Grūtības — tā ir izaugsme. Atklāsmes pēc semināra “Kā gūt mieru dvēselē”


369
Kādā sestdienas rītā šī gada janvārī devos uz drošāko klīniku pasaulē – Dieva žēlsirdības un attīrīšanās klīniku jeb māsas Ineses Šteinas semināru “Bērni un krīzes. Kā gūt mieru dvēselē?” Rīgas Sv. Terēzes Romas katoļu draudzes mājā. Tā diena manai esībai bija kā dāvana no Dieva, kuras nozīmi nespēšu pārvērtēt, kamēr vien pukstēs mana sirds! Varu vien mēģināt uzdrīkstēties paust visdziļāko pateicību Savam dārgajam Radītājam. Reizēm jāpaiet gadiem, pat padsmitiem gadu, līdz atrodam vienīgo – īsto – ceļu pie sava Glābēja. Dažkārt šis ceļš kaisīts visasākajiem ērkšķiem… Pirms vairākiem gadiem es satiku Savu dārgo Glābēju – vienīgo patiesā miera avotu.

Garīga attīrīšanās

Inese Šteina. Foto: Gints Apsītis

Pasākumu organizējām mēs, medija Tuvumā.lv un mūsu nodibinājuma ”Kristīga dzīvesveida izpētes fonds” komanda, sadarbībā ar Rīgas katoļu ģimnāzijas Vecāku skolu. Māsa Inese Šteina ir viena no Tuvumā.lv rakstu autorēm. Semināra iesākumā māsa Inese mūs katru personīgi un visus kopā aicināja dziļi ieskatīties sevī, savas dzīves tumšākajā ielejā, jo tāda pilnīgi noteikti piemeklē mūs ikvienu. Mozus, Ābrams, Ījabs – šie Dieva vīri visi kā viens gājuši cauri dažnedažādām krīzēm, liekot mums saprast –

Dievs caur Kristu iemiesojās cilvēka miesā, nevis lai mūs atbrīvotu no mūsu problēmām, bēdām, krīzēm, bet lai mēs stāvētu stipri savā ticībā uz Viņu un, Viņa mieru iemantojuši, iemācītos tās risināt.

Tu noteikti ne reizi vien esi uzdevis sev jautājumu: ko īsti nozīmē svēttapšana? Arī manī šis un līdzīga rakstura jautājumi drīz būs sakrājušies teju biezās klades apjomā. Atbilde ir gluži vienkārša – tā ir Dieva griba. Tās nebūt nav ciešanas. Tā ir attīrīšanās – garīga attīrīšanās.
Krīzes, to pazīmes ir visdažādākās! Rodas apdraudētības sajūta, cilvēks jūtas bezpalīdzīgs, viņu māc bailes, izmisums, zūd kontrole pār sevi, cilvēks cieš psihiskas un fiziskas sāpes, nereti rodas depresija.

Kas izraisa krīzes?

 

Atbilde: zema pašapziņa, bet tajā pašā laikā dziļas ilgas pēc apkārtējo atzinības, vēlme būt pirmajam – būt uzvarētājam, bet… neveicas, ir grūtības, izvēloties prioritātes darbu plānošanā, iespējams tuva cilvēka zaudējums, jauni, atšķirīgi apstākļi, pieredzes, ar kurām jūtamies nedroši utt.

Foto: Gints Apsītis

Kā minēju ievadā, Ineses seminārs personīgi man sniedza atbildi uz vairāku gadu nemitīgu lūgšanos un saukšanu uz Dievu. Jebkurās attiecībās pienāk brīdis, kad kāds cieš, kad jūtamies ievainoti, kad pret mums ir grēkots un arī paši neesam bijuši balti un pūkaini – ja vien to atzīstam! Sākam sevi idealizēt, tiecamies pēc varas, pēc vēlmes pakļaut sev citus, savu mīļoto. Nemitīga kontrole.

 

Attiecības ir sistēma, kurā jāaug abām pusēm.

Ja sieva (vīrs) mainās un vīrs (sieva) nemainās, sistēma sabrūk. Tomēr izvēle ir vienmēr – mīloša, spēcīga ģimene vai spoža karjera.

Jēzus aicina nojaukt sienu, ko paši savā starpā esam izveidojuši. “Bet tagad jūs esat Kristū Jēzū; jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi. Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti, ienaidu [..]” /Efeziešiem 2.nodaļa 13.-14.pants/

Maini attieksmi!

Pārvari krīzi! Rīkojies, sāc ar piedošanu! Arī pati pilnīgi noteikti varu apgalvot – piedodot ļaunumu, sātanu samin tā saknē! Atdod Dievam savas sāpes visdziļākās! Atlaid, nošķir no sevis tev nodarīto (grēku). Lūdz piedošanu par nepareizām reakcijām uz aizvainojumiem. Grūtības ir izaugsme!
Pārdzīvo ikvienu savu krīzi un pieaudz! Apzinies, ka esi krīzē, un paraugies uz sevi no malas. Ieskaties pagātnē, iespējams, tur rodama kāda tavas dzīves “tumšā ieleja”.

Mācies no citu cilvēku krīžu pieredzes. Uzticies Dievam pilnībā, stāsti par visu, lūdzies. Uzlūko šo situāciju Dieva acīm. Neizolējies, dalies ar draugu, mentoru, garīgo vadītāju.

