Ar Jauno gadu — jaunu dzīvi! Pieredze, pildot “Tuvumā.lv” publicēto uzdevumu

Mana pieredze, pildot “Tuvumā.lv” publicēto uzdevumu radošuma atraisīšanai, iesākās kā interesants eksperiments, uzdevuma izpildes process papildinājumā ar improvizācijām pārtapa sevis apzināšanās darbā vairāku nedēļu garumā. Atklāju arī to, cik ļoti cieši mēs cits ar citu neredzamām saitēm esam saistīti.

Vai tu, līdzīgi man, arī veco gadu mēdz aizvadīt ar skaistu solījumu sirdī? Varbūt ar kādu no šiem: veselīgāk dzīvot, vairāk pelnīt, uzlabot savas dzīves kvalitāti, apgūt kaut ko jaunu, aizbraukt ceļojumā. Gadu miju taču ne velti mēdz dēvēt par lielās apņēmības laiku.

10 populārākās Jaunā gada apņemšanās:

1. Zaudēt svaru, iegūt skaistu, veselīgu ķermeni

2. Nopelnīt vairāk naudas, ietaupīt to vai dzēst parādus

3. Atmest smēķēšanu

4. Vairāk laika pavadīt ar savu ģimeni un draugiem

5. Atrast labāku darbu

6. Mazāk lietot alkoholu vai pārstāt to lietot vispār

7. Vairāk izglītoties

8. Mazāk stresot

9. Vairāk nodarboties ar sportu un darīt to regulāri

10. Beidzot aizbraukt sen kārotā ceļojumā 
 
(Avots: Radio1.lv )

Bet varbūt tava apņemšanās ir radošāka: piemēram, izveidot “Instagram” kontu un tur regulāri publicēt paša veidotu saturu, uzrakstīt rakstu vai grāmatu, iemācīties zīmēt, gleznot, muzicēt vai darīt to regulāri. Ļoti iespējams, ka tavs solījums saistīts ar kādu nodomu psiholoģijas vai garīgajā jomā, piemēram, sākt praktizēt regulāras lūgšanas, meditācijas, tikt skaidrībā ar savu viltus un īsteno patību vai atrast unikālu iekšējās izaugsmes metodi.

Un kā tev ceļā uz jauno mērķi parasti veicas? Jāatzīstas, ka mana enerģiskā apņemšanās nereti kaut kur izčākst, un jau pēc pāris nedēļām vai pēc mēneša no tās pāri ir palikusi tikai vilšanās sajūta un pašpārmetums sirdī, no kura atbrīvoties nemaz nav tik viegli.

Bet kā ir tad, kad nolem — labāk neko sev neapsolīt un izmaiņas nemaz neiecerēt? “Lai ir, kā ir!” vai “kā būs, tā būs”. Man par pārsteigumu tas arī mieru sirdī neatnes.

Gadu gaitā nācies konstatēt, ka izmaiņu un pārtapšanas urda ir paliekoša un neapturama manis pašas daļa. Izvēlies, mainies un topi!

Arī tev visdrīzāk ir līdzīgi.

Impulsus, ko sajūtam kā mudinājumu mainīties un attīstīties, Endrū Koens nosaucis par Dieva izpausmi cilvēkā.

“Dievs attīstās caur jums, caur katru no mums, kamēr mēs attīstāmies. Kad to patiešām saprotat, tad ir jāpaveic tikai viens: jāiet ar to kopā. Jums ir jāattīstās, jāevolucionē, jātop. Tad Dieva mērķis kļūst par jūsu mērķi.”

(E. Koens, “Evolucionārā apgaismība”.)

Vai mana problēma ceļā uz mērķi varētu būt tā, ka es uz to neeju kopā ar Dievu, ka mans mērķis nav bijis Dieva mērķis? Vai tieši tāpēc enerģijas lādiņš, kas, sperot pirmos soļus Jaunajā gadā, bijis tik pacilājoši klātesošs un jaudīgs, ceļu turpinot, kļūst arvien vājāks, līdz izplēn pavisam? Varbūt pat ir tā, ka vēlos, lai Dievs uz manu mērķi aiziet viens, un, kad tas sasniegts, uz panākumiem katapultē arī mani?

