Ko varam mācīties no Eiropas Savienības pamatlicēja Robēra Šūmana personības un darba politikā

Strīdīgais obelisks Pārdaugavā un Eiropas Savienības (ES) zvaigžņotais karogs pārstāv atšķirīgus skatījumus uz cilvēktiesībām, valstiskumu un Eiropas identitāti. Laikā, kad Krievija no jauna nodara neizmērojamu postu saviem kaimiņiem, mums ir svarīgi apzināties mūsu piederību demokrātisko valstu saimei. Demokrātija arī nozīmē, ka par daudz ko varam runāt un panākt kompromisu.

Ja velna lielākais triks esot bijis pārliecināt pasauli, ka viņš neeksistē, tad viņa otrs lielākais triks ir gluži pretējais: pārliecināt pasauli, ka viņš ir visur. Šo otro meistarīgi piekopj Vladimirs Putins, kura “troļļu fermas” un “Kremļa aģenti” ieguvuši gandrīz mītisku statusu brīvo tautu apziņā. Modrībai ir neapšaubāmi ir zināma vērtība, tomēr jāpiesargās arī no pārmērīgas piesardzības. Tā, piemēram, ne katrs ticīgais, kurš vēlas redzēt Eiropas Savienību pārstāvam tieši viņam vai viņai nozīmīgas vērtības, tādēļ uzreiz ir ienaidnieks. Tautas intereses mēdz būt daudzšķautņainas, un demokrātijā tām jābūt pārstāvētām. Atšķirībā no autoritāriem režīmiem, politiskā vadība demokrātiskā iekārtā arvien ir pakļauta pilsoņu kritikai. Tas ir efekts, nevis defekts.

Kad Dievs deva Mozum bauslību, Viņš sacīja: “Šodien es piesaucu par lieciniekiem pret jums debesis un zemi – dzīvību un nāvi es esmu nolicis jūsu priekšā, svētību un lāstu! Izvēlies dzīvību, ka paliktu dzīvi – gan tu, gan tavi pēcnācēji!” (5Moz 30:19) Līdzīga izvēle ir jāizdara arī mums. Šodienas politiski saspringtajā laikā ir svarīgi nepazaudēt skatu uz to, kas ir patiesi nozīmīgs, un izvēlēties piederību nevis autoritārismam un apspiestībai, bet gan sadarbībai un brīvībai. Mūsu lasītājiem piedāvāju Rīgas domes deputāta Jurģa Klotiņa — kurš, starp citu, Latvijā ienesa Baznīcu nakts tradīciju — pārdomas par Eiropas Savienības piedzimšanu un nākotni. Tās rakstītas 2017. gadā, un daži nebūtiski apstākļi šajā laikā ir mainījušies. Taču citviet Jurģa rakstītais šodienas notikumu kontekstā ir kļuvis vēl jo aktuālāks.

Kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors Augusts Kolms

• Ir svarīgi atzīt un novērtēt visu labo, ko Eiropas Savienība ir sasniegusi un devusi dalībvalstu nācijām, un neaizmirst par to ES veltītas kritikas piesātinātajā laikā
• Eiropas “tēvs” Robērs Šūmans ir atstājis savas personības un darba liecību, kurā pārstāvētās vērtības un attieksmes ir nozīmīgas ES atjaunotnei šodien.
• Latvijas vadītājiem jāapzinās sevi par Eiropas Savienības nākotnes veidotājiem, nevis tikai tās sniegto labumu patērētājiem un kā moderatoriem jāveido cieša Baltijas valstu un Polijas sadarbība, kuras ietvaros mērķis būtu radīt ierosinājumus ES attīstībai un atjaunotnei.

Romas līguma jeb Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 60. gadadienu 25. martā Eiropas Savienības valstis sagaida grūtā laikā. Nozīmīgo gadadienu apņem eiroskeptisku strāvojumu radīta noskaņa un pieaugoša neuzticība politiskajiem darbiniekiem. Demokrātiski ievēlētie priekšstāvji ir pieļāvuši, ka viņu pienākumu kalpot tautai pārmāc sistēmisks spiediens kalpot birokrātijai. Eiropas komisija ES nākotnes stratēģijas plāno atrauti no nacionālo valstu interesēm un nācijām svarīgajām prioritātēm. Tikai daži no secinājumiem, kas izskan, raksturojot mūsdienu Eiropas Savienības stāvokli. Tajā pašā laikā daudz no ES labi sasniegtā ir piemirsies un to pārkliedz skeptiķu lozungi un maldu ziņas. Kādām vērtībām ir jāatdzimst Eiropas politikā un tās veidotājos, lai rastu izeju no krīzes, un kur tās meklēt?

Robērs Šūmans

Romas līguma nebūtu bez Eiropas Savienības “tēva” Robēra Šūmana un Žana Monē sagatavotās 1950. gada 9. maija deklarācijas jeb Šūmana plāna, kas bija pirmais pravietiski praktiskais solis uz Eiropas vienotību. Šūmana personība un viņa paveiktais ir kā bākas gaisma, kura aicina uz ticību vienotas Eiropas idejai un rāda ceļu uz politiskās kultūras atjaunotni. Robēram Šūmanam politikas uzdevumi bija skaidri – kalpot kopējam labumam, likt pamatus Eiropas vienotībai un mieram un, kalpojot politiskā amatā, vienmēr un visur saglabāt vienkāršību, cieņu un pietāti cilvēku un Dieva priekšā.

