Kā beigt riņķot ap veciem ievainojumiem? Esi gatavs svētuma pieskārienam!

Ziemassvētki, kuri katru gadu atnāk, ir mūsu dvēseles glābšanas pasākums, kad Dievs sūta glābēju, lai mūsu nocirstie zari atgūtu dzīvību un lai mums atkal būtu savienojums ar Dievu. Šķiet, ka Ziemassvētkos robeža starp Debesīm un Dievu uz brīdi tiek atcelta. Eņģeļi savieno Dievu ar cilvēkiem, norādot, ka Dievs ir tuvu.

No Jeses celma izaugs atvase – Jēzus

“Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.”  ( Jesajas 11, 1-2).

Celms, kas dzen jaunus asnus, ir cerības simbols pat tad, kad ir lūzuma brīži jeb krīzes – kad mums kaut ko nocērt, kad izjūk attiecības vai zaudējam darbu, cilvēku vai ko citu. Taču tas viss nes mums jaunu dzīvi. Jāzeps sargā mūsu telpu. Marija simbolizē saņemšanu, kalpošanu, pārstāvot paklausīgās Izraēļa tautas daļu. Ziemassvētkos mēs svinam sava jaunā iesākumu. Kaut gan pagātnē esam ievainoti, kā arī esam izdarījuši kļūdas, mums ir ilgas sākt visu no jauna, tāpēc

svarīgi ir beigt riņķojumu ap vecajiem ievainojumiem.

Mūsu kļūdainais Dieva tēls

Katram ir bijis vai vēl ir savs priekšstats par Dievu, kas nepalīdz pārvarēt grūtos brīžus, tāpēc nepieciešams atgriešanās ceļš, kas ir pakāpeniska attīrīšanās, lai redzētu patieso Dieva Vaigu. Kamēr vēl attīrīšanās ir sākuma stadijā, rodas kļūdains Dieva tēls, jo vai nu redzam tikai ļauno ap sevi vai esam vīlušies ticībā, gaidot, ka Dievs palīdzēs tādā veidā, kā esam iedomājušies. Īsta ticība ir tā, ka pieņemam Dievu kā Kungu un esam pārliecināti, ka

Dievs spēj darīt labu katrā mūsu dzīves situācijā.

Parasti mūsu Dieva tēls ir saistīts ar emocijām, saiti no bērnības, ar tēva vai mātes mīlestību vai nemīlestību, arī veselības stāvokli un formāciju. Dieva tēlu ietekmē antropomorfizācija jeb cilvēcisko īpašību attiecināšana uz Dievu, refleksiju trūkums, primitīva amoralitāte. Māte un tēvs šajā procesā ir arhetipi. Ja ar tiem nav bijis labs kontakts, bērna psihē veidojas dziļi ievainojumi, kas saglabājas zemapziņā

1) atdarināšana,

2) identifikācija,

3) ģeneralizācija,

4) projekcija.

Reizēm bērni autoritatīvus vecākus uztver kā dievus, kam jāklausa bailēs no soda, vai arī gaida apbalvojumu. Tad rodas priekšstats, ka Dievs ir kā super-vecāks, visu kontrolējošs, policists, sargs vai aprūpētājs.

Ģeneralizācija ir īpašību pārnese no ģimenes, bet projekcija ir tādu īpašību piedēvēšana Dievam, kuras piemīt vai piemitušas vecākiem. Nozīmīgi ir atklāt sevī nepareizo Dieva tēlu, saprotot, ka Dievs mīl un piedod.

Pārmetumi Dievam un neizpratne, kas ir brīvā griba

Daudzi pārmet Dievam, ka viņš nepārtrauc karu u.tml. Rodas jautājums: “Kāpēc Dievs ir devis cilvēkam brīvo gribu izlemt?” Atbilde : “Dievs gribēja, lai es (mēs) Viņu mīlētu ar savu gribu”. Grēks ir ķēde, kas savažo manu brīvību, neskatoties uz to, ka man pieder brīvība sacīt tam “nē”, kas nes tumsu, savukārt, sakot “jā”, rodas saullēkts.

Šī brīvība uzliek atbildību, jo katram pašam jāpieņem lēmumi. Rīkojoties pēc sava prāta, esmu pret Dieva gribu. Savas gribas atdošana Dievam padara brīvu. Važas vairs nesaista, jo mana griba ir saistīta ar Dieva gribu, tāpēc rodas spējas kalpot Dievam un tuvākajiem, jūtam, ka Dievs mani mīl, esam savienoti. Dieva tuvums ir kā aizsargmētelis, kas sargā no ļaunu un nelabvēlīgu cilvēku dzēlieniem, no citu uz tevi liktajām cerībām, vēlmēm un projekcijām.

Ziemassvētkos varam no jauna veidot attiecības, ja esam brīvi no pagātnes nastas. Psihologs K.G.Jungs uzlūko Baznīcas gadu, kurš sākas ar Adventi, kā terapeitisku sistēmu, kas uzrunā ar dvēseles simboliem un arhetipiskiem tēliem. Cilvēkam ir ilgas pēc zaudētās paradīzes – bērnības – , kad nebija atbildības, tāpēc cilvēki mēģina aizmirsties, lietojot narkotikas, bet pastāv spriedze starp ilgām un to nepiepildīšanos. Dievišķais Bērns, kas ir mīlestība, kura dzimst sirds silītēs, stiprina mūsu ticības mugurkaulu, tas ir atjaunotnes simbols ( Jesejas 11, 1), kas liek mums piedot, jo piedošana nozīmē atbrīvoties no otra varas. Ja nespējam piedot, tad nesam otru it kā uz muguras kā gliemeži un garīgajā dzīvē uz priekšu netiekam. Kad piedodam, esam līdzīgi Dievam

“Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos” (Mateja evaņģēlijs 6: 15).

Tas ir patiesais Dieva tēls – mīlošais, piedodošais, spēku un cerību dodošais, miera un pestīšanu nesējs.

Lai ņemtu dzīvi savās rokās ar atbildību un piedzīvotu dziedināšanu no ievainojumiem, jābūt gatavam svētuma pieskārienam!