Vai mums ir viens un tas pats Dievs? Ko vērts zināt par islāmu

“Parādi man vienu kristieti, un es pateikšu, kāda ir Jēzus mācība.” Diemžēl daudzos gadījumos tas ne tuvu nav tā. Tomēr skaidrojumi par islāma reliģiju gan bieži balstās uz pieredzi saskarsmē ar labi, ja vienu cilvēku…nGluži tikpat riskanti ir skaidrot ticības pamatus, aprakstot reliģijas vēstures nesmukumus. Šis raksts tāpēc nebūs kārtējais apraksts no sērijas “mīti un patiesība” par to, kādas ir musulmaņu tradīcijas vai sastrādātie labie un sliktie darbi. Analizēšu dažādus faktus, viedokļus, kā arī pieredzes pašā svarīgākajā jautājumā: kāds ir Dievs musulmaņu izpratnē? Vai kristiešu Dievs ir tāds pats?

Allāhs – vai kristiešu Dievs Tēvs?

Kā kristietībā, tā islāmā atklāsmju avots ir viens un tas pats Dievs – tā LTV 17. janvāra raidījumā “Saknes debesīs” apgalvoja Korāna tulkotājs latviešu valodā Uldis Bērziņš. Viņš to pamatoja ar faktu, ka abas reliģijas, tāpat arī jūdaisms, ir tā saucamās “Ābrama reliģijas”.
Šis jēdziens minēts Korānā un norāda uz reliģiju kopējo pravieti Ābramu. Tik tālu varētu teikt, ka

mūs vieno Ābrama atklāsme par Dievu. Te gan ir jāpiebilst, ka Ābrams dzīvoja pirms Kristus.

Līdz ar Jauno Derību Dievs atklājies kā Trīsvienība: Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Svētais Gars. Ne musulmaņi, ne jūdi neatzīst Jēzu kā Dieva dēlu (musulmaņu Korānā Jēzus aprakstīts kā pravietis, bet jūdu Talmūdā kā ārlaulības bērns – tātad, tikai cilvēks), tāpēc tiem ir nesaprotamas tās Dieva īpašības, kuras spējam aptvert, tikai lūkojoties uz Jēzu.
Jūdi gan iebildīs, ka Allāham piedēvētās īpašības arī nav gluži tādas, kādas atklātas Dievam Vecajā Derībā. Tie paši stāsti, notikumi un personāži Korānā ir attēloti citā (viņuprāt, “uzlabotā”, bet kristiešu uztverē – sagrozītā) versijā…

Civilizāciju sadursmes cēloņi

90. gados politikas pētnieks Semjuels Hantingtons izteica bažas, ka nākotnē draud militāri konflikti starp civilizācijām (rietumu un islāma, kā arī citām) atšķirīgo reliģiju, vērtību, morāles un vispārīgi – kultūras dēļ.

Viena no atšķirībām ir tieši Dieva tēls un attieksme, vai valstij ir jāierobežo cilvēku dzīvesveids.

Vienkāršoti skaidrojot, vēsturiski kristīgajā “Rietumu civilizācijā” (ASV, Kanādā, Eiropā, Austrālijā) godā Dieva doto brīvo gribu un demokrātiju (līdz pat tiesībām piederēt nekristiešu reliģijām vai Dievam vispār neticēt). Turpretī “islāma civilizācijā” Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos (te nav runa par islāma izpausmēm rietumos) godā Allāha stingrību un varu visās dzīves jomās (valsts likumi cieši savijušies ar reliģiju).
Pēc tam, kad 2001.gada 11.septembrī vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku tika nogalināti, sabrūkot Dvīņu torņiem ASV, kam sekoja ASV karš pret terorismu, iebrūkot Afganistānā un pēc tam Irākā, teorija par civilizāciju sadursmi īstenojās praksē…
Kā pati atminos, sākotnēji šķita, ka nupat jau sācies 3. Pasaules karš un, līdz ar to – pasaules gals. Tika runāts, ka islāma pasaule ar terora aktu pieteikusi karu kristiešiem. Taču pēkšņi medijos izskanēja pārsteidzoša ziņa, ka kristieši ar musulmaņiem ASV esot vienojušies kopīgā lūgšanā par mieru pasaulē. Sešas dienas pēc teroristu uzbrukuma ASV prezidents Džordžs Bušs apmeklēja musulmaņu mošeju Vašingtonā un izteicās, ka “Islāms ir miera reliģija”, un ka kristiešiem un musulmaņiem ir kopīgas vērtības.