2016. gada vasarā Pēterdiena 29. jūnijs palika Brexit ēnā. Žēl, ka tā, jo šī diena 1886. gadā kļuva par Eiropas Savienības “tēva” Robēra Šūmana dzimšanas dienu. Viņa 130 gadu dzimš””anas atcere Latvijā pagāja klusi un nemanāmi. Notika vien pa kādam individuālas iniciatīvas sarūpētam pasākumam. Varbūt, ka jubilārs jau arī nebūtu to ņēmis pie sirds, jo laikabiedru atmiņās palicis kā kautrīgs un askētisks cilvēks.

Taču par Eiropas Savienības un Rietumu pašreizējo stāvokli Robēram Šūmanam gan būtu ko sacīt. Iespējams, ka viņa personība un dzīves liecība var mums palīdzēt atgūt vai stiprināt ticību Eiropas Savienības un stipru Rietumu nākotnei. Apsveicami, ka šogad ceļā pie Latvijas lasītājiem cer doties grāmata “Robērs Šūmans. Eiropas tēvs”, kuras autors ir franču intelektuālis Renē Ležēns, Šūmana domubiedrs un biogrāfs. Grāmatas laidienu latviski gatavo izdevniecība “KALA Raksti”[1] (www.mieramtuvu.lv).  Bet šajā rakstā dalīšos savās pārdomās par vērtībām un attieksmēm no Šūmana dzīves un darba, kuras svarīgi ņemt vērā, domājot par Latviju Eiropas Savienībā un ES kopējo situāciju.

1. Personības pilnveide un izglītība mūža garumā

Robērs Šūmans piedzima Luksemburgā. Viņa tēvs bija francūzis Pjērs Šūmans no Lotringas apgabala. Māte — Eiženija Durēna luksemburgiete. Dzimtā valoda Robēram bija luksemburgiešu, bet skolā viņš apguva vācu un franču valodas un dzīves laikā tās abas prata vienlīdz teicami. 1910. gadā Šūmans ieguva doktora grādu jurisprudencē. Taču viņš studēja arī vēsturi, ekonomiku, politoloģiju, teoloģiju, statistiku un klasiskās valodas. Šūmans studiju gados veica ko līdzīgu Erasmus studentu apmaiņas programmai, jo studēja Bonnā, Berlīnē un Strasbūrā.

Šūmana personību raksturoja ne tikai teicama profesionālā izglītība un Renesanses cilvēka cienīgs redzesloka plašums. Pateicoties vecākiem, īpaši mātei, viņš saņēma arī nezūdošu interesi par mūziku, mākslu un kultūru, kā arī prasmi spēlēt klavieres. Jau agrā jaunībā Šūmanam ļoti nozīmīga bija kristīgā ticība un viņa personību raksturoja ne tikai augstas intelektuālās spējas, bet arī tas, ko var saukt par sirds inteliģenci. Robērs Šūmans apzinājās, ka savā dzīvē vēlas kalpot cilvēkiem un kopējam labumam – darīt labu. Robēra Šūmana personībā vienojās dziļa mīlestība uz tēvzemi, dzimto Lotringas apgabalu ar interesi par pasauli un Eiropas kultūras bagātībām.

1911. gadā traģiskā negadījumā mūžībā aizgāja viņa māte. Jau agrāk viņš bija zaudējis tēvu. Pēc šī smagā pārbaudījuma Robērs Šūmans ļoti nopietni apsvēra nodomu iestāties klosterī un veltīt sevi kalpošanai Kristus baznīcai. Taču tuvs Šūmana draugs Henrijs Ešbahs viņam kādā vēstulē rakstīja: “Es nevaru iztēloties labāku apustuli par Tevi. Tev jāpaliek lajam, jo tā Tu pilnvērtīgāk sekmēsies darīt labu, kas ir tavs īstais aicinājums.”[2] Šūmans nolēma turpināt advokāta darbu Mecā, Lotringas apgabalā, kas tolaik bija Vācijas okupēts.

Robērs Šūmans sniedza labāko kopējam labumam katrā profesionālā, sabiedriskā un politiskā darba uzdevumā, kurā viņš savas dzīves laikā bija aicināts piedalīties. Viņu iedvesmoja Akvīnas Toma filozofija un neotomisti kā Žaks Maritēns un Moris Blondels. Šūmana biogrāfijas pētnieks Latvijā Nils Jansons viņa personību raksturojis tā: “Viņā bija ne tikai izcils politiķis un domātājs, kura pravietiskais redzējums par izlīgumu starp karā izmocītās Eiropas tautām palīdzēja nodibināt mieru, bet arī dziļi ticīgs cilvēks, kura skatiens vienmēr bija pievērsts Kristus krustam un par kura vienkāršās, pat askētiskās dzīves moto kļuva Ora et labora – viņam tik tuvā benediktiešu ordeņa garīguma pamatprincips”.[3]

2. Pilsoniskums un politiskā darbība kā aicinājums kalpot mieram un kopējam labumam

Līdzās profesionālajam darbam Šūmans ļoti aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbā. Viņš uzņēmās vadīt Mecas katoļu jauniešu darbu un rīkot Vācijas katoļu dienas, kuru viena no galvenajām tēmām bija atbalsts jauniešiem, kuri ir pakļauti lielam sociālajam riskam, ko rada nabadzība, izglītības trūkums un bezdarbs. Neatbilstošas veselības dēļ Šūmans bija pasargāts no aktīvā karadienesta Vācijas armijā 1. pasaules karā.

