Ziņas

Katoļu pāvests Francisks apstiprinājis: drīkst svētīt otrreiz laulātos, nelaulātos pārus un homoseksuāļus

Aija VolkaAija Volka
644 skatījumu0
Šogad, 2023. gada decembrī, katoļu pāvests Francisks ir apstiprinājis Ticības doktrīnas dikastērijas deklarāciju ”Fiducia supplicans” par svētību pastorālo nozīmi, kurā skaidrots, kā attiekties pret cilvēkiem, kas dzīvo tā saucamajās ”neregulārajās” savienībās, piemēram, cilvēki, kas šķīruši laulību un precējušies otrreiz, kā arī pret viendzimuma pāriem.

Priesteris Ilmārs Tolstovs savā blogā piedāvājis brīvu tulkojumu no ”Vatican News” poļu redakcijas sagatavotā raksta.

Tajā tostarp teikts: “Ar pāvesta Franciska apstiprināto Ticības doktrīnas dikastērijas doktrinālo deklarāciju Fiducia supplicans būs iespējams svētīt viena dzimuma pārus, taču bez jebkāda oficiāla rituāla vai laulības imitācijas. Baznīcas mācība par laulību nemainās un šī svētība nenozīmē šādu homoseksuālu attiecību pieņemšanu.

Saskaroties ar divu cilvēku lūgumu tikt svētītiem, pat ja viņu stāvoklis kā pārim ir “neregulārs”, ordinētais kalpotājs varēs piekrist, taču neļaujot šim pastorālās tuvības žestam saturēt rituālam kaut attāli līdzīgus elementus, kas līdzinātos laulības sakramenta svinēšanai.

[..]

Ikviens, kurš lūdz svētību, parāda sevi tiem, kam nepieciešama Dieva glābjoša klātbūtne savā dzīvē, jo viņš izsaka lūgumu Dievam pēc palīdzības un lūgumu pēc iespējami labākas dzīves. Šis lūgums ir jāsaņem un jānovērtē ārpus liturģiskā ietvara, kad tas ir lielākas spontanitātes un brīvības vidē. Raugoties uz tām no tautas dievbijības viedokļa, svētības ir jāvērtē kā dievbijības akti. Tāpēc, lai tos nodrošinātu, nav nepieciešams kā priekšnoteikums pieprasīt iepriekšēju morālo pilnību.

Dokumentā ir teikts, ka šāda veida svētība tiek piedāvāta visiem, neko neprasot, radot cilvēkiem sajūtu, ka viņi paliek svētīti, neskatoties uz savām kļūdām un ka debesu Tēvs joprojām vēlas viņu labumu un cer, ka viņi beidzot atvērsies labestība.

Ir dažādi gadījumi, kad cilvēki spontāni nāk lūgt svētību, vai nu svētceļojumu laikā, svētnīcās vai pat uz ielas, satiekot priesteri, un šādas svētības tiek adresētas ikvienam, nevienu nevar izslēgt.

[..]

Lai gan svētīts ir pāris, nevis savienība, Deklarācija svētībā ietver divu personu likumīgās attiecības: īsā lūgšanā, kas var būt pirms šīs spontānās svētības, ordinētais kalpotājs var lūgt mieru, veselību, pacietības, dialoga un savstarpējas palīdzības garu, kā arī Dieva gaismu un spēku pilnīgai piepildīšanai Viņa gribā. Tiek paskaidrots, ka, lai izvairītos no jebkāda veida apjukuma un skandāla, kad neregulāri vai viendzimuma pāri lūdz svētību, tas nekad netiks veikts tādā pašā kontekstā kā civilās savienības rituāli vai pat saistībā ar tiem. Un ne laulībai atbilstošā apģērbā, žestos un vārdos.”

Iepazīstinām arī ar fragmentu no plašāka priestera Pētera Skudras skaidrojuma:

“Šo dokumentu ir izdevusi Ticības mācības dikastērija. Tā ir tāda Baznīcas struktūra, kas skaidro ticības patiesības un rūpējas, lai Baznīca vienmēr būtu uzticīga savas ticības saturam, kādu to mums ir atstājis Kristus. Šī struktūra darbojas pāvesta uzraudzībā, bet pāvests nav tiešā veidā šī dokumenta autors. Protams, dokuments nav publicēts bez viņa ziņas.

