Ineta Lansdovne – kā varavīksne pēc plūdiem (+AUDIO), precizēts

Todien uzspīdēja saule,  parādījās varavīksne, un viņa atcerējās, kā Vecajā derībā varavīksne bija kā derības zīme, ka vairs nebūs plūdi. Tā bija viena no reizēm, kad Dievs runāja uz Inetu, kad viņa dzirdēja tiešām skaidru balsi, kas bija kā doma viņas prātā, bet tik pēkšņa un tik skaidra… Dievs apliecināja, ka ir tuvumā un ka nav jābaidās. Šo mirkli Ineta atcerējās intervijā, stāstot par savu garīgās veidošanās pieredzi. Ineta un viņas vīrs Gerijs ir misionāri, kuri organizē rokmūzikas koncertus, piedalās dažādos labdarības projektos, kur tiek palīdzēts neaizsargātajiem – bēgļiem, trūcīgiem, sievietēm, bērniem-, un apceļo eksotiskas zemes. Ineta sevi sauc par “miera nesēju”. Viņa raksta personīgo blogu peacroads.com un ir viena no Tuvumā.lv kodolkomandas. Pievienojās mūsu komandai attālināti laikā, kamēr bija misijā Taizemē. Šogad ieguvusi bakalaura grādu teoloģijā, šobrīd turpina studijas teoloģijā maģistrantūrā Latvijas universitātē.

Bērnībā Ineta sapņoja kļūt par medmāsiņu. Ja puikas visapkārt sapņoja kļūt par ugunsdzēsējiem un policistiem, ko varonīgu darīt, tad Inetai kā meitenei iztēlē radās alternatīva — būt medmāsai — tad glābtu ievainotos no kara lauka: vilktu, stieptu, nestu… Pieaugot līdz pusaudža gadiem, meitene vēlējās strādāt par diplomāti, gribējās darbu, kur varētu ceļot, iepazīt kultūras, uzzināt tautu vēsturi un vienlaikus palīdzēt cilvēkiem, atrodot veidus, kā to darīt.

Ineta ar vīru

Tikai vēlāk, kad sāka strādāt misijā, Ineta saprata, ka tieši

miera celšana ir viņas tēma, viņas aicinājums un izaicinājums!

Ineta izauga Aukstā kara laikā, kad amerikāņi bija ienaidnieki, viņa vēl atceras gāzmaskas, kas skolā bija jāvelk, jāgatavojas, ja nu notiek atomkarš… Nodarbināja jautājumi: kāpēc pieaugušie grib karot, kas īsti notiek ar tiem pieaugušajiem  — ne Dievam tic, ne mieru kā dzīves tēmu un realitāti izvēlas! Bērna dzīves uztvere pretojās domai par vardarbību pret citiem cilvēkiem, meklējot kādus sargājošus, iedrošinošus vārdus… Ineta bērnībā bija liela dziedātāja, visu laiku dziedāja — pat autobusos sēdēja dziedādama. Atceras, ka tētis bērnībā iemācīja dziesmiņu, kur bija vārdi:

“Man netīk, māmiņ, karot, jo mieru mīlu es, jo miers ir tas, kas baro, bet nemiers postu nes!”

Šis pantiņš kā iekalts palicis atmiņā no bērnības un „pielipis” visai dzīvei gluži kā moto, kas joprojām ir aktuāls.

Inetai ir bijusi privilēģija dzīvot un strādāt daudzās pasaules malās,  kas varbūt tradicionāli nesaistās ar kristietību. Viņa redzējusi, kā visdažādākie, visatšķirīgākie cilvēki aizraujas ar Jēzus stāstu un kļūst par Jēzus lieciniekiem… un viņi to nodod tālāk. Tas ir vienkārši aizraujoši! Kad Ineta ar ģimeni uzturējās vienā no vietām, kur galvenā reliģija ir islāms (red. – tā kā valstī aizliegts konvertēt musulmaņus, drošības dēļ jāievēro piesardzība un jāizvairās minēt noteiktus vietvārdus), viņi bija ciemos pie musulmaņu ģimenes ļoti nabadzīgā rajonā. Tas nav pat dzīvojamais rajons, tās ir vecās kapsētas, bet tur bija mājiņas un ģimenes tur vienkārši dzīvo. Tur tie kapi ir tik seni, seni… Pārdomās un aizlūgšanās staigājot pa turieni, Ineta iepazinās ar daudzām ģimenēm, jo vienkārši tur tā — uz ielas — ģimene sēž, un, kā jau Tuvajos Austrumos, ar viesmīlību aicina iedzert tēju. Ciemojoties, protams, ir pusdienas, un saimnieki ir uzaicinājuši arī savu radinieku, kurš ir izglītots, jo pati ģimene trūcīga, bez izglītības. Tur ir vīrs, sieva, divas meitas un jābūt arī kādam gudram cilvēkam, kurš ar viesiem varētu parunāties!