Mecas doma dekāns Kolinss

Pēc kara Robērs Šūmans pamazām iesaistās politikā. Taču tas notiek neparastā veidā, ja ņem vērā, kā veidojas viņa motivācija. 1919. gadā Lotringa tiek atdota Francijai. Šūmana sabiedrisko darbību augstu vērtē daudzi iedzīvotāji un viņš piekrīt darboties Mecas pašvaldības pagaidu pārvaldes komisijā. Drīz nāk arī Francijas parlamenta vēlēšanas. Tiek nodibināta Lotringas partija “Republikāniskā tautas savienība”, kas izsaka priekšlikumu Šūmanam balotēties. Taču politika viņu nevilina, un sākumā Šūmans nepiekrīt, sakot, ka viņam nav “galva tāda veida darbam”. Mecas katedrāles dekāns Kolinss viņam gan norāda, ka Parīzē būs grūta cīņa par to, lai Lotringa saglabātu savas tradīcijas un likumdošanas vienādošana tās nenoārdītu.  Kolinss uzrunā Šūmanu ne tikai juridisko zināšanu dēļ. Zināms ir viņa godīgums, krietnums un patriotisms, kā arī uzticība kristīgiem ideāliem. Kolinss norāda, ka pastāv risks, ka Lotringu pārstāvēs personības, kas ļausies godkāres kārdinājumam, un ar kurām Francijas centrālā vara varēs manipulēt. “Lotringai Jūs vajag, lai saglabātu savu dvēseli.” Šūmans tomēr piekrīt pieņemt aicinājumu. Viņš ieiet politikā pa mazām durvīm, drīzāk piespiedu kārtā, nevis brīvprātīgi. No pienākuma sajūtas, ko diktē kristīgā sirdsapziņa. 1920. gada 10 augustā Robērs raksta savam tēvocim Albertam Durēnam: “Tā nav godkāre, kas mani vada. Daudz labprātāk es būtu veltījis sevi manai profesijai, baznīcas kalpošanas un sociālajiem uzdevumiem un manai ģimenei. Bet ir pienākumi, no kuriem cilvēks nevar novērsties. Mums nav lielas izvēles parlamenta kandidātu vidū šim sasaukumam, kas varētu lemt par mūsu politisko nākotni.”[4]

Šūmana motivācija sasaucas ar Pāvesta Franciska rakstīto enciklikā “Laudato Si'”: “Mīlestība pret sabiedrību un darbs kopējam labumam ir īpašs žēlsirdības veids, kas izpaužas ne tikai attiecībās starp indivīdiem, bet arī makroattiecībās – sabiedriskos, ekonomiskos un politiskos kopsakaros”.[5]

3. Nacionālā identitāte un rūpes par savu tautu

1919. gada 8. decembrī Robērs Šūmans sāk deputāta darbu Francijas parlamentā. Šūmans darbojas Francijas parlamenta juridiskajā komisijā un veic milzīgu darbu, lai salāgotu Elzasas un Lotringas likumus ar Francijas likumdošanu. Abos novados dzīve ir noritējusi pēc Vācijas likumdošanas. Daudz pūļu viņš velta Lotringas un Elzasas novadu iedzīvotāju interešu aizstāvībai. Iestājas par mums Latvijā tik zināmā principa “nauda seko skolēnam” aizstāvību. Francijas laicistisko likumu automātiska piemērošana nozīmētu, ka Elzasā un Lotringā baznīcas dibinātas skolas un sociālā darba organizācijas vairs nesaņemtu finansējumu no valsts budžeta. Ģimenēm, kuru bērni paaudžu paaudzēs mācījušies baznīcas dibinātās skolās, tiktu liegta valsts apmaksātas izglītības ieguve. Šūmans arī aizstāv to, ka kristīgās mācības stundas kā izvēles mācību priekšmets ir jāsaglabā skolu programmās.

“Tā nav godkāre, kas mani vada. Daudz labprātāk es būtu veltījis sevi manai profesijai, baznīcas kalpošanas un sociālajiem uzdevumiem un manai ģimenei. Bet ir pienākumi, no kuriem cilvēks nevar novērsties.”

Šūmana darbs šajos jautājumos satur zināmu līdzību ar Eiropas Savienības mazo valstu, tostarp Latvijas izaicinājumiem un uzdevumiem šodien. Turēt augstu savu nacionālo pašapziņu, cienīt savas vērtības un rūpēties par to dzīvīgumu un pārmantošanu. Tieši mazās ES valstis var parādīt, cik svarīgi ir patiesi turēties pie devīzes “vienoti daudzveidībā”. Mazai nācijai globālajā pasaulē nākas pielikt nesalīdzināmi lielākas pūles, lai saglabātu vitālu savu identitāti. Savukārt ES politikas darbā tas ir uzdevums aizstāvēt Latvijas intereses Eiropas parlamenta debatēs un komisiju darbā, kā arī apdomīgi un atbildīgi piemērot ES direktīvas pašu mājās – ministrijās, valsts aģentūrās un citās iestādēs.