Arī šodien publiskajā telpā ir mēģinājumi islāma Dievu parādīt kā miera nesēju. Piemēram, Dalailama izteicies, ka islāms ir miera reliģija, pamatodams, kāpēc nepieciešamas mierīgas sarunas ar “Islāma valsti”.
Par “Islāma valsts” džihādistu izpratni par Dievu sīkāk pastāstīšu vēlāk, bet vispirms jāpaskaidro, ka jau pirms vairākiem gadiem,

baidoties no militāra konflikta risinājuma, ANO paspārnē aizsākās kustība “dialogs starp civilizācijām”. Pētnieki sāka meklēt visās pasaules reliģijās kopīgas vērtības.

Šobrīd dialoga veidošanā iniciatīvu no kristiešu puses uzņēmies Romas katoļu pāvests Francisks. Šogad janvārī publicētajā vēstījumā viņš saka: “Mēs visi esam Dieva bērni”. Kopīgi ar citu reliģiju pārstāvjiem pāvests teic: “Es ticu mīlestībai.”

Tomēr daļa kristiešu, piemēram, Latvijas Kristīgā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs raidījumā “Aktuālā diskusija”, pāvestam pārmet tik plašu ekumēnismu.

Vai gaidāms Svētā gara laikmets?

Jau iepriekš minēju, ka musulmaņi Jēzu uzskata tikai par cilvēku – pravieti. Nākamais pravietis bijis Muhameds. Musulmaņi tic, ka Korānā ir svaigākās vēstis no Allāha. Kristiešus musulmaņi neatzīst tāpēc, ka tie pielūdz Jēzu kā, viņuprāt, elku. Vienīgais pielūdzamais esot Allāhs. Lai gan musulmaņi tic, ka, pienākot pasaules galam, Jēzus atnāks otrreiz, Korānā teikts, ka Jēzus tad atklās, ka viņa pielūdzēji maldījušies, skaidro Joshua Evans.
Savukārt daļa kristiešu tieši musulmaņiem pārmet, ka viņu Allāhs ir elka tēls, ko radījis viltus pravietis Muhameds, pakļaudamies sātana kārdinājumam. Neatzīstot Jēzu par Glābēju, nevar pazīt patieso Dievu, un, nepazīstot Dievu, viss pārējais ir izdomājumi.

Katram kristietim vajadzētu būt skaidram un pašsaprotamam, ka vienīgais ceļš pie Dieva Tēva, kā teikts Jaunajā Derībā, ir caur Dieva Dēlu Jēzu Kristu (Jāņa ev. 14:6).

Ja nav ticības, ka pats Dievs iemiesojās cilvēkā, lai nomirtu pie krusta mūsu grēku dēļ, mūs apžēlodams un glābdams, un tad augšāmcēlies, tad visa kristiešu mācība zaudē savu jēgu. Tieši to ar kristietību izdara islāms: noliedz Jēzus mācības dziļāko jēgu.

Šādu attieksmi pret islāmu skaidrojis hieromūks Serafims Rouzs grāmatā “Pareizticība un nākotnes reliģija” (pēc Hantingtona teorijas – ortodoksu civilizācijas pārstāvis). Jau 1971.gadā S. Rouzs bija pētījis rietumu kristiešu dialogu ar nekristīgajām reliģijām. S. Rouzs izteica bažas, ka,

ja vienotības kopsaucējs nebūs Kristus, centrā tiks likts “garīguma” jēdziens.