Vienā no vietām, kur galvenā reliģija ir islāms

Inetai likās, ka radinieks noskaņojies uz tādu kā strīdēšanos — tā arī ir viņu kultūra, viņiem patīk ļoti debatēt. “Un patiesībā tā ir Jēzus kultūra, tur viss notiek it kā nepārtraukti savstarpēji skaidrojoties, no malas var likties  — viņi visu laiku strīdas—, bet viņi vienkārši sarunājas!” skaidro Ineta. Saruna musulmaņu namiņā kļuvusi tik spraiga, ka pieļāva pat vietējo kultūras tabu laušanu: sievietēm ir jāsēž klusu. Inetas vīrs visu laiku aicināja atbildēt sievu Inetu, it kā speciāli viņš to darīja, jo musulmaņu ģimenes sievietes vienkārši sēž maliņā un neizrunā nevienu vārdu, tikai pienes ēdienu un viss, vienīgi vīrieši drīkst runāt. Ineta ir ārzemniece un kristiete, un viņi izņēmuma kārtā pacieta tradīciju pārkāpumu viesmīlības dēļ. Saruna kļuva arvien smagāka un smagāka, izglītotais tēvocis kā bombardē ar jautājumiem: par kristiešiem, kaut ko par Bībeli un tieši par Dieva esamību. Musulmaņu gudrais vīrs sacījis apmēram tā: „Nu tad pierādiet, ka Dievs ir — redzi, te ir kafijas krūze, es viņu redzu, es varu viņu aptaustīt, kā tu man vari Dievu pierādīt, kur tad viņš ir — tas Jēzus!” Pati pirmā doma, kā pēc rakstiem, uzreiz prātā iešāvusies, ka Viņš ir debesīs pie Tēva labās rokas. Bet Ineta uzreiz saprata, ka tāda atbilde nederēs, viņa nogaidīja kādu sekundi klusēdama lūdzot: “Svētais Gars, ko man teikt?” Un viņa saprata  — tajā brīdī tā atbilde, ko viņam vajadzēja dzirdēt ir:

“Jēzus ir šeit, tāpēc ka Jēzus ir Dievs, un Dievs ir visur.”

Vienā mirklī viņš gluži kā atplauka un arī sievietes sāka smaidīt! Ineta novēroja, ka sarunas laikā bija it kā satumsis un tad pēkšņi kļuva gaišs, pat saules stars tajā brīdī uzspīdēja… Musulmanim, kurš tic Dievam un kurš zina, ka Dievs ir visur, tā bija pilnīgi saprotama atbilde.

Neļaut emocijām kļūt par virzītājspēku

Ineta raksta blogu, kas veltīts miera veicināšanas un izlīguma tēmām. Inetai pasaule nav tāda briesmīga, mežonīga vieta, kur no visa ir jābaidās un nekam nevar uzticēties, kur visiem ir jāsacenšas un tikai stiprais izdzīvos. Tāda nākotnes vīzija absolūti neatbilst viņas izpratnei par Jēzu Kristu un Viņa sekotāju idejām, mērķiem un dzīvesveidu.

“Ir cilvēcīgi just dusmas, kad redzi netaisnību; ir cilvēcīgi justies bezspēcīgiem, kad tevi neņem vērā; ir cilvēcīgi just bailes, kad tu nevari kontrolēt lietu gaitu. Taču nedrīkst ļaut šīm emocijām kļūt par virzītājspēku, kas ātri sāk meklēt iekšējos un ārējos ienaidniekus”, uzskata Ineta.