4. Brīvība un nāciju pašnoteikšanās

Robēra Šūmana darbs Francijas parlamentā līdz 2. pasaules karam bija galvenokārt saistīts ar iekšpolitiskajiem jautājumiem. Taču viņš jau tolaik bija iedziļinājies Aristīda Briāna idejās par Eiropas vienotību. Kara laikā Šūmanu arestēja nacistu slepenpolicija, bet viņš izbēga no mājas aresta un, slēpdamies Francijas klosteros, strādāja par skolotāju. Pēc kara Šūmans otrreiz atsaucās aicinājumam atgriezties politiskā darbā.

No 1948. gada jūlija līdz 1953. gada janvārim Šūmans bija Francijas ārlietu ministrs. Tajā laikā nomainās 8 valdības. Prese viņu jaunajā amatā apsveica ar tādiem virsrakstiem kā “Mūks Quay d’Orsay” un “savādi, ka dievbijīgs un godīgs kristietis sēdēs divkosības ministrijā”. Taču šis laiks kļūst par kulmināciju Šūmana politiskajā kalpojumā.[6]

Šūmana māja Scy Chazelles pie Mecas

Ir sācies aukstais karš. Staļiniskā Krievija tiecas izmantot visas sviras, lai ietekmētu politiskos procesus un pilsoņu kopienas brīvajās Rietumu valstīs viņpus dzelzs priekškara. Mūsdienās ir zināms, ka streiku vilni Francijā 1947. gadā finansēja no Maskavas. Francijas intelektuāļu vidū valda simpātijas pret komunistisko ideoloģiju. Viņi nav redzējuši Katiņu, Vorkutu, Rīgas Centrālcietumu un citas neskaitāmas komunistiskā genocīda liecības. Paradoksāli, bet šeit ir sazīmējamas līdzības ar situāciju mūsu laikā un Putina Krievijas centieniem ietekmēt sabiedrisko domu un politiskos lēmumus Eiropas Savienībā.

Robērs Šūmans labi saprot, kādas briesmas brīvās Eiropas drošībai radītu piekāpšanās PSRS interesēm. Viņš rīkojas kā valstsvīrs, kuram dārga ir brīvības un tautu pašnoteikšanās vērtība. 1949. gada aprīlī Šūmans kā Francijas ārlietu ministrs paraksta Ziemeļatlantijas līgumu, kas nozīmē NATO izveidošanu. Francijas komunistiskā partija pret viņu nekavējoties izvērš nomelnošanas kampaņu.

Notikumi kopš Krievijas iebrukuma Gruzijā 2008. gadā ir parādījuši, ka miers, brīvība un pašnoteikšanās Eiropas politikā vairs nav pašsaprotamas vērtības. Kopš Putina Krievija ir okupējusi Krimu un sākusi karu Austrumukrainā, Rietumos tiek runāts par jaunu auksto karu. Eiropas politiskajiem līderiem nākas saskarties ar spiedienu no dažādām pusēm mīkstināt vai pat atcelt noteiktās sankcijas. Patērnieciskā domāšana tiecas ienākt arī nozīmīgos politiskos lēmumos. Tezē jauniešu tikšanās laikā Rīgā diskusijā par Eiropu lietuviešu diplomāts un Seima deputāts Žigimants Paviļonis uzsvēra: “Krieviju provocē mūsu vājums. Ja mēs neatveram durvis uz NATO Ukrainai un Gruzijai, Krievija sāk justies drosmīga un kļūst agresīva”. Šūmans turpretī bija ārlietu ministrs ar stingru stāju un izlēmību. Viņš pats bija piedzīvojis nacistu režīma represijas un zināja, ka tikpat liels ļaunums ir PSRS totalitārisms.

Ukrainas tautas cīņas par savu valstiskumu kontekstā jaunu nozīmi iegūst aicinājums katrai Eiropas nācijai pieminēt savas brīvības un neatkarības cīnītājus. Latvijā valstisko pašapziņu var stiprināt plašāks publiskais diskurss par nacionālās pretošanās kustības nozīmi okupāciju gados. Sagaidot Latvijas simtgadi ir arī aizsākusies iniciatīva mūsu valsts galvaspilsētā par tautas saziedotiem līdzekļiem izveidot nacionālajai pretošanās kustībai veltītu pieminekli – pieminekli Latvijas valstiskuma apliecinātājiem.

5. Iniciatīva, drosme un apdomība politiskajā darbā

Robērs Šūmans kopš iesākuma darbu politikā uzskatīja par aicinājumu kalpot kopējam labumam. Politiķa darbs viņam nozīmēja atrasties misijā un būt instrumentam Providences rokās. Reiz viņš rakstīja savās atmiņās: “Mēs visi esam pavisam nepilnīgi darbarīki Providences rokās, kura mums palīdz īstenot tādus lielus nodomus, kuri sniedzas pāri mūsu spējām.”[7]

Šūmans bija politiķis vizionārs. Viņš nebaidījās iecerēt lielus nodomus, ko citi laikabiedri uzskatīja par neiespējamiem vai arī baidījās no nopēluma. Ārlietu ministra amatā viņš iekšēji apzinājās, ka ir īstais laiks, lai liktu pamatus Eiropas vienotībai. Turpinātu Eiropas vienotības ideju, ko loloja Latvijai zināmais franču valstsvīrs un ārlietu ministrs Aristīds Briāns.