Atsaucoties uz Nikolaja Berdjajeva paredzējumu, autors skaidroja, ka tas nozīmēs – centrā likt Svēto Garu un pēc Dieva Tēva (Vecā Derība) un Dieva Dēla (Jaunā Derība) laikmeta iestāsies “Svētā Gara laikmets”. S. Rouzam šis scenārijs šķita absurds: kā gan Svētais gars varētu darboties bez Jēzus?

Vai sātana ietekme?

S. Rouzs arī norādīja, ka

Svētais Gars nevar darboties “ārpus Baznīcas”. Viņaprāt, visi, tostarp katoļi un protestanti, kas nepieder pareizticīgo Baznīcai, kontaktējas nevis ar Svēto Garu, bet gan ar sātanu.

Lai gan S. Rouzs ir pretrunīgi vērtēts autors arī pareizticīgo vidū, tomēr viņa idejas ir dzīvas. Esmu personīgi saskārusies ar dažiem pareizticīgajiem, kurus biedē vārdi “ekumēnisms” vai “starpkonfesionāls”, tieši tādēļ, ka, viņuprāt, ir vēlme draudzēties ar sātanu.

Par sātana ietekmi uz musulmaņu pravieti Muhamedu senākā intervijā ir runājis arī Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs profesors Leons Taivāns (tajā pašā laikā norādot, ka, viņaprāt, visu reliģiju avots ir viens Dievs). “Cilvēciskās patības, viņa egoisma un ļaunuma garīgo spēku Bībelē apzīmē ar vārdu “velns”. Kā viens no spēcīgākajiem kārdinājumiem Jēzum bija pieņemt pasaules valdīšanas izaicinājumu – kļūt par mesiju, par taisnīgās, tūkstošgadīgās valstības valdnieku. Jēzus noraidīja šo izaicinājumu, jo tas bija piedāvājums pielūgt tumšos spēkus, paklanīties sātanam. Tas pats notiek arī ar Muhamedu, bet viņš neiztur kārdinājumu pieņemt zemes mesijas un laicīgā valdnieka titulu. Tā ir tā lielā atšķirība starp kristietību un islāmu,” skaidroja profesors.

“Islāma valsts” kaujinieku Dievs

Un nu pievērsīšos iepriekš solītajam vairāk pastāstīt par “Islāma valsts” (jeb “Daesh”) džihādistiem…
Jāsāk ar to, ka islāmā tāpat kā kristietībā tiek gaidīts pasaules gals, taču, ja kristieši par priekšvēstnešiem uzskata dažādas zīmes dabā (piemēram, plūdus) un Antikrista izvērstu karu Israēlā, islāmā par zīmi uzskata kalifāta iestāšanos (pašu musulmaņu pasaulīga varas institūcija, kas veic džihādu jeb karo ar “atkritējiem” un pagāniem). Pēdējā kauja ar “Romas armiju”, kā teikts Korānā, sākšoties Sīrijā un beigšoties Jeruzalemē…
“Islāma valsts” karotāji šobrīd apgalvo, ka Allāhs ir svaidījis vadoni Abū Bakri al Bagdādi kalifāta radīšanai, un ka tuvojas pasaules gals. Viņuprāt, kalifāts (un nevis Jēzus kā kristiešiem…) nodrošina cilvēku glābšanu.
Politiķis Hosams Abu Meri raidījumā “Septiņas dienas Eiropā” skaidroja, ka “Daesh” tikai “izmanto pantiņus no Korāna”, lai dabūtu sekotājus – pārsvarā neizglītotus cilvēkus. Tā kā “Daesh” kaujinieki nākot no Sadama Huseina armijas, tad viņu uzskati un rīcība esot “copy – paste” (nokopēta) no teroristiskās organizācijas “Al-Qaeda”.
“The Atlantic” redaktors Gaiems Vūds (Graeme Wood) gan ir secinājis, ka ir kļūdaini “Al-Qaeda” (faktiski, pagrīdes organizāciju) salīdzināt ar “Islāma valsti”, kura iekaro un valda reālās teritorijās. Karotājus ārzemēs vervē musulmaņi, kuri nebūt nav neizglītoti ļautiņi. Par kalifātu un tā likumiem tie lasa agrīnā islāma tekstos.