Kopā ar kristīgo rokgrupu ”The Protest”, kuras koncertu noorganizēja šogad Liepājā

Par Dievu Ineta runā attiecību, nevis pierādījumu kontekstā. Daudzi cilvēki tic Dieva esamībai, bet viņiem Dievs nepatīk, jo tie uzskata  — Dievs nevar būt labs. Redzot visu ļaunumu pasaulē nevar saprast: kā Dievs to pieļauj, tātad, viņš nevar būt labs vai arī viņš nav visspēcīgs?! Inetas pirmais priekšstats par Dievu mainījās līdz ar pārliecību, ka Dievs nav policists  — Dievs soģis, jo pašai vienmēr ir bijusi taisnīguma sajūta. Sākotnēji Ineta Dievam ticēja vecmāmiņas dēļ, jo vecāki nebija reliģiozi: negāja uz baznīcu. Ineta neatceras nevienu sarunu par Dievu ģimenē. Ziemassvētkus gan svinēja, un tēvs šad tad aizveda uz luterāņu baznīcu, bet ārpus tā nekādas sarunas nenotika.

Tā kā vecmāmiņa vienīgā bija kristiete un gāja uz baznīcu, Inetai bērnībā izveidojās priekšstats, ka Dievam tic vecie ļaudis un bērni, un, kad cilvēks pieaug, smadzenēs notiek kāds lūzums un Dievam vairs netic.

Inetai bija ļoti bail no tā lūzuma bērnībā, un viņa atceras, ka lūdza Dievam: “Lūdzu, es nezinu, kas notiek pieaugot, bet lūdzu, lūdzu, lai ar mani tas nenotiek.” Nekāds lūzums nenotika, tomēr pamazām viņa sāka apšaubīt, nevis Dieva esamību, bet tieši viņa raksturu. Protams, viņa gribēja brīvību, visu darīt pa savam. Ar vecomammu attiecības kļuva sarežģītākas: vecmammai nepatika, ko mazmeita dara, kā ģērbjas, kā krāsojas, matu griezums un cik īsi svārki. Bet to, ka Dievs ir taisnīgs, Ineta nekad neapšaubīja! Bija brīži, kad radās bailes no soda. Tad sekoja lūgšanas, piemēram, izglāb no situācijas kādās ballītēs vai esot kur neīstā vietā, kas brīžiem varētu slikti beigties. Pamazām, mainoties priekšstatam,  viņa izjuta distanci, bija sajūta, skaitot lūgšanu, ka Viņš ir ārpus, nav šeit, bet ir kur tālu, tālu prom, taču viņa zināja, ka tiek sadzirdēta. Nekad nebija tuvības sajūta tieši baiļu dēļ. Priekšstats mainījās, kad Ineta bija izlīgusi ar Dievu: viņa to saprata brīdī, kad lietainā dienā uzspīdēja saule un parādījās varavīksne.

Balss teica: “Tu redzi šo varavīksni kā derības zīmi, starp mums ir noslēgts miers! “un radās doma  — “ok, starp mums tagad viss ir ok”. Tad viņa kā vīziju savā prātā redzēja sarokošanos uz varavīksnes fona  — “kā mana roka Dieva rokā”. Viņa zināja, ka šī draudzība tiek noslēgta viņas labā un viņas dēl!

Ar Bībeli Inetai ir līdzīgi kā ar Dievu  — turpina iepazīt, kaut kas mainās, saprotot labāk. Tagad, kad ir zināms, ka Dievs ir Tēvs, tās ir pavisam citas attiecības! Sākumā Inetai bija gluži kā garīgs izsalkums tieši uz Jauno derību  — it kā nebūtu gadu ēdusi un nevarētu grāmatu pietiekami ātri “apēst”… Tad uzreiz mācīja citiem un arī mācījās rakstus no galvas, un tas palīdzēja gan pašas ikdienā, gan garīgās sarunās, daudzreiz prāts piepeši piefiksēja: jā, tas ir tas pants, kas tajā brīdī ir vajadzīgs. Būdama liela lasītāja un intelektuāle, Ineta jau pusaudzes gados nolēma, ka jāizlasa visa Bībele: katram gudram cilvēkam vienreiz dzīvē tā ir jāizlasa, tas pieder pie obligātās literatūras mūsu civilizācijā.