Latviešu izcilā esejiste Zenta Mauriņa ir dāvājusi iedrošinājuma vārdus: “Nevis šaubīties un vilcināties, bet rīkoties un uzdrīkstēties!” Šūmans šo attieksmi apliecināja politiķa darbā. Viņš apzinājās, ka neviens cits no Francijas politiķiem neuzņemsies iniciatīvu sākt izlīgumu ar Vāciju. Neviens cits Vāciju nepazina tik labi kā viņš. Visās Francijas politiskajās partijās bija neskaitāmi Vācijas pretinieki. Tolaik nebija pat pagājuši pieci gadi kopš kara beigām un nacistu okupācijas.

“Mēs visi esam pavisam nepilnīgi darbarīki Providences rokās, kura mums palīdz īstenot tādus lielus nodomus, kuri sniedzas pāri mūsu spējām.”

Varbūt ASV prezidents Donalds Tramps to nezina, bet ASV palīdzēja nonākt pie izlīguma un Eiropas Savienības pamatu likšanas. ASV valsts sekretārs Dīns Ačesons un Apvienotās Karalistes premjerministrs Ernests Bevins 1949. gada septembrī mudina Robēru Šūmanu meklēt plānu, kā Vāciju atkal integrēt demokrātisko valstu saimē. Šis plāns tiek izklāstīts 9. maija deklarācijā Parīzes Sienas pulksteņa salonā.

Politiķa gudrība un apdomība liek meklēt ceļu, kas nozīmēs, nevis vienas valsts dominanci pār otru, bet gan vienlīdzīgu attieksmi pret iesaistīto valstu interesēm un šo interešu savienošanu kopīgā praktiskā darbībā. 1950. gada 29. maijā, sestdienas rītā viņa biroja vadītājs Bernārs Klapjē Šūmanam iedod Žana Monē izstrādātu plānu, kas satur priekšlikumu izveidot vienotu pārvaldi Francijas un Vācijas ogļu un tērauda ražotnēm. Nākamā diena 30. maijs ir Sv. Katrīnas no Sjēnas svētki. Viņu Romas katoļu baznīca godina kā Eiropas aizbildni. Šūmans savā mājā pie Mecas analizē Monē ieteikto plānu un saskata tajā īsto virzienu izlīguma centieniem. Pēc vairāku dienu intensīva darba 9. maijā viņš nāk klajā ar vēsturisko deklarāciju, kurā tiek izklāstīta iecere, kas bruģēs ceļu uz Romas līgumu un Eiropas Savienības izveidi. Vācijas kanclers Konrāds Adenauers izsaka vislielāko atbalstu Šūmana un Monē plānam.

1951. gada 18. aprīlī sešas valstis paraksta līgumu par smagās rūpniecības – ogļu un tērauda – kopīgu pārvaldību. Šādā veidā neviena valsts nevar ražot kara ieročus, lai tos pavērstu pret kādu citu valsti, kā tas notika agrāk. Šīs sešas valstis ir Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija.

6. Būt Eiropas Savienības veidotājiem, nevis tikai patērētājiem

Ir dzirdēts sakām, ka Eiropas Savienība jau ir nekas vairāk kā ekonomisko interešu savienība. Ja tā, tad rūpīgāk jāiedziļinās ES sākotnējo mērķu saturā. Mērķis bija skaidrs – panākt Eiropā ilgstošu mieru un padarīt karus neiespējamus. Monē un Šūmana plāns bija praktisks instruments – perfekti piemērots tā laika situācijai un drošības riskiem, kādi pastāvēja Francijas un Vācijas attiecībās.

Kāds plāns ir nepieciešams šodienas Eiropas Savienībai? Atbildes nav meklējama vienkāršos lozungos, bet gan analītiskā pieejā un rūpīgā darbā. Ir jāvelta laiks un vērība, lai pārdomātu Eiropas Savienības būtību un kopīgos pamatus, kas likti tās izveidē. Tezē jauniešu tikšanās laikā Žigimants Paviļonis, dalīdamies atmiņās par baigo nakti pie Viļņas TV torņa 1991. gada janvārī, uzdeva retorisku jautājumu: “Ja mūsu brīvības cena ir bijusi tik augsta, vai mēs varam atturēties no iniciatīvas Eiropas Savienības nākotnes veidošanā?” Viņš aicināja “sākt diskusijas metapolitiskā līmenī un vaicāt, kādas ir mūsu kopīgās vērtības, kādi ir kopīgie mērķi, kādēļ mēs izvēlamies darīt tā vai citādi.” Ja Eiropas savienības mērķis ir miers, brīvība un uzplaukums, tad iespējams, ka tieši 2004. gada valstis var būt tās, kuras spēj formulēt plānu Eiropas atjaunotnei. Eiropas pilsoņiem no Tallinas līdz Budapeštai un Sofijai ir vēsturiski vissvaigākais priekšstats par to, cik nozīmīga ir brīvība, miers un nācijas pašnoteikšanās. Viņiem arī vislabāk ir saprotams, cik nozīmīgi ir veidot sociāli atbildīgu valsti, jo augsti Džini indeksi un sociāla nevienlīdzība arvien nav novērsta.