Foto: Aija Volka

Piedzīvo krīzi kā attīrīšanos. Gaidi uz Dieva vareno palīdzību! Sagatavoties krīzei nav iespējams. Tai jāiziet cauri un tad vai nu mēs tajā nogrimstam, pazaudējam sevi vai tieši pretēji – ieraugām savas kļūdas, labojam tās un augam. Krīze, kurā izturēti dažādi pārbaudījumi, veicina mūsu izaugsmi.
Centies nedomāt par ievainojumiem. Ievainotais ir bloķēts un nevar veidot attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Aizmirsti par varu un konkurenci jebkurās attiecībās!
Pieņem to, ko nevari mainīt, bet maini attieksmi.

Mani galvenie pieturas punkti

Maija Blumberga

PAŠAKCEPTĀCIJA  – instruments uz patiesu mieru un harmoniju dvēselē. Pirmie soļi kā vienmēr smagākie, vai ne? Atkal dziļāk jāieskatās sevī – par daudz kritikas, nespējam piedot kļūdas, neesam apmierināti ar saviem vecākiem, skolu, sabiedrību, dzīvesvietu, valdību.
Pašakceptācija nozīmē gluži vienkāršu lietu – pieņem savu dzīvi, kāda tā ir. Ciešam mēs katrs. Ideāls nepastāv.

 

“Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru.” /Romiešiem 7.nodaļa 15.pants/

”Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” /Romiešiem 8.nodaļa 26.pants

Mēs katrs esam kā unikāls, neatkārtojams mākslas darbs Dieva rokās.

 

Ar savām unikālām spējām, talantiem, dotībām, neveiksmēm, savu jutību, prasmi vai neprasmi izveidot saskarsmi ar citiem.

Sevis akceptācija notiek caur sevis pieņemšanu. Te sākas īstā dzīves skola, vai ne?

 

Pieņem SAVU ĒNU!

Mums katram ir sapnis. Sapnis, par ko vēlamies kļūt. Slava Dievam, ja Viņa spēkā tas piepildās. Tomēr pārbaudījumi, nedrošība, kompleksi, zems pašvērtējums – tā ir mūsu ēna. Mums katram tā ir. Man tāda ir. Man bija vajadzīgi teju 20 gadi, līdz to pieņēmu. Necenšoties labāk iepazīt savas ēnas puses, savas vājības, mēs tās apzināti projicējam uz citiem. Dievs mūs katru radījis neatkārtojamu un pilnīgu. Mūsu ķermenis ir Svētā gara mājoklis. Es to pieņemu, par to nekaunos un par to rūpējos. Es no visas sirds pieņemu savu ķermeni tādu, kāds tas ir. Beidzot es no visas sirds to varu teikt par sevi. Caur mani spīd Dieva mirdzums!

IEMĪLI SEVI! Savu vainu pieņemt un sev piedot ir grūti. Tomēr Dievs mūs akceptē neatkarīgi no tā, vai esam akceptējuši sevi un sev piedevuši. Tas ir ārkārtīgi būtiski. Kamēr mēs sevi nepieņemam, neakceptējam, nepiedodam, mēs dzīvojam pagātnē un tas mums traucē šodien.

IEPAZĪSTI SEVI! Mēs zinām dažādus veidus, kā stāties pretī bailēm. Ir jāanalizē savu baiļu vēsture un tās jāakceptē.

Analizē savas bailes, pieraksti tās, izstāsti savam mentoram, savam mācītājam.

Tas ir būtiski, jo tad spriedze izzūd. Jebkuras bailes ir sātana roku darbs un kārdinājums, kas mūs šķir no Dieva un tuvākajiem. Tāpēc jo stiprāka un dzīvāka būs mūsu ticība Dievam, jo bailes atkāpsies.

Inese Šteina. Foto: Gints Apsītis

IZJŪTAS, TO APZINĀŠANĀS. Prieks, dusmas, simpātijas, skaudība, apmierinātība, pretīgums… Izjūtu apzināšanās ir pamats, lai cilvēks būtu fiziski, psihiski un garīgi vienots. Viss pozitīvais ļauj justies mierīgi, laimīgi, apmierināti. Savukārt negatīvo impulsīvi cenšamies atgrūst. Emocijas mūs brīdina. Taču tie ir pārejoši stāvokļi, to der atcerēties.
Bez gribasspēka ne mirkli! Dažubrīd šis ceļš uz mieru var būt pat nežēlīgi sāpīgs, jo ir vajadzīgs būt vienatnē, klusumā – tā ir tā sauktā “dīķa tīrīšana”. Tas notiek dziļā pazemībā un gatavībā pieņemt ciešanas. Pamani savas emocijas. Akceptē tās. Nav viegli atzīt sagrāvi, šaubas, negatīvo, taču tikai un vienīgi atzīstot, tu akceptē sevi, savu būtību un tas ir ceļš uz patiesu mieru, harmoniju un priekpilnu dzīvi mūsu Kungā!

*   *   *

Pēc semināra mēs, vairāki organizatoru komandas dalībnieki, devāmies ekskursijā uz radio “Marija Latvija”, kas atrodas Rīgas katoļu ģimnāzijas ēkā. Pabiju ģimnāzijas kapelā. Uz brīdi norimu, aizvēru acis, lai pateiktos Dievam par piedzīvoto un vārdos nenoformulējamajām sajūtām. Tajā mirklī lija dziļas aizkustinājuma asaras. Vienīgais, ko šobrīd atceros – pats Dievs mani cieši apņēma un sauca: “Lai top tevī jauns…”