Toreiz tika līdz kādai 3. Mozus nodaļai un nolika malā. Bet tad, kad uzradās draugi kristieši, Bībeles bija pirmā lieta, ko Ineta ievēroja. Viņiem bija Bībeles, un viņi tur visu ko pasvītroja… Ineta bija pilnīgā šokā: ko tur var pasvītrot un vēl visādās krāsās! Tad atcerējās, ka pašai Remarka un Hemingveja grāmatās arī ir daudz kas pasvītrots. Bijuši periodi, kad Ineta gluži kā “pārēdusies”, nevar iespiest smadzenēs vairāk: kā kad piespied sevi ēst, un nav jūtams, ka tas būtu gājis labumā… Ineta Bībeli izlasījusi arī angļu valodā un uzskata to sev par lielu ieguvumu, jo ir apzināti vairāki tulkojumi. Ir bijuši periodi, kad viens vai otrs patīk labāk un izsaka vairāk. Bībele tad nu izlasīta no sākuma līdz galam vairākas reizes, vairākus gadus turoties pie programmas, ka gada laikā izlasa.

Ja vajadzētu kādam rekomendēt izlasīt tikai daļu no Bībeles, tad katrā ziņā tā būtu Jaunā derība. Bet, ja no tās nevarētu izlasīt visu, tad tie būtu tikai evaņģēliji un, ja būtu jāizvēlas no tiem četriem viens, tad izvēlētos Jāņa evaņģēliju… Inetas vīram ir stāsts, kā viņš slepus izplatījis Bībeles Ķīnā un viņiem bijis tikai Jāņa evaņģēlijs iztulkots. Viņi arī varēja satikt dažus no tiem cilvēkiem, no pagrīdes draudzēm, kas saņēmuši šos Jāņa evaņģēlijus. Tur bijusi sieviete, kura raudājusi, skūpstot Jāņa evaņģēliju, un rādījusi vienu lapiņu no Bībeles. Tas bijis viss no Dieva vārda viņas dzīves laikā līdz šim! Ir tik daudz cilvēku pasaulē, kuriem Bībeles tekstu nav vispār, un tas nenozīmē, ka viņi nepazīst Jēzu, kas ir dzīvais Dieva vārds. “Viņi pazīst un varbūt daudzi no viņiem pazīst labāk nekā es, kura esmu izlasījusi Bībeli 7 reizes no vāka līdz vākam”, saka Ineta. „ Jo viņi vienkārši ir visu laiku gājuši pie dzīvā Dieva, kas tomēr nav tikai rakstītais vārds, un atklājuši savu garīgumu.”

Mēs savas iespējas nenovērtējam, jo tie, kam nav, tie vienkārši raud aiz prieka, ka viņiem ir Dieva vārds viņu valodā un vispār ir pieejama Bībele.”

Ineta uzskata: kristīgais dzīvesveids nozīmē būt Dieva priekšā un dzīties pēc miera, nododot to tālāk. Katram ir sava izpratne par miera trūkumu. Tad nāk prātā karš, ģimene, mediji… Tieši izpratne par nemiera cēloņiem ir pamatā tam, kā un kur mēs katrs meklējam mieru. Tiem, kas vēlas būt miera nesēji, vispirms ir jāieklausās, jāsadzird cilvēku bailes…

Inetas vīrs ir amerikānis. Esot Amerikā, Ineta ir pieradusi, ka daudzi amerikāņi jautā, ko par viņu valsts ārpolitiku domā Latvijā, grib dzirdēt konkrēta cilvēka uzskatus. Savukārt, atgriežoties Latvijā, draugi un paziņas grib zināt, kas redzēts un dzirdēts otrpus okeānam. Vārdu sakot, ko tad cilvēki saka uz ielas, mājās, kafejnīcās… Pēdējos gados visi jautājumi saplūduši vienā: “Ko tu domā par Donaldu Trampu?” Amerikāņi, kuri saprot, ka arī Latviju ietekmē ASV politika, vēlas zināt latvietes domas. Tiem, kuri pazīst Inetu kā kristieti un brīvprātīgo misijas darbā, viņa ir tā persona, kas pārstāv Latvijas kristiešu viedokli, bet Inetas viedoklis ir viennozīmīgs: “Mans kristietes uzskats ir, ka jebkura ideja, kas veicina izolēšanos no citiem, sava pārākuma sajūtu, naidīgumu un līdzcietības trūkumu, nav “varena” un “cienījama”.”

Ineta cenšas klausīties cilvēkos, sadzirdēt un ticībā viņu bailes ielikt Dieva pārraudzībā.

*Rakstā izmantotas atsauces un audio fragments no Aijas Volkas sarunas ar Inetu Lansdovni 2017.gadā. Raksta malās pievienotas Lāsmas Sandas Belovas izvēlētas Rakstu vietas. 

*Pēc Inetas lūguma 8.11.2019 tekstā veikti pāris precizējumi.