Baltijas valstu, Polijas un Višegradas valstu sadarbība, veidojot Eiropu, ir vitāli svarīga. Tās mērķis — nākt ar nesavtīgu atjaunotnes iniciatīvu Eiropas Savienībai. Otrs mērķis – kopā būt gataviem uz negatīvu notikumu attīstību, un gadījumā, ja ES turpina novājināties, tad vienoti mēs spēsim stāvēt pretī ārpolitiskajam spiedienam no Putina Krievijas. Redzot Brexit un Trampa prezidentūras sākumu, ir skaidrs, ka Latvijai būs savas intereses jāaizstāv arvien aktīvāk diplomātiskajā arēnā. Un tas būs vieglāk izdarāms, ja strādāsim kopā ar lietuviešiem un poļiem, kuru nācijām gan ASV, gan Apvienotajā Karalistē ir lielas piederīgo kopienas.

Diplomāts emeritus Valdis Krastiņš Latvijas Avīzē ir rakstījis pavisam tieši: “Esam briesmīgi politkorekti, turamies Merkeles brunčos… Tagad gan būtu īstais brīdis veidot noteiktu politiku, izvirzīt savus priekšlikumus kopā ar pārējām Baltijas valstīm. Tam vajadzīga drosme, iztēle un darbs.[..] ES sabrukums lielā mērā samazinātu mūsu izredzes uz patstāvību.“[8]

“Mieru pasaulē nevar saglabāt bez radošiem pūliņiem, kas būtu samērojami ar draudošajām briesmām.”

Baltijas valstis Eiropas Savienībā

Mūsu valsts pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics iecerēja ciešu Baltijas valstu un Polijas sadarbību. Eiropas Savienības kopīgiem mērķiem uzticīgas reģionālās starpvalstu sadarbības ES iekšienē nav pretrunā ar ES ideju. Tieši otrādi! Tās var dot nepieciešamos iedvesmas avotus ES atjaunotnei. Lai Zigfrīda Annas Meierovica 130. jubilejas gads aicina rīkoties ar jaunu sparu Baltijas valstu un Polijas  sadarbības jautājumā. Latvijai ir iespējas kļūt par moderatoru pie apaļā galda. Kādēļ? Tas izriet no mūsu novietojuma Baltijas jūras ģeogrāfiskās un kultūrvēsturiskās kartes vidū. Ja Igaunija pēc reformācijas ilgu laiku atradās pilnīgā luteriskās ziemeļvalsts Zviedrijas pārvaldībā, savukārt Lietuva kopā ar Poliju veidoja konfesionāli tolerantu, bet pārsvarā katolisku valsti, tad Latvijā satikās abi šie kultūrvēsturiskās identitātes lauki – Baltijas jūras Ziemeļu un Baltijas jūras Dienvidu identitātes. Mēs arī šodien esam tilts starp Baltijas jūras ziemeļvalstīm un Poliju Baltijas jūras dienvidos. Ne tikai Rail Baltica dzelzceļa iecere mūsu vieno.

7. Atbildība globālo problēmu priekšā

9. maija deklarāciju Robērs Šūmans sāka ar vārdiem: “Mieru pasaulē nevar saglabāt bez radošiem pūliņiem, kas būtu samērojami ar draudošajām briesmām. Miermīlīgu attiecību uzturēšana nav iespējama bez ieguldījuma, ko organizēta un dzīvotspējīga Eiropa var dot civilizācijai.”[9]

Kādiem būt Eiropas un Rietumu radošajiem pūliņiem šodien?

Bez politkorektuma ir jāatzīst, ka Eiropai ir jāpieliek radoši pūliņi, lai Eiropa turpinātu pastāvēt kā Eiropa un līdz ar to Rietumi – kā Rietumi. Semjuels Hantingtons “Civilizāciju sadursmē” raksta vārdus, kas tagad pēc šausminošajiem teroraktiem Berlīnē, Parīzē un Nicā skan visai pravietiski: “Rietumu līderu atbildība ir nevis censties pārveidot citas civilizācijas līdzīgas Rietumiem, kas ar tās rūkošajiem spēkiem nav iespējams, bet gan saglabāt, aizsargāt un atjaunot Rietumu civilizācijas unikālās īpašības.”[10] Hantingtons uzsver, ka “Rietumi atšķiras no pārējām civilizācijām nevis ar to, kā tie tapa, bet ar savu vērtību un institūciju raksturu. Tas visvairāk izpaužas kristietībā, plurālismā, individuālismā un likuma varā, kamdēļ Rietumi bija spējīgi ieviest modernitāti, izplesties visā pasaulē un kļūt par pārējo civilizāciju skaudības objektu.”[11]