Līderi grib atdzīvināt tekstos aprakstīto vergturību, sišanu krustā, nomētāšanu ar akmeņiem, pagānu sieviešu izmantošanu par konkubīnēm utt. Katrs lēmums un likums, kas ir nodrukāts un izteikts kā paziņojums, ir pravietisks. Sīkākā detaļa tiek piemērota Muhameda piemēram.

Līdzīgi kā kristieši iedalās konfesijās, musulmaņiem ir divi galvenie teoloģiskie atzari: sunnītisms un šiītisms. Džihādisti ir sunnītisma novirziena salafisma piekritēji. Viņuprāt, ar likumu ir ierobežota visa uzvedība, tajā skaitā karadarbība, mode, ģimenes dzīve, pat zobārstniecība. Īsti musulmaņi nedrīkst ne dzert, ne tirgot alkoholu, narkotikas, valkāt Rietumu apģērbu, skūt bārdu, balsot vēlēšanās – pat, ja kandidāts ir musulmanis.
Pārējās pasaules musulmaņus, kas nevēlas precīzi ievērot kalifāta likumus, viņi ekskomunicē ( izslēdz no baznīcas) un nogalina. Būt šiītam, viņuprāt, nozīmē noliegt Korānu kā perfektu jau no sākuma. Tas nozīmē turpat 200 miljonus šiītu nolemt nāvei. Ja paveicas, tūlītēja publiska nāve nedraud kristiešiem, kuri nepretojas jaunajai valdībai un maksā speciālos nodokļus.
Daudzas musulmaņu organizācijas ir paziņojušas, ka “Islāma valsts” patiesībā nav islāmiska. “Tas ir, protams, tāpēc, ka lielākajai daļai musulmaņu nav nekāda interese aizvietot vakara izklaidi – Holivudas filmu skatīšanos – ar publisku eksekūciju (nāvessoda izpildi),” skaidro G. Vūds. “Islāma valsti” noraidošie musulmaņi, viņaprāt, ir ietekmējušies no kristīgās ticības tradīcijām.

No kristiešiem daļa musulmaņu droši vien ir mācījušies simbolisku Svēto Rakstu skaidrojumu, grēcinieku netiesāšanu, kā arī ideju, ka Dievs vērtē sirdi, nevis tikai labos darbus.
Tomēr arī Rietumvalstīs sastopamo musulmaņu vidū ir bezkompromisa islāma piekritēji salafisti, kuri tekstus skaidro burtiski un cenšas visus islāma likumus ievērot.

Žurnālists G. Vūds salafistus satika Londonā. Kāds 28 gadus vecs puisis Abdullahs atklāja, ka pirms 15 gadiem pārgājis islāmā no poļu katoļiem. Viņaprāt, musulmaņiem vajadzētu savu enerģiju tērēt, padarot perfektas viņu personīgās dzīves, ieskaitot lūgšanas, rituālus, un, to visu ievērojot, Dievs apveltīs viņus ar spēku, viņi būs pietiekamā skaitā un tad radīsies kalifāts un būs pēdējā kauja. Karš un nemieri, ja tie nav Dieva prāts, tikai traucējot pilnveidoties. “Islāma valsts” kalifāts neesot īstais, jo, ja tas būtu Dieva iedibināts, par to būtu paziņojušas autoritātes, rakstu zinātāji, no Mekas un Medīnas, žurnālistam skaidrojis jaunais musulmanis.