Iedvesma

Atbilžu meklējumi mani aizved līdz Sanitas Novikovas praksei radoša impulsa spēka atraisīšanai (“Kā radoši pievērsties sev? Uzdevums, kura gaitā atklāsi dziļāko nozīmi savam ticības ceļam”). Nolemju izmēģināt Sanitas izveidoto vizualizācijas un autentiskās rakstniecības uzdevumu cerībā, ka tā nokļūšu tuvāk saviem dziļumiem un tur saņemšu atbildes uz būtisko jautājumu –

kā nospraust mērķi un uz to iet kopā ar Dievu.

Sanita uzdevumu strukturējusi četros posmos. Pirmajā un ceturtajā posmā, sekojot norādēm uzdevuma aprakstā, ir jārada vizualizācijas, otrajā posmā jāizpauž sevi rakstiski, bet trešajā – komunikācijā ar citiem cilvēkiem.

Radi biķeri! jeb uzdevuma pirmais posms

Sekojot Sanitas norādēm, savu uzmanību vispirms pievēršu idejai par Dzīves biķeri, kas kā kristīgais simbols man līdz šim bijis svešs. Ar biķerīšiem kā sirds un prāta simboliem esmu sastapusies latviešu tautasdziesmās, kas māca, ka svarīgi ir šos traukus regulāri attīrīt. Piemēram, dzemdību ainas attēlojumā:

Izvīlām ezeram

Div’ sudraba biķerītes,

Div’ sudraba biķerītes,

I to pašu mazgātāju.

Atbilstoši uzdevumam apceru arī Jēzus vārdus: “Vai jūs varat dzert to biķeri, kas man būs jādzer?” Iztēlē asociatīvi sāk rosīties tēli un domas par Svētā Grāla un Golgātas (aramiešu valodā: “galvaskauss” vai “pakalns apaļš kā galvaskauss”, Bībelē tulkots kā “pieres vieta”) tēmu. Izlemju, ka abus tēlus un ar tiem saistītās idejas vajadzētu materializēt, lai tās padarītu pilnīgāk uztveramas.

Man vislabāk patīk veidot kolāžas. No žurnāliem, bukletiem mēdzu izgriezt attēlus, kas piesaistījuši uzmanību. Šos izgriezumus ik pa laikam izmantoju kā izejmateriālu papīra aplikāciju veidošanā.

Arī šoreiz, pārdomājot Svētā Grāla un Golgātas tēmu, pāršķirstu žurnālus ar mērķi atrast attēlus, kas asociatīvi varētu atbilst idejām, kas rosās prātā. Šķirstu lappusi pēc lappuses, un sev par brīnumu tiešām atrodu Grāla meklētāju attēlu. Tas lika izjust gaišu, bērnišķu prieku.

Vēl pēc brīža, pāršķirot jau cita žurnāla lappuses, pamanu neparastu mākslas darba reprodukciju, kas elpai uz brīdi liek aizrauties un tad paņem savā varā.

Galvaskauss, Golgātas aina, vecs vīrs, pārliecies pār Bībeli, viena viņa roka ikonogrāfiski uzlikta uz galvaskausa, bet otra norāda uz paša galvu. Nav šaubu, ka esmu saņēmusi vēstījumu, kuram veltu laiku, lai to izzinātu.