Eiropas valstīm ir jāpārskata līdzšinējā ārpolitika un iekšpolitika. Ārpolitikā ir jāizvairās no centieniem demokratizēt citu valstu sabiedrības, kuras to nevēlas un kurās nav kultūras priekšnosacījumu sekmīgam demokratizācijas procesam. Tā vietā ir jāstiprina savu ārējo robežu aizsardzība. Iekšpolitikā ir jāatsakās no nepareizas tolerances un plurālisma attiecībā uz ieceļotāju “integrāciju”, kura noved pie noslēgtu kopienu veidošanās, kuras veido augsni Rietumiem naidīgam islāma fundamentālismam. Eiropiešu vēstījumam ir jābūt skaidram: “Ja jūs vēlaties dzīvot Eiropā, baudīt tās sasniegumus un drošību, jums ir jāstrādā tā, kā pieņemts šeit un jāpakļaujas Eiropas likumiem un kultūras normām.” Humāna attieksme pret bēgļiem vai ekonomiskajiem migrantiem nedrīkst apdraudēt valstu pamatnāciju tiesības uz drošību un labklājību.

Robērs Šūmans centās problēmas izprast to saknēs. Kā tieslietu ministrs viņš centās panākt mierīgu atrisinājumu Francijas koloniju jautājumos. 1954. gadā viņš teica pravietiskus vārdus: “Eiropas celtniecībai ir nākotne par spīti šķēršļiem, kas tai tiek likti ceļā; koloniālajai sistēmai turpretī nav nākotnes. Francijai ir jāsagatavo neatkarībai tās tautas, par kurām tā ir atbildīga. Jo drīzāk tas notiks, jo labāk Francijai. Ja šī attīstība nelaimīgā kārtā tiktu vilcināta, varētu nākties par to dārgi maksāt ar asinīm un asarām.” [12]

“Eiropas celtniecībai ir nākotne par spīti šķēršļiem, kas tai tiek likti ceļā; koloniālajai sistēmai turpretī nav nākotnes.”

Kā ir šodien ar Eiropas un Rietumu līderu izpratni par nabadzīgo valstu, bijušo koloniju problēmām? Tuvākajās desmitgadēs pasauli un Eiropu sagaida jauni izaicinājumi, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, dabas resursu noplicināšanu jaunattīstības valstīs un pieaugošu nevienlīdzību. Latvijas medijos tikpat kā nav informācijas par to, kādi ir cēloņi afrikāņu migrācijai uz Eiropu. Zināms, ka viens no tiem ir lauksaimniecības zemju noplicināšana un nodošana apsaimniekošanā Rietumos un arābu valstīs dibinātām lauksaimniecības korporācijām. Piemēram, Etiopijas valdība nolēma piespiedu kārtā pārvietot vairākas ciltis no viņu senču zemēm, lai Saūda Arābijas uzņēmēji tur varētu sākt audzēt rīsu[13]. Zīmīgi, ka Šūmans 9. maija deklarācijā vēl Eiropai, lai tā turpinātu īstenot “vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem – Āfrikas kontinenta attīstību.”[14]

Pāvests Francisks neilgi pēc uzrunas Eiropas parlamentā 2014. gada novembra beigās publicēja savu pasaules ekoloģijas un vides problēmu jautājumiem veltīto encikliku “Laudato Si'”. Tā pauž aicinājumu pasaules valstu vadītājiem un starptautiskajām organizācijām sākt jaunu visaptverošu, taisnīgu un vienotu darbības programmu, lai pasargātu mūsu kopīgās mājas no arvien pieaugošām vides problēmām un plaisas palielināšanās starp attīstītajām un nabadzīgajām valstīm. Eiropa un Rietumu valstis rīkotos cēli, ja uzņemtos līdera lomu, sekodami šim aicinājumam.

Epiloga vietā līdzība par Bēthovena 9. simfoniju

Jurģis Klotiņš Šūmana darbistabā

Robērs Šūmans mīlēja klasisko mūziku. Arī šodien viņa mājas muzeja darbistabā stāv elegants Steinway flīģelis, skaņuplašu kolekcija un klasiķu skaņdarbu notis. Bēthovena 9. simfonijas fināla galvenā tēma ar Šillera vārdiem ir kļuvusi par Eiropas Savienības himnu. Februāra sākumā raksta autoram bija iespēja piedalīties šī skaņdarba atskaņojumā Nantē, Francijā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts akadēmisko kori “Latvija” un mūsu izcilajiem solistiem. Koncerta laikā radās pārdomas, vairāk kā vīzija, ka šī simfonija ilustrē mūzikā to meklējumu, darba, cīņas un, jā, lūgšanu ceļu, kuru veica Robērs Šūmans, iestādīdams pirmos kokus tajā Eiropas Savienības dārzā, no kura augļiem mēs ēdam joprojām.

