Dzirdot vārdus „masas”, „plūdi”, „invāzija”, arī manī viesās piesardzība: viņu ir daudz… Ekrānos tā tiešām ir „masa”. Bet šeit man kaimiņos? [..] Kristiāns vienu dienu teica: “Klau, saliksim grozā kādus pārtikas produktus un iesim lūkot, kā klājas mūsu jaunajiem kaimiņiem.” Bijām savu grozu nodevuši pie apsardzes dežuranta un uzzinājuši, kas te dzīvo un kas vēl būtu nepieciešams, un grasījāmies jau iet prom, kad pamanījām kādu vīrieti, kas mūs ienākot bija sveicinājis un tagad pacietīgi gaidīja koridorā. Viņš centās ar zīmēm rādīt, lai nākot uz viņa istabu „kafiju dzert”. Izrādīja mums divas nelielas telpas, kas iedotas viņa ģimenei. Sieva ar trim bērniem esot šobrīd pilsētā. Bet viņa ir izcepusi kūku, un tā mums noteikti jānogaršo. Cienāja mūs ar tādu sirsnību, kas mūs tīri vai apkaunoja. Mēs domājām, ka nesam viņiem dāvanas. Bet šis sīrietis no Aleppo dalījās tajā, kas viņam bija, neko nesaņemot un negaidot no mums. Mēs kļuvām apdāvinātie. Tas bija sākums sadarbībai ar šo bēgļu mītni. Nākamajos mēnešos regulāri kopā sanāca brīvprātīgie no tuvākās apkārtnes, lai koordinētu palīdzību – no draudzēm, teātra, kopēšanas veikala, sporta centra, mākslas salona, studenti, pensionāri…. Piebiedrojos tiem, kas piedāvāja vācu valodas nodarbības – līdz tam laikam, kamēr bēgļiem rodas iespēja iet oficiālos kursos. Dažreiz gājām pastaigāties vai uz spēļu laukumu kopā ar bērniem.

Tiklīdz ieskatos acīs, sniedzu roku un rodu kontaktu ar kādu konkrētu cilvēku, bailes par „masām, plūdiem un invāzijām” izgaist uz neatgriešanos. Tā vietā atskārstu bagātību, ko iegūstu sarunās un iespējā iepazīt viņu dzīvesstāstus.

Mācītāja Sandra Gintere, dzīvo Vācijā, fragments no vēstules 2015. gadā:

“Vienvakar ieraudzīju, ka gar automašīnas priekšgalu pretī nāk tumšs stāvs. Drīz jau varējām saskatīt neliela auguma afrikāni. „Viņš droši vien lūgs naudu vai kaut kur aizvest – tagad lietū, tumsā,” tā laikam domājām mēs abi [ar vīru], bet šo domu pabeigt nepaguvām, jo afrikānis mūs uzrunāja [..]: „Kungs,” viņš iesāka, „man liekas, ka jūs esat pazaudējis savu kabatas portfeli. Tas te gulēja peļķē pie jūsu mašīnas riteņa, kad es nācu mājās no darba. Neesmu to atvēris un ieskatījies, nezinu, kas tur ir iekšā, bet man liekas, ka tas varētu būt jūsu.” Neapšaubāmi tas bija mūsu! Bijām apjukuši no pārsteiguma un šoka, vēl jo vairāk, kad maku atverot, tajā bija ne tikai visi dokumenti, ID karte un autovadītāja apliecība, bankas kartes, bet arī visa skaidrā nauda, ko tikai šodien bijām izņēmuši bankā dažādiem maksājumiem. Pārsteigti un aizkustināti paguvām tikai pateikt: „Paldies, liels paldies!” Tad mūsu afrikānis jau nozuda kopmītņu durvīs.
No piedzīvotā patiesi atguvāmies tikai nākamajā dienā. Mums no sirds gribējās jūtamāk pateikties mūsu „melnajam eņģelim”. Sazvanījām kopmītnes direktoru un izstāstījām savu stāstu. Viņš teica: „Tas noteikti ir Oņji. Jā, viņš ir students no Āfrikas, dzīvo te un mācās.” Uzrakstījuši pateicības kartiņu, kopā ar nelielu finansiālu „paldies” un pāris dāvaniņām, kuras tikpat labi piemērotas gan Ziemassvētkiem, gan Jaungadam, kuru taču saprastu arī musulmanis, devāmies ceļā. Kopmītnes durvis mums atvēra kāds nepālietis. Noklausījies mūsu vajadzību, viņš pasauca uz augšu: „Oņji, te tevi meklē!” Oņji atnāca, jauns, skaists afrikānis, bet – ne „mūsējais”! Apjukuši lūkojāmies viens otrā, līdz pamanījāmies pateikt, ka meklējam jaunu cilvēku, kurš vakar atradis mūsu maku. „Ak, Baba! Viņš ir mans draugs! Tūliņ viņu pasaukšu.” Pēc brītiņa viņš atgriezās, un aiz viņa, drusku klibojot, nāca Baba. Mēs atpazinām sava maka atradēju. „Ko jūs abi studējat?” mēs pajautājām. Atbildēja Oņji: „Students esmu tikai es, un es studēju ķīmiju.” Jautājošu skatu pievērsāmies Babam. „Es Vācijā lūdzu politisko patvērumu. Mani šeit nometināja.” Bijām pārsteigti! Pirmo reizi mūžā mēs vistiešākajā veidā saskārāmies ar cilvēku, kurš Vācijā meklē patvērumu. Vēl mazliet runājoties, uzzinājām, ka viņi abi ir pārliecināti kristieši. Atvadoties uzaicinājām viņus apciemot mūs 25. decembrī un kopā ar mums svinēt Ziemassvētkus.

Ziemassvētku svinēšana kopā ar jaunajiem afrikāņiem bija Dieva mīlestības un svētības piepildīta.

Nu jau esam tikušies vairākkārt un zinām arī daudz vairāk par šiem abiem puišiem. [..] Baba pateicas Dievam, ka ir palicis dzīvs.”