Attēla autors ir Albrehts Dīrers (16. gs.), savukārt tēls, kuru mākslinieks atveidojis, ir Svētais Hieronīms (1. gs.). Izlasu abu vīru biogrāfijas un uzzinu, ka dižais mākslinieks vairākkārt savos darbos attēlojis Hieronīmu – vīru, kurš, neskatoties uz milzu šķēršļiem, sasniedza savas dzīves mērķi un, iztulkodams senās Rakstu versijas no grieķu valodas un ivrita, radīja nozīmīgu Bībeles tekstu latīņu valodā ar nosaukumu Vulgāta. Viņa darbs esot izmainījis visu turpmāko Bībeles tulkošanas un pētniecības vēsturi. Dīrera gleznā iekļauts arī “memento mori” motīvs, kas visbiežāk tiek tulkots kā “atceries par nāvi”, taču šoreiz mani uzrunā tieši burtiskais tulkojums: “atceries mirt”. Un, manuprāt, tieši burtiskajā tulkojumā ir apslēpta šī simboliskā tropa patiesā jēga un spēks.

Izsecinu, ka, lai cik banāli tas neizklausītos, vēstījums ir pavisam tiešs un nepārprotams: ka viss ir galvā – gan jautājumi, gan atbildes, gan problēmas, gan to atrisinājumi, ka

ir pienācis laiks tikt skaidrībā ar savas dvēseles biķera saturu – trauku ir jāizmazgā.

Saprotu, ka kaut kam manī ir jāmirst un jāļauj, lai kaut kas dzimst no jauna. Uzticos intuīcijai un turpinu iesākto.

Veltu laiku un pamazām veidoju aplikāciju – izkārtoju izgriezumus savstarpējās attiecībās, papildinu vēl ar citiem tēliem, kuru klātbūtne šķiet būtiska. Pārdomājot attēloto, rodas stāsti, kas dzimst un nomirst, lai uzrastos vietā atkal jauni. Taču kopumā tie visi ir par to, ka cilvēks ir kā Grāls, ko par svētu vai nesvētu padara “smadzenēs ierakstītais” saturs. Saprotu, ka ceļā uz jaunu mērķi būtisks ir iekšējais darbs un ir jātiek skaidrībā ar savām šī brīža emocijām, domām, priekšstatiem, konceptiem, vērtībām, attieksmēm un to avotiem – jāierauga sevi tieši tādu, kāda patiesībā esmu, nevis sev šķietu.

Darbs pie aplikācijas noslēdzas ar to, ka esmu gatava uzdevuma pirmā posma zīmējumam, iztēlē ir izveidojies tēls, kuru vēlos materializēt.

Pieņemu, ka esmu vizualizējusi savas dzīves biķeri un novērtēju, ka tas sevī ietver trīsvienības un vienotības simbolu. Zīmējumam dodu uzreiz divus nosaukumus –“Trīsvienība” un “Vienotība”. Trīsvienīgs ir Dievs: Tēvs, Dēls un Svētais Gars, trīsvienīgs ir cilvēks: gars, dvēsele un ķermenis. Pārdomas par ikvienu no trīsvienībām atsauc atmiņā vārdus no Bībeles, kas uzsver vienotības būtisko nozīmi: “(..) ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt.” (Marka 3:25.)

Vēlreiz atgriežos pie vārdiem, kurus lasīju uzdevuma pirmās daļas aprakstā: “Vai varam satvert savu biķeri un pieņemt to? Vai spējam pacelt savu biķeri, svētījot citus, un izdzert to līdz dibenam, jo tas nes mums pestīšanu? Viens no grūtākajiem garīgajiem uzdevumiem, ko varam praktizēt, ir neļaut šim jautājumam mūsos norimt.” (H. Nouvens.) Vēl īsti neizprotot, ko tas līdzībās nozīmē – “satvert”, “pieņemt”, “pacelt” un “izdzert” biķeri, es tomēr izlemju, ka esmu ar mieru un gribu iesākto ceļu turpināt, tāpēc saku: “Es to gribu. Topi, mana jaunā dzīve!”