Ko mums darīt?

Nevar noliegt, ka arī kristiešu vidū ir gan tādi, kas lasa mūsu Svētos Rakstus, gan kas nelasa. Gan tādi, kas uztver burtiski, gan simboliski vai pat selektīvi… Ir tie, kas ņem vērā kādas kristiešu autoritātes, gan kas visu skaidro pa savam… Grēciniekus mīlošie, vienaldzīgie un nīdēji… Tāpēc interpretācijas ir tik daudz un dažādas.
Nevar noliegt arī to, ka kristietība, tāpat kā islāms, ir izplatījies dažādos veidos: ar misionāriem, tirgotājiem, iekarotājiem… Šajā ziņā paralēles starp islāmu un kristietību vilcis sabiedriskā medija “lsm.lv” angļu versijas redaktors Maiks Koljers, publicēdams viedokli, ka “Daesh” identisks līdzinieks ir Livonijas Zobenbrāļu ordenis…
Bet TVNET komentētājs Toms Ostrovskis Jaungada naktī Ķelnē “arābu un Ziemeļāfrikas izcelsmes” bēgļu pastrādāto seksuālo uzbrukumu sievietēm salīdzinājis ar to, ko savulaik nodarījuši pāvesta sūtītie krustneši musulmaņu sievietēm.

Protams, kristietības vēsturē ir daudzi fakti, ar kuriem nevaram lepoties, un par ko atvainojamies. Tomēr kristietībai ir arī būtisks alibi:

lasot Svētos Rakstus un skatoties uz Jēzus piemēru, nekur nav atrodams, ka Viņš pats būtu bijis vardarbīgs vai, ka Viņš būtu ticīgos kūdījis uz vardarbību.

Visus šausmu darbus skaidrojam ar grēku. To pašu nevar teikt par pravieša Muhameda piemēru, kā viņš uzturējies pret “atkritējiem”, ebrejiem, pagāniem…
Kā liecina misionāra Deivida Garisona (David Garrison) divarpus gadu laikā veikts pētījums, pēdējos gados vēsturiski liels skaits musulmaņu kļuvuši par kristiešiem.
“Veidi, kā musulmaņi pievēršas Kristum, ir neiedomājami. Piemēram, kādi pievēršas pēc tam, kad savā valodā lasījuši Korānu. Cilvēki māk citēt Korānu, nesaprotot tā jēgu. Kad sapratuši, atvērušās acis. Pēc tam sākuši lasīt Jauno Derību un pievērsušies Jēzum,” raksta christiantoday.com.

D. Garisons iesaka: “ Kristiešiem ir jābeidz baidīties no musulmaņiem. Šīs nav dienas, kad baidīties, cīnīties, ienīst vai nogalināt musulmaņus. Šīs ir dienas glābšanai. Dievs viņus mīl — ja tu vēlies būt Dieva pusē, esi daļa no tā, ko Dievs dara.”

Agrā jaunībā es pati reiz rīkojos pavisam ne tā, kā Jēzus būtu mācījis. Biju iepatikusies kādam puisim, kurš izrādījās musulmanis. Paguvu parunāt tikai par cūkgaļu, alkoholu, tikumību, četrām iespējamām sievām, bet tā arī nepajautāju, kāds, viņaprāt, ir Dievs, kam viņš tic. Es nobijos un pārtraucu kontaktu.
Ceru, mana atzīšanās un šis raksts iedrošinās uzsākt sarunu par to, cik brīnišķīgs un mīlošs ir Dievs Tēvs un mūsu vienīgais Glābējs – Jēzus. Vismaz ar tiem musulmaņiem, kuri ir gatavi klausīties.

Raksts pirmoreiz publicēts vietnē ”manapasaule.lv” 2016.gada 16.februārī