Lasīju komentārus, kuros cilvēki pavīpsnā: nu ja, atkal Francisks kaut ko ir pateicis un nākamajā dienā Vatikāna preses dienesti taisnosies, ka teica vienu, bet domāja, ko citu. Šis nav tas gadījums. Preses dienests neko neatsauks. Šis ir nopietni pārdomāts un izsvērts oficiāls Baznīcas dokuments, pie kā strādājuši teologi ilgākā laika posmā. Pēdējo reizi dokuments ar šādu nozīmi ir izdots 2000. gadā.
Vai dokumentā ietvertā informācija kaut ko maina Baznīcas mācībā un praksē?
Jau pašos pirmajos paragrāfos dokuments skaidri atgādina Baznīcas tās nostāju par laulību. Laulība pastāv starp vīrieti un sievieti, kuri laulībā dodas brīvi, uzticot sevi viens otram uz mūžu un kuru seksuālās attiecības ir atvērtas jaunas dzīvības ienākšanai pasaulē. Baznīca šajā ne pārāk garajā dokumentā norāda, ka cita veida kopdzīves tā nevar uzskatīt par laulību. Tai nav tādas autoritātes.
Tajā pašā laikā Baznīca redz, ka ne visiem cilvēkiem izdodas pieturēties pie šiem ideāliem. Dažādu iemeslu dēļ arī Baznīcā laulāti pāri šķirās, izveido kopdzīvi ar citu personu. Tāpat ir homoseksuāli cilvēki, kuri dzīvo kopā ar kādu, un ne jau tikai kā brāļi vai māsas vai vienkārši labi draugi. Baznīcas terminoloģijā šīs tiek sauktas par neregulārām situācijām. Šodien tādu ir ne mazums.
Kaut Baznīca atzīst, ka visas šīs iepriekš minētās situācijas neatbilst tās izpratnei par laulību un ģimeni, tomēr tai pat laikā tā saprot, ka tā nevar atstumt šos cilvēkus. Tāpēc šis dokuments mums skaidro svētību nozīmi. Arī tās nav nekas jauns. Viscaur Svētajos Rakstos un Baznīcas tradīcijā redzam aicinājumu svētīt. Līdz šim Baznīcas dokumenti ir veltīti dažādām liturģiskām, ceremoniālām, sakramentālām darbībām. Tomēr vienmēr tās vēsturē ir bijusi klātesoša arī spontāna svētība – lūgšana par otru cilvēku, lai Dievs ļauj piedzīvot savu klātbūtni tur, kur persona šobrīd atrodas un dāvā savu pārdabisko spēku ikdienas gaitās.
[..]
Svētīt kādu, lūgt par viņu, nenozīmē uzreiz apstiprināt vai piekrist visam, ko šī persona dara. Lūgt Dieva svētību, kā pats dokuments norāda, nozīmē atzīt to, ka mums visiem ir nepieciešama Dieva palīdzība, bez Viņa mēs nekā nespējam. Lūgt svētību nozīmē parādīt savu pazemīgo stāju Dieva priekšā.
Te ir vērts piebilst, ka Baznīca nav kaut kādu garīgu, pārdabisku pakalpojumu sniedzēja (pat, ja paši kristieši pret to tā izturas). Nav tā, ka es aizeju uz dievnamu, mani noskenē vai esmu gana labs un kaut kādiem tikumiskiem standartiem atbilstošs un tad man izsniedz noteiktas svētības, sakramentus vai citus kādus labumus, par atbilstošu daudzumu lūgšanu, ziedojumiem, vai labiem darbiem.
Baznīca piedāvā drošu, autentisku vidi veidot attiecības ar personu, kas ļoti mīl katru personu. Protams, diemžēl, cilvēcisko ierobežojumu dēļ, ne visos dievnamos šādu pieredzi varam gūt, tomēr kristietības būtība neatkarīgi no tā slēpjas personiskās draudzības attiecības ar Dievu, nevis darījumos, kur ar noteiktu ietekmi es varu panākt, lai lietas tiek kārtotas man par labu, vai es izpelnos kādas privilēģijas.
Baznīca ir vieta, kur grēcinieki var sastapt Dievu. Šeit ar Baznīcu netiek domāta kāda konkrēta ēka. Baznīcā piedzīvojam to, ka Dievs mani pieņem tādu, kāds es esmu, man Viņa mīlestība nav jānopelna. Tajā pašā laikā personiska sastapšanās ar Dievu ir transformējoša pieredze, kas izaicina.”

 

Danute Tomsone. Deklarācija par homoseksuālu pāru svētīšanu – pavērsiens baznīcas attieksmē, saka Stankevičs. DELFI.LV
Svētīt, bet ne laulāt – ko katoļu baznīcā (ne)maina Franciska izziņotā jaunā deklarācija

 

Publikācijā atspoguļotais viedoklis 
nav uzskatāms par kristīgā medija “TUVUMA.lv” 
vai nodibinājuma "Kristīga dzīvesveida izpētes fonds" 
oficiālo nostāju. 
Ja Tev patīk Tuvuma.lv darbs,
 atbalsti mūs! 
Konta numurs: LV50HABA0551040282926
Aija Volka
Aija ir nodibinājuma ''Kristīga dzīvesveida izpētes fonds'' un fonda uzturētā medija ''Tuvumā'' dibinātāja. Aijas vīzija ir ar medija ''TUVUMĀ'' palīdzību savest kopā cilvēkus, lai nestu mieru Latvijā, Eiropā, pasaulē. Ieguvusi bakalaura un maģistra grādu komunikācijas zinātnē (LU SZF), specializējoties žurnālistikā, mediju ētikā. Šobrīd ir ceļā uz otro maģistra grādu bibliotēkzinātnē, pētot informācijpratību, tostarp – medijpratību. 2010.gadā ieguvusi Žurnālistikas cerības balvu par pētniecisko žurnālistiku. Sevi par kristieti uzskata kopš agras bērnības, kristījusies 16 gadu vecumā Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē. Šobrīd ar vīru un trim dēliem dzīvo Ventspilī. Vairāk: aijavolka.lv
Iepriekšējais
Nākamais