Satver biķeri! jeb uzdevuma otrais posms

Sekojot norādēm, uzzinu, ka jaunā dzīve un pārmaiņas nesākas ar izvēli gaišāk un pozitīvāk skatīties uz sevi un pasauli. Vispirms ir svarīgi atzīt savas bēdas, pārdzīvojumus un pieņemt tos. Paņemu papīra lapu, pildspalvu un gribu rakstīt, bet nezinu, kā aizrakties līdz savām patiesajām grūtībām, bēdām, kaut kur dziļi manī paslēptām. Virspusē ir tikai sajūtas, emocijas. Līdz bēdām, lai tās identificētu un nosauktu vārdā, netieku. Minu, ka varbūt šīs ir manas bēdas, ka laiks skrien, bet nospraustie, lielie dzīves mērķi vēl aizvien nav sasniegti. Varbūt par vēlu uzstādīti, varbūt par lielu viena cilvēka mūžam un noteikti – ne no manis vien atkarīgi. Un vai, gadiem ejot, spēks strauji nemazinās? Kur un kā saņemt iztrūkstošo gudrību, enerģiju un ticību? Kā nepazaudēt un brīžam pat no jauna atgūt savas dzīves jēgas izjūtu? Rakstu to, kādi ir mani mērķi un ko, manuprāt, vajadzētu, lai tos sasniegtu.

Pacel biķeri! jeb uzdevuma trešais posms

Trešā, manuprāt, ir uzdevuma visgrūtākā daļa. Dalīties ar kādu citu cilvēku tajā, ko patiesi pārdzīvo, arī ar savu garīgo pieredzi. Kam varu uzticēties? Izlemju, ka dalīšos ar pašu tuvāko cilvēku loku, un pārliecinos, ka varu runāt godīgi, atklāti, ka mani saprot, jo arī viņu ceļš ir līdzīgs. Mums visiem vajag ticības stiprinājumu un Dievu kā ceļa biedru. Mēs visi apzināmies, ka tikai kopā ar Radītāju dzīves mērķi ir sasniedzami. Atskārsmi, ko ieguvu, izsaku

pateicībā Dievam par dārgiem un mīļiem cilvēkiem, ko Viņš man devis,

un to fiksēju dienasgrāmatā, kā uzdevuma aprakstā ieteikts.

Izdzer biķeri! jeb uzdevuma ceturtais posms

Vai esmu jau gatava uzdevuma ceturtajam posmam – spontānam un ekspresīvam vizualizācijas pārdzīvojumam? Jūtu, ka vispirms tomēr vēlreiz jāpievēršas attēlu izgriezumiem, un šoreiz no saviem krājumiem pēc nejaušības principa izvēlos trīs.

Atbilstoši asociācijām, kas rodas, un satura interpretācijai, katram no attēliem piešķiru nosaukumu: “Process”, “Būve” un “Vērotājs”, un mēģinu saprast, kāds vēstījums šajās zīmēs ietverts.

Nākamajā dienā saprotu, ka esmu iesaistīta procesā, kurš kļūst arvien apzinātāks. Šoreiz ne no manas būtības dziļumiem, bet no interneta dzīlēm iznirst un manas uzmanības centrā nokļūst informācija, kas palīdz labāk izprast iepriekšējās dienās izvēlētajos attēlos ietvertās nozīmes un norādes. Tie ir Sevis apzināšanās skolas (SAS – par to neko iepriekš nebiju dzirdējusi) publicētie materiāli, kuru saturs ievieš lielāku skaidrību par cilvēka psihi. Uzzinu par smadzeņu nosacīti trīsvienīgo dabu, sāku izprast, kāpēc pat mūsu pašu smadzenes var būt “nevienprātīgas” un “sašķeltas”, gluži kā jau iepriekš pieminētais nams (Marka 3:25).

Turpat uzzinu, ka cilvēka psihe ir salīdzināma ar daudzstāvu būvi. Uzzinu arī to, cik svarīgi (un galvenais – iespējami) ir izstaigāt visus psihes stāvus, lai izgaismotu ikvienu tumšo stūri un ieraudzītu, kas slēpjas bezapziņā un, pašiem nenojaušot, ietekmē mūsu izvēles un rīcību. Bez šī darba neiztikt, ja vēlos dzīvot savu, pilnībā apzinātu dzīvi.