• Simfonijas pirmā daļa, re minors ieved tādā kā šaubu un neziņas atmosfērā ar daudziem jautājumiem un neskaidrām atbildēm. Tas saistās ar mūsu laiku.
• Otrā daļa ir skerco, nepārtrauktā ritmiskā kustībā kā nepārtraukts, koncentrēts darba process ar nemitīgu un nemierīgu informācijas plūsmu.
• Trešā daļa ir laikam skaistākā no Bēthovena simfoniju lēnajām daļām. Tās noskaņa raisa ilgas pēc mierīga saulaina rīta lauku mājā, kur ir patvērums no ikdienas vētrām, raizēm par neizdarītiem darbiem un problēmām, kurām nav saskatāms risinājums. Vienlaikus garīgi atspirdzinoša un dvēseles spēkus atjaunojoša. Laikam tā Eiropas “tēvs” jutās nedēļas nogalēs savā mājā Scy-Chazelles ciematā pie Mecas. Arī tajās maija dienās, kad saskatīja Žana Monē priekšlikumā plānu, kā spert pirmo soli uz patiesu Eiropas vienotību un solidaritāti. Risinājumi lielajiem jautājumiem rodas mierā un klusumā…
• Simfonijas finālu veido vairākas epizodes. Pirmajās taktīs varonis nonāk atpakaļ skarbajā politiskajā ikdienā. Rečitatīvs čellos un kontrabasos atgādina izšķirošu uzrunu parlamenta debatēs, kuras panākumi ir neskaidri. Taču tad sāk skanēt slavenā Re mažora tēma, kura saistās ar Dieva dāvātu iedvesmu, jo ir pilna miera, noteiktības un paļāvības. Man šķiet, ka šajā vietā pravietiskam valstsvīram ir izdevies iedvest pirmo pārliecību citos līderos par priekšlikuma nepieciešamību un īsto rīcības izvēli. Tālāk jau sākas kopīga cīņa un darbs par Eiropas atjaunotni un uzplaukumu.

Mūža nogalē Robērs Šūmans sarakstīja nelielu grāmatu “Eiropai”, kas arī ir iznākusi latviski. Līdzās citām viena vieta sarakstītajā sevišķi spilgti izteic, cik ļoti viņa sirds dega par Eiropas vienotību un uzplaukumu: “Eiropa meklē sevi; Eiropa zina, ka tās liktenis ir pašas rokās. Vēl nekad tā nav bijusi tik tuvu mērķim. Lai Dievs dod, ka tā nenokavētu liktenīgo brīdi, savas pēdējās izredzes uz glābiņu.”[15] Eiropas Savienības nākotne ir tās valstu un nāciju rokās. Lai to vidū nākamie sabiedriskie un politiskie darbinieki atsaucas aicinājumam turpināt Robēra Šūmana iesākto sapni par Eiropu ar apdomu un gudrību, bez iepriekšējās desmitgadēs pieļautām kļūdām. Mēs esam Eiropa, Eiropa esam mēs.

Jurģis Klotiņš,
kultūras un sabiedriskais darbinieks,
Rīgas domes deputāts
Rīgā, 2017. gada 23. martā

Latvijas himna Šūmana dārzā

[1] Grāmatas oriģināls franču valodā ir: Lejeune, René. Robert Schuman (1886-1963), père de l’Europe: La politique, chemin de sainteté. Fayard, 2000. Iecerēts ap 450 grāmata eksemplāru uzdāvināt Latvijas publiskajām un vidusskolu bibliotēkām. Cilvēki, kuri vēlētos atbalstīt grāmatas dāvināšanas ieceri, ir aicināti sazināties ar izdevniecību “KALA Raksti”, kontaktinformācija www.mieramtuvu.lv.
[2]Citēts no: Krijtenburg, Margriet. Schuman’s Europe: his frame of reference. Leiden: Universiteit Leiden, 2012, 37.lpp
[3] Jansons, Nils. Godināmais Robērs Šūmanis (1886-1963). No “Mieram tuvu”, septembris 2014, nr. 9 (182), 236. lpp.
[4] Lejeune, René. Robert Schuman (1886 – 1963). Ein Vater für Europa, eine Lebensgeschichte. Annweiler: Plöger Medien GmbH, 83. lpp.
[5] Pāvests Francisks. Laudato Si. Rīga: KALA raksti, 2016, 133. lpp.
[6] Lejeune, René. Robert Schuman (1886 – 1963). Ein Vater für Europa, eine Lebensgeschichte. Annweiler: Plöger Medien GmbH, 170. lpp.
[7] Citēts no: Lejeune, René. Robert Schuman (1886 – 1963). Ein Vater für Europa, eine Lebensgeschichte.Annweiler: Plöger Medien GmbH, 173. lpp.
[8] Krastiņš, Valdis. Vai ES mums joprojām svarīga? Latvijas Avīze, 3.10.2016., 2. lpp.
[9] Šūmans, Robērs. Eiropai. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 118. lpp.
[10] Hantingtons, Semjuels. Civilizāciju sadursme. Rīga: Jumava, 2012, 318. lpp.
[11] Turpat, 317.lpp.
[12] Citēts no: Lejeune, 208.lpp.
[13] Smith, David. Ethiopians talk of violent intimidation as their land is earmarked for foreign investors, The Guardian, skatīts: 23.03.2017., https://www.theguardian.com/world/2015/apr/14/ethiopia-villagisation-violence-land-grab[13] Šūmans, Robērs. Eiropai. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 119. lpp.
[14] Šūmans, Robērs. Eiropai. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 110. lpp.

Raksts sākotnēji publicēts autora personīgajā blogā 2017. gada 23. martā ar virsrakstu “Romas līgumam 60. Ko varam mācīties no Eiropas Savienības pamatlicēja Robēra Šūmana personības un darba politikā.” un pārpublicēts ar autora atļauju. Vāka foto: Diego Velázquez. Citi foto no oriģinālās publikācijas. Raksts ir autora personīgs viedoklis.