Sāku saprast, ka lejup pa savas psihes kāpnēm jāiet nevis aiz ziņkāres, nevis lai bērnības traumās atrastu attaisnojumu tam, kāpēc esmu tāda, kāda esmu, kāpēc savus mērķus tik bieži nav izdevies sasniegt, bet ar vērību, lai izpētītu, apzinātu un dziedinātu savas traumas un lai atraisītu psihes dzīlēs sasaistīto dzīvības enerģiju, kas mērķu sasniegšanai ir pietrūkusi. Nospriežu, ka tas ir reāls pestīšanas process manī, kas īstenojas caur iegūtajām zināšanām un pieredzi kopdarbā ar Dievu un cilvēkiem, bez kuru iesaistes un darba tas nevarētu notikt. (Paldies Ilutai Repulei (SAS)!)

Pamazām sāku apzināties, ka

pašpārveide jeb Bībeles valodā – pestīšana – ir nopietns un apzināts darbs, ilgstošs process.

“Tēvs, lai nāk Tava valstība manī” – tā ir katras dienas lūgšana un katras dienas darbs.

Uzdevuma ceturtā posma rezultāts – manas dzīves lielās vīzijas uzplaiksnījums – piedzimst tur, manas patības dzīlēs, kā spilgts redzējums: uz melna fona zeltīta romba kontūra.

Pašreiz šo vīziju aizvien vēl sevī atrodu kā atvērtu baznīcu, kā savu sakrālo centru, kā dievišķa miera ostu. Tas ir mans patvērums. Kaut kas bezgala svarīgs. Vieta manī, kur apskaidrojas domas, kur atjaunojas ticība, kur dzimst pareizie lēmumi. Tur nav šaubu, tur viss ir iespējams, tā ir

absolūtas pieņemšanas un bezgalīgas mīlestības izjūtas telpa.

Dieva valstība manī – tā līdzīga rotējošam visumam – tumsa, kas vienlaicīgi piepildīta ar spožu gaismu. Un šis Kosmoss it kā pa spirāli pārvietojas pa manas dvēseles daudzajiem stāviem, lai mierinātu, dziedētu, atraisītu.

Dieva valstība Bībelē salīdzināta ar sinepju graudiņu (Marka 4:31), raugu (Mateja 13:33), apslēptajiem dārgumiem (Mateja 13:44), sevišķi dārgu pērli (Mateja 13:45-46), ar tīklu (Mateja 13:47-50). Par Dieva valstību teikts, ka tajā laužas iekšā (Mateja 11-12; Lūkas 16:16) – lai tajā iekļūtu, ir jāpieliek pūles. Tas nav tikai un vienīgi Dieva darbs mūsos, tas ir kopdarbs.

Un vēl par Dieva valstību teikts, ka tā ir pats svarīgākais mērķis: “Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas.” (Lūkas 12:31.)

“Mēs to [biķeri – J.R.] izdzeram klusumā, ļaujot sev saskatīt savu dzīves ceļu. Tā mūsu biķeri kļūst par mūsu pestīšanas ceļu.” (H. Nouvens.)

Līdz ar to uzdevums ir noslēdzies. Un es jūtu, ka, to veicot, esmu uztaustījusi sev jaunu, apzinātu pestīšanas ceļu – metodi, kā kopā ar Dievu varu nonākt pati savos dziļumos, piekļūt bezapziņai, lai tur atjaunotu līdzsvaru, atgūtu ticību un dzīves jēgas izjūtu. Lai neapzinātajā sevis daļā atraisītu sagūstīto dzīvības enerģiju, kas tur savažota baiļu, melu un vairs nekam nederīgu priekšstatu dēļ. Lai ļautu gaismai iespīdēt tumsībā un neapzinātais taptu par apzināto.

Pēc uzdevuma izpildes

Jūtos vienlaikus kā Ziemsvētkos, kad zvaigzne rāda ceļu, un Lieldienās, kad akmens ir novelts un kaps ir tukšs. Zināmā mērā jūtos arī kā Nikodēms (Jāņa 3: 2-7), kurš līdz galam visu nebija sapratis. Kaut kas būtisks bija iztrūcis.

Pārdomas atsauc atmiņā Jura Rubeņa atziņu, ka vienpusība cilvēkus uz nosprausto mērķi neved (J. Rubenis. “Viņš un viņa”, 12 lpp.). Ir jāiet apzināts ceļš, kas ietver vispusīgas zināšanas un vērīgu attieksmi gan pret paša un citu garīgo pieredzi, gan zināšanām par to, kā darbojas cilvēka psihe un fiziskais ķermenis. Ir jāizprot, kā veidojas cilvēka personība, kā darbojas smadzenes un kā panākt, lai gars, psihe un ķermenis būtu vienoti ceļā uz mērķi, lai paša smadzeņu daļas nebūtu ienaidā un savos kariņos netērētu mūsu tik dārgo dzīvības enerģiju. Viss ir bezgala svarīgi. Tik daudz vēl par sevi ir pētāms un atklājams.

Vēroju savu pestīšanas ceļa zīmi – tā veiktā uzdevuma kontekstā uztveru savu pēdējo zīmējumu. Kosmosa, Dzīvības koka simbols? Tik daudz asociāciju rodas. Arī ar tīkla aci: “(..) Debesu valstība līdzinās tīklam (..)” (Mateja 13-47).

Kad iztēlojos objektu trīsdimensionālu, nonāku pie asociācijas ar puzuriem, kas ir gan redzēti, bet līdz šim īpašu interesi nav rosinājuši. Pameklējot vairāk informācijas, uzzinu, ka puzuri esot sakārtota, harmoniska Visuma simbols, kas enerģētiski labvēlīgi ietekmē vidi un cilvēku.

Attēls: aprinkis.lv

Puzuri transformējot negatīvās emocijas, sakārtojot domas, veidojot aizsarglauku un simbolizējot saikni ar Dievu. Puzuri esot palīdzējuši cilvēkiem pārdzīvot tumšo gadalaiku, un katru gadu tos taisīja no jauna. Vecie esot sadedzināti, jo uzskatīts, ka tie sevī uzkrājuši visu pagājušā gada negatīvo enerģiju. Ar savu formu un zeltaino krāsu tie izsaka atdzimstošās gaismas ideju. Zviedru un vācu valodā tiekot saukti par himmeli, no vārda himmel – “debesis”. (Informācija gūta no Brigitas Ektermanes veidotā apraksta vietnē zimjuspeks.lv.)

Puzuris mums simboliski parādot, ka ikkatra mazā pasaulīte veido lielo, jo arī mēs – cilvēki un visa radība – esam kopā sasieti ar vienu, kopēju enerģētisku pavedienu. Un vai tādā veidā puzuris nav arī brīnišķīgs Debesu valstības mūsu vidū (Lūkas 17:20) simbols?

Foto: Līva Raita

Apjaušu, ka process nav beidzies, radošais impulss joprojām ir klātesošs. Jaungada apņemšanās jomā arī atnākusi skaidrība. Man ir nojausma, ka vislabākā apņemšanās ir nepazaudēt impulsu, kas ticis saņemts, bet turpināt – nepazaudēt un pavairot.

Kā? Turpinot būt sasaistē ar Dievu kā radošo impulsu sevī un pasaulē. Būt vērīgam un atsaucīgam, savienoties ar dievišķo gaismu un doties savās dzīlēs, lai atkal atbrīvotu to, kas tumsā zem akmens apglabāts vai važās sasaistīts, nest gaismā un pārvērst rakstos, zīmējumos, puzuros, aplikācijās. Transformēt. “Ļaunu vērst par labu” (Rainis), destruktīvo par konstruktīvu. To novēlu sev un ikvienam, kas šo lasa. Novēlu izmēģināt Sanitas uzdevumu un dalīties ar gūto pieredzi. Īpašs paldies Sanitai par bezgala vērtīgo rakstu un “Tuvumā.lv” par publikāciju. Lai radoša impulsa uzlādēts Jaunais gads